Par Lielo teroru pret latviešiem

Par 1937. un 1938.gada mocekļiem un mocītājiem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Tās briesmīgās, vēl nepieredzētās represijas, kuras “uzvarējušā sociālisma zemē” PSR Savienībā tika izvērstas 1937. un 1938. gadā un kuras amerikāņu vēsturnieks Roberts Konkvists savā pētījumā trāpīgi nosauc par Lielo teroru, traģiskā veidā skāra arī daudzus tūkstošus tolaik Padomju Savienībā dzīvojošos latviešus. Un kaut arī pēc šīs padomju komunistiskā režīma inkvizīcijas ir pagājuši daudzi gadu desmiti, mēs diemžēl tā arī precīzi nezinām, cik tad mūsu tautiešu tolaik tika represēti. Vēl mazāk zinām par to, kas viņiem Iekšlietu tautas komisariāta izmeklētāju moku kambaros bija jāpiedzīvo un jāpārcieš.

Ja pētnieks šodien ielūkosies upuru pratināšanas protokolos un viņu “pašrocīgi” rakstītajās “atzīšanās” liecībās, tad daudzos gadījumos atklāsies patiešām briesmīga, gluži neticama aina. Kas gan tur nebūs atrodams — gan plaši sazarotie, pa visu lielo impēriju izvērstie “latviešu nacionālistiskie” centri, “kontrrevolucionārās” un “spiegošanas” organizācijas, gan neskaitāmas “liecības” par latviešu sarīkotajiem diversiju un sabotāžas aktiem. Daudzi no viņiem tika apvainoti arī par terora aktu gatavošanu pret “biedru Staļinu” un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem...

Bet tā jau nebija tikai Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) nagu maucēju uzmācīgā ideja. Cīņa pret “nacionāļiem” un “politemigrantiem” tika uzsākta un izvērsta pēc paša J.Staļina un viņa domubiedru rīkojuma — vispirms pret vāciešiem, tad poļiem, līdz 1937. gada novembrī pienāca kārta arī latviešiem. Visiem latviešiem.

Līdz tam, kopš Lielā terora sākuma daudziem latviešiem pierakstīja līdzdalību trockismā, kā arī citos antistaļiniskajos novirzienos, kā arī t.s. militāri fašistiskajā sazvērestībā, kuru īpaši plaši izvērsa un fabricēja pēc Padomju Savienības maršala M.Tuhačevska un dažu citu Sarkanās armijas augstāko komandieru aresta un nošaušanas 1937.gada jūnijā. Viņu vidū bija arī Roberts Eidemanis, kuru PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova izpalīgi pēc tam pataisīja arī par vienu no t.s. latviešu nacionālistiskā centra vadītājiem. Bijušais PSRS IeTK 3. pārvaldes 3. daļas priekšnieks valsts drošības vecākais majors A.Radzivilovskis 1939. gada 16. aprīļa nopratināšanā liecināja: “Es prasīju Ježovam, kā realizēt viņa direktīvu par pretpadomju pagrīdes atklāšanu latviešu vidū. Viņš man atbildēja, ka neesot ko kautrēties, ja trūkstot konkrētu materiālu, tad vajagot izraudzīties dažus latviešus no VK(b)P [Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas] biedru vidus un izsist no viņiem nepieciešamās liecības. Ar šo publiku nevajagot ceremonēties. Vajagot pierādīt, ka latvieši, poļi u.c. (..) esot spiegi un diversanti.”

Faktiski pēc šāda “scenārija” Lielā terora laikā arī notika “latviešu sazvērnieku” apsūdzības lietu fabricēšana. Bijušais IeTK Maskavas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieks A.Postels liecināja: “(..) Zakovska [L.Zakovskis – PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks] norādījums “pirmajā pratināšanā sadot pa purnu”, no “organizācijas dalībnieka” dabūt īsas liecības uz pāris lapām par citiem cilvēkiem, Zakovska personīgais piemērs Tagankas cietumā, kā vajagot pratināt, — tas viss izsauca masveida, vispārēju arestēto piekaušanu un arestēto piespiestas, melīgas liecības ne tikai par sevi, bet arī par saviem paziņām, tuviem darbabiedriem un pat radiniekiem, kā arī par personām, kuras viņi nekad nebija pazinuši. (..) Arestēja un nošāva veselām ģimenēm, kuru vidū bija pat pilnīgi neizglītotas sievietes, nepilngadīgie, pat grūtnieces, un viņiem visiem bez jebkādiem materiāliem bija paredzēta nošaušana tikai tāpēc, ka viņi bija “nacionāļi”.”

Kad Lielais terors bija iznīcinājis gandrīz visus PSRS diktatora J.Staļina idejiskos pretiniekus – trockistus, buhariniešus, zinovjeviešus, labējos, “militāros sazvērniekus”, “nacionāļus” un “politemigrantus” —, pienāca laiks represēt arī pašus represētājus. Tika nošauts pats iekšlietu tautas komisārs N.Ježovs, citi IeTK augstākie ierēdņi. Viņu izmeklēšanas lietās atklājās arī visa Lielā terora cilvēku mocīšanas un izmeklēšanas materiālu falsifikācijas tehnoloģija.

Taču arī tad, kad paši šie mocītāji tika nošauti vai nosūtīti uz labošanas darbu nometnēm, viņu upuru lietās nekādas izmaiņas netika izdarītas – pēc tām tika pieņemti lēmumi par “sazvērnieku” nošaušanu vai notiesāšanu ar ilgiem gadiem ieslodzījumā. Lielā terora laikā safabricēto apsūdzības lietu pārskatīšana aizsākās tikai pēc J.Staļina nāves un visu ienīstās Sevišķās apspriedes likvidēšanas 1953. gadā.

Šajā lielajā staļiniskās inkvizīcijas mocību procesā tika salauzti pat visstiprākie cilvēki, kuri pēc tam parakstīja visbriesmīgākos melus. Tie palikuši arī viņu apsūdzības lietās. Taču ne mazums bija arī tādu, kuri par savu labo vārdu, patiesību un savu tālāko likteni cīnījās līdz galam, līdz pēdējai iespējai.

Lielā terora laikā PSR Savienībā dzīvojošo latviešu traģēdiju dziļi un plaši atklāj 1998. gadā klajā nākušie Arvīda Auna–Urālieša un Dzintras Vīksnas sagatavotie “Latviešu saraksti” (1929–1938), kā arī dažas citas publikācijas.

Šajās dokumentu kopās, kuras piedāvāju lasītājam, galvenā uzmanība tiks pievērsta šā Lielā terora “tehnoloģijai” – arestēto spīdzināšanai un apsūdzības lietu falsifikācijai. Lielā terora būtības izpratnei tiek publicēti arī daži vispārēja rakstura dokumenti.

1. Lielā terora direktīvie dokumenti

PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova rīkojums nekavējoties savākt ziņas par latviešiem

Visiem republiku IeTK, Pilnīgi slepeni

novadu un apgabalu IeTK pārvaldēm 1937. gada 23. novembrī

 

Nekavējoties savāciet, pārbaudiet un paziņojiet šādas ziņas par latviešu oficiālajām iestādēm un organizācijām republikas, novada teritorijā: līdz pēdējam laikam pastāvējušās kultūrizglītojošās biedrības “Prometejs” filiālēm, latviešu klubiem, rakstnieku biedrībām, laikrakstiem, teātriem, likvidētās akcionāru sabiedrības “Produkts” valdi, latviešu kolhoziem, latviešu amatieru arteļiem un kooperatīvajiem uzņēmumiem pilsētās, kompaktām latviešu masām dažādās iestādēs, uzņēmumos, sovhozos, citos punktos, dažādiem osoviahima (aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības veicināšanas biedrība — J.R.) tipa pulciņiem, latviešu strēlnieku biedrībām pie osoviahima, dažādām latviešu mācību iestādēm, novadniecībām, latviešu grupējumiem transporta, aizsardzības un svarīgākajos uzņēmumos un būvēs. Paziņojiet man šo latviešu koncentrācijas punktu precīzu dislokāciju, par katru veidu norādot punktu skaitu atsevišķi. Izpildes termiņš — 48 stundas no telegrammas saņemšanas brīža. Reizē ar to sagatavojiet visu šo latviešu koncentrēšanās punktu vadītāju un aktīvistu, kā arī agrāk uzskaitīto latviešu spiegu, pārbēdzēju un pretpadomju aktīva, tajā skaitā visu Latvijas pavalstnieku (izņemot vēstniecību un konsulātu kalpotāju) arestus. Operāciju attiecībā pret visām šīm aktīva kategorijām ir paredzēts veikt vienlaikus visās republikās un apgabalos, turpmāk izvēršot to tāpat kā poļu operāciju. Operācijas laiks un tās veikšanas kārtība jums tiks paziņota ar telegrammu pēc jūsu ziņojumiem par uzskaitītajiem kontingentiem.

Ježovs

1937. gada 13. novembra rīkojuma pirmpublicējums starptautiskā Memoriāla izdevumā “30 октября”, 2000.g. Nr.4.

 

PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova šifrotelegramma par latviešu arestiem

Visiem republiku Pilnīgi slepeni

iekšlietu tautas komisāriem, Šifrotelegramma Nr.49990

IeTK pārvalžu priekšniekiem (..) 1937. gada 30. novembrī

 

Maskavā un vairākos apgabalos ir atklātas lielas latviešu spiegu — diversantu un nacionālistiskās kontrrevolucionārās organizācijas, kuras ir izveidojis Latvijas izlūkdienests un kuras ir saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem. Šie kontrrevolucionārie latviešu formējumi vairākos gadījumos ietilpa labējo trockistu organizāciju un militāri fašistiskās sazvērestības sastāvā kā latviešu nacionālistiskās filiāles un centri.

Lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbu un sagrautu latviešu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā, pavēlu:

1. 1937. gada 3. decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos veikt visu latviešu, kuri tiek turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību, arestus.

2. Arestam tiek pakļauti visi latvieši:

a) kuri atrodas operatīvajā uzskaitē un izstrādājamie,

b) politemigranti no Latvijas, kuri PSRS ieradušies pēc 1920. gada,

c) pārbēdzēji no Latvijas,

d) biedrības “Prometejs” vietējo filiāļu un latviešu klubu vadītāji, valdes locekļi un štata darbinieki,

e) agrāk funkcionējošo akcionāru sabiedrību “Produkts” un “Kokmateriālu produkts” bijušie vadītāji un valdes locekļi,

f) Latvijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus,

g) latvieši, kuri no Latvijas ieradušies kā tūristi un palikuši uz dzīvi PSRS.

3. Veicot operāciju, īpašu uzmanību pievērsiet tam, lai rūpīgi attīrītu no augstāk minētā kontingenta aizsardzības nozīmes uzņēmumus, aizsardzības cehus, elektrospēka uzņēmumus un būves, visa veida transportu; tautas komisariāta un valsts iestāžu specsektorus un nodaļas, kuras atbild par aizsardzības un mobilizācijas jautājumiem un armijas, flotes, IeTK karaspēka, IeTK orgānu aparāta šifrēšanas darbiem, kā arī kolhozus, sovhozus un apdzīvotās vietas, kuras atrodas īpašā režīma un aizliegto zonu robežās un ir tuvu nocietinātajiem rajoniem un aizsardzības būvēm.

4. Vienlaikus ar arestu operācijas izvēršanu sāciet enerģisku izmeklēšanas darbu, lai atmaskotu kontrrevolucionārā darba organizatorus un vadītājus, lai izsmeļoši atklātu visus spiegu diversiju un nacionālistisko kontrrevolucionāro grupu un organizāciju atzarus un dalībniekus.

5. Ja ir nepieciešams, arestēt komandējošā priekšniecības sastāva personas, kurām ir militārās un speciālās dienesta pakāpes, kā arī personas, kuras skaitās CK nomenklatūrā, pieprasīt PSRS IeTK sankciju.

6. Lietu noformēšanu un to izmeklēšanu veikt operatīvās pavēles 00485 6. punkta kārtībā.

7. Par arestu operācijas rezultātiem paziņot 5. decembrī. Par izmeklēšanas gaitu ziņot piecu dienu ziņojumos, darot zināmus galējos skaitļus un par visbūtiskākajām un svarīgākajām liecībām, vienlaikus izsūtīt arestēto sarakstus ar pilniem orientējošiem datiem.

Ježovs

1937. gada 30. novembra šifrotelegrammas Nr.49990 pirmpublicējums starptautiskā Memoriāla izdevumā “30 октября“ 2000. g. Nr.4. Publikācijas ““Latviešu operācija” 1937.-1938. gadā: arhīvu komentārs” autori Nikita Ohotins un Arsenijs Roginskis norāda, ka, pēc IeTK statistikas, pavisam pa “latviešu līniju” gada laikā (t.i., no 1937. gada decembra līdz 1938. gada novembra vidum) tikuši arestēti apmēram 25 000 cilvēku. “Divnieki” un “sevišķie trijnieki” pa “latviešu līniju” notiesājuši 22 360 cilvēkus. No tiem 16573 cilvēkiem (74%) ticis piespriests nāves sods.

* Šifrotelegramma izsūtīta ar PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieka M.Frinovska parakstu.

 

Izvilkums no PSRS Tautas Komisāru Padomes un Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas

Centrālās komitejas 1938.gada 17.novembra lēmuma par arestiem, prokurora uzraudzību un izmeklēšanas veikšanu

PSRS TKP un VK(b)P CK lēmums

1938.gada 17.novembrī

 

Par arestiem un prokurora uzraudzību un izmeklēšanas veikšanu

Tautas Komisāru Padomes un VK(b)P CK lēmumā minēts, ka 1937.—1938.gadā partijas vadībā IeTK [Iekšlietu tautas komisariāta] orgāni ir paveikuši lielu darbu, lai sagrautu tautas ienaidniekus un iztīrītu PSRS no daudzskaitlīgajiem spiegu, teroristu, diversantu un kaitnieku kadriem no trockistu, buhariniešu, eseru, meņševiku, buržuāzisko nacionālistu, baltgvardu, bezkaunīgo kulaku un kriminālnoziedznieku vidus, kuri bija ārvalstu izlūkdienestu, īpaši Japānas, Vācijas, Anglijas, Polijas Francijas izlūkdienestu, ievērojams spēks.

Vienlaikus IeTK orgāni ir paveikuši lielu darbu, lai sagrautu ārvalstu izlūkdienestu spiegu un diversantu aģentūru, kura PSRS bija pārsviesta no aizrobežas zem tā saukto politemigrantu un pārbēdzēju maskas no poļu, rumāņu, somu, vāciešu, latviešu, igauņu un harbiniešu vidus. (..)

Taču nedrīkst domāt, ka līdz ar to PSRS iztīrīšana no spiegiem, kaitniekiem, teroristiem un diversantiem būtu pabeigta.

Tagad uzdevums ir tāds, lai, arī turpmāk nesaudzīgi cīnoties ar visiem PSRS ienaidniekiem, šo cīņu organizētu ar daudz pilnīgākām un drošākām metodēm.

Tas ir jo vairāk nepieciešams tādēļ, ka masu operācijas, lai sagrautu un iznīdētu naidīgos elementus, kuras IeTK orgāni veica ar vienkāršotu izmeklēšanu un tiesu, nevarēja nenovest pie IeTK un Prokuratūras darba ievērojamiem trūkumiem un izkropļojumiem. Vēl jo vairāk – tautas ienaidnieki un ārvalstu izlūkdienestu spiegi, ielavījušies IeTK orgānos, kā centrā, tā arī uz vietām, turpinot savu graujošo darbu, centās visādā veidā sajaukt izmeklēšanas un aģentūras lietas, apzināti sagrozīja padomju likumus, izdarīja masveida un nepamatotus arestus, tajā pašā laikā glābjot no sagrāves savus līdzdalībniekus, sevišķi tos, kuri bija iemitinājušies IeTK orgānos.

Pēdējā laika IeTK un Prokuratūras darba galvenie trūkumi ir šādi:

IeTK darbinieki pilnīgi atstāja novārtā aģentūras (..) darbu, dodot priekšroku daudz vienkāršākām metodēm, izdarot masu arestus, nerūpējoties par izmeklēšanas pilnību un augstu kvalitāti. (..)

Vislielākais trūkums IeTK orgānu darbā ir dziļi iesakņojusies izmeklēšanas vienkāršotā kārtība, kurā izmeklētājs parasti aprobežojas ar apsūdzētā savas vainas atzīšanu un pilnīgi nerūpējas par šās atzīšanās nostiprināšanu ar nepieciešamajām dokumentārajām ziņām (liecinieku liecībām, ekspertīzes aktiem, lietišķajiem pierādījumiem u.c.).

Bieži arestētais pēc apcietināšanas netika nopratināts mēneša laikā un dažkārt pat ilgāk. Ne vienmēr, nopratinot arestētos, tiek sastādīti protokoli.

Nav reti gadījumi, kad izmeklētājs arestētā liecības pieraksta kā piezīmes, bet pēc ilgāka laika (dekādes, mēneša un pat ilgāk) sastāda kopīgo protokolu, pie kam pilnīgi nemaz netiek izpildītas Kriminālprocesa kodeksa 138.panta prasības par arestētā liecības pēc iespējas burtiskākas fiksācijas.

Ļoti bieži pratināšanas protokols netiek sastādīts līdz tam laikam, kamēr arestētais neatzīstas paša izdarītajos noziegumos.

Nav reti gadījumi, kad pratināšanas protokolā vispār netiek ierakstītas apsūdzētā liecības, kuras apgāž vienas vai otras apsūdzības ziņas.

Izmeklēšanas lietas tiek noformētas nekārtīgi, lietās ievieto melnrakstus, pa roku galam izlabotās un ar zīmuli sasvītrotās liecību piezīmes, pratinātā neparakstītos un izmeklētāja neapstiprinātos liecību protokolus (..).

Lai novērstu minētos trūkumus un IeTK izmeklēšanas darbu un Prokuratūras darbu pienācīgi organizētu, TKP un VK(b)P CK nolemj:

1. Aizliegt IeTK un Prokuratūras orgāniem veikt jebkādas arestu un izsūtīšanas masu operācijas. Saskaņā ar PSRS Konstitūcijas 127.pantu arestus izdarīt tikai ar tiesas lēmumu vai prokurora sankciju. (..)

2. Likvidēt ārpustiesas “trijniekus”, kuri izveidoti ar PSRS IeTK īpašām pavēlēm (..).

Turpmāk visas lietas stingrā atbilstībā ar pastāvošajiem likumiem par piekritību nodot izskatīšanai tiesās vai PSRS IeTK Sevišķajā apspriedē. (..)

PSRS TKP priekšsēdētājs V.Molotovs

 

VK(b)P CK sekretārs J.Staļins

Citēts no grāmatas В.В.Коровин. История отечественных органов безопасности. Учебное пособие, Москва, 1998, с.152, 153, 154, 155, 156.

 

Kā redzams no šā lēmuma, J.Staļins un V.Molotovs visu vainu par masu represijām, nelikumībām un patvaļu novēla uz izpildītājiem – IeTK un Prokuratūru. Taču dokumenti neapstrīdami pierāda, ka daudzos gadījumos uz PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova iesniegtajiem sarakstiem rezolūciju par arestiem un nošaušanu uzlicis tieši J.Staļins, kā arī VK(b)P CK Politbiroja locekļi – V.Molotovs, G.Maļenkovs, L.Kaganovičs, K.Vorošilovs...

Neraugoties uz šo lēmumu, arī turpmākajos gados notika gan masveida deportācijas, gan arestēto spīdzināšana un izmeklēšanas lietu falsifikācija. 1940.un 1941.gadā un pēc 1944.gada arī Latvijā.

VK(b) P CK sekretāra J.Staļina 1939. gada 10. janvāra vēstule par arestēto spīdzināšanas pieļaujamību

[VK(b)P] apgabalu, novadu komiteju, VK(b)P CK šifrā

nacionālo komunistisko partiju CK1 sekretāriem,

iekšlietu tautas komisāriem,

IeTK pārvalžu priekšniekiem 1939. gada 10. janvārī

 

VK(b)P CK kļuvis zināms, ka apgabalu un novadu komiteju sekretāri, pārbaudot IeTK pārvalžu darbiniekus, pārmet viņiem kā kaut ko noziedzīgu arestēto fizisku ietekmēšanu. VK(b)P CK paskaidro, ka no 1937. gada VK(b)P CK pieļāva fizisko ietekmēšanu IeTK darbībā. Pie tam tika norādīts, ka fiziska ietekmēšana ir pieļaujama tikai kā izņēmums un attiecībā tikai pret tādiem acīmredzamiem tautas ienaidniekiem, kuri, izmantojot humānās pratināšanas metodes, nekaunīgi atsakās atklāt sazvērniekus, mēnešiem nedod liecības, cenšas kavēt brīvībā palikušo sazvērnieku atmaskošanu, tas ir, arī cietumā turpina cīņu pret padomju varu. Pieredze rāda, ka šī nostādne ir bijusi rezultatīva, būtiski paātrinot tautas ienaidnieku atmaskošanas darbu. Tiesa, turpmākajā praksē fiziskās ietekmēšanas metodi sabojāja tādi neģēļi kā Zakovskis, Ļitvins, Uspenskis un citi, jo viņi to no izņēmuma pārvērta par likumu un sāka to lietot pret nejauši arestētiem godīgiem cilvēkiem, par ko viņi saņēma pelnīto sodu. Bet tāpēc nav noniecināma pati metode, ja to pareizi lieto praksē. Ir zināms, ka visi buržuāziskie izlūkdienesti fiziski ietekmē sociālistiskā proletariāta pārstāvjus, pie kam visnekrietnākajā veidā. Jājautā, kāpēc sociālistiskajam izlūkdienestam jābūt humānākam attiecībā pret sīkstiem2 buržuāzijas aģentiem, niknākajiem3 strādnieku šķiras un kolhoznieku ienaidniekiem. VK(b)P CK uzskata, ka arī turpmāk fiziskās ietekmēšanas metode izņēmuma kārtā4 attiecībā pret acīmredzamiem un nepakļāvīgiem tautas ienaidniekiem ir izmantojama kā pilnīgi pareiza un mērķtiecīga metode. VK(b)P CK pieprasa no apgabalu, novadu komiteju, nacionālo komunistisko partiju CK sekretāriem, lai viņi, pārbaudot IeTK darbiniekus, ņemtu vērā šo izskaidrojumu.

VK(b)P CK sekretārs (J.Staļins)

1 Domātas PSRS ietilpstošās republiku VK(b)P organizācijas.

2 Ierakstīts dokumentā ar roku.

3 Ierakstīts dokumentā ar roku.

4 Tā ir liekulīga atruna. Arī turpmāk spīdzināšana tika plaši lietota.

Citēts no grāmatas “Okupācijas varu politika Latvijā. 1939-1991”, 1999.g., 43.lp.

 

2. Latviešu “sazvērnieki” Baltijas flotē

Pāvela Šteinhauzena “lieta”

Izvilkums no Marinas Šteinhauzenas iesnieguma PSRS kara prokuroram

PSRS galvenajam kara prokuroram Marinas Mihaila meitas

Maskavā, Kirova ielā 41 Šteinhauzenas,dzīvo Ļeņingradā,

V.S. [Vasilija sala] 11. līnija 12, dz.14

 

Iesniegums

1937. gada 20. decembrī Ļeņingradā savā kārtējā atvaļinājuma laikā tika arestēts mans vīrs, kara jūrnieks, zemūdeņu brigādes diviziona komandieris Pāvels Aleksandra dēls Šteinhauzens, dzimis 1895.gadā Goldingenē [Kuldīgā], Latvijā.

Arestu izdarīja Kronštates jūras Sevišķās daļas izmeklētājs Černovs, kurš arī manu vīru aizveda uz Kronštati.

1937. gada 30. decembrī es aizbraucu uz Kronštati, un uz manu jautājumu, par ko mans vīrs tiek apvainots, izmeklētājs Černovs atbildēja, ka “tas ir kara noslēpums”, un piebilda, ka P.A. Šteinhauzens drīz tikšot pārvests uz Ļeņingradu.

1938. gada janvārī es viņu meklēju pa visiem Ļeņingradas cietumiem, taču nevarēju atrast, bet 1938. gada 8. februārī Ņižegorodskas cietuma birojs Ļeņingradā man paziņoja, ka “P.A. Šteinhauzens (..), pamatojoties uz Sevišķā trijnieka 1938. gada 12. lēmumu, uz 10 gadiem izsūtīts uz Tālo Austrumu novadu bez tiesībām sarakstīties”.

Šīs ziņas izziņu biroja darbinieks nolasīja man no kartītes, kuru manā acu priekšā paņēma no kartotēkas.

Pēc dažām dienām es otrreiz griezos tajā pašā izziņu birojā un man atbildēja, ka “P.A. Šteinhauzena pie viņiem neesot un ka viņš tur neesot bijis”.

Visas manas turpmākās pūles par lietas pārskatīšanu palika bez rezultātiem: Ļeņingradas prokuratūra paskaidroja, ka lieta atrodas Maskavā, bet Maskavā man atbildēja, ka lieta ir Ļeņingradā.

Pēc kāda likuma panta un par ko viņš ir notiesāts, tas man līdz šim laikam nav zināms. (..)

Biedri galvenais kara prokuror, lūdzu Jūs pārskatīt mana vīra, 2. ranga kapteiņa P.A. Šteinhauzena lietu, lai viņu pilnīgi reabilitētu. (..)

1956.g. 29.I M. Šteinhauzena

LVA, 1986.f., 2.apr., p-4705 l., 2. sēj., 2., 3.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

 

Izvilkums no SBF [Sarkankarogotās Baltijas flotes]

Sevišķās daļas darbinieku safabricētā

P.Šteinhauzena pratināšanas protokola

1937. gada 21. decembrī

 

Apsūdzētā Pāvela Aleksandra dēla Šteinhauzena pratināšanas protokols

(..) Jautājums: — Jūs mums pastāstījāt tikai par savu kā monarhistiskās fašistiskās organizācijas dalībnieka kontrrevolucionāro darbu, bet slēpjat savu spiegošanas darbību Latvijas izlūkdienesta labā, iesakām pastāstīt par to sīkāk.

Atbilde: — Es redzu, ka man neko neizdosies noslēpt no izmeklēšanas. Es patiešām nodarbojos ar spiegošanu Latvijas valsts labā.

Jautājums: — Pastāstiet, kad un kas jūs savervēja spiegošanas darbībai Latvijas labā.

Atbilde: — 1935. gada martā mani spiegošanas darbam pret PSRS savervēja bijušais Zemūdeņu 2. brigādes periskopu darbnīcas priekšnieks Staņislavs Osipa dēls Janovičs. (..)

Jautājums: — Kam nodevāt jūsu savāktās spiegošanas ziņas?

Atbilde: — Spiegošanas ziņas es nodevu Janovičam, bet viņš bija saistīts ar Latvijas izlūku, kādu Zvirbuli, un pulkvedi Jurri.

(..) Janovičam es nodevu šādas spiegošanas ziņas:

1. Par zemūdeņu taktiskajām un kaujas īpašībām.

2. Par 1935.-1936. un 1937. gada manevru rezultātiem.

3. Autonomās kuģošanas ziņas.

4. Izsmeļošas ziņas par zemūdeņu apbruņojumu un bruņojuma jauninājumiem. (..)

Pratināja: SBF Sevišķās daļas 2. nodaļas

priekšnieks valsts drošības seržants Babičs

 

Sevišķās daļas 2. nodaļas operatīvā pilnvarotā palīgs Jefimovs

LVA, 1986.f., 2.apr., P-4705.l., 1.sēj., 12., 13., 14., 15.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Baltijas kara flotes Sevišķās daļas darbinieku safabricētā izziņa par P.Šteinhauzena “kontrrevolucionāro darbību”

“Apstiprinu”

SBF [Sarkankarogotās Baltijas flotes]

Sevišķās daļas priekšnieks valsts drošības kapteinis Birnis*

 

Izziņa

Pēc SBF Sevišķās daļas Baltijas flotē atklātās virsnieku kontrrevolucionārās monarhistiskās organizācijas, kuru izveidoja bijušie cara flotes virsnieki, materiāliem ir konstatēts, ka Pāvels Aleksandra dēls Šteinhauzens, dzimis 1895.g. Kurzemes guberņā, Goldingenā, bezpartijisks, Baltijas barons, cara flotes mičmanis, zemūdeņu 1. brigādes 12. diviziona komandieris, 1. ranga kapteinis [tā tekstā – J.R.] (..), ir minētās kontrrevolucionārās organizācijas dalībnieks kopš 1933. gada.

Šteinhauzens izstrādāja plānu, kā kara sākumā ar fašistiem nodot viņiem “Ļeņinec” tipa zemūdeņu divizionu.

1935. gadā Šteinhauzens, būdams zemūdeņu 2. brigādes komandiera vietas izpildītājs, kaitniecības daļā (..) gribēja panākt zemūdens “B-3” bojāeju ar visu tās personālsastāvu, skaitā 55 cilvēki.

Izmeklēšana ir konstatējusi, ka Šteinhauzens kopš 1935. gada ir Latvijas spiegs un diversants.

Pamatojoties uz izklāstīto, P.A.Šteinhauzens ir jāarestē. Šteinhauzena arests ir saskaņots ar iekšlietu tautas komisāru [N.] Ježovu.

SBF Sevišķās daļas operatīvais pilnvarotais Černovs

 

“Piekrītu”: Sevišķās daļas 2. nodaļas

1937. gada 21. decembrī priekšnieks valsts drošības seržants Babičs**

LVA, 1986.f., 2.apr., P-4705.l., 1. sēj., 2.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

*Voldemārs Birnis – Baltijas flotes Sevišķās daļas priekšnieks no 1937. gada janvāra līdz decembrim, no 1933. līdz 1936. gadam – Melnās jūras flotes Sevišķā daļā, 1938. gadā – IeTK Tālo Austrumu novada pārvaldē. Par piederību “Latvijas kontrrevolucionārajai, buržuāziski nacionālistiskai organizācijai Melnās jūras flotē” arestēts 1938. gada 26. decembrī. Ar PSRS IeTK Sevišķās apspriedes 1940. gada 23. decembra lēmumu par “piedalīšanos pretpadomju nacionālistiskā organizācijā” notiesāts ar ieslodzījumu labošanas darbu nometnē uz 8 gadiem.

** Lietai pievienotajā izziņā norādīts, ka P.Šteinhauzens nošauts 1938. gada 18. janvārī

 

 

Izvilkums no PSRS ģenerālprokurora vietnieka J.Varskaja protesta P.Šteinhauzena lietā

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijai Slepeni, Īpašā kontrole

 

Protests (uzraudzības kārtībā) P.A.Šteinhauzena lietā

Ar PSRS IeTK un PSRS prokurora 1938.gada 11. janvāra lēmumu tika nošauts Pāvels Aleksandra dēls Šteinhauzens (..)

(..) Izdarītajā pārbaudē ir noskaidrots, ka Šteinhauzens bija notiesāts nepamatoti.

Bez Šteinhauzena un Janoviča liecībām, kuras netika pārbaudītas tiesas sēdē, lietā nav nekādu pierādījumu par Šteinhauzena vainu spiegošanā. (..)

“Pārbaude ir arī noskaidrojusi, ka IeTK Baltijas flotes Sevišķā daļa 1937.-1938. gadā izdarīja nevainīgu militārpersonu arestus, kuras pratināšanas laikā tika piekautas, un tā rezultātā izmeklēšanas lietas tika falsificētas. Par šiem noziegumiem tika notiesāti Sevišķās daļas priekšnieki Birnis un Homjakovs, kā arī vairāki citi operatīvie darbinieki, to skaitā arī Babičs, kas veica izmeklēšanu šajā lietā.” (..)

PSRS ģenerālprokurora vietnieks justīcijas pulkvedis J.Varskojs*

LVA, 1986.f., 2.apr., P-4705.l. 1. sēj., 85., 86.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

* Šo dokumentu parakstījusi cita persona. Paraksts — nesalasāms

 

 

Kārļa Šlitenberga “lieta”

Baltijas flotas Sevišķās daļas darbinieku Černova un Babiča safabricētais Kārļa Šlitenberga apsūdzības slēdziens

“Apstiprinu”

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieka

vietnieks valsts drošības vecākais majors Šapiro

1938. gada martā

 

Apsūdzības slēdziens

Izmeklēšanas lietā Nr. 47210—38.g. par Kārļa Jāņa dēla Šlitenberga apsūdzību pēc KPFSR KK 58.—1b., 58. – 9, 10. un 11. panta

Sarkankarogotās Baltijas flotes Sevišķajai daļai kļuva zināms, ka bijušais BF zemūdeņu mācību vienības bijušais pasniedzējs Kārlis Jāņa dēls Šlitenbergs ir viens no Latvijas nacionālistiskās spiegu diversantu organizācijas dalībniekiem un vairāku gadu laikā veic kontrrevolucionāru darbību, kura ir vērsta uz padomju varas gāšanu.

Pamatojoties uz izklāstīto, K.J. Šlitenbergs 1938. gada 24. janvārī tika arestēts.

Lietas izmeklēšanā ir noskaidrots: 1934. gadā Kronštatē Šlitenbergu Latvijas nacionālistiskajā organizācijā savervēja viens no šās organizācijas centra dalībniekiem bijušais Zemūdeņu mācību vienības kara komisārs Onufrijs Ivana dēls Spalviņš (arestēts, atzinās). (..).

Spalviņa uzdevumā no 1934. līdz 1937.gadam Šlitenbergs veica kaitniecības un diversiju darbu, izvirzot mērķi novest floti līdz kaujas nespējas stāvoklim un sagatavot to, lai kara laikā nodotu pretiniekam. (..)

Šlitenbergs sistemātiski veica kaitniecību kaujas sagatavošanā, saistoties ar šās pašas organizācijas dalībnieku bijušo SBF zemūdeņu 1.brigādes štāba priekšnieku Šteinhauzenu (1937.gadā notiesāts pēc 1.kategorijas) (nošauts — J.R.) (..).

1935.gadā Latvijas nacionālistiskās organizācijas uzdevumā Šlitenbergs uz zemūdenes “Batrak” sarīkoja diversijas aktu, uzspridzinot zemūdenes akumulatoru baterijas.

Kopš 1934.gada Latvijas rezidenta Spalviņa uzdevumā Šlitenbergs nodeva viņam šādas spiegošanas ziņas:

1) SBF zemūdeņu skaits un klases,

2) autonomā kuģošana,

3) jaunie uzlabojumi uz zemūdenēm,

4) zemūdeņu aizsprostu daudzums,

5) zemūdeņu mācību vienības kaujas sagatavošanas plāns (Ļeņingradā),

6) zemūdeņu brigādes personālsastāva skaits.

Apsūdzētais Šlitenbergs sevi par vainīgu atzina pilnīgi, kā arī tika atmaskots ar Spalviņa liecībām.

Balstoties uz izklāstīto, tiek apsūdzēts:

Kārlis Jāņa dēls Šlitenbergs, dzimis 1895.gadā Latvijā, latvietis, PSRS pilsonis, izslēgts no VK(b)P un 1937.gadā demobilizēts no SZSA sakarā ar politiski morālu neatbilstību, bijušais zemūdeņu mācību vienības pasniedzējs — 3.ranga kapteinis.

(..) ieteiktu: Šo izmeklēšanas lietu Nr.47210-38.g. par Kārļa Jāņa dēla Šlitenberga apsūdzību saskaņā ar iekšlietu tautas komisāra valsts drošības ģenerālkomisāra biedra Ježova pavēli Nr.00485 nosūtīt PSRS Iekšlietu tautas komisariātam, lai to izskatītu pēc 1.kategorijas.* (..)

SBF Sevišķās daļas operatīvā pilnvarotā palīgs

valsts drošības seržants Černovs

 

SBF Sevišķās daļas 2.nodaļas priekšnieks valsts drošības seržants Babičs

“Piekrītu” SBF IeTK Galvenās valsts drošības pārvaldes

sevišķās daļas priekšnieks valsts drošības kapteinis Homjakovs

LVA, 1986.f., 2.apr., P–5008.l., 35., 36.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

*1.kategorija nozīmēja augstāko soda mēru – nošaušanu.

 

 

Kārļa Šlitenberga nošaušanas akts

Pilnīgi slepeni

1938.gada 26.aprīlī

 

1938.gada 26.aprīlī. Es, IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes komandants valsts drošības vecākais leitnants A.R.Poļikarpovs, pamatojoties uz IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieka valsts drošības vecākā majora biedra Garina 1938.gada 25.aprīļa priekšrakstu ar Nr. ..., izpildīju spriedumu attiecībā uz Kārli Jāņa dēlu Šlitenbergu.

Augstāk minētais notiesātais ir nošauts.

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes komandants

valsts drošības vecākais leitnants Poļikarpovs

LVA, 1986.f., 2.apr., P–5008.l., 40.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

 

 

Izvilkums no PSRS ģenerālprokurora vietnieka justīcijas pulkveža J.Barskova protesta K.Šlitenberga lietā

PSR Savienības Augstākās tiesas Kara kolēģijai Slepeni

 

Protests (uzraudzības kārtībā) K.J.Šlitenberga lietā

(..) Veiktajā pārbaudē ir noskaidrots, ka Šlitenbergs ir notiesāts nepamatoti.

No pārbaudes materiāliem ir redzams, ka Baltijas flotes IeTK Sevišķā daļa 1937.—1938.gadā izdarīja masveida militārpersonu nelikumīgus arestus, kuri tika pakļauti piekaušanai, un tādā veidā tika falsificētas viņu apsūdzības pretpadomju darbībā. Arestēto piekaušanā piedalījās Sevišķās daļas darbinieki Ļjašenko un Černovs, kuri veica Šlitenberga pratināšanu. IeTK darbinieki, kuri pratināja Spalviņu, piekāva arī viņu (..).

Vadoties no Likuma par PSRS tiesu iekārtas (..) 16.panta, lūdzu IeTK un PSRS prokurora 1938.gada 14.aprīļa lēmumu attiecībā uz Kārli Jāņa dēlu Šlitenbergu atcelt un viņa lietu pārtraukt (..).

PSRS ģenerālprokurora palīgs justīcijas pulkvedis J.Barskovs

(parakstījusi cita persona — J.R.)

LVA., 1986.f., 2.apr., P–5008.l., 39., 40.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

 

 

Izvilkums no PSRS Galvenās kara prokuratūras pārskata izziņas par Baltijas flotes un Ļeņingradas kara apgabala

Sevišķo daļu darbinieku nelikumīgo izmeklēšanas praksi

Slepeni

 

Pārskata izziņa arhīva izmeklēšanas lietā Nr.P–208453

par Homjakova un citu apsūdzību

Lietā tiek apsūdzēti:

1. Mihails Mitrofanova dēls Homjakovs (..) SBF IeTK Sevišķās daļas priekšnieks, arestēts 1938.gada 20/IX,

2. Ivans Filipa dēls Jakuņins (..) SBF IeTK Sevišķās daļas priekšnieka vietnieks, arestēts 1939.gada 20.janvārī,

3. Aleksandrs Georgija dēls Baličs (..) SBF IeTK Sevišķās daļas priekšnieka palīgs, arestēts 1938.gada 5/I,

4. Vladimirs Dmitrija dēls Silovs (..) SBF IeTK Sevišķās daļas kontroles caurlaižu punkta priekšnieks, arestēts 1939.gada 5.janvārī (..),

5. Mihails Jakova dēls Rezņiks (..) SBF IeTK Sevišķās daļas 4.nodaļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 5.janvārī,

6. Vladimirs Pētera dēls Soloduhins (..) SBF IeTK Sevišķās daļas 5.nodaļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 5/I,

7. Nikolajs Anisima dēls Timofejevs (..) SBF IeTK Sevišķās daļas operatīvais pilnvarotais, arestēts 1938.gada 27/XII,

8. Vladimirs Mihaila dēls Gorohovs (..) 1.zemūdeņu brigādes IeTK Sevišķās daļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 2/II,

9. Sergejs Alekseja dēls Boltenko (..) līnijkuģu brigādes IeTK Sevišķās daļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 2/II,

10. Anatolijs Jefima dēls Gadenovs (..) torpēdu kuteru brigādes IeTK Sevišķās daļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 2/II,

11. Aleksejs Maksima dēls Fursiks (..) 3. — 4. zemūdeņu brigādes IeTK Sevišķās daļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 21/II,

12. Aleksejs Vasilija dēls Kondraševs (..) SBF IeTK Sevišķās daļas operatīvais pilnvarotais, arestēts 1939. gada 21/II,

13. Nikolajs Ivana dēls Smirnovs (..) operatīvais pilnvarotais, arestēts 1939. gada 6/I.

Lietu izskatīja Ļeņingradas kara apgabala IeTK karaspēka Kara tribunāls.

Ar Kara tribunāla spriedumu notiesāti:

1. Homjakovs — ar augstāko soda mēru. (..),

2. Jakuņins, 3. Bahičs, 4. Silovs — ar 10 gadiem labošanas darbu nometnē,

5. Rezņiks, 6. Soloduhins, 7. Timofejevs — ar 6 gadiem labošanas darbu nometnē,

8. Gasbuzovs — ar 4 gadiem labošanas darbu nometnē,

9. Boltenko, 10. Fursiks — ar 3 gadiem labošanas darbu nometnē,

11. Kondraševs, 12. Gadenovs, 13. Smirnovs — ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem nosacīti, jo viņu darbība ne ar ko neatšķīrās no citu Sevišķās daļas darbinieku darbības, kuri izmeklēšanas darbā piekopa tādu pašu praksi, bet kuri nav saukti pie kriminālatbildības.

Gorohovu tiesa attaisnoja (..).

No lietas izdalīti atsevišķā ražošanā materiāli par šādu SBF un Ļeņingradas kara apgabala sevišķo daļu darbinieku nelikumīgo izmeklēšanas praksi: Jefimova, Bičkova, Drozdova, Konovalova, Karpova, Gorbačova, Samohvalova, Kraiņina un Dronova (..). Tāpat izdalīti materiāli, lai jautājumu izlemtu disciplinārā kārtībā par šādām personām, kuras ir vainīgas krimināllietu falsifikācijā un arestēto piekaušanā: Kuzminihu, Ļjašenko, Garbuzovu, Černovu, Volkovu, Jeršovu, Seļezņevu, Pančenko un Karobkinu (..).

Ar iepriekšējo un tiesas izmeklēšanu ir aptverts apsūdzēto noziedzīgās darbības periods no 1938. gada janvāra, momenta, kad darbā SBF Sevišķajā daļā ieradās Homjakovs.

Izmeklēšana un tiesa ir noskaidrojusi, ka SBF IeTK Sevišķā daļa ir izdarījusi masveida nepamatotus militārpersonu un pilsoņu arestus. Izmeklētāji, kuriem nebija datu apsūdzībai, falsificēja pratināšanas protokolus un, piekaujot arestētos, ieguva viņu parakstus protokolos. Vairākos gadījumos piekaušana pārvērtās nežēlīgā arestēto spīdzināšanā, kura beidzās ar viņu nāvi vai pašnāvību (Domanskis, Prokšins, Ļjamtinens, Ļjadvigs, brigādes politdaļas priekšnieks Viktors Andreja dēls Sumarokovs). Arestēto piekaušana un spīdzināšana notika masveidā.

Kā redzams no apsūdzēto un liecinieku liecībām, tādu praksi SBF Sevišķā daļa izmantoja arī 1937. gadā, kad Sevišķās daļas priekšnieks līdz Homjakova iecelšanai bija Birnis. (..)

Tiesā Homjakovs, Jakuņins, Babičs, Gorohovs, Boltenko, Gadenovs, Fursiks un Kondrašovs sevi par vainīgiem neatzina. Pārējie sevi par vainīgiem atzina.

Taču tiesas sēdē neviens no apsūdzētajiem, izņemot Gorohovu, nenoliedza masveida nelikumīgos arestus, pratināšanas protokolu falsifikācijas un arestēto piekaušanas un spīdzināšanas faktus.

No tiem, kuri sevi neatzina par vainīgiem, Jakuņins, Babičs, Fursiks un Kondrašovs tiesā liecināja, ka viņi paši personīgi arestētos ir piekāvuši.

Lietā ir IeTK Valsts drošības Sevišķās daļas 10. nodaļas priekšnieka vietnieka Krivošejeva un tās pašas nodaļas darbinieku Zakusilo un Kudrjavceva ziņojums par SBF Sevišķās daļas pārbaudi 1939. gada janvārī.

Dienesta ziņojumā atzīmēts, ka krimināllietu viltošanā piedalījušies gandrīz visi izmeklētāji, kuri nodarbojušies ar izmeklēšanu. (..)

1939. gada 21. janvārī notika SBF IeTK Sevišķās daļas operatīvā sanāksme, kurā uzstājās 23 Sevišķās daļas darbinieki. Visi runātāji apstiprināja masveida nelikumīgu arestu, arestēto piekaušanas un spīdzināšanas faktus, faktus par pratināšanas protokolu falsifikāciju. (..)

Vairākos gadījumos arestētos pat nenopratināja. Pratināšanas un konfrontācijas protokoli tika sastādīti bez viņu klātbūtnes, bet operatīvo pilnvaroto palīgi dokumentus nesa uz cietumu, lai arestētie tur tos parakstītu.

Operatīvā pilnvarotā palīgs Volkovs paziņoja, ka, izpildot pavēli par arestēto piekaušanu, viņš vienu esot nogalinājis (ar zīmuli pierakstīts, ka arestētais Maļiņins esot pakāries kamerā) (..).

Apsūdzēto un liecinieku liecībās, kā arī dažādos dokumentos tiek nosaukti daudzu personu uzvārdi, kuras apstiprina piekaušanu un par kurām apsūdzība tika falsificēta. Taču minētie fakti galvenokārt attiecas uz tām personām, kuras no ieslodzījuma ir atbrīvotas, pret kurām lieta ir pārtraukta. (..)

Kā liecinieks nopratinātais SBF Sevišķās daļas darbinieks Viktors Borisa dēls Bikovs liecināja, ka viņš falsificējis Troicka un Kopilova lietu par apsūdzību trockismā un par piederību Latvijas nacionālistiskai organizācijai. Sakarā ar šo lietu viņam nācies izsaukt uz nopratināšanu arestēto Spalviņu, kurš paziņojis, ka viņa 1938. gada 10. februāra liecības un liecības par piederību militāri fašistiskajai sazvērestībai ir melīgas. Tās sastādījis izmeklētājs, un viņš tās parakstījis fiziskas iedarbības rezultātā.

Apsūdzētais Fursiks tiesā liecināja, ka Sevišķajā daļā bijusi lieta par Kateljanova apsūdzību spiegošanā Latvijas labā. Sākumā Kateljanovs atzinies, bet pēc tam no liecībām atteicies.

Fursiks paziņojis Babičam, bet Babičs — Birnim. Tika saņemta sankcija. Fursiks divas reizes Kateljanovu piekāvis, tad viņš savas liecības apstiprinājis un ticis nošauts (..).

Tiesā kā liecinieks tika nopratināts (..) kreisera “Aurora” komandieris V.J .Emme, kas tika arestēts 1938. gada 5. februārī. Viņš liecināja, ka viņu piekāvuši Garbuzovs, Černovs un Babičs un piespieduši dot liecības par sakariem ar spiedzi Loveiko un 20 nevainīgu cilvēku kontrrevolucionāro darbību. (..)

Izziņa sastādīta sakarā ar vairāku to lietu pārbaudi, kuru izmeklēšanu veikuši SBF IeTK Sevišķās daļas darbinieki.

Galvenās kara prokuratūras daļas kara prokurors

1955. gada 20. maijā administratīvā dienesta majors Bespalovs

LVA, 1986.f., 2.apr., P — 4705.l. 2.sēj., 11., 12., 13., 14., 15., 16.lp. Kopija. Tulkojums no krievu valodas

 

Ļeņingradas kara apgabala PSRS IeTK kara tribunāls 1939. gada jūnijā un jūlijā izskatīja lietu Nr. 16 par Sarkankarogotās Baltijas flotes Sevišķās daļas 14 darbinieku apsūdzību. Daļas priekšniekam valsts drošības kapteinim M.Homjakovam nācās atzīt, ka viņš devis norādījumus arestēt no flotes atvaļinātās nekrievu tautības personas — “tautas ienaidniekus”, nežēlīgi spīdzināt arestētos un falsificēt izmeklēšanas lietas, kā arī to, ka viņš pats piedalījies šajos noziegumos. Viņam tika piespriests augstākais soda mērs, 12 šās daļas darbiniekiem tika piespriests ieslodzījums, bet vienu tribunāls attaisnoja.

Tas tomēr nenozīmēja, ka šo IeTK darboņu — nagu maucēju — safabricētās un falsificētās arestēto lietas tolaik būtu pārskatītas un dzīvi palikušie no nepelnītā soda un ieslodzījuma būtu atbrīvoti.

 

Turpmāk — vēl