“Es mīlestībā sevi atstāšu kā dzejnieks vārsmās”

— Judīte Vaičūnaite

Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Lielajā zālē vakar, 3. septembrī, notika dzejas svētki. Svinīgi tika atvērta Baltijas asamblejas balvas laureātes Judītes Vaičūnaites dzejas izlase “Zemei pieskaroties”, ko laidis klajā apgāds “Tapals”. Reizē tā ir lietuviešu un latviešu dzejas kopgrāmata, jo līdzās autores lietuviskajai dzejai lasāmi Hermaņa Marģera Majevska atdzejojumi latviešu valodā. Tā šā dzeja Rūtas Muktupāvelas un Knuta Skujenieka lasījumā skanēja arī svētkos.

Ceļavārdus dzejas grāmatai teica Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Universitātes rektors prof. Ivars Lācis un Filoloģijas fakultātes dekāne prof. Janīna Kursīte.

Dzejas svētkos, kas bija pulcinājuši kuplu studentu auditoriju, piedalījās Lietuvas Valsts prezidents Valds Adamkus un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

“LV” informācija

Dzejas princesi Judīti Vaičunaiti pieminot

Judīte Vaičūnaite (1937—2001) savās bērnības atmiņās stāstīja, kā viņai patikušas pasakas par princesēm. Viņas debija leišu dzejā arī bija tāds princeses uznāciens: skaista, talantīga, baudījusi tik labu audzināšanu, cik vien pēckara gados bija iespējams. Literatūra, mūzika, glezniecība, arhitektūra, vēsture — tas viss dzejnieces dzimtā tika turēts cieņā par spīti plānajam maizes riecienam un padomju režīma varmācīgajai tumsonībai.

Publicēties sākusi kā padsmitniece, Judīte savu pirmo grāmatu “Pavasara akvareļi” atklātībai nodeva 1960. gadā. Krājuma nosaukums ir reti trāpīgs. Tas raksturo gan pavasarīgo noskaņu, gan akvarelisko manieri, gan tālaika literāro modi. Šeit vēl jūtama lielās dzejnieces, Lietuvas lakstīgalas Salomejas Neris klātbūtne. Taču jau no paša sākuma iezīmējas viena no būtiskākajām Judītes īpatnībām: viņa ir pilsētas dzejniece.

Visi dabas novērojumi un notēlojumi ir it kā skatīti caur pilsētnieces logu. Pilsētnieces redzes leņķis organiski saistās ar vēsturisko un mitoloģisko perspektīvu. Tā vairs nav tā stihiskā laucinieka mitoloģija, kas barojusi un joprojām turpina barot vairākas leišu dzejnieku paaudzes. Tie ir jau radītas kultūras fakti, kuriem Judīte spējusi iedot jaunu, spožu dzīvi. Viens no agrīnajiem dzejnieces cikliem ir “Četri portreti” (kopš 1969. gada pazīstams arī mūsu lasītājam Māra Čaklā latviskojumā). Tā ir Homēra “Odisejas” parafrāze par četrām dievišķām un šīszemes sievietēm, kuras apvieno mīlestība uz pasaules klaidoni Odiseju. Šis cikls ar zelta burtiem ierakstīts leišu dzejas klasikā, tas saviļņo ikreiz, kad to pārlasa — tik neparasti dziļa dvēseles dialektika atdzīvojas jau tūkstošreiz pārmaltajos sižetos.

Dvēseles pretmetiem viena dzejoļa apjomā nereti ir par šauru.Tā Judītes dzejas kompozīcijā stabili ienāk cikliskums. “Kanons Barborai Radvilaitei”, “Caur smilšu kārtām”, “Vecās fotogrāfijas”, “Šopēna Etīdes. Opuss 10”, “Krēta” un daudz citu ciklu, kuri nav vēl latviskoti. Lietuvas senvēsture un iepriekšējās paaudzes rakstnieces — celmlauzes, senēģiptiešu raudas, Šopēna mūzikas transponējums dzejas tēlos, — izrādās, ka arī šādā estētiski pastarpinātā dzejas vielā ir dzīva un sāpoša dvēsele. Protams, dzejnieces iedvesta.

Savdabīga, uzreiz atpazīstama ir Judītes intonācija. Tā veidojas no tēliem un precīzi nosauktiem dvēseles stāvokļiem, vairāk nomināla nekā verbāla. Darbības vārds drīzāk sasaista atsevišķus domu un tēlu posmus, nekā virza tos uz priekšu. Šāda, it kā nedaudz statiska izteiksme ir pilna ar negaidītām asociācijām, pārrāvumiem un noklusējumiem.

Samērā drīz šī dzeja atbrīvojusies no tradicionālām, regulārām formām. Pants kļuvis brīvs, pantmēru aizstājis asimetrisks, taču labi apjaušams ritms. Tikpat asimetriski parādās atskaņas, drīzāk jau asonanses. Dzejniece iemantojusi lielu poētisko brīvību bez demonstratīviem eksperimentiem un manifestiem. Viņa meklējusi un atradusi savas dvēseles valodu.

Starp citu, par valodu. Pat arī labam leišu valodas zinātājam nākas ņemt talkā vārdnīcu, Judīti lasot. Ne jau tādēļ, ka tur būtu kādi senaizmirsti vai jaunatklāti vārdi, nē. Pirmajā pietuvinājumā, tā teikt, putna lidojumā dzejolis ir uztverams un sagādā baudu. Tālāk iedziļinoties tekstā, precizējot vārda nianses, bauda pieaug, lai pēc tam vēl apjaustu aizteksta dziļumu.

Interesanti, ka, objektīvi būdama kontrastā ar lielu daļu leišu dzejas, šī dzeja (un dzejniece, protams) nepolemizē un nekonfrontē ar kolēģu pienesumu. Tai rūp savas dvēseles pieredze un tas, kā šo pieredzi nodot citiem.

Es pieķeru sevi, ka runāju par Judīti Vaičūnaiti un viņas dzeju tagadnes formā un ka lietoju viņas uzvārdu tikai retumis. Mūsu koleģiālā draudzība bijusi tik ilggadēja, ka vēl joprojām grūti aptvert — tikai pirms pāris gadiem Judīte aizgājusi aizsaulē. Nu jau aizsaulē arī viņas atdzejotājs Hermanis Marģers Majevskis, bijis cieši saistīts ar Judīti gan dzīvē, gan dzejā.

Būdama kauņiete, Judīte kļuva par dedzīgu Viļņas apdziedātāju. Tikpat aizrautīgi varbūt Ojārs Vācietis dzejoja par Rīgu, tiesa, gluži citā manierē. Viļņas bagātīgais baroks Judīti rosināja, satrauca dziļi un svētīgi. Baroks jau pats par sevi ir nemiera manifestācija. Šķērsielu, dārzu, verandu un jumta mistērija, kurā atrodas vieta arī gaidošas un vaicājošas sievietes sirdspukstiem. Turpat, katedrāles pazemē, atdusas valdnieces Barboras pīšļi. Barboras pārlieku īsās dzīves stāsts ir viens no skumjākajiem un skaistākajiem visā Lietuvas dzejā.

Visos estētiski tik bagātajos dzejoļos un ciklos ir dziļš, nedeklarēts patriotisms. Laikā, kad bija jādeklarē viss, turklāt pēc iespējas publiskāk, Judītes atturīgā, sievišķīgā un izsmalcinātā maniere varēja izskatīties kā izaicinājums, kā vairīšanās no degošām problēmām. Judītei bija sava gaisma un sava degšana. Savējie viņu saprata un mīlēja jaut tad, kad oficiālos literatūras vērtējumos viņu vēl minēja otrajā plānā.

Judīti mīlēja un cienīja arī Latvijā, un viņa maksāja Latvijai ar to pašu. Vēl tagad klīst leģendas par to, kā latviešu dzejnieki kāvušies par daiļās dāmas labvēlību. Šad un tad mēs Judīti par šo turnīru draudzīgi piezobojām.

Bet tas nu tā, jokam. Lietuvā savukārt bija tāds dzejnieču turnīrs. Trīs dzejnieces praktiski vienā laikā atdzejoja Vizmu Belševicu. Visi atdzejojumi bija labi, bet vislabākais bija Judītei. Atceros, cik sirsnīgi Judīte tikās ar Vizmu kādā Dzejas dienu reizē. Vēl īpaši jāmin Judītes atdzejotais Frici s Bārda. Marģers zināja stāstīt, cik ļoti viņa bijusi sajūsmināta par Bārdas dzeju. Nezināmu iemeslu pēc līdz grāmatai nenonāca, un palika tikai paprāva publikācija literārajā presē.

Arī Latvijas motīvi nebija tik reti viņas oriģināldzejā. Bet, runājot par Judīti kā par atdzejotāju, jāpiesauc vēl divas izcilas dzejnieces: Anna Ahmatova un Desanka Maksimoviča.

Annas Ahmatovas iespaids leišu dzejā ir ilgs un noturīgs. Jau starpkaru laikā ar Ahmatovas palīdzību mācījās sevi izpaust Salomeja, Judītes jaunības elks. Es nezinu, vai ir pētīta Ahmatovas loma pašas Judītes daiļradē. Kultūra kā iedvesmas avots un iedvesmas fons sarado abas šīs dzejnieces, ārēji tik nelīdzīgas. Serbu dzejniece Desanka savukārt bija draugos ar Ahmatovu (viņas savstarpēji atdzejoja viena otru). Man Desankas slaveno ciklu “Es prasu žēlastību” jau bija izdevies atdzejot latviski, un es ar lielu prieku palīdzēju Judītei. Vispār tolaik latviešu un leišu dzejnieki atdzejošanā savstarpēji kooperējās.

Gandrīz 20 dzejas grāmatu, vēl dažas pasaku lugas bērniem un lugas dzejā pieaugušajiem — aptuveni tāds ir Judītes atstātais mantojums. Nesludinādama literāras deklarācijas, klausīdama savai sirdsbalsij, Judīte izrādījusies izcila dzimtās dzejas reformatore, gan pēc satura, gan pēc formas. Vesela dzejnieču plejāde izaugusi viņas iekoptajā laukā. No sirsnīga lokālpatriotisma un patriarhālisma, no neatrisināmo problēmu risinājumiem leišu dzeja ir iegājusi pilntiesīgā modernās Eiropas apritē. Protams, tas ir daudzu dzejnieku ieguldījums, bet Judītei tur ir būtiska loma.

Judīte pēc savas dabas absolūti neatbilda bargajam Vecās Derības vārdam. Viņai bija arī otrs, tikpat stingrs vārds — Viktorija. Mājinieki un draugi viņu parasti dēvēja par Ditu. Skaists, sirsnīgs un atsaucīgs cilvēks. Daudz nācies tikties ar viņu gan Lietuvā, gan Latvijā, gan tuvās, gan tālās zemēs. Pēdējo reizi mēs Judīti sveicām Rīgā, Vāgnera zālē, 1996. gadā, kad viņa saņēma Baltijas asamblejas balvu. Pēc kāda laika leišu kolēģi pastāstīja, ka Judīte smagi slimojot, līdz 2001. gada pavasarī pienāca nāves ziņa. Man atveda viņas pēcnāves krājumu “Mākoņu arka” ar skumīgu, bet skaistu fotogrāfiju. Tikai nedaudz vēlāk nomira viņas draugs un atdzejotājs Marģers. Pusvārdā aprāvās iecerētās grāmatas ievads.

Neesmu ne Judītes atdzejotājs, ne pētnieks. Man šī ir dubulti skumja misija — palīdzēt mīļai amata māsai nonākt pie latviešu lasītāja. Un cerēt, ka šī grāmata būs tikai sākums. Jo dzeja un mīlestība nekad nebeidzas.

Knuts Skujenieks