Atzīmējot Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanas UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā piekto gadskārtu un šā mantojuma aizsardzības konvencijas pieņemšanas trīsdesmito gadadienu, Eiropas Padome, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) un Baltijas jūras reģiona valstu darba grupa “Sustainable Historic Towns” 5. un 6. decembrī rīkoja starptautisku konferenci “Mūsdienu arhitektūra un dizains pilsētu vēsturiskajos centros”.

Lai sekmētu Baltijas jūras reģiona valstu sadarbību pilsētu vēsturisko centru saglabāšanā, konferencē bija aicināti piedalīties nozares speciālisti – arhitekti, dizaineri, restauratori, pilsētplānotāji un pētnieki – no visām šā reģiona valstīm. Jo plaši pārstāvētas bija Skandināvijas valstis, kur tradīcijas, kā saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu, salīdzinājumā ar pārējām Baltijas jūras reģiona valstīm iesakņojušās visdziļāk.

Atklājot konferenci, VKPAI vadītājs Juris Dambis uzsvēra: pilsēta nav sastingusi, tā ir dzīvs organisms, kas nemitīgi attīstās. Būtiska šajā procesā ir attīstības kvalitāte, tāpēc ir svarīgi saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu un telpas pārveidojumus radīt atbilstoši laikam, iekļaujot tos konkrētai videi atbilstošajā vērtību sistēmā. “Ir jāveido tilts starp vēsturisko un mūsdienīgo, jo laba mūsdienīgā arhitektūra nebojā kultūras mantojumu un laba kultūras mantojuma saglabāšanas politika netraucē mūsdienu arhitektūrai. Tikai oriģinālam ir pati lielākā vērtība neatkarīgi no tā, vai tas ir vecs vai jauns mākslas darbs. Uzskatu, ka atdarinājumi ir jaunu, radošu domu trūkums un nevarības apliecinājums,” sacīja J. Dambis.

Viņš norādīja, ka konferences uzdevums ir veidot visu iesaistīto un ieinteresēto pušu dialogu par to, cik daudz mūsdienu pārveidojumu pieļaut kultūrvēsturiskajā vidē, kā panākt saskaņu starp jauno un veco, lai respektētu gadsimtos uzkrātās vērtības, kā radīt jauno tādā kvalitātē, lai tas būtu nākotnes piemineklis – radošā ģēnija meistardarbs.

Pirmajā konferences dienā situāciju pilsētbūvniecības pieminekļu saglabāšanā iztirzāja un savās valstīs uzkrātajā pieredzē ar mūsu valsts nozares speciālistiem dalījās kolēģi no Lietuvas, Somijas un Zviedrijas.

Arhitekte Ingrīda Jērnefelte no Zviedrijas aktualizēja vienu no lielākajām problēmām pilsētplānošanā: šajā procesā ir vairākas ieinteresētās puses – iedzīvotāji jeb vēsturisko ēku lietotāji, investori, kuriem svarīgākais ir peļņas ieguves aspekts, senbūvju aizsardzības valde –, un katrai no tām ir sava vērtību skala. Speciāliste atzina, ka ekonomiskais spiediens rietumvalstīs ļoti ilgi lika iznīcināt kultūrvēsturisko vidi. Turpretī tagad kultūrvēsturiskās vērtības nākotnes iespēju kontekstā pilsētu iedzīvotāju vidū kotējas ļoti augstu, lai gan īstermiņā tās ir neizdevīgas, jo uzturēšanas izmaksas ir samērā augstas.

Viļņas vecpilsētas atjaunošanas aģentūras direktors Ģedimins Rutkausks pastāstīja, kā mainījusies pieeja pilsētbūvniecības pieminekļu saglabāšanā kopš 1998. gada, kad nodibināta aģentūra. Sākotnēji lieli līdzekļi tika izguldīti, lai radītu pievilcīgu pilsētas “seju”, kā arī atgrieztu atpakaļ lielos investorus pilsētas vēsturiskajā centrā, no kurienes tie bijuši izstumti. Laikā no 1998. līdz 2000. gadam tika investēts apmēram divdesmit miljonu latu, uzlabojot fizisko vidi – pilsētas izskatu. Diemžēl, vairāk uzmanības pievēršot rekonstrukcijai un restaurācijai, mazāk – ēku konservācijai, tika zaudēta daudzu senbūvju kultūrvēsturiskā vērtība, kas ietverta autentiskumā. Pēc tam investīciju vadība mainījās, un aizvien vairāk līdzekļu tika atvēlēts sabiedrības attieksmes veidošanai. Šogad, izveidojot informācijas centru, saikne starp politiķiem, arhitektiem, investoriem un iedzīvotājiem ir nostiprinājusies. Atliek vien padziļināt izpratni par kultūrvēsturiskā mantojuma vērtību.

Arhitekts Ole Pāvo Koponens no Somijas, iepazīstinot ar Eiropas pieredzi, kā “iepludināt” aizpildošo moderno arhitektūru pilsētu vēsturiskajos centros, demonstrēja veiksmīgākos paraugus, kurus veidojot izmantota formālā pieeja – līniju, materiālu, mērogu sakritība.

Mēģinot rast atbildi uz jautājumu, vai pilsētu vēsturiskajos centros ir vieta mūsdienu arhitektūrai un modernajam dizainam, Latvijas Arhitektu savienības vadītājs Juris Poga iepazīstināja ar pēdējos desmit gados Rīgas centrā radītajām jaunceltnēm. Daudzas, piemēram, viesnīcu “Rolands”, “Valdemāra centru”, tirdzniecības centru “Lāčuks”, autonovietni Basteja bulvārī, viņš atzina par veiksmīgi vidē iekļautām ēkām. Kā vienu no prasmīgākajiem arhitektoniskajiem risinājumiem J. Poga minēja topošo biroju namu Baznīcas ielā. Savukārt par Rātslaukuma apbūvi speciālists diemžēl nevarēja izteikties atzinīgi, un viņam piekrita teju visi klātesošie kolēģi.

Noskatoties Rīgas jaunbūvju prezentācijas materiālu, iebildumu pret Latvijā esošo praksi aizpildošajā arhitektūrā izteica somu speciālists Peka Kērki: viņaprāt, pārlieku plaša stikla elementu izmantošana vēsturiskajās vietās nav pieņemama. Vēsturiskajās pilsētu daļās vajadzētu aizliegt ēkas ar lieliem stikla laukumiem, uzskata P. Kērki. Šim viedoklim nepiekrita J. Poga, uzsverot, ka katrs laikmets ir iezīmīgs ar tam atbilstošiem materiāliem, primārs ir mērogs, bet materiāls – sekundārs.

Pēc diskusijas konferences dalībnieki turpināja darbu grupās, spriežot par saskaņotu atbildību labai pilsētplānošanas vadībai un vides attīstībai, mantojuma pārvaldīšanas un saglabāšanas stratēģiju un ilgtermiņa līdzsvarotu pilsētu vēsturisko centru attīstību.

Konferences otrajā dienā nozares speciālistu diskusijā iesaistījās arī investori. Viņi uzsvēra, ka svarīgi, lai sadarbība tiktu plānota ilgtermiņā, jo investori ir gatavi veikt ieguldījumus tad, ja viņi būs pārliecināti, ka pēkšņi viņu darbībai netiks iedegta “sarkanā gaisma”. Sols Bukingolts atzina, ka investoram ir jājūt, ka riska procents gulst ne tikai uz investoru, bet uz visu ieinteresēto pušu pleciem. “Kapitāls atradīsies, ja būs laba ideja,” uzsvēra uzņēmējs. Šis apgalvojums netieši atbalsoja konferences moto: attīstībā svarīgāka par naudu ir laba ideja. Ar labajām idejām ir jānāk nozares speciālistiem, tad arī atradīsies uzņēmēji, kas būs gatavi tās īstenot.

Labu un vērtīgu ideju apkopojums rodams VKPAI izstrādātajā Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības koncepcijā “Vīzija 2020”. Kā pastāstīja VKPAI vadītājs J. Dambis, tā ir papildināta 2001. gadā izstrādātā koncepcija.

“Rīgas attīstība pēdējos piecos gados nav bijusi gluda, pēdējos gados ir vērojamas arī negatīvas tendences. Lai tās novērstu, ir vajadzīga plānošana – demokrātiska vienošanās starp visām interešu grupām par teritorijas attīstību, kur katra interešu grupa dialogā spēj piekāpties, rezultātā iegūstot vairāk – skaidrus pilsētas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības spēles noteikumus. Šo stingro spēles noteikumu trūkums ir ļāvis tapt tādām būvēm, kas neiederas vēsturiskā centra pilsētvidē,” sacīja J. Dambis.

“Mēs bijām solījuši, vienojoties visām institūcijām, ka 2001. gadā Rīga iegūs detalizētu plānojumu Rīgas vēsturiskajam centram, bet termiņš ir nokavēts un plānojuma izstrāde ir sākta tikai nupat. Līdz ar to attīstība ir notikusi bez detalizētas plānošanas, bez pārdomātiem, demokrātiski izdiskutētiem priekšlikumiem. Runājot par notikušajām pārvērtībām, prioritāte daudzos gadījumos bijusi ekonomiskajiem, nevis estētiskajiem aspektiem. Mēs esam zaudējuši vairākas kultūrvēsturiski vērtīgas ēkas vai to daļas. Ir iespējams izvairīties no apzinātas cilvēka darbības Rīgas vēsturiskajā centrā, veidojot jaunas būves, kas nevis uzlabo, bet gan degradē kultūrvēsturisko vidi. Publiskās ārtelpas aizbūvēšana, vai nu ceļot jaunus objektus, vai paplašinot esošos, ir negatīva tendence Rīgas vēsturiskajā centrā. Reklāmas izvietošana uz ēkām, transporta problēmas.

Koncepcijas veidotāji lielu vērību veltīja publiskajai ārtelpai – kāda ir tā pilsētas daļa, kas pieder visai sabiedrībai. Šī telpa sastāv no parkiem, laukumiem, gājēju ceļiem, trotuāriem un ielām. Šo teritoriju saglabāšana un kvalitātes uzlabošana ir pats svarīgākais uzdevums tuvākajā nākotnē,” uzskata J. Dambis.

Koncepcijas izstrādātāji ir rūpīgi analizējuši tās vietas Rīgas vēsturiskajā centrā, kur ir pieļaujama jauna apbūve. Koncepcijas pielikumos – kartēs – ir atzīmētas gan tās vietas, kurās būvniecība nav pieļaujama, gan tās, kur to var un vajag veikt.

Ja Rīgas vēsturiskā centra attīstība turpināsies tāpat kā līdz šim – nepārdomāti un haotiski, tas var zaudēt savu kultūrvēsturisko kvalitāti. Turklāt tas var būt par iemeslu tā izslēgšanai no UNESCO Pasaules mantojuma saraksta, brīdināja J. Dambis. Tomēr viņš pauda cerību, ka tā nenotiks. Ir jāpanāk, lai Rīgas vēsturiskā centra kvalitāte tiktu palielināta ar jaunām, vērtīgām aktivitātēm.

Sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” J. Dambis pastāstīja, ka ar VKPAI izstrādāto koncepciju tiks iepazīstinātas citas institūcijas un valdība. Viņš pieļāva, ka koncepcija sekmēs likuma par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanu, kas 7. Saeimas darbības laikā tika izskatīts pirmajā lasījumā, pieņemšanu.

Marika Līdaka, “LV” nozares redaktore