• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ir tādi jautājumi, kas būtu jārisina nekavējoties. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.09.2002., Nr. 127 https://www.vestnesis.lv/ta/id/66116

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par vienotu slimnīcu pārvaldes modeli

Vēl šajā numurā

06.09.2002., Nr. 127

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ir tādi jautājumi, kas būtu jārisina nekavējoties

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar, 5.septembrī

Intervija Latvijas Radio 5. septembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

 

— Runājot par vēl dažām aktuālām lietām — Stradiņa slimnīca, tas ir jautājums, kas parādījās presē pēc tā brīža, kad jūs esat zvanījis Jaksona kungam un lūdzis pārtraukt pilnsapulci, kurā tika runāts par jauno statūtu apstiprināšanu.

A.Bērziņš: — Es neesmu ministram lūdzis ne pārtraukt pilnsapulci, ne turpināt šo pilnsapulci, es esmu lūdzis vienkārši ministram nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus un nesākt eksperimentēt ar Latvijas lielāko slimnīcu. Pēc manām domām, ja pieņem jebkuru lēmumu, tiem ir jābūt sistēmiskiem, precīzi saliktiem sistēmā, un, ja ir kaut kas slimnīcas pārvaldē jāmaina, tad tas ir jāmaina sistēmiski, tas vispirms ir jāizrunā kārtīgi, un tas ir jādara visās valsts slimnīcās, ja reiz šis modelis funkcionē nepareizi. Jo lietas būtība jau ir tāda — ir trīs ministra nozīmēti pilnvarnieki, kas Stradiņus pārvalda, kuri dod komandas tālāk Stradiņu valdei, kuras priekšsēdētājs pēc tradīcijas ir slimnīcas direktors; tātad ministra rokās ir instruments, ar kuru tieši vadīt šo valdi vai dot tai kādus lielākus uzstādījumus. Tātad, ja tagad slimnīcas direktoru vēl reizi nodala nost kā izpildvaru un pasaka, ka valde arī būs lēmējinstitūcija jeb likumdevējs, tad rodas jautājums — kā saskaņot šo abu likumdevēju darbu, ko darīt pilnvarniekiem, ko darīs valde, par ko katrs lems. Tas ir tāds jauns funkciju dalījums un jauna shēma, kura šobrīd slimnīcu kontekstā nav nekur pamēģināta, kaut kādā veidā aprobēta.

— Jūsu sacītais nozīmē, ka ministrijai jau līdz šim bija visa teikšana un arī atbildība par to, kas ir noticis Stradiņa slimnīcā.

A.Bērziņš: — Bet, protams, protams — ministrs jau nozīmē pilnvarniekus. Trīs pilnvarnieki Stradiņa slimnīcā darbojas.

— Tā problēma ir, ka šī sistēma nav darbojusies?

A.Bērziņš: — Nu, grūti man pateikt, es neesmu speciāli pētījis šo jautājumu, taču mēs esam uzdevuši labklājības ministram līdz pirmdienai koalīcijas padomei sagatavot nelielu uzziņu par to, kas un kā būtu jādara, lai šī slimnīcu vadība būtu optimāla, lai tā novērstu iespējamu līdzekļu neracionālu izšķērdēšanu vai izlietošanu, tā būtu pareizāk teikt; kas būtu jādara, lai slimnīcu vadība būtu operatīva, dinamiska, jo nevar jau tā, ka tagad piecpakāpju lēmuma pieņemšanas sistēma būs un pēkšņi kaut ko vajadzēs ļoti ātri, operatīvi izlemt, tad mēs gaidīsim trīs dienas, kamēr sanāks pilnvarnieki, kamēr sanāks valde, kamēr direktors pieņems lēmumu izpildei un tā tālāk. Tā ka situācijai ir jābūt ļoti prasmīgi atrisinātai.

— Pagājušajā reizē mēs runājām un brīdinājām par skolēniem un aicinājām autovadītājus būt ļoti uzmanīgiem, aicinājums bija plašs. Diemžēl situācija ir tāda, kā ir — pieci bērni vai vairāk pat cietuši.

Andris Bērziņš: — Situācija ir traģiska. Kaut ja viens bērns cieš, arī situācija jāvērtē kā traģiska. Tai pašā laikā es domāju, ka diezgan intensīvi gan radio, gan televīzija, gan ceļu policija ir darbojusies, taču, protams, ir jāturpina strādāt tālāk, ir acīmredzot jāpalielina sodi. Sodi vien paši par sevi neko neatrisinās, taču acīmredzot sodi ir jāpalielina un it īpaši par pārkāpumiem pie gājēju pāreju šķērsošanas. Un, ja runājam par praksi citās kaimiņvalstīs, nerunājot par Igauniju, bet vēl attīstītākās valstīs, tad, kolīdz cilvēks sper kāju uz gājēju pārejas, automašīnām ir jāstāv. Mums diemžēl tā nav. Protams, ir vēl virkne komplicētu lietu, jāsaka, viena no tām man arī bija jaunums — standartā ir teikts, ka neregulēta gājēju pāreja drīkst būt tikai tad, ja ir viena josla uz ceļa. Ja ir divas joslas vai trīs joslu ceļš, kurš ir jāpāriet, tad ir jābūt regulētai pārejai un ir jāliek luksofors, jo ļoti bieži ir tā, ka tu sāc iet un otra mašīna, kas brauc pa otru ceļa posmu, neredz, ka kāds cilvēks kustas pāri pārejai, un var viņu notriekt.

— Bet mums ir ļoti daudz tādu ielu, kur ir divas joslas un vairāk, bet nav luksoforu.

A.Bērziņš: — Protams, protams, un tieši tādēļ ir pie šīs programmas ļoti nopietni jāpiestrādā. Es esmu lūdzis Ceļu satiksmes drošības direkciju un policiju paskatīties šo jautājumu un attiecīgu pilsētu pašvaldībām dot attiecīgus priekšrakstus. Tātad kopīgi ir jārisina šie jautājumi.

— Ir tikai viena lieta, kas man tādā gadījumā klausoties ir jāsaka — es vēroju, kā ceļas veikals aiz veikala, sevišķi mikrorajonos, kur ir divas joslas, un tur tās gājēju pārejas ik pa 50 metriem parādās. Ja tur visur būs luksofori un tie nebūs saskaņoti, tad kustība faktiski tiks paralizēta.

A.Bērziņš: — Jā, jā, tie ir tie jautājumi, kas faktiski ir jāatrisina, pirms dod atļauju celt, tātad vai nu pilsētai, vai pašvaldībai, vai celtniekam ir jāliek veikt šos visus nepieciešamos drošības pasākumus, lai cilvēki būtu droši. Bet nav jau nekur tālu jāmeklē, teiksim, kas ir noticis ar Ulmaņa gatvi — vislabākais gadījums, kad abās pusēs ļoti īsā laikā ir sabūvējušās daudzas dažādas iestādes, uzņēmumi, veikali, tirdzniecības vietas, taču ceļš ir palicis kā vienkāršs ātrgaitas ceļš, kuram vispār pāri nevar tikt, un tur katru dienu cilvēki mēģina tikt pāri ielas četrām joslām. Viņi visi faktiski riskē ar savu dzīvību, tur ļoti ātri jādomā vai nu par tuneli, vai par gaisa pāreju, tas ir neatliekami, satiksmes noteikumu kontekstā tie būtu pirmie jautājumi, kas būtu jārisina pilsētai.

— Droši vien likumam jānosaka, ka tu nevari uzcelt iestādi vai māju, ja tu nedomā par drošību.

A.Bērziņš: — Ceļa standartā tas ir pateikts. Tas ir jautājums, ko dara un kā strādā būvvaldes, kuras saskaņo projektus un dod būvniecības atļaujas.

— Ar vārdu sakot — stingrāku kontroli. Runājot par vēl dažām aktuālām lietām — Stradiņa slimnīca, tas ir jautājums, kas parādījās presē pēc tā brīža, kad jūs esat zvanījis Jaksona kungam un lūdzis pārtraukt pilnsapulci, kurā tika runāts par jauno statūtu apstiprināšanu.

A.Bērziņš: — Es neesmu ministram lūdzis ne pārtraukt pilnsapulci, ne turpināt šo pilnsapulci, es esmu lūdzis vienkārši ministram nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus un nesākt eksperimentēt ar Latvijas lielāko slimnīcu. Pēc manām domām, ja pieņem jebkuru lēmumu, tiem ir jābūt sistēmiskiem, precīzi saliktiem sistēmā, un, ja ir kaut kas slimnīcas pārvaldē jāmaina, tad tas ir jāmaina sistēmiski, tas vispirms ir jāizrunā kārtīgi, un tas ir jādara visās valsts slimnīcās, ja reiz šis modelis funkcionē nepareizi. Jo lietas būtība jau ir tāda — ir trīs ministra nozīmēti pilnvarnieki, kas Stradiņus pārvalda, kuri dod komandas tālāk Stradiņu valdei, kuras priekšsēdētājs pēc tradīcijas ir slimnīcas direktors; tātad ministra rokās ir instruments, ar kuru tieši vadīt šo valdi vai dot tai kādus lielākus uzstādījumus. Tātad, ja tagad slimnīcas direktoru vēl reizi nodala nost kā izpildvaru un pasaka, ka valde arī būs lēmējinstitūcija jeb likumdevējs, tad rodas jautājums — kā saskaņot šo abu likumdevēju darbu, ko darīt pilnvarniekiem, ko darīs valde, par ko katrs lems. Tas ir tāds jauns funkciju dalījums un jauna shēma, kura šobrīd slimnīcu kontekstā nav nekur pamēģināta, kaut kādā veidā aprobēta.

— Jūsu sacītais nozīmē, ka ministrijai jau līdz šim bija visa teikšana un arī atbildība par to, kas ir noticis Stradiņa slimnīcā.

A.Bērziņš: — Bet, protams, protams — ministrs jau nozīmē pilnvarniekus. Trīs pilnvarnieki Stradiņa slimnīcā darbojas.

— Tā problēma ir, ka šī sistēma nav darbojusies?

A.Bērziņš: — Nu, grūti man pateikt, es neesmu speciāli pētījis šo jautājumu, taču mēs esam uzdevuši labklājības ministram līdz pirmdienai koalīcijas padomei sagatavot nelielu uzziņu par to, kas un kā būtu jādara, lai šī slimnīcu vadība būtu optimāla, lai tā novērstu iespējamu līdzekļu neracionālu izšķērdēšanu vai izlietošanu, tā būtu pareizāk teikt; kas būtu jādara, lai slimnīcu vadība būtu operatīva, dinamiska, jo nevar jau tā, ka tagad piecpakāpju lēmuma pieņemšanas sistēma būs un pēkšņi kaut ko vajadzēs ļoti ātri, operatīvi izlemt, tad mēs gaidīsim trīs dienas, kamēr sanāks pilnvarnieki, kamēr sanāks valde, kamēr direktors pieņems lēmumu izpildei un tā tālāk. Tā ka situācijai ir jābūt ļoti prasmīgi atrisinātai.

— Jaksona kungs ir izteicies, ka jūs neesat iedziļinājies šajā problēmā.

A.Bērziņš: — Es arī netaisos iedziļināties visos šīs problēmas sīkumos. Es ceru, ka man tas nebūs jādara. Es, protams, to varētu izdarīt, taču es gribētu teikt, ka no tādas normālas vadības viedokļa ir jābūt precīzi nodalītai izpildvarai no lēmējvaras. Ja šodien lēmējvara ir ministrijas pilnvarnieki — ministra nozīmēti pilnvarnieki, tad, protams, viņiem vienkārši jāpilda savas funkcijas, un, ja viņi nepilda savas funkcijas, tad jāmaina šie pilnvarnieki.

— Vēlreiz — tad jums jāsaka un jāatkārto, ka ministrs faktiski atbild un uzņemas atbildību par to, kas jau ir noticis līdz šim Stradiņa slimnīcā?

A.Bērziņš: — Nu, jāsaka, ka tur tā atbildība esošajam ministram jādala ar iepriekšējo ministru, jo tikai vienu pilnvarnieku, ja man ir pareiza informācija, ministrs ir nozīmējis pats, pārējie ir vienkārši palikuši no iepriekšējiem laikiem, taču, protams, ministram ir viņa politiskā atbildība.

— Sausuma problēma, kas skar daudzus Latvijas iedzīvotājus. Lauksaimnieki tur sprieda par to, ka varētu izsludināt ārkārtas stāvokli vai lūgt kādu palīdzību.

A.Bērziņš: — Mēs vienojāmies, ka ārkārtas stāvokli mēs nesludinām, taču vispār ir ārkārtas situācija, īpaši Vidzemē un Latgalē. Faktiski Vidzeme un Latgale ir tās vietas, kur ir vislielākā piena lopkopība, un tās visvairāk ir cietušas no sausuma. Ja vēl pirms divām, divarpus nedēļām mēs varējām runāt — sak, droši vien tūlīt būs lietus un sāksies zāles augšana, iespējams, ka vēl kādu atālu varēs sapļaut, tad tagad diezgan droši izskatās, ka ne uz kādiem īpašiem atāliem nevar cerēt. Toreiz tiekoties ar Lauksaimnieku sadarbības padomi, zemkopības ministrs jau noziņoja, ka decembra subsīdijas, kuras maksā par govīm, jau pašlaik tiek caur Lauku atbalsta dienestu maksātas liellopu īpašniekiem, lai viņi varētu papildus iepirkt govīm sienu, zāli, spēkbarību. Budžeta grozījumos mums noteikti šie līdzekļi būs jākompensē, jo tā faktiski ir it kā decembra nauda, kuru mēs pirms budžeta grozījumiem, vienkārši mainot nedaudz finansu plūsmu, esam novirzījuši, tā ka tā problēma ir uz kādu nelielu brītiņu, uz mēnesi apmēram, atlikta. Taču ir otra problēma — tie ir ļoti lielie līdzekļi, kurus pašvaldība šodien tērē mežu ugunsgrēku un purvu ugunsgrēku dzēšanai, un pie manis pašlaik vēršas ļoti daudzas pašvaldības, kuras saka, ka viņiem vairs neesot resursu, ko samaksāt cilvēkiem, kas iet un dzēš šos ugunsgrēkus. Un, ja mēs tā valstiski padomājam par šo lietu, tad tas kaitējums, ko ugunsgrēks nodara, ir stipri lielāks nekā tā naudas summa, kas tīri teorētiski jāiztērē šo ugunsgrēku ja ne nodzēšanai, tad vismaz ierobežošanai, tādēļ esmu šodien uzdevis Krūmiņa kungam, īpašu uzdevumu ministram, apkopot visu pašvaldību sniegto informāciju par atbalstu, kāds pašvaldībām ir vajadzīgs, saskaņot šos skaitļus ar Iekšlietu ministriju, ar Ugunsdzēsības departamentu, ar finansu ministru un nākamo otrdien nākt Ministru kabinetā ar saviem priekšlikumiem par to palīdzību, kādu mums vajadzētu sniegt pašvaldībām. Vienu es gribu teikt — pašvaldības faktiski no visas Latvijas vēršas Ministru kabinetā ar šiem jautājumiem, te ir gan Rēzekne, gan Ludza, gan Krāslava, gan Preiļi.

— Ar to jūs sakāt, ka visticamāk šī palīdzība būs?

A.Bērziņš: — Jā, es domāju, ka Ministru kabinetam ir jāatrod iespējas un šajā kritiskajā situācijā pašvaldībām jāpalīdz un jānodrošina, lai Latvijas nacionālās bagātības neietu postā.

— Šī varētu būt tā situācija, kad patiešām var lietot to budžetu, kas īpaši neparedzētiem gadījumiem pieņemts?

A.Bērziņš: — Tas budžets, kas ir īpaši neparedzētiem gadījumiem, diemžēl nebija īpaši liels, un viena daļa no tā jau ir iztērēta, gan vētras postījumus likvidējot, gan citiem mērķiem. Ja būs nepieciešams, es rosināšu šos līdzekļus piešķirt kaut vai no privatizācijas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem, ja citu iespēju nebūs.

— Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju jūs esat šobrīd izvirzījuši un virzāt tālāk uz Saeimu. Jūsu sacītais bijis, ka viņš ir vispiemērotākais kandidāts, jā?

A.Bērziņš: — Mēs uzklausījām komisiju, mēs konstatējām, kā komisija ir balsojusi par šiem iespējamajiem kandidātiem. Faktiski komisija ir no tā lielā kandidātu loka apstājusies pie trim dažādiem kandidātiem, šis bija ieguvis vislielāko komisijas atbalstu, un mēs Ministru kabinetā uzdevām viņam 10—15 minūšu laikā daudzus dažādus āķīgus jautājumus un nonācām pie secinājuma, ka mums nav nekāda pamata nevirzīt viņu tālākizskatīšanai uz Saeimu, un to mēs esam izdarījuši. Es, piemēram, uzdevu kādus 4—5 jautājumus, uz kuriem saņēmu loģiskas un konstruktīvas atbildes. Es zinu, ka šis kandidāts tiek aicināts uz diskusijām Saeimas frakcijās, un tad frakcijas skatīsies, paudīs savu viedokli. Arī Ministru kabinetā mēs balsojām par šo jautājumu, tas nav sevišķi bieži, kad mēs balsojam, lielākā vairumā gadījumu mums ir vienots viedoklis, šoreiz divi ministri atturējās un viens bija pret. Bet balsojums bija diezgan pārliecinošs par to, ka Ministru kabinetam šis cilvēks, kurš ieguvis lielāko novērtēšanas komisijas atbalstu, ir jāsūta tālāk izvērtēšanai Saeimā.

— Tajā dienā, kad tas notika, Latvijas Televīzija intervēja arī Jāņa Jonāsa priekšnieku Platača kungu, kas strādā advokātu birojā, kuru Jonāsa kungs arī pārstāv, un viņš izteicās par tām situācijām, kad faktiski advokāts spiests pildīt klienta vēlmes vai vajadzības un aizstāvēt viņu, lai arī kāda tā lieta būtu. Un te man jautājums jums — vai, jūsuprāt, advokātam, zinot arī to, ka, piemēram, lieta ir negodīga, varbūt netaisna, tomēr ir jārīkojas klienta interesēs?

A.Bērziņš: — Nu, es esmu kategoriski pret jebkurām šādām negodīgām rīcībām pilnīgi noteikti, taču, protams, ir zināma sacensība advokātu starpā starp pusi, kura aizstāv apsūdzēto, un starp tiem, kuri uztur apsūdzību, taču es pieņemu, ka absolūtā vairumā gadījumu mūsu tiesneši tomēr ir godīgi un lemj godīgi. Kas attiecas uz darbu Platača kunga kantorī — arī šo jautājumu mēs Ministru kabinetā Jonāsa kungam uzdevām, uz ko viņš mums sniedza atbildi, ka viņa saistība ar advokātu Plataci ir tikai tāda, ka viņš vienkārši ir praktizējis šajā advokātu birojā, un tas nozīmē, ka advokātu birojs viņa vietā ir uzņēmies saistības par īres maksām, par dažādu tehnisku un komunālo maksājumu formalitāšu kārtošanu, ka citādi savā darbības sfērā Jonāsa kungs esot bijis pilnīgi neatkarīgs un rīkojies atbilstoši tam, kā to prasa advokātu ētikas kodekss un visi pārējie šo jomu reglamentējošie akti. Bet tas bija vienkārši tāds jautājums, es nevaru neko sīkāk komentēt, es biju mājās vēlāk, nekā šīs intervijas skanēja, tā ka es arī neesmu redzējis, es esmu dzirdējis tikai pārstāstos.

— Vai advokātam, jūsuprāt, ir jāatsakās no lietas, ja viņš zina, ka tā lieta ir negodīga, savas sirdsapziņas dēļ vai viņam ir jāaizstāv, vienalga — klienta intereses ir klienta intereses?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā: es tādu lietu noteikti neuzņemtos, bet es neesmu advokāts, es esmu vēsturnieks, ne jurists.

— Kas attiecas uz Jonāsa kungu, tā ir tā situācija, par ko mēs acīmredzot vēl runāsim un mēģināsim pārspriest kādu gadījumu rīt no rīta “Labrītā” pēc pulksten septiņiem par šādu situāciju, kas, protams, rada reizēm jautājumus. Un visbeidzot — viens klausītājs mums zvanīja un sacīja tā: viņš ir pirmās grupas invalīds un saņem vecuma pensiju. Viņš vēlētos saņemt invaliditātes pensiju, bet viņam likums to neļauj. Kāpēc tā esot?

A.Bērziņš: — Cilvēkam darbspējas vecumā pirms pensijas ir tiesības saņemt invaliditātes pensiju, un tad, kad viņam iestājas pensijas vecums, tad viņam ir vecuma pensija — to nosaka Pensiju likums šobrīd.

— Un tā tas ir?

A.Bērziņš: — Tā ir visā pasaulē, faktiski tā ir tā lielā loģika. Darbspējas vecums ir tas laiks, kad tiek piešķirtas kāda cita veida pensijas, bet tad, kad cilvēks ir pensijas vecumā, tad viņam ir vecuma pensija.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!