Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Lielo teroru pret latviešiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.12.2002., Nr. 183 (2758) https://www.vestnesis.lv/ta/id/69340

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Patiesība darīs jūs brīvus" Lai tā mūsu dzīvē arī būtu!

Vēl šajā numurā

13.12.2002., Nr. 183 (2758)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Lielo teroru pret latviešiem

Par 1937. un 1938.gada mocekļiem un mocītājiem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums — “LV” Nr.165., 13.11.2002.,

Nr.166., 14.11.2002., Nr.169., 20.11.2002., Nr.170., 21.11.2002.

Nr.181., 11.12.2002., Nr.182., 12.12.2002.

Izvilkums no Ivana Andreja dēla Galviņa

pratināšanas protokola

1940. gada 17. februārī

 

Pratināšana sākta pulksten 21.10

Pratināšana pabeigta pulksten 23.45

(..) Jautājums: Vai jūs devāt liecības par Brantkalnu kā par latviešu fašistiskās organizācijas dalībnieku?

Atbilde: Es personīgi par Brantkalnu nedevu nekādas liecības par to, ka viņš sastāv latviešu fašistiskajā organizācijā. Bet 1938. gada 25. februāra pratināšanas protokolā izmeklētājs Libermans un Horošilkins Brantkalnu, tāpat kā citas personas, ierakstīja kā latviešu fašistiskās organizācijas dalībnieku. Tas notika šādos apstākļos: naktī no 1938. gada 23. uz 24. februāri man tika uzrādīta apsūdzība par to, ka es esmu vācu spiegs, latviešu fašistiskās organizācijas loceklis un sastāvu labējo –trockistu organizācijā. Es sevi par vainīgu neatzinu, jo spiegs nebiju un nekādās pretpadomju organizācijās nesastāvēju. Vispirms apsūdzību man uzrādīja izmeklētājs, pēc uzvārda Greks, kurš ar pierunāšanu un draudiem piespieda mani rakstīt melīgas liecības par to, ka es esmu vācu spiegs, latviešu fašists un trockists. Es kategoriski atteicos dot tādas liecības. Pēc tam parādījās Libermans, kurš sarunu veda tāpat kā Greks. Es atkal atbildēju ar kategorisku atteikumu. Drīz parādījās IeTK Pārvaldes priekšnieka vietnieks Kagans un Horošilkins. Kagans man paziņoja, ka man esot jādod no manis prasītās liecības, jo tās esot vajadzīgas Centrālajai Komitejai un valdībai, lai sagrautu un atmaskotu trockistus, un, ja es šī liecības nedošot brīvprātīgi, tad tās no manis paņemšot ar spēku, šim mērķim tādi līdzekļi esot. Es atkal atteicos dot melīgas liecības. Aizejot no kabineta, Kagans pavēlēja pielietot pret mani fiziskas iedarbības mērus.

Pēc Kagana, Horošilkina un Libermana aiziešanas Greks uzlika man amerikāņu roku dzelžus un sāka piekaut. Piekaušanas laikā kabinetā ienāca Ļjuškovs, Kagans, Horošilkins un Libermans. Kagans, norādot uz Ļjuškovu, teica, ka Ļjuškovs ir valdības loceklis, ka man esot viņam jātic un jādodot vajadzīgās liecības. Bet es atbildēju, ka nekādus noziegumus es neesmu izdarījis un liecības nedošu. Piekaušanas process turpinājās. Libermans vispirms sastādīja nelielu protokolu par to, ka mani par spiegu savervēja 6. korpusa komandieris [Ž.] Zonbergs. (..) Piekaušanas iespaidā es šo protokolu parakstīju. Pēc tam mani vairākas reizes izsauca Horošilkins un Libermans, kuri man prasīja, kurus no latviešiem es pazīstot, kurus Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas štāba darbiniekus es pazīstot, vai esmu ar viņiem saticies. Visas šīs ziņas viņi ierakstīja bloknotā. Bez tam Horošilkins man uzrādīja latviešu sarakstu, no kura viņš man dažus uzvārdus nolasīja, tajā skaitā tika minēts arī Brantkalna uzvārds. Horošilkins man prasīja, vai es Brantkalnu pazīstot. Es atbildēju, ka pazīstu. Vēlāk uz šo piezīmju un iztaujāšanas pamata Horošilkins un Libermans sastādīja protokolu, kurš datēts ar 1938. gada 25. februāri. Šajā protokolā tika ierakstītas daudzas personas, tajā skaitā arī Brantkalns. Šis protokols no sākuma līdz beigām ir melīgs un provokatorisks.

Es to parakstīju pēc ilgstošas piekaušanas, kaut arī tas ir datēts ar 25. februāri, bet faktiski to sastādīja dienas 10—12 vēlāk, nekā tajā ir norādīts. Visu, kas tajā ir teikts, es kategoriski noraidu, par ko es 1938. gada decembrī pie pirmās iespējas paziņoju Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas kara prokuroram, par ko arī tika sastādīts protokols.

No maniem vārdiem pierakstīts pareizi, es personīgi esmu izlasījis,

par ko arī parakstos — Galviņš (I. Galviņa paraksta nav – J.R.)

Pratināja: 2. Atsevišķās sarkankarogotās armijas IeTK

Sevišķās daļas izmeklētājs valsts drošības jaunākais leitnats Voroņins

LVA, 1986.f., 2. apr., P – 3791.l.,73., 74.,75., 76., 77. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

 

 

Apsūdzētā Solomona Jefima dēla Libermana

pratināšanas protokols

Habarovskā, 1940. gada 20. februārī

 

Pratināšana sākta pulksten 9.30.

Pratināšana pabeigta pulksten 13.55.

Jautājums: Kurš no izmeklētājiem sāka veikt izmeklēšanu bijušā Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas inženieru priekšnieka Ivana Andreja dēla Galviņa lietā?

Atbilde: Pirmais Galviņu sāka pratināt Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Sevišķās daļas operatīvais pilnvarotais Greks 1938. gada 23. februārī, t.i., tūdaļ pēc aresta. Pirmajā pratināšanā, kuru veica Greks, piedalījās bijušais IeTK pārvaldes priekšnieks Ļjuškovs un viņa vietnieks Kagans.

Jautājums: Vai jūs piedalījāties Galviņa pratināšanā?

Atbilde: Jā, Galviņa pratināšanā es piedalījos. Pēc tam, kad Galviņu nopratināja Greks un Kagans, Galviņu nodeva man viņa lietas tālākai izmeklēšanai. Galviņa pratināšanu es uzsāku tajā pašā vakarā, t.i., 1938. gada 23.februārī – par to liecību būtību, kuras par Galviņu bija saņemtas no Ukrainas kara apgabala IeTK Sevišķās daļas. Šīs liecības par Galviņu tika saņemtas jau 1928. gadā (tā tekstā – J.R.).

Pēc Galviņa vārdiem es uzrakstīju nelielu protokolu uz 2-3 lappusēm, kurā viņš sevi atzina par vainīgu kontrrevolucionārā darbībā. Par šo Galviņa pratināšanas protokolu es ziņoju Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Sevišķās daļas priekšniekam Osiņinam, kurš ar pratināšanas rezultātiem palika neapmierināts, izsauca Horošilkinu un viņam pavēlēja Galviņu nopratināt no jauna, ko Horošilkins arī izpildīja.

Jautājums: Vai jums ir zināms, kā operatīvais pilnvarotais Greks pratināja Galviņu?

Atbilde: Jā, ir zināms.

Jautājums: Pastāstiet, kas jums zināms par Greka pratināšanas metodēm, kuras viņš izmantoja Galviņa pratināšanas procesā?

Atbilde: Pēc Kagana pavēles Greks uzlika Galviņam roku dzelžus un nenoņēma tik ilgi, kamēr Galviņš nesāka dot liecības. Pēc tam, kad Greks Galviņu noveda līdz “apziņai”, lai noformētu viņa liecības, viņš tika nodots man. Vai Greks Galviņu pratināšanas procesā sita, es to nezinu.

Jautājums: Tātad Galviņš pie jums no Greka nonāca jau “sagatavots”?

Atbilde: Jā.

Jautājums: Jūs piedalījāties pratināšanā, kad Galviņu pratināja Ļjuškovs un Kagans?

Atbilde: Jā, Galviņa pratināšanā, kuru veica Ļjuškovs un Kagans, es daļēji piedalījos.

Jautājums: Kādā formā Ļjuškovs un Kagans veica Galviņa pratināšanu?

Atbilde: Es iegaumēju, ka Kagans pratināšanas procesā draudēja Galviņam ar piekaušanu un nošaušanu kā neatbruņojušamies ienaidniekam, bet Ļjuškovs Galviņam burtiski teica sekojošo: “Es kā Augstākās Padomes deputāts pārbaudīju visas liecības par jums. Šīs liecības ir pareizas, jūs neesat apmelots, jums ir atlicis tikai atbruņoties, nosaukt visus jums zināmos tautas ienaidniekus, pretējā gadījumā mēs neapstāsimies ne pret kādu mēru pielietošanu pret jums.”

Jautājums: Kādēļ Osiņins palika neapmierināts ar Galviņa pirmo pratināšanas protokolu, kuru rakstījāt jūs, un pavēlēja Horošilkinam protokolu uzrakstīt no jauna?

Atbilde: Uz šo jautājumu es precīzi atbildēt nevaru, bet domāju, ka Osiņins palika neapmierināts tādēļ, ka Galviņš no Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas kā sazvērniekus nosauca ļoti maz cilvēku un gandrīz neko neliecināja par savu praktisko naidīgo darbu.

Jautājums: Kā Horošilkins izpildīja Osiņina pavēli attiecībā uz Galviņa nopratināšanu no jauna un viņa protokola pārtaisīšanu?

Atbilde: Horošilkins manā klātbūtnē vairākas dienas ilgi pratināja Galviņu par viņa spiegošanas darbības jautājumiem Vācijas un Japānas labā, jautājumos par viņa piedalīšanos Latvijas fašistiskajā organizācijā un labējo – trockistiskajā sazvērestībā, kā arī jautājumos par viņa praktisko graujošo darbību Strādnieku un Zemnieku Sarkanajā armijā. Horošilkina pratināšanas metode bija tāda, ka Horošilkins ar saviem jautājumiem jau iepriekš noteica Galviņa atbildes par viņa noziedzīgo darbību un par citu personu noziedzīgo darbību.

Jautājums: Pēc būtības tāda pratināšanas metode, kuru izmantoja Horošilkins Galviņa pratināšanas procesā, ir provokatoriska un tātad noziedzīga?

Atbilde: Jā, šī metode ir noziedzīga un provokatoriska.

Jautājums: Turpiniet liecības!

Atbilde: Visas šīs Galviņa liecības viņa klātbūtnē tika uzrakstītas melnrakstā, viņš tās parakstīja, bet pēc tam šos melnrakstus Horošilkins koriģēja, arī es, bez Galviņa piedalīšanās, tad tika pārrakstīti uz mašīnas un doti Galviņam parakstīt. Galviņa pratināšanas protokolus parakstīja Horošilkins un es. Pa atsevišķiem jautājumiem Galviņu pratināju tikai es. Galviņu manā prombūtnē pratināja arī Horošilkins.

Jautājums: Vai Horošilkins Galviņa pratināšanas procesā izmantoja SZSA komandējošā priekšniecības sastāva sarakstu?

Atbilde: Manā klātbūtnē Horošilkins nekādus sarakstus Galviņam neuzrādīja, bet atsevišķas SZSA komandējošā sastāva personas Horošilkins nosauca, jautājot Galviņam, vai viņš tās pazīst vispār, vai viņam ir zināms par to piederību sazvērestībai. Šo komandieru uzvārdus es tagad nevaru nosaukt, jo no tā momenta ir pagājuši divi gadi un es par viņiem esmu aizmirsis.

Jautājums: Pastāstiet, kā jūs novērtējāt Galviņa 1938. gada 25. februāra pratināšanas protokola ticamību?

Atbilde: Galviņa 1938. gada 25. februāra pratināšanas protokols, tāpat kā visa viņa izmeklēšanas lieta, ir tā sajaukts fiziskās iedarbības mēru un provokatorisko metožu pielietošanas rezultātā no Ļjuškova, Kagana un Horošilkina puses viņa pratināšanā, ka noskaidrot, kas tur ir patiess un kas izdomāts, ir apgrūtinuši. Lietā ir nepieciešams veikt izmeklēšanu no jauna.

Jautājums: Bet vai jūs pats piedalījāties provokatorisku metožu pielietošanā Galviņa pratināšanā?

Atbilde: 1938. gada 25. februāra Galviņa pratināšanā es Galviņam nevienu jautājumu neuzdevu, es sēdēju un pierakstīju Horošilkina jautājumus un Galviņa atbildes.

Jautājums: Bet 1938. gada 25. februāra pratināšanas protokolu bez Horošilkina esat parakstījis arī jūs?

Atbilde: Jā, es to nenoliedzu. Galviņa 1938. gada 25. februāra pratināšanas protokolu ar provokatoriskām liecībām es esmu parakstījis un par to nesu atbildību.

Jautājums: Jums tiek nolasītas Galviņa liecības no viņa 1940. gada 17. februāra protokola (liecības nolasītas). Vai jūs šīs Galviņa liecības apstiprināt?

Atbilde: Galviņa pratināšana notika tā, kā es to jau norādīju iepriekš. Viņš saka patiesību, taču dažās vietās melo. Horošilkins laikā, kad Galviņu pratināja Ļjuškovs un Kagans, nepiedalījās. Es kopā ar Kaganu un Ļjuškovu uz Galviņa pratināšanu neatnācu. Nevienu cilvēku, kuru nenosauca Galviņš, es protokolā personīgi neierakstīju. Vai viņus ierakstīja Horošilkins, es nezinu. Pirmā un otrā protokola parakstīšanas momentā es Galviņu nepiekāvu, bet ar viņu apgājos korekti. Protokolu viņš parakstīja bez iebildumiem. Iespējams, ka viņš protokolus parakstīja Greka un Kagana piekaušanas rezultātā, to es nezinu. Es atceros un gribu piebilst, ka Galviņš man žēlojās par Ļjuškovu, ka roku dzelžos viņš jūtas ļoti smagi, un lūdza tos noņemt, lai ar svaigu galvu apdomātu savu stāvokli. Ļjuškovs uz to atbildēja, ka roku dzelžus nenoņemšot līdz tam laikam, kamēr viņš nedošot liecības. Par visu pārējo Galviņa liecības ir pareizas.

Pēc maniem vārdiem pierakstīts pareizi, esmu izlasījis, par ko arī

parakstos — Libermans (Libermaņa paraksta nav – J.R.)

Pratināja: 2. Atsevišķās sarkankarogotās armijas IeTK Sevišķās

daļas izmeklētājs valsts drošības jaunākais leitnants Voroņins*

LVA, 1986.f., 2. apr., P – 3791.l., 78., 79., 80., 81., 82. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

*Par I. Galviņa tālāko likteni precīzas ziņas pagaidām nav izdevies atrast. Ir tikai zināms, ka viņš ticis notiesāts ar ieslodzījumu labošanas darbu nometnē

 

 

Izraksts no divīzijas komandiera V. Vasencoviča

iesnieguma kara prokuroram

Vladislavs Konstantina dēls Vasencovičs, bijušā ASTAA priekšnieks

1956. gada 16. janvārī

 

1938. gada 23. II mani arestēja IeTK orgāni, izmeklēšanā un ieslodzījumā IeTK iekšējā cietuma speckorpusā un pilsētas cietumā atradās līdz 1940. gada 18.II, kad es tiku atbrīvots sakarā ar to, ka Galvenā kara prokuratūra lietu pārtrauca. Uzskatu par savu pienākumu (..) paziņot Jums par tiem noziegumiem, kuri tika izdarīti 1938. gadā manas lietas izmeklēšanas procesā un par personām, kuras tos izdarīja.

Par bijušo izmeklētāju kapteini Viškovski

1938. gada 28. II, apmēram pulksten 23, ne vēlāk kā stundu pēc aresta armijas štābā, mani aizveda uz Viškovska kabinetu. Aizveda mani aiz rokas, gandrīz aklu, jo uzreiz atņēma brilles, kuras es nenoņemot nēsāju 15 gadus, pārģērbtu nošauta cilvēka drēbēs, kā man par to paziņoja personas, kuras mani pārģērba. Pēc īsas sarunas jautājumā par personības noskaidrošanu, Viškovskis pieprasīja no manis atzīšanos sazvērestībā un līdzdalībnieku atmaskošanu. Es atteicos atzīt noziegumus, kurus es nebiju izdarījis, kā arī apmelot citus cilvēkus. Es minēju faktus, kuri liecināja par manu uzticamo darbu. Es paziņoju Viškovskim, ka ir VK (b)PCK lēmums par to, ka ienaidnieki ar apmelošanu un citiem veidiem cenšas iznīcināt padomju uzticamos kadrus. Mans atgādinājums par CK lēmumu izbeidza vārdisko, bez piekaušanas, pratināšanas metodi. Viškovskis uzlika man roku dzelžus un sāka spīdzināšanu. Es labi atceros šādus Viškovska vārdus, kuri man iespiedās apziņā: “Neceriet uz attaisnošanu un humānismu un neceriet, ka mēs jūs izlaidīsim. Ja jūs esat nevainīgs, mēs jūs vienalga neizlaidīsim, mēs iztaisīsim no jums tautas ienaidnieku.” “Izmetiet no galvas CK lēmumus, es (Viškovskis) darbojos pēc CK lēmumiem, bet nevis jūs. Jūs esat arestēts tautas ienaidnieks.” Vairāku stundu ilgā fiziskā un morālā spīdzināšana nepiespieda mani dot melīgas liecības. Acīmredzot piekusis, Viškovskis aizgāja, nododams mani spīdzināšanas turpināšanai seržantam Kibaļņičenko, par kura darbībām tika pateikts tālāk.

Nodošanā Viškovskis paziņoja: “(seko rupjības – J.R.) atvedīsim tavu sievu un spīdzināsim viņu tavu acu priekšā.” Man jau šajā laikā bija skaidrs, ka tie nav tukši draudi, jo 5. stāva koridors, kur mani pratināja 508. vai 506. istabā, bija pārpildīts ar pratināto cilvēku vaidiem un kliedzieniem. Tajā skaitā arī ar sieviešu kliedzieniem. Kad Kibaļņičenko ar spīdzināšanu salauza manu pretošanos, Viškovskis diktēja man 3. vai 4. marta “pašrocīgo” liecību tekstu. Cik ilgi turpinājās spīdzināšana un pirmo liecību diktēšana, to es precīzi nevaru apgalvot, jo spīdzināšanas laikā es dažkārt zaudēju samaņu un tamdēļ varēju pazaudēt laika aprēķinu.

1938. gada aprīļa vai marta liecības par sazvērestību un liecībās uzskaitīto apmeloto personu sarakstu nodiktēja Viškovskis. 1938. gada martā un aprīlī lielu daļu nakšu es biju pratināšanās, atrados speckorpusu vieninieku kamerā Nr.30, dienām ilgi man neļāva gulēt, no miega trūkuma (es netiku gulējis gandrīz divus mēnešus), spīdzināšanas, briesmīgajiem apvainojumiem es biju pilnīgi zaudējis spēkus, nospiests un acīmredzot tuvu pašnāvībai. Atceros, es sarunājos ar žurkām, uz kameras sienas redzēju kino attēlus. Es meklēju pašnāvības veidus un iespējas, taču mani nepārtraukti pārbaudīja un novēroja. 1938. gada aprīlī mani gandrīz uz kāpnēm nosita uzraugs, kur tumsā bez brillēm es neko neredzēju, bet uzraugs domāja, ka es simulēju vai mēģinu viņam uzbrukt.

Par izmeklētāju Kibaļņičenko

Kibaļņičenko spīdzināja mani pratināšanas sākumā marta pirmajos datumos. Spīdzināšana bija šāda: roku dzelži ar savelkošām skrūvēm, simtiem, bet varbūt tūkstošiem pietupienu, es nevarēju normāli paiet vai apsēsties (..), saslēgto roku izgriešana, sitieni ar dūri pa kaklu, vēderu, sāniem, (..) roku izgriešana. Viņš centās, kā pats teica: “Es no tevis iztaisīšu gaļas gabalu, kuru pat suņi neēdīs.” Spīdzināšanas laikā es vairākas reizes zaudēju samaņu. Kad beidzot es viņam paziņoju, ka liecības došu, bet nezinu, par ko rakstīt, viņš man atbildēja: “Nekas, kapteinis (Viškovskis) palīdzēs, pateiks, ko vajag rakstīt.” Visu spīdzināšanas laiku es nepārstāju Kibaļņičenko paziņot, ka es sazvērestībā esmu nevainīgs cilvēks (..). Kibaļņičenko bija ne tikai spīdzināšanas izpildītājs, bet bija arī tās noziedzīgās vardarbības un provokāciju sistēmas, kuru izmeklēšana pielietoja, dalībnieks, pie kam viņš saglabājās līdz 1939. gadam un turpināja savu zemisko darbu.

1938. gada martā vai aprīlī Kibaļņičenko izsauca mani uz pratināšanu un paziņoja, ka kaut kāds Kovaļevs liecinot, ka es esot viņu savervējis sazvērestībā un devis viņam spiegošanas uzdevumu. Es atbildēju, ka Kovaļeva liecības ir melīgas. Kibaļņičenko man atgādināja par roku dzelžiem, kurus viņš pret mani pielietoja, un paziņoja: “Izmeklēšanas interesēs ir nepieciešami, lai jūs Kovaļeva liecības apstiprinātu.” Pēc maniem nesekmīgajiem mēģinājumiem atteikties, notika konfrontācija, un mēs abi ar Kovaļevu parakstījām Kibaļņičenko sastādīto izdomāto protokolu.

Izmeklēšanu Kovaļeva lietā veica Viškovskis un Kibaļņičenko, bet es domāju, ka ar viņu nelietīgajiem centieniem ir iznīcināts godīgs, SZSA uzticams komandieris. Es Kovaļevu pazinu darba divīzijā (40. strēlnieku divīzija) no labās puses. Nekas kompromitējošs par Kovaļevu man nebija zināms. Kovaļevs acīmredzot uz tiesu aizgāja 1938.gada pirmajā pusē.

Priekš manis negaidīti Kibaļņičenko kā izmeklētājs manā lietā no jauna parādījās jau 1939. gadā, kad 1939. gada februārī man paziņoja par izmeklēšanas pabeigšanu. 1939. gadā Kibaļņičenko izrādījās tāds pats provokators, un mēģināja mani morāli ietekmēt, tomēr neuzdrošinoties pielietot spīdzināšanu.

1939. gada februārī viņš centās noliegt, ka 1938. gada martā ir mani spīdzinājis, kliedza uz mani un mēģināja atkal terorizēt. 1938. gada aprīlī, noturot konfrontāciju ar Zemļinu, viņš panāca no manis paziņojumu, ka es 1938. gadā esmu Zemļinu apzināti apmelojis, bet konfrontācijā viņš varēja pārliecināties, ka ne es, ne Zemļins brīvībā viens otru nepazinām. (..) Liecības par Zemļinu man nodiktēja Viškovskis, pēc tam, kad Kibaļņičenko bija mani nospīdzinājis (..).

Jau 1939. gada jūnijā un oktobrī, lai varētu uzrakstīt iesniegumu Prokuratūrai, kura atjaunotu patiesību, man IeTK iekšējā cietumā nācās divas reizes pasludināt badastreiku, tikai tad man atļāva uzrakstīt šos iesniegumus. (..) Es neesmu pārliecināts, ka šie jūnijā un oktobrī rakstītie iesniegumi Prokuratūrai ir iesniegti. Kibaļņičenko stingri apsargāja melus un apmelojumus no jebkādiem mēģinājumiem tos atspēkot. (..)

Iesnieguma kopija glabājas Horošilkina un citu arhīva – izmeklēšanas lietā (..).

Tālo Austrumu kara apgabala VDK sevišķo daļu pārvaldes vecākais izmeklētājs kapteinis Kamļuks

LVA, 1986.f., P-3809.l., 152., 153., 154., 155.lp., oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

Turpinājums — seko

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!