Latvijas diplomāti turpina 1921.gadā aizsākto

26.janvāris — Latvijas Republikas starptautiskās (de iure) atzīšanas diena

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” Vakar, 27.janvārī, Rīgas Latviešu biedrības namā: Latvijas ārlietu ministre Sandra Kalniete un bijušais ārlietu ministrs Indulis Bērziņš

Vakar, 27. janvārī, atzīmējot 82. gadadienu kopš Latvijas Republikas de iure atzīšanas, Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē notika svinīgs pasākums, kurā piedalījās Latvijas diplomātiskā dienesta bijušie un pašreizējie darbinieki, kultūras un sabiedriskie darbinieki un žurnālisti. Viesu vidū bija Latvijas Republikas bijušais prezidents Guntis Ulmanis, mūsu valsts pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica dēls, aktīvs trimdas sabiedriskais darbinieks un vēlāk Latvijas Republikas valsts ministrs Gunārs Meierovics, ģenerālis Raimonds Graube un citas valstī plaši pazīstamas personas. Svinību dalībniekus uzrunāja ārlietu ministre Sandra Kalniete, akcentējot Latvijas Republikas de iure atzīšanas vēsturisko nozīmīgumu Latvijas valstiskuma un latviešu nācijas drošības nostiprināšanā. (Ārlietu ministres runu “Latvijas Vēstnesis” publicē atsevišķi.)

Pēc uzrunas Ārlietu ministre Sandra Kalniete lielai grupai Latvijas diplomātiskā dienesta un sabiedrisko darbinieku pasniedza Ministru kabineta un Ārlietu ministrijas atzinības rakstus. Apbalvojumus saņēma vēstnieks Latvijas pārstāvniecībā Eiropas Savienībā Andris Piebalgs, vēstniece Austrijā Elita Kuzma, vēstniece Čehijā Iveta Šulca, ģenerālis Raimonds Graube un daudzi citi Latvijas diplomātiskā dienesta, valsts un sabiedriskie darbinieki.

Pēc apbalvošanas ceremonijas ārlietu ministre Sandra Kalniete uzsauca tostu “par uzvarētājiem”, uzsverot, ka šobrīd, kad Latvija saņēmusi uzaicinājumu iestāties NATO un Eiropas Savienībā, uzvarētāji esam mēs visi.

“LV” informācija

Ārlietu ministre Sandra Kalniete:

Runa Latvijas Republikas atzīšanas de iure 82. gadadienai veltītajā sarīkojumā Rīgas Latviešu biedrībā 2003. gada 27. janvārī

Vakar, 27.janvārī, Rīgas Latviešu biedrības namā ārlietu ministres rīkotajā pieņemšanā par godu Latvijas starptautiskajai atzīšanai: bijušais ārlietu ministrs Valdis Birkavs; Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, ārlietu ministre Sandra Kalniete (augšējos attēlos); bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis un bijušais ārlietu ministrs Indulis Bērziņš; Sandra Kalniete un Latvijas vēstnieks Eiropas Savienībā Andris Piebalgs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Godātie deputāti! Mīļie kolēģi! Cienījamie žurnālisti! Dāmas un kungi! Kad 1921.gada 27.janvārī atbrīvošanās cīņu izpostīto Rīgu sasniedza ziņa par Latvijas starptautisko atzīšanu de iure, sabiedrība to uztvēra ar sajūsmu. Rīgas bulvāros un galvenajās ielās spontāni sākās manifestācijas. Tauta gavilēja, jo Latvija beidzot bija pilntiesīga ieņemt savu vietu neatkarīgo valstu saimē.

No tās tālās, sniegotās dienas ir pagājuši vairāk nekā astoņi gadu desmiti. Šodien mēs esam sapulcējušies, lai atzīmētu Latvijas atzīšanu de iure kā valstiski nozīmīgu vēstures faktu, ar kura īstenošanu saistās arī Latvijas diplomātijas vēstures pirmie sasniegumi. Tādēļ pamatoti šo dienu drīkstam uzskatīt arī par saviem profesionālajiem svētkiem.

Godātie deputāti! Mīļie kolēģi! Cienījamie žurnālisti! Dāmas un kungi! Kad 1921.gada 27.janvārī atbrīvošanās cīņu izpostīto Rīgu sasniedza ziņa par Latvijas starptautisko atzīšanu de iure, sabiedrība to uztvēra ar sajūsmu. Rīgas bulvāros un galvenajās ielās spontāni sākās manifestācijas. Tauta gavilēja, jo Latvija beidzot bija pilntiesīga ieņemt savu vietu neatkarīgo valstu saimē.

No tās tālās, sniegotās dienas ir pagājuši vairāk nekā astoņi gadu desmiti. Šodien mēs esam sapulcējušies, lai atzīmētu Latvijas atzīšanu de iure kā valstiski nozīmīgu vēstures faktu, ar kura īstenošanu saistās arī Latvijas diplomātijas vēstures pirmie sasniegumi. Tādēļ pamatoti šo dienu drīkstam uzskatīt arī par saviem profesionālajiem svētkiem. Mums, diplomātiem, šī ir īpaša de iure diena. Latvija ir uzaicināta kļūt par pilntiesīgu ES un NATO dalībvalsti. Tuvojas noslēgumam liela un saspringta darba cēliens, kas prasījis no Latvijas diplomātiem daudz spēka un mērķtiecības. Mēs bijām tie, kas nenogurstoši klauvēja pie citu valstu ārlietu ministriju kabinetu durvīm, lai atkal un atkal atgādinātu un pārliecinātu par Latvijas tautas, Valsts prezidentes, Saeimas deputātu un valdības vienoto gribu un darbiem. Jūs, mani dārgie kolēģi, šodien varat būt gandarīti un godam svinēt. Uzdrošinos apgalvot, ka Prāgas un Kopenhāgenas lēmumi pēc savas nozīmības ir pielīdzināmi sabiedroto valstu Augstākās padomes lēmumam starptautiski atzīt Latvijas valsti 1921.gadā.

Latvijas valsts dibināšana un tai iegūtā pienācīgā vieta citu valstu starpā bija lielākais pavērsiens latviešu nācijas vēsturē. 1921.gada 18.februārī, ziņojot Satversmes sapulcei, Zigfrīds Meierovics teica: “Mēs esam de iure panākuši, mūsu turpmākais uzdevums ir šo ieguvumu nostiprināt.”

Arī mēs, ierakstot vēsturē 2002.gadu, esam kopīgā darbā panākuši sava veida Latvijas atkalatzīšanu par mūsdienu modernās pasaules pilntiesīgu locekli un attīstīto valstu drošu un uzticamu partneri. Mēs esam būtiski nostiprinājuši mūsu valsts neatkarību.

Dāmas un kungi! Tāpat kā 1919.gadā Parīzes Miera konference nozīmēja Pirmā pasaules kara beigas, tā pagājušā gada Prāgas sammits ar 57 gadu novēlošanos pielika punktu Otrā pasaules kara radītajām netaisnībām. Es jūs visus šodien apsveicu ar to, ka Ribentropa—Molotova pakta ēna vairs neklājas pār mūsu valsti un tautu. Ar to, ka divdesmitais gadsimts ar tā spēka politiku un lielvalstu netīrajiem darījumiem nu ir aizgājis vēsturē un Latvija ar drošu skatu var lūkoties nākotnē. Šajā darbā savu ieguldījumu ir devis ikviens – valsts augstākās amatpersonas un pašvaldības, žurnālisti, pilsētnieki un laucinieki, uzņēmēji un mākslinieki. Tā ir mūsu kopīga uzvara, ar kuru mēs esam iezīmējuši savu ceļu uz vēl nebijušu nākotnes sadarbību jaunā 21. gadsimta sabiedrībā.

2002.gada sasniegtais ir visu atjaunotās neatkarības perioda ārlietu ministru un diplomātiskā dienesta ilgstoša darba rezultāts. Neatlaidīgi un par spīti pārejas perioda iekšpolitiskām grūtībām tika noturēts pēctecīgs valsts ārpolitiskais kurss. Es no sirds pateicos saviem priekšgājējiem, kuri ir padarījuši šo lielo darbu, lai mēs varētu 2003.gadu sagaidīt ar jauna laikmeta priekšsajūtu Latvijas vēsturē. Ar Jāņa Jurkāna roku ir parakstīti daudzie līgumi ar ārvalstīm par diplomātisko attiecību nodibināšanu vai protokoli par to atjaunošanu, kas Latviju de facto atkal iesaistīja starptautiskajā apritē. Tolaik tā vēl bija trausla neatkarība, kuru izšķirīgi nostiprināja Georga Andrejeva panāktā Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas. Valda Birkava darbības laikā tika izdarīta izšķirīgā izvēle un pausta mūsu griba iestāties Eiropas Savienībā un pievienoties NATO. Tolaik šie mērķi izklausījās tik nesasniedzami, ka Induļa Bērziņa visgrūtākais uzdevums bija pārliecināt kā mūsu draugus, tā arī nākamos partnerus, ka Latvija nedrīkst palikt kādā neskaidrā joslā uz divu vērtību sistēmu saskares robežām, ka mūsu valstij pienākas sava noteikta vieta jaunajā Eiropas un pasaules ģeopolitiskajā izkārtojumā.

Dāmas un kungi! Ar prieku un gandarījumu atskatoties uz 2002.gada veikumu, mums jāapzinās, ka jaunais Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts statuss mums izvirza arī jaunus uzdevumus. Līdz 2004. gadam, kad Latvija kļūs abu starptautisko organizāciju pilntiesīga dalībvalsts, ir jāizstrādā jauna ārpolitiskā koncepcija, kurā nacionālās intereses būtu noteiktas atbilstīgi kvalitatīvi jaunajai politiskajai, ekonomiskajai un drošības situācijai reģionā, Eiropā un pasaulē, kurā turpmāk pastāvēs un attīstīsies mūsu valsts.

2003.gada 20.septembrī ikvienam Latvijas pilsonim ar savu apzinīgi izprastu “jā” vai “nē” būs iespēja Eiropas ceļa izvēli apstiprināt tautas nobalsošanā. Tas būs atbildīgs lēmums, kas uz ilgiem gadiem izšķirs mūsu valsts un tautas likteni. Es nešaubos, ka izvēle būs tikpat drosmīga un tālredzīga kā 1990.gada pavasarī, kad ikviens no mums apzinājās, ka, balsojot par neatkarības atgūšanu, mēs balsojam par Latvijas atgriešanos Eiropā. Tikai Eiropa tagad vairs nebūs “vecā, labā Eiropa”, bet gan pavisam jauna, dinamiska struktūra, kuras likteni aktīvi veidos arī Latvija.

Dāmas un kungi! Mēdz teikt, ka diplomātija ir tā cilvēces darbības joma, kur dzīves pieredze ir viens no būtiskākajiem veiksmīgas darbības priekšnosacījumiem. Zigfrīds Meierovics ar savu īso, bet spilgto mūžu pierādīja jaunības drosmes un pārliecības priekšrocības. Šodien mūsu atjaunotās Latvijas diplomātijā strādā galvenokārt jauni cilvēki. Dedzīgi, enerģiski un pašaizliedzīgi, taču ar jaunībai neparasti bagātu pieredzi. Pieredzi, kāda ir iegūstama tikai atdzimstošā valstī, kad ikviens lēmums un rīcība īstenojami neparasti saspiestā laika sprīdī. Tādēļ katram aizritošajam mirklim, dienai vai gadam piemīt dubulta daba. Notiek gan kompensācija par pagātnē atņemto, tātad arī zaudēto un tagad atgūstamo laiku, gan arī aktīva tagadnes veidošana nākotnes vārdā. Šāds dinamisms pa spēkam ir tikai jaunībai. Un Ārlietu ministrija ir jauna.

Cik atbilstīgi šodienas garam skan Zigfrīda Meierovica 1923.gadā teiktais: “Es ticu, ka Latvija dzīvos saules mūžu, un taisni ticu tāpēc, ka viņa jauna valsts, kuras mūžs vēl priekšā.”

Dārgie kolēģi! Lai turpmāk mūsu Latvijai arvien tikai labais lemts!