• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Mums pašiem un tieši tagad ir jāizjūt atbildība par savas valsts nākotni". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.10.2002., Nr. 154 https://www.vestnesis.lv/ta/id/67617

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

24.10.2002., Nr. 154

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Mums pašiem un tieši tagad ir jāizjūt atbildība par savas valsts nākotni”

Latvijas inteliģence par integrētu pilsonisko sabiedrību Latvijā un Eiropas Savienībā

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

I02.JPG (19473 bytes)
I08.JPG (18705 bytes)
I09.JPG (18276 bytes)
Vakar, 23.oktobrī: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā vadītājs Endrū Rasbašs (augšējā attēlā ); konferences vadība — Maija Kūle un Jānis Škapars (vidējā attēlā ); Vaira Vīķe–Freiberga konferences tribīnē (apakšējā attēlā )
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Uzruna Latvijas inteliģences konferencē “Integrēta pilsoniskā sabiedrība Latvijā un Eiropas Savienībā” Latviešu biedrības namā 2002. gada 23. oktobrī

Man ir liels prieks šodien būt kopā ar jums, un es ar gandarījumu varu atzīmēt, ka šī gadskārtējā inteliģences tikšanās, apspriežot visbūtiskākos mūsu valsts attīstības jautājumus, jau ir kļuvusi par labu tradīciju.

Pirms 130 gadiem Kronvaldu Atis, runājot par tolaik jauno posmu latviešu tautas attīstības vēsturē, sacīja šādus vārdus: “Kā sācējiem mums būs būt modriem un čakliem, izmanīgiem un uzticīgiem; mums būs būt vienmēr nomodā, lai šī laika vispārīgās labās un ļaunās laika zīmes lēnā prātā un pareizi nosveŗam, lai spējam izšķirt zieda krāsas laistīšanos no vesela augļa kodola, izpaustos un izslavētos melus no mūžīgās patiesības.”

Šis vēlējums šodien no jauna iegūst ievērojamu svaru un nozīmi. Latvija, tāpat kā uzsākot pirmo Atmodu, atrodas uz svarīgas robežšķirtnes. Mums tagad ir jāuzsāk jauns posms savā attīstībā. Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē mēs varam gūt reālu iespēju kopā ar citām Eiropas tautām līdznoteikt ne vien savu, bet visa mūsu kontinenta un daļēji arī pasaules likteni. Šī iespēja rodama mūsu ārpolitisko mērķu piepildījumā — dalībā Eiropas Savienībā un NATO.

Šie divi ārpolitiskie mērķi — ES un NATO — neskar tikai ārpolitiku. Tie ir nacionālvalstiski mērķi un savā īstenojumā skar visus mūsu dzīves aspektus. NATO nav tikai aizsardzība un līdzekļi, ko mēs ieguldīsim savu bruņoto spēku attīstībā. NATO iezīmē mūsu drošību visā pārredzamā nākotnē. Līdzdalība NATO veidos tādu drošības gaisotni, kurā ārvalstu ieguldītāji varēs ar lielāku pārliecību ienākt Latvijā, kurā Latvijas uzņēmēji un darījumu cilvēki papildus varēs rast sev partnerus citur pasaulē. Tas mums, mazai zemei, ir nepieciešams, jo mēs nevaram cerēt paši uzkrāt ievērojamu kapitālu īsā laikā. Bet mūsu sadarbības partneri šeit nenāks, ja nejutīs, ka Baltijas reģions ir drošs un ka tam ir attīstības perspektīvas.

Šīs attīstības perspektīvas ir tās, kuras ceram iegūt, pievienojoties arī Eiropas Savienībai. Nebūt nav tā, ka mēs Eiropas Savienībai būtu “briesmīgi” vajadzīgi, kā dažs labs domā, lai tā mūs ekspluatētu. Mūsu niecīgais, tikko 2,4 miljonu lielais, turklāt dilstošais iedzīvotāju skaits nav galvenais, kas Latviju pārējai Eiropai padara pievilcīgu kā perspektīvu tirgus vietu savām precēm. Eiropā valda principiāla vēlme, lai tiktu apvienots viss kontinents un lai Eiropa kļūtu par nozīmīgu spēlētāju starptautiskā arēnā. Lai pasaules mērogā Eiropa iegūtu to svaru, kas tai pienākas, bet kura tai, sadalītai un nevienādi attīstītai, pašlaik vēl nav. Nākotnes Eiropa, kuru mēs visi ceram veidot kopā, ir tāda, kurā jaunpienākošās valstis baudītu tos pašus labumus un priekšrocības, ko pievienošanās Eiropas Savienībai ir devusi iepriekšējām.

Gadu gaitā Eiropas Savienībai ir pievienojušās tādas relatīvi bagātas valstis kā Zviedrija un Somija, kas nav to nožēlojušas. Ir pievienojušās arī relatīvi nabagas valstis — tādas kā Portugāle un Īrija, kas ir daudz no šīs pievienošanās ieguvušas un piedzīvojušas tautsaimniecisku uzplaukumu. Mums nav nekāda pamata uztraukties, ka mēs nu būsim vienīgais, unikālais izņēmums, kam pievienošanās Eiropas Savienībai nesīs kaut ko ļaunu.

Dāmas un kungi!

Daudzos aspektos mēs Latvijas virzību uz Eiropas Savienību varam uzskatīt par neatgriezenisku, un no lēmuma par Latvijas uzaicināšanu šajā organizācijā mūs vairs nešķir gari gadi vai pat mēneši. Šis lēmums tiks pieņemts jau šā gada beigās. Mēs varam būt gandarīti, ka Eiropas Komisija novērtējusi mūsu progresu un iesaka decembrī slēgt iestāšanās sarunas. Vienlaikus mēs nevaram mūsu virzības gaitu uzskatīt par pabeigtu. Nopietni jāuztver kritika tādās jomās kā tiesu sistēmas reforma, muitas darbības uzlabošana un korupcijas apkarošana. Latvija ir vienīgā kandidātvalsts, kuru Eiropas Komisija aicina pievērst īpašu uzmanību kontrabandas apkarošanai.

Pēdējā laikā ir daudz paveikts, uzlabojot likumdošanu un palielinot iedzīvotāju iesaisti korupcijas apkarošanā. Taču šajā jomā joprojām ir pamats nopietnām bažām. Korupcijas uztveres indekss Latvijā jau vairākus gadus ir relatīvi augsts. Īpaši tas attiecināms uz tādu institūciju darbību kā muita, ceļu policija un tiesas. Lai mainītu sabiedrības viedokli, ir vajadzīgi uzskatāmi rezultāti korupcijas apkarošanā.

Atstājot šos jautājumus bez risinājuma, mēs nespēsim pārvarēt samilzušās problēmas citās sfērās. Tas ir vienlīdz būtiski arī mūsu virzībai uz ārpolitiskajiem mērķiem, kuriem esam ļoti tuvu. Lai savus ārpolitiskos mērķus sasniegtu, ir vajadzīga politiska griba, principiāls jaunievēlētās Saeimas atbalsts un mērķtiecīgs jaunveidojamās valdības darbs. Šie mērķi nav sasniedzami vienīgi ar atsevišķu ministriju, partiju vai politiķu centieniem, un to īstenošana ne vienmēr ies kopsolī ar iekšpolitisku izdevīgumu.

Dāmas un kungi!

Viena no mūsu prioritātēm ir tiekšanās pēc integrētas pilsoniskas sabiedrības. Tā ir vispirms mūsu valstiskā interese un tikai tad ārpolitisks imperatīvs. Lai to panāktu, mums ir jāturpina normalizācijas process mūsu valstī. Jo situāciju par normālu mēs šobrīd uzskatīt nevaram, tāpēc ka Latvijā ir tik liels skaits nepilsoņu. Tā ir PSRS invāzijas un okupācijas radīta nasta. Bet es vienmēr visai pasaulei esmu uzsvērusi: vienalga, lai kādas nastas Latvijai vilktos līdzi no pagātnes, mēs esam spējīgi ar tām tikt galā. Taču lai šo nastu noveltu, mums ir vajadzīga starptautiska palīdzība. Jo ne jau mēs paši šo slogu sev plecos uzkrāvām. Un nevar arī sagaidīt no mums, ka mēs tik īsā laikā likvidēsim piecdesmit okupācijas gadu sekas.

I03.JPG (19886 bytes)
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”
Konferences tribīnē — Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, prezidijā — Maija Kūle un Jānis Škapars

Zināmā mērā jau esam saņēmuši gan izpratni, gan palīdzību no mums draudzīgajām valstīm. Tas attiecināms kā uz naturalizācijas, tā arī latviešu valodas apguves procesu. Tas maksā dārgi, bet tas mums ir nepieciešams, ja vēlamies integrēt visu Latvijas sabiedrību. Ilgu laiku Latvijas valsts maz bija ieguldījusi šajā mūsu nākotnei svarīgajā procesā. Mums ir jāstimulē ļaudis mācīties latviešu valodu. Mēs nevaram tikai teikt vien, ka viņiem tas ir morāls pienākums, un tā to lietu atstāt. Jo tik tiešām pieaugušam un vecam cilvēkam valodu iemācīties nav viegli. Nav jēgas viņam tagad pārmest — kāpēc to jaunībā nedarīji? Mums ir jādomā par tagadni un par nākotni, par to, kā šo problēmu risināt.

Mums nepilsoņiem jāpaiet pretim un jāatgādina, ka smilšu pulkstenis turpina tecēt, rādītāji griežas, laiks iet uz priekšu un ir pienācis brīdis izšķirties: kur tu, cilvēk, stāvi savā izvēlē, kādu un kur savu nākotni vēlies veidot? Vai tu turpināsi dzīvot tādā kā “pelēkā” zonā, kā nepilsonis, vai arī tu pieprasīsi Latvijas pilsonību un naturalizēsies? Varbūt izlemsi izvēlēties Krieviju, Ukrainu vai kādu citu zemi, kam piederēt? Izvēles brīvība pastāv. Ko izvēlēties — tas ir katra paša ziņā.

Ko nozīmē kļūt par Latvijas pilsoni? Mums ir jāsaprot, ka visus Latvijas pilsoņus neatkarīgi no viņu tautības un etniskās izcelsmes citur pasaulē uztver kā latviešus. Modernā pasaulē vienas valsts pilsoņus dēvē šīs valsts vārdā. Lai nu man piedod tagad tie latvieši, kuri domā, ka jēdziens “latvietis” ir tikai tautības apzīmējums, un tie krievi, kas domā, ka kļūt par Latvijas pilsoni nozīmē asimilēties.

Ar jēdzienu “latvietis” jāsaprot ikviens Latvijas pilsonis, kurš identificējas ar mūsu valsti un ir tai lojāls, kaut gan pēc tautības viņš varētu būt īrs, lietuvietis, tatārs, vienalga, kas cits. Pieradīsim pie domas, ka latvietis ir Latvijas pilsonis. Punkts. Visi pilsoņi ir mūsu ļaudis, tie ir Latvijas ļaudis, tie vairs nav nedz Krievijas, nedz kādas citas valsts ļaudis. Un tā nav asimilācija. Tā ir piederība Latvijai un lepnums par savu piederību, nekādi nezaudējot arī lepnumu par saviem senčiem un viņu kultūras mantojumu.

Dāmas un kungi!

Gribētu nobeigt, izsakot pārliecību par to, ka Latvijas vieta Eiropā un mūsu kontinenta nākotne nedrīkstētu būt tikai politiķu un ekspertu intereses objekts. Tam jākļūst par mūsu visu jautājumu. Tikai tā var gaist mīti un stereotipi par Eiropas Savienību, kuri diemžēl ir dzīvi mūsu sabiedrībā. Tas ir panākams tikai ar plašu un ieinteresētu diskusiju. Eiropas grandiozais projekts ir pelnījis tiešu un pilna apjoma vērtējumu, nevis aizspriedumainu, paviršu skatu caur pagātnes pieredzes greizo prizmu. Mēs nevaram uzskatīt ES par zālēm pret visām Latvijas slimībām. Tā arī nebūs līdzeklis, lai izvairītos no nepieciešamo reformu smaguma. Mums pašiem un tieši tagad ir jāizjūt atbildība par savas valsts nākotni. Eiropas Savienība 50 gadu garumā ir devusi tās dalībvalstīm stabilitāti, attīstību un labklājību. Šī iespēja ir arī Latvijai. Vai, atbildīgi domājot, mēs drīkstam no tās atteikties?

Eiropas Komisijas delegācijas vadītājs Endrū Rasbašs:

I05.JPG (15969 bytes)Runa Latvijas inteliģences 49. konferencē “Integrēta pilsoniskā sabiedrība Latvijā un Eiropas Savienībā”

Man ir ļoti liels gods runāt pēc Valsts prezidentes. Tiesa gan, viņa runāja par tik daudziem jautājumiem un tik plaši, ka man šajā gadījumā ir ļoti maz atlicis, ko piebilst.

Šī ir ļoti saspringta nedēļa saistībā ar Eiropas Savienības (ES) paplašināšanos — starp Īrijas referendumu, kas notika pagājušajā nedēļā, un Briseles sammitu, kas notiks šīs nedēļas nogalē. Mums vēl ir jāgaida septiņas nedēļas līdz Kopenhāgenas sammitam. Taču es ceru, ka sarunas noslēgsies ļoti veiksmīgi un iestāšanās līgums tiks ratificēts ar visām desmit kandidātvalstīm, un Latvija 2004. gadā varēs sekmīgi iestāties ES. Protams, ja nākamajā gadā Latvijas iedzīvotāji referendumā nobalsos par.

Ņemot vērā to, ka Latvija iestāsies ES diezgan drīz, es vēlos iztirzāt tendences pilsoniskajā sabiedrībā. Ja Latvija vēlas būt pilnvērtīga ES dalībniece, tai ir jāievēro un jāattīsta trīs svarīgi aspekti: valsts pārvalde, uzņēmējdarbība un pilsoniskā sabiedrība jeb nevalstiskās organizācijas.

ES nevalstiskajām organizācijām ir ļoti liela loma, un tās ietekmē politikas veidošanu ar tā saukto pārstāvniecības palīdzību. Nevalstiskās organizācijas var ietekmēt politiku gan tieši, gan netieši — caur Eiropas Parlamenta locekļiem. Nevalstiskajām organizācijām ir ļoti liela loma tādās nozarēs kā patērētāju tiesības, vide, cilvēktiesības, tās darbojas arī kā pretspars uzņēmēju lobēšanai.

Ir ļoti svarīgi, lai Latvijas nevalstiskās organizācijas varētu pārstāvēt sabiedrības intereses ES institūcijās. Tas ir papildinājums nevalstisko organizāciju lomai, kāda tā ir šeit, Latvijā. Tomēr ir bažas, ka Latvijas nevalstiskās organizācijas nevarēs tik sekmīgi pārstāvēt savas intereses ES kā tās valstis, kurās labklājības līmenis ir augstāks. Jāapzinās, ka nevalstiskajām organizācijām būs divi mērķi: pildīt uzdevumus vietējā jeb valsts līmenī un starptautiskā jeb ES līmenī.

Runājot par atbalstu nevalstiskajām organizācijām, vēlos minēt vienu no atbalstītājiem — Džordžu Sorosu, ar kuru es tikos pagājušajā nedēļā. Viņš ir devis lielu ieguldījumu nevalstisko organizāciju darbībā. Tas ir ļoti jauki, bet šādā situācijā rodas zināma atkarība no atbalstītāja. Kāds Čehijas pārstāvis, kas atbalsta nevalstiskās organizācijas, šo problēmu ir ietvēris jautājumā: “Kāda ir jūsu leģitimitāte, ja jūs pārstāvat tieši atbalstītāja intereses?” Taču, no otras puses, problēma ir tāda, ka ES kandidātvalstu valdībām ir bijusi iespēja izvairīties no pilsoniskās sabiedrības veidošanas veicināšanas. Valdībām ir bijusi skaidra nostāja: nevajag pārāk daudz raizēties par pilsonisko sabiedrību, jo starptautiskie atbalstītāji to nodrošinās. Šī piezīme neattiecas īpaši uz Latviju, bet uz visām kandidātvalstīm kopumā. Šādas nostājas rašanos veicinājis tas, ka valdības neuzskata nevalstiskās organizācijas par pilntiesīgiem partneriem.

ES šāda nostāja nepastāv, jo nevalstiskās organizācijas palīdz līdzsvarot uzņēmējdarbības lobiju un tādējādi veicina pilsoniskās sabiedrības attīstību.

Savu uzrunu vēlos beigt, novēlot jaunajai valdībai, lai tā atbalstītu nevalstiskās organizācijas un pilsoniskās sabiedrības veidošanos. Eiropas Komisija ir gatava šādus centienus atbalstīt.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Par konferences gaitu

I06.JPG (22256 bytes) I07.JPG (18075 bytes)
Konferences laikā: Ruta Marjaša, Gunārs Meierovics (priekšplānā); Maija Kūle un Endrū Rasbašs (attēlā pa labi)
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Lai uzturētu un veicinātu dialogu starp varu un sabiedrību, Latvijas Inteliģences apvienība (LIA) vakar, 23. oktobrī, rīkoja kārtējo, nu jau 49. konferenci, kurā piedalījās apvienības biedri, politiķi, nevalstisko organizāciju, plašsaziņas līdzekļu pārstāvji un citi interesenti. Šīs konferences tēma bija “Integrēta pilsoniskā sabiedrība Latvijā un Eiropas Savienībā”. Tā tika organizēta, LIA sadarbojoties ar Eiropas Komisijas delegāciju Latvijā.

Konferences atklāšanas uzrunā (runa publicēta atsevišķi) Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga aktualizēja jautājumu par to, ko saprotam ar vārdu “latvietis”. Prezidente uzsvēra, ka modernā pasaulē vienas valsts pilsoņus dēvē šās valsts vārdā. Tātad ar jēdzienu “latvietis” jāsaprot ikviens Latvijas pilsonis, kurš identificējas ar mūsu valsti un ir tai lojāls. “Pieradīsim pie domas, ka latvietis ir Latvijas pilsonis. Punkts. Visi pilsoņi ir mūsu ļaudis, tie ir Latvijas ļaudis, tie vairs nav nedz Krievijas, nedz kādas citas valsts ļaudis. Un tā nav asimilācija. Tā ir piederība Latvijai un lepnums par savu piederību, nekādi nezaudējot arī lepnumu par saviem senčiem un viņu kultūras mantojumu,” sacīja Vaira Vīķe-Freiberga.

Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā vadītājs Endrū Rasbašs savā runā uzsvēra nevalstisko organizāciju nozīmīgo lomu politiskajos procesos (runa publicēta atsevišķi). Viņš norādīja, ka, iestājoties Eiropas Savienībā (ES), to uzdevumu loks paplašināsies, jo būs jāspēj aizstāvēt sabiedrības intereses ne vien savas valsts, bet arī Savienības institūcijās.

Pirmais Latvijas vēstnieks ES Juris Kanels dalījās pārdomās par to, kā ES ietekmē un ietekmēs pilsoniskās sabiedrības veidošanos Latvijā. Savukārt Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas katedras vadītājs Tālis Tisenkopfs savā runā iztirzāja tēmu “Atvērta publiskā politika un sabiedrības līdzdalība valsts pārvaldē” (abi referāti, kā ari papildus par konferenci tiek gatavoti publicēšanai “Latvijas Vēstnesī”).

Marika Līdaka, Liena Pilsētniece, “LV” nozaru redaktores

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!