Par nācijas gara nīcinātājiem ar cenzora zīmuli rokā

Dr.hab.hist. Heinrihs Strods — “Latvijas Vēstnesim”

Līdzšinējos Latvijas okupācijas laikam veltītajos pētījumos uzsvērta komunistu totalitārismam nepakļāvīgo cilvēku iznīcināšana, kas, protams, bija lielākais šīs varas noziegums. Taču pētījumos līdz šim mazāk analizēta tautas garīgā apspiešana. Šajā ziņā Latvijas profesionālie vēsturnieki ievērojami atpaliek no Krievijas vēsturniekiem, kur iznākuši plaši pētījumi par PSRS politisko cenzūru, PSRS literatūras cenzūru u.c.

Šādu stāvokli lielā mērā noteica fakts, ka Latvijas neatkarības gaitā Latvijā, tāpat kā čekas arhīvs, “pazudis” arī cenzūras (“Glavļita” — Galvenās literatūras pārvaldes valsts noslēpumu glabāšanai presē) arhīvs, no kura Latvijas Valsts arhīvā (LVA) saglabājušies vien arodbiedrības un daži citi mazāk nozīmīgi dokumenti. Taču Maskavas arhīvos saglabājušās plašas (ap 50 lpp.) Latvijas PSR cenzūras gada atskaites, ziņojumu noraksti Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejai (LKP CK) un citi dokumenti, kuri dod iespēju pētīt un uzrakstīt okupācijas laika cenzūras vēsturi un skaidrot cenzūras lomu mūsu nācijas garīgajā apspiešanā.

Cenzūras darbības nepētīšanu Latvijā veicināja arī “bijušo” mēģinājums novelt visu vainu par komunisma noziegumiem uz Staļina personību un noklusēt, ka latviešu tautas apspiešana gadu desmitos turpinājās arī pēc Staļina nāves, varbūt nedaudz mainot savus “galvenos trieciena virzienus”. Čekistu pistoļu vietā arvien vairāk stājās stingri nozvērināto politcenzoru darbs. Tāpēc nedaudz paskatīsimies, kā Latvijas komunistiskās partijas vadībā pēc Staļina nāves, “atkušņa” periodā, “norisinājās ļeņinisko normu atjaunošana”.

1960. gada 12. janvārī Latvijas PSR “Glavļita” priekšnieks, LKP CK nomenklatūras darbinieks R.Šneiders ziņoja PSRS cenzūras priekšniekam, ka viņa iestādē 1959. gadā blakus daudzajiem tehniskajiem darbiniekiem strādā LKP CK un LPSR VDK apstiprinātie 23 politcenzori, no kuriem 19 strādā Rīgā, Vaļņu ielā 2, 5. stāvā, ko aizņēma cenzūra, bet 4 — rajonos un pilsētās. No visiem cenzoriem 20 esot PSKP biedri, bet 3 bezpartijiskie. No 23 cenzoriem Rīgā — 11 strādājot iepriekšējā, galvenokārt manuskriptu cenzūrā un 6 pēccenzūrā, galvenokārt “literāro” izdevumu pārbaudē. LPSR cenzūra darbojusies pēc Maskavā 1957. gadā atjaunotā PSKP CK, PSRS Valsts drošības komitejas un PSRS Aizsardzības ministrijas “Atklātajā presē, radio un televīzijas pārraidēs aizliegto ziņu rādītāja” (vairāki simti lappušu), Maskavas “Glavļita” rīkojumiem un LKP CK norādījumiem. Tā “Glavļits” sadarbībā ar Baltijas kara apgabala militārās cenzūras pārvaldi tika veicis militāro, kā arī ekonomisko un politisko cenzūru, kas turpinājās līdz 1990. gadam. Šeit apstāsimies tikai pie 1959. gada “atkusnī” veiktās politiskās cenzūras.

Cenzūra darbojās stingrā LKP CK vadībā, kuru tā mutiski un rakstiski gandrīz ikdienas informēja par autoru sagatavotajiem un izdevniecībās, avīzēs, žurnālos, radio un televīzijā iesniegtajiem “ļaunajiem” darbiem, kā arī “par masu bibliotēku grāmatu fondu attīrīšanas stāvokli no politiski naidīgās literatūras”. 1959. gadā “Glavļits” veica 15 iesniegto darbu politiskos noraidījumus, svītrojumus, pie kam katrs no tiem bija saskaņots ar LKP CK. Cenzūras darbu vadīja personīgi LKP CK sekretārs b. A.J.Pelše. Biedrs A.Pelše uzdeva “Glavļitam” politiskajā cenzūrā pievērst sevišķu uzmanību “neļaut veikt uzsvaru uz 1937., 1938. gada represijām PSRS un neļaut publicēt materiālus par šo tēmu”. Šīs represijas, kā zināms, skāra visu latviešu eliti, Padomju Savienībā vien nošaujot ap 70 000 cilvēku. Panākot šī rīkojuma izpildi, “Glavļits” nodrošināja PSRS noziegumu noklusēšanu un patiesībā — attaisnošanu.

Otrkārt, b. A.Pelše esot uzdevis “nepalielināt buržuāziskās literatūras mantojuma nozīmi”, jo ar 1952. gadu palielinājusies interese par “buržuāzisko literatūru”. Sekojot b. A.Pelšes norādījumiem — tālāk raksta “Glavļita” priekšnieks R.Šneiders — cenzūrā sastādīts, apspriests un nosūtīts LKP CK “to buržuāziskās Latvijas perioda darbu un rakstnieku saraksts, kuru darbus nebūtu mērķtiecīgi publicēt”. Īstenojot šo rīkojumu, Latvijas garīgie apspiedēji līdz ar to neļāva Latvijas jaunatnei un sabiedrībai iepazīties ar latviešu nacionālās kultūras bagātībām, veicināja mūsu nācijas lomas pazemināšanu un citu republiku sociālistiskā reālisma literatūras dominantes pasvītrošanu un mūsu tautas garīgo pakļautību okupācijas ideoloģijai. Tā LKP CK neuzskatīja par iespējamu publicēt pat atsevišķus L.Laicēna dzejoļus.

Treškārt, b. A.Pelše esot uzdevis nepublicēt literatūru, “kurā propagandēts pesimisms un sabrukums” (пессимизм и упадничество). Īstenojot šo “lielās mājas” pavēli, tika aizliegta valdošās optimistiskās komunistiskās ideoloģijas radītā “pirmās sociālisma zemes” slavēšanas nepietiekamība, patiesā stāvokļa attēlošana, salīdzinot ar “trūdošo kapitālismu”, aizliegta kritiska noskaņojuma izplatīšana par “uzvarējušo sociālisma zemi” un pat kritisku subjektīvo uzskatu paušana. Tā LKP CK — kā raksta R.Šneiders — neesot ļāvusi publicēt Jeronīma Stulpāna dzejoļu krājumu.

Saprotams, ka šīs nācijas garīgās apspriešanas līnijas nebija izdomājis pats b. A.Pelše, bet gan PSKP CK ideoloģiskā daļa. Taču A.Pelše ar īstu pelšisku iztaponību panāca to īstenošanu jau iepriekšējā politcenzūrā Latvijā. Kaut gan R.Šneiders žēlojās, ka iepriekšējā cenzūrā strādājošiem esot pārsvarā (72%) vidējā, pat nepabeigta vidējā izglītība. Tādējādi dienas avīzi “Sovetskaja Latvija” pārbaudot cenzores Belocernovskaja un Zaharjata, kurām ir nepabeigta vidējā izglītība. Arī radio raidījumu cenzorei Bibakajevai esot nepabeigta vidusskolas izglītība. Taču kopumā Rīgā cenzori “apstrādājot” 4 republikas avīzes, 2 pilsētas avīzes (“Rīgas Balss”) latviešu un krievu valodā, 17 žurnālus, 33 daudztirāžas izdevumus un 14 biļetenus — kopā 70 periodiskos izdevumus. 1959. gadā “apstrādātās” publikācijas periodikā sastādījušas 3686,5 iespiedloksnes, t.i., ap 81 103 lappuses mašīnrakstā. Cenzoru izstrāde, ieskaitot noraidītos un labotos darbus, esot bijusi ļoti liela. Tā “Cīņas” cenzore biedre Lepeško spiesta izlasīt dienā vidēji 1254 lappuses, bet “Mākslas”, “Zvaigznes” un “Bērnības” cenzore Čapase pat 1958 mašīnraksta lapas dienā.

Cenzori “apstrādājot” arī lugas pirms to iestudēšanas. 1959. gadā Čapase “apstrādājusi” 16 oriģināllugas, no kurām 2 pēc tam aizliegtas. Tās bijušas Andžānes–Zvirgzdiņas luga “Dzintra” un Koļeva un Remba luga “Ceļš uz sirdi” (Дорога к сердцу). Pēc Latvijas KP CK norādījuma tās bija nosūtītas pārstrādāšanai — rakstīja R.Šneiders. Pēc tam cenzore biedre Čapase “apstrādājusi” 8 estrādes un cirka programmas, 3 mākslinieciskās pašdarbības programmas, 705 fotogrāfijas, 54 kino hronikas un īsfilmas, kā arī 1639 tēlotājas mākslas darbus, no kuriem 119 (7,3%) nav atļauti. Tā cenzūra noraidījusi arī 2 Hruščova portretus. “Abi portreti tika nogādāti LKP CK” — rakstīja R.Šneiders. Cenzori rūpīgi pārbaudījuši un parakstījuši atļaujas 16 muzeja ekspozīciju un izstāžu atvēršanai, pirms atvēršanas gan liekot muzejniekiem veikt 48 labojumus.

Cenzori rūpīgi pārbaudījuši arī visu muzeju apmeklētāju atsauksmju grāmatas, pie kam 19 atsauksmes pilnīgi vai daļēji svītrotas (aizlīmētas ar baltu papīru). “Litētas” sērkociņu kārbiņu un citu preču uzlīmes, apsveikuma kartītes, vairākkārt pārbaudītas visas tipogrāfijas visā Latvijā. Cenzori 1959. gadā atkārtoti “apstrādājuši” 604 bibliotēkas, izņemot 2176 aizliegtas grāmatas. Pārbaudīti 39 grāmatveikali, kur izņemtas 539 grāmatas. Savā darbā “Glavļits”, kā ziņo R.Šneiders, balstījies uz plašu politisko ekspertu tīklu, kurus apstiprinājusi LKP CK ar LPSR VDK piekrišanu. Ļoti aktīvi bijuši LPSR ZA Literatūras un valodas, kā arī Vēstures institūta eksperti, kuri par samaksu snieguši atzinumus par kaitīgajām grāmatām. Kopā 1959. gadā tādā veidā pārbaudītas 6617 grāmatas un izdevumi, liela daļa no kuriem “izņemti”. Viens eksemplārs parasti nodots bibliotēku specfondos, bet pārējie “nosūtīti utilizācijai” uz Slokas celulozes kombinātu. Tā nekad neuzzināsim, cik grāmatu un žurnālu šie nācijas garīgie apspiedēji iznīcinājuši. Katrā ziņā viņu iznīcināmo grāmatu sārti Rīgā, jādomā, bija lielāki nekā nacistu grāmatu paraugsārti.

Mēs apstājāmies tikai pie viena — 1959. — gada nācijas garīgo apspiedēju politisko “varoņdarbu” apskata. Taču šī garīgo čekistu darbība bija vēl daudz plašāka — gan veicot publiskas un publicistiskas “pārrunas” ar rakstniekiem, žurnālistiem, māksliniekiem, redakcijām, gan izsaucot redaktorus uz pārrunām uz “lielo māju” vai “stūra māju”. Tā “Glavļits” veica komunistiskās ideoloģijas profilakses darbu.

Neesmu manījis, ka kāds no šiem mūsu nācijas garīgajiem apspiedējiem būtu atvainojies vai vismaz uzrakstījis savu garīgā čekista dienasgrāmatu. Vai nācijas garīgā čekistošana, kas sākās līdz ar okupāciju 1940. gadā un piecdesmit gadu postīja nācijas garu, nebija līdzīgi noziedznieki kā pārējie čekisti, kuru “darba” rezultātā nācija zaudēja 325 000 (17%) cilvēku un cieta 600–700 000 (37%) cilvēku? Vai nācijas fiziskā un garīgā nīcināšana nebija okupācijas varas divi galvenie balsti? Un kādu mantojumu šie nācijas garīgie spīdzinātāji atstājuši uz šodienas Latviju, kur garīgās okupācijas sekas vēl nebeidzas?

Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas Politbiroja pilnvarotā “sociālistiskās revolūcijas” organizēšanai Latvijā, PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieka A.Višinska 1940. gada 30. jūlija vēstule slepeni V.Molotovam par Latvijas politiskās elites pārstāvju arestiem.

Avots: Krievijas Valsts sociāli politiskās vēstures arhīvs (bij. PSKP CK arhīvs) 82. fonds (V.Molotova personīgais arhīvs), 82. fonds, 2. apr., 150. lieta, 14. lpp. Mašīnraksts, slepeni ar A.Višinska parakstu ar tinti un V.Molotova vīzu ar zīmuli.

Slepeni

b.[iedram] Molotovam V.M.

Vakar sarunā skartajos jautājumos ziņoju:

1. Uzskatu par mērķtiecīgu nekavējoši izsūtīt no Latvijas uz PSRS šādas personas:

1. Ģen.[erāli] Balodi1;

2. b.[ijušo] Iekšlietu ministru Veidnieku2;

3. bi.[jušo] Kara ministru Berķi.

Kas attiecas uz bi[jušo] Sabiedrisko lietu ministru Bērziņu3, tad, pēc pieejamajām ziņām, viņš slēpjas. Notiek [viņa] meklēšana.

2. Attiecībā uz bijušo Latvijas vēstnieku Anglijā un ASV — K.Zariņa4 un Bīlmaņa atvaļināšanu5 un sodīšanu š. g. 27. un 30. jūlija avīzēs sniegtā publikācija, kuras tekstu šodien saņēmu pa telefonu un iesniedzu Jums. Esmu uzdevis biedr[am] Derevjanskim6 veikt pasākumus, lai turpmāk nebūtu publikāciju presē par analoģiskiem jautājumiem.

1940. gada 30. jūlijā A.Višinskis /paraksts/

2 mp.