• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mūžīgā piemiņā Lielvārdē un Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.09.2002., Nr. 137 https://www.vestnesis.lv/ta/id/66756

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ceturtdiena, 26.09.2002.

Laidiena Nr. 138, OP 2002/138

Vēl šajā numurā

25.09.2002., Nr. 137

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mūžīgā piemiņā Lielvārdē un Latvijā

Svētdien, 22. septembrī, Lāčplēša kapos Lielvārdē tika atklāts piemineklis dramaturgam Gunāram Priedem

PRIEDE.JPG (22948 bytes)
Foto: Vaida Villeruša — “Latvijas Vēstnesim”

Gaišpelēkais akmens veidojums sasaucas ar tautas celtniecības tradīcijām, raisa asociācijas ar vecā Dailes teātra skatuves aprisēm. Tas ir vienkāršs un pamatīgs, tik iederīgs šajā kapsētā un tik saderīgs ar paša rakstnieka personību. Pieminekļa autors ir tēlnieks Alberts Terpilovskis. Diemžēl šis palicis pazīstamā mākslinieka pēdējais darbs šaisaulē. Pirms tika atraisīta piemineklim apmestā Lielvārdes josta, viss lielais svinīgā brīža dalībnieku pulks uzklausīja sēru vēsti un ar klusuma brīdi godināja mūžībā aizgājušā tēlnieka piemiņu.

Atklājot pieminekli, Lielvārdes pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Troska sacīja:

— Gunāra Priedes lielā un vienīgā izvēle bija Latvija. Viņš patiesi mīlēja Latviju. Bet viņa pēdējā izvēle bija Lielvārde, tāpēc šeit ir viņa mūža mājas. Un tā ir bijusi pamatota izvēle. Šī ir Andreja Pumpura un Ausekļa zeme, šī ir Edgara Kauliņa zeme, Anastasijas Neretnieces un Dzidras Bļodones zeme. Un arī Gunāra Priedes zeme. Mēs, lielvārdieši, katrā ziņā daudzi no mums, viņu saucām par Gunāronkuli. Viņš bija mūsējais. Un esam pateicīgi, ka viņa piemiņai izveidots šis skaistais piemineklis.

Par Gunāronkuli kopš bērnu dienām Gunāru Priedi uzrunāja arī daudzu viņa lugu režisora Pētera Pētersona meita Karina, kas kļuva par rakstnieka krustmeitu. Klātesošos viņa uzrunāja kā Latvijas kultūras ministre Karina Pētersone:

— Šodien ir skumja diena, jo esam saņēmuši sēru vēsti par tēlnieka Alberta Terpilovska aiziešanu mūžībā. Bet šī ir arī laba diena, jo ir padarīts krietns darbs. Uzcelts piemineklis. Es zinu, ka ar līdzekļiem palīdzējis arī Kultūrkapitāla fonds, bet vislielākais ir lielvārdiešu ieguldījums. Paldies Lielvārdes cilvēkiem, kas paveikuši lielu darbu, lai taptu šis piemineklis. Paldies tev, Gunāronkul, par tavu mūžu un lielo devumu latviešu kultūrai!

“Īsta dzīve, liela — tajā ir viss. Ne tikai lieli darbi, sasniegumi, prieks... Nē. Arī neveiksmes, maldi, zaudējumi, lielas bēdas. Viss.” Tā Gunārs Priede rakstīja lugā “Jaunākā brāļa vasara”, kas tālajos piecdesmitajos gados radīja īstu apvērsumu latviešu padomju dramaturģijā, klišejvaroņu vietā liekot no skatuves runāt dzīviem cilvēkiem ar savu domu un siltu, jūtīgu sirdi. Runājot Latvijas Rakstnieku savienības valdes vārdā, par Gunāra Priedes straujo ienākšanu literatūrā atgādināja literatūras zinātnieks Ilgonis Bērsons. Viņš izteica gandarījumu, ka Gunāra Priedes Kopoto rakstu gatavošana uzticēta jaunās paaudzes pārstāvei — teātra kritiķei Ievai Zolei.

Gunāra Priedes jaunākais brālis Pēteris stāstīja par sākotnējo ieceri veidot te dzimtas piemiņas zīmi. Vecākais brālis ir apglabāts Ventspilī, vecāki Meža kapos Rīgā, vecvecāki Cirspenē, bet vienai vecmāmiņai pēc 14. jūnija izvešanām par kapa vietu kļuvusi Jeņisejas upe. “Gunāra audžudēls Pēteris Bļodons jau bija ķēries pie kopīgās atceres vietas izveides plāniem, bet mēs no šīs idejas atteicāmies. Gunārs nepieder tikai mūsu dzimtai, viņš pieder visai tautai. Te jābūt viņa piemineklim.” Brālis atgādināja, ka šī nav vienīgā Gunāra piemiņas lieciniece. Kurzemes mežos aug un par krietnu dižkoku jau kļuvusi priede, ko Latvijas mežkopji iestādījuši dramaturga 50. dzimšanas dienā.

“Ar siltām rokām” — tā Gunārs Priede nosauca izstādi, kurā rādīja savu Antona Šmulāna darināto velniņu kolekciju. Kaut ko paliekošu var radīt tikai ar siltām rokām, bija teicis sirmais Latgales podnieks, un viņš tam piekrita. Ar siltām rokām kaldināta arī šī piemiņas zīme. Alberts Terpilovskis te nebija garāmgājējs, viņš Lielvārdē bija savējais. Andreja Pumpura muzeja ilggadējā vadītāja Anastasija Neretniece atgādināja: “Tēlnieks bija īsts mūsu muzeja draugs. Bieži vien viņš pie mums ieradās ar kādu jaunu skulptūru. Vairāki darbi redzami muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, bet pavisam mūsu krājumā to ir vairāk nekā desmit. Esam iekārtojuši mākslinieka personālizstādi, kas nu diemžēl kļuvusi par viņa piemiņas izstādi.”

Vēlot aktieru un skatītāju augsti cienītajam un mīļotajam dramaturgam mūžīgu piemiņu, Dailes teātra aktrise Dina Kuple teica paldies par daudzajām brīnišķīgajām lomām viņa lugu iestudējumos: “Tā bija laime spēlēt šīs lomas. Tās darīja bagātu manu dzīvi.”

Kā rakstnieks, jauno arhitektu audzinātājs, kā liela personība Gunārs Priede darījis bagātu savu tautu.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!