Mēs esam savējie: ikviens mēs esam Latvija

Akadēmiskajā bibliotēkā atklāta izstāde par latviešu likteņiem Krievijā

“Tautas brīvības cīnītājus, pielīdzinot viņus dažādiem noziedzniekiem, kopš 18. gadsimta beigām bija parasts izsūtīt uz Sibīriju un tur nometināt,” Latvijas Kultūras fonda 1988. gada rakstos atgādināja kultūrvēsturniece Vaira Strautniece. Tieši pirms 200 gadiem Sibīrijā nonāca arī Kauguru zemnieku nemieru vadītāji, un 1802. gadā netālu no Omskas izveidojās pirmā latviešu kolonija, kam par godu Rīgai tika dots Rižkovas vārds. Pēc gadiem sešdesmit sākās brīvprātīga latviešu zemnieku izceļošana uz Urāliem, Sibīriju, Ziemeļkaukāzu un Baltkrieviju, kur zemes cenas bija daudzkārt zemākas nekā Latvijā. Ap 1905. gadu no Vidzemes un Kurzemes jau bija izceļojuši apmēram 100 tūkstoši cilvēku, galvenokārt kalpu, pusgraudnieku un rentnieku. Viņi tur tiešām tika pie sava stūrīša, sava kaktiņa zemes, iekopa kviešu druvas un ābeļdārzus, sūtīja savus bērnus skolā, spēlēja teātri un sarīkoja pat dziesmu svētkus. “Jaunāko Ziņu” 1927. gada jūlija numuros lasām par latvju kolonistu saimniecisko stāvokli Kubaņā, par viņu sabiedrisko un kultūras dzīvi Dienvidkrievijā. Diemžēl arī viņiem negāja secen “padomju mērnieku laiki” un vienlaidus kolektivizācija. Un tad pienāca 1937. gads, kad no 200 tūkstošiem latviešu, kas tolaik dzīvoja Padomju Savienībā, Staļina represijās bez pēdām pazuda 70 tūkstoši. Uz Sibīriju veda lielo 1941. un 1949. gada deportāciju ešeloni...

Ekspozīcijā ir tādas bargas grāmatas kā “Latviešu saraksti” — par 1937. — 1938. gada represiju upuriem, un “Šie vārdi apsūdz” — par tiem, ko izveda un kas tika iznīcināti vēlākajos gados. Izstāde stāsta par latviešu likteņiem Krievijā pēdējo divu gadsimtu laikā. Īpašu aktualitāti tai piešķir nosaukumā liktais atgādinājums: “Mēs esam savējie” un dziļi cilvēcisko dimensiju izceļ gan Sibīrijas latviešu darinātās dižās cibas un rakstainie cimdi, gan žurnālista Arvīda Auna–Urālieša gleznas. Viņa šūpulis kārts Bakaldīnā, savulaik otrā lielākajā latviešu kolonijā, kur tēva vecāki ieceļojuši 1894. gadā, bet mātes ģimene — ar Pirmā pasaules kara bēgļu straumi. 29. augustā, kad izstāde tika atklāta, apritēja tieši 56 gadi kopš Aunu ģimenes atgriešanās Latvijā. Līdztekus raženajai darbībai žurnālistikā viņš izkopis arī savu mākslinieka talantu. Vairāk nekā sešsimt gleznu aizgājušas tautās, arī uz Somiju, Zviedriju, Ameriku un Krieviju. “Bagāts neesmu ticis, bet gleznot man patīk un savus darbus es atdodu par sviestmaizi, lai tikai audeklam un krāsām iznāk,” viņš saka.

Izstādītās grāmatas, žurnāli un citi preses izdevumi, mākslas darbu reprodukcijas un daudzie fotoattēli paralēli rāda dzīvi un notikumus Latvijā un latviešu kolonijās Krievzemē. Te ir arī Hugo Rukšāna un Arvīda Auna–Urālieša “Vēstules no bērnības zemes” — divu Baškīrijā dzimušu un augušu latviešu publicistu kopīgi rakstīta grāmata, kas 1996. gadā (diemžēl jau pēc Hugo Rukšāna aiziešanas mūžībā) piedzīvoja otru, papildinātu laidumu. Akadēmiķis Jānis Kalniņš ievadā rakstījis: “Tā, pirmkārt, ir grāmata par viena latviešu tautas atzara dzīvi, likteņiem, un, otrkārt, tā ir grāmata par cilvēku dzīvošanu vispār — vienas paaudzes pieredzē tai zemē, kas saucās Padomju Savienība (ar atkāpēm pirms šīs valsts laika un izjūtām un pārdomām pēc šīs valsts laika). Līdzās šai grāmatai vitrīnā redzam apjomīgu sējumu ar uzrakstu: “Sta Viator!” (Apstājies, ceļiniek!). Arvīds Auns lepojas ar šo krājumu: “Tā autors ir mans Bakaldīnas kaimiņš Pēteris Ģībietis. Viņš piedzima 1889. gadā Simbirskas guberņā, pēc kara atgriezās savā senču zemē Latvijā un mūžībā aizgāja 1969. gadā. “Vēstulēs no bērnības zemes” es par viņu stāstu apcerē “Dzejnieks no Zilajiem kalniem”. Bakaldīnā Pētera dzejoļus deklamēja svētkos un sarīkojumos. Bija pat dziesmas ar viņa vārdiem. Protams, iespiesti viņa dzejoļi netika, jo tie neatbilda laikmeta garam, bija pat bīstami. Trīsdesmitajos gados tapa poēma “Leģenda” — par Pastaro tiesu, kur par saviem briesmu darbiem būs jāatbild bendēm un varmākām, kas uzņēmušies viltus lomas un sevi par labdariem sauc. Bet 1953. gadā pēc Staļina nāves viņš rakstīja: “Raudiet bāri, raudiet gauži!/ Tautai ilgi jāraud bija./Trīsdesmit un vienu gadu/ Sāpju asaras tai lija.” Šī “Bēru dziesma” beidzās ar pantu, kas autoram toreiz varēja prasīt galvu: “mīļo tētiņu”, kura miesas neņems pretī ne zeme, ne uguns, viņš mudina atstāt ceļmalā: “Nolieciet to pašā malā/ Lielceļam, kur ļaudis staigā,/ Lai var katrs ceļa gājējs/ Iespļaut viņam melnā vaigā.” Pētera rakstītā autobiogrāfija, dzejoļi, poēmas un atdzejojumi tā arī būtu palikuši viņa kladēs un pierakstu burtnīcās, ja viņa bērni Lidija un Jānis nebūtu izveidojuši šo krājumu. Pagaidām tas ir tikai mašīnrakstā, taču es ļoti ceru, ka kādreiz tam atradīsies arī izdevējs.”

Iekārtojot ekspozīciju, bibliotēkas galvenā bibliogrāfe Arta Poriete centusies izcelt tieši šo paaudžu saikni: “Izstādi būvējām kā māju — no tālākiem laikiem līdz šodienai un skatienam nākotnē. Tas bija grūts darbs: parādīt cilvēku likteņus ap divsimt gadu laikposmā. Kā ļaudis paši izceļoja, kā nonāca Krievijā bēgļu gaitās, kā tika vesti lopu vagonos. Kā viņi tur dzīvoja, strādāja. Kā viņi nākuši un nāk mājās. Kā tiek te sagaidīti. Un kādas saites ar savu tēvu un sentēvu zemi saista tos, kas te nav varējuši vai gribējuši atgriezties.”

Izstādes atklāšanas svētkos par mūsdienu problēmām latvietības saglabāšanā runāja Krievijas latviešu kongresa priekšsēdētāja Lauma Vlasova: “Desmit gadus vadot latviešu diasporas lietas Latvijas vēstniecībā Krievijā, esmu saskārusies ar daudzām sāpīgām un grūti risināmām problēmām. Un nācies pārliecināties, ka ir ļoti maz tādu institūciju, kas palīdzētu to darīt. Atzinīgi vārdi jāsaka par Pasaules brīvo latviešu apvienību, ar kuras atbalstu atjaunotas latviešu skolas Augšbebros, Baškīrijā un Lejas Bulānā. Trīs skolas — tas ir ļoti maz, tomēr tas ir kaut kas reāls. Brīnišķīgu paraugu rāda Cēsu un Valmieras pašvaldība. Vasarā te bija sarīkota nometne Krievijas latviešu bērniem. Daudzi no viņiem pirmo reizi redzēja Latviju savām acīm, dzirdēja visapkārt latviešu valodu. Tas bērniem sagādāja lielu emocionālu pārdzīvojumu un ļāva pārliecināties, ka ir vērts mācīties runāt latviski. Un ir labi, ka sarīkota šāda izstāde, kas sniedz ieskatu vienas tautas daļas likteņos.”

Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle Ilga Apine atzina, ka izstāde pievērš uzmanību latviešu tautas konsolidācijas problēmai, mudina padomāt par to, kā uzņemam savā sabiedrībā tautiešus, kas varbūt dzimuši un auguši citādā vidē. Par to runāja arī Austrumu latviešu biedrības priekšsēdētāja Austra Bolševica, profesors Jānis Porietis un Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane.

Uzrunājot izstādes atklāšanas svētku viesus, Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere sacīja: “ Doma par šādas izstādes rīkošanu mūsu namā virmoja ļoti ilgi. Ne divus vai trīs gadus, bet krietni vairāk. Ilgi nevarējām sadūšoties, jo ikviens jutām ārkārtīgi lielu atbildību runāt par tās tautas daļas likteņiem, ar kuru daudzi esam tik cieši saistīti. Arī es piederu pie Sibīrijas līdumnieku pēctečiem. Mani vecāki dzīvoja latviešu kolonijā Omskas apgabalā un 1946. gadā atgriezās Latvijā.”

Varbūt maz ir institūciju, kam rūp Krievijas latviešu likteņi, bet katrā ziņā daudz ir entuziastu, kas jūtas aicināti ar savu darbu un domu liecināt — esam viena tauta, vienas Mātes bērni. To rāda Andra Slapiņa un Vairas Strautnieces fotoattēli, datēti jau ar 1982. un 1985. gadu, to rāda zinātnisko ekspedīciju materiāli un visa lielā izstāde.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore