Ordeņa virsnieks Ilmārs Herberts Dambergs

Par sevi, par dzīvi

Pēc Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas: Ilmārs Herberts Dambergs ar kundzi Veru (pa labi) un Latviešu virsnieku apvienības sekretāri Maiju Zālīti

Piedzimu 1932.gada 5.jūlijā Jūrmalā, skaistajos Mellužos, mūziķa Indriķa Skujas un Ellas Kodols laulībā. Vectēvs Pauls Kodols bija populārā alus brūža “Kimmel” pārstāvis Jūrmalā. Vēlāk, kad vecāki izšķīrās, mamma pati Jūrmalā atvēra bufeti. Kopā ar brāli Ēriku paslepus vēroju, kā 1940.gadā garām Asaru stacijai Ventspils virzienā ripoja ešeloni ar krievu karavīriem. Eiropā un arī Latvijā risinājās pārmaiņas. Pārmaiņas notika arī mūsu ģimenē. Mamma apprecējās otrreiz ar rīdzinieku Jāni Dambergu. Viņš strādāja VEF par smalkmehāniķi un bija apbalvots ar Triju Zvaigžņu Goda zīmi.

Krieviem otrreiz tuvojoties Rīgai, VEF daļēji evakuēja, un Dambergu ģimene bija izvēles priekšā — braukt uz Vāciju vai palikt Latvijā. Vecāki nolēma emigrēt, un 1944.gada 4.oktobrī sākās ceļojums ar kuģi cauri Dancigai uz Tornu. 1945.gada janvārī vācu fronte Tornas apkārtnē pajuka. Mēs kopā ar citiem bēgļiem devāmies nedēļu ilgā pārgājienā uz tuvāko dzelzceļa staciju Vācijas teritorijā. Šajā ceļā bijām liecinieki iedzīvotāju traģiskajiem pārdzīvojumiem, ko sagādā karš. Ar vilcienu šķērsojuši gandrīz visu Vāciju, nokļuvām Tīringenē. Atklājās, ka arī šī puse drīz tiks iekļauta krievu okupācijas zonā, tāpēc bija jābēg tālāk, līdz sasniedzām Vircburgu. Bēgļu nometnēs Vircburgā un Karlsrūē tika pavadīti četri gadi. Ienākumu nekādu nebija, kamēr amerikāņu armija uzsāka tā saucamo melno darbu vienību organizēšanu, vēlāk sardžu vai speciālās vienības. Tur jau nebija nekāds kūrorts. Man no Vircburgas nometnes palikusi “diētiska mīlestība” uz samērā garšīgu ēdienu — zirņu zupu, ko vārīja no zirņu pulvera un daudziem spaiņiem ūdens. Zupa tika dēvēta arī par “zaļajām briesmām”. Nometnēs pabeidzu pamatskolu un uzsāku mācības vidusskolā, urbjoties zinībās stūrītī pie loga milzīgā bijušā Vērmahta kazarmā. Labi, ka nometnes skolu vadītāji bija tik tālredzīgi, ka mums obligātas bija trīs valodas — latviešu, vācu un angļu.

ASV ieradāmies 1950.gada martā. Iekārtošanās rūpēs palīdzēja amerikāņu luterāņu baznīca. Vēlāk tēvs dabūja darbu Konektikutas pavalstī. Mēs ar brāli atsākām mācības vidusskolā. Pierunājot direktoru, izdevās tomēr iestāties pēdējā vidusskolas klasē, jo valodas maiņa darīja savu, un negribējās astoņpadsmit gados ilgi deldēt vidusskolas solu. Skolu pabeidzu ļoti sekmīgi, dabūdams pat stipendiju mācībām “Rennselaer Polytechnic institute”, kura dibinātājs ir kāds bagāts holandietis Rennselaers. Tur arī studēju arhitektūru no 1951.līdz 1954.gadam.

Kad pienāca obligātā iesaukuma laiks, brīvprātīgi iestājos ASV armijā. Vēlāk tiku sūtīts uz virsnieku sagatavošanas kursiem Džordžijas pavalstī. Saņēmis ASV pilsonību, jau kā ASV armijas leitnants ierados savā pirmajā darba vietā Vācijā slavenajā Otrajā tanku divīzijā. Bija 1956.gads — politiskiem notikumiem pārbagāts laiks. Abu neseno sabiedroto armijas atkal bija kaujas gatavībā, tikai pretējos ierakumos. Suecas kanāla krīze, nemieri Polijā, Izraēlas karš ar arābiem, asiņainā sacelšanās apspiešana Ungārijā. Šajā abu lielvaru militārās balansēšanas laikā kā jauns leitnants biju Eiropas centrā un paliku tur vēl četrus gadus. Tur laulībā ar Veru Binders 1957.gadā piedzima Maija un 1959.gadā — Roberts. Veras tēvs Jānis Binders bija Latvijas armijas lidotājs un ir pazīstams arī kā skautu vadītājs.

1961.gadā tiku komandēts uz ASV. Pabeidzu kājnieku komandieru, izpletņlēcēju, vieglo izlūku kursus. Tad armija deva iespēju iegūt bakalaura grādu militārajās zinībās Omahas universitātē Nebraskas štatā.

Sākās Vjetnamas karš. 1964.gadā jau biju Annamas džungļos kā reindžeru bataljona komandiera padomnieks.

Gadu nokarojis, pabeidzu Komandas un ģenerālštāba koledžu un pēc tam ieņēmu dažādus amatus amerikāņu armijas štābā Vācijā, Heidelbergā. Brīvajā laikā mācījos, lai apgūtu maģistra programmu sistēmu analīžu zinātnē. Savu zinātnisko darbu aizstāvēju Dienvidkalifornijas universitātes Eiropas nodaļā.

Otra izcelšanās Vjetnamā saistīta ar slaveno 101.izpletņlēcēju divīziju. Tas notika 1967.gadā. Biju gan divīzijas personāldaļas vadītāja palīgs, gan bataljona komandiera vietnieks.

Vjetnamiešu karavīri tropiskajos džungļos jūtās kā zivs ūdenī, turpretī mums bija vajadzīgs ilgs laiks, lai pielāgotos šiem apstākļiem. Vjetnamiešiem liela bagātība ir arī Mātes Dabas dotā intuīcija, ko nevar iemācīt nekādos reindžeru treniņos.Vjetnamieši ir labi karotāji, to jau viņi pierādīja cīņās ar frančiem. Bet katram karavīram, vai tas ir amerikānis, vai vjetnamietis, kaujā līdzi iet karavīra laime vai nelaime. Man blakus bija laime, kaut gan kājnieka kaujas ceļš pa Vjetnamas takām bija ļoti grūts un bīstams, sevišķi pirmajā reizē. Armijas žargonā runājot, man ir “miljons dolāru vērts” ievainojums — samērā neliela, dzīvību neapdraudoša šķembas skramba sejā un vēl viena šķemba, par kuru, kā jau par ievainojumu, saņēmu apbalvojumu — Purpura Sirds medaļu. Jā, laime, jo tikpat labi tā varēja ietriekties smadzenēs, un tad jau droši vien mēs te nerunātu. Tomēr amerikāņu karavīriem jebkurš ievainojums Vjetnamā bija ļoti bīstams — ātro infekcijas draudu dēļ. Ne jau visur blakus bija helikopteri.

Ja karavīra ģimenei nepatīk armijas dzīve, dažādas ar dienestu saistītas grūtības, tad viņam karadienests jāatstāj. Man laimējies tajā ziņā, ka bērniem pat patika mainīt dzīvesvietas. Viņi ātri iepazinās ar jauniem draugiem, iejutās citā skolā. Pirmajos divdesmit dienesta gados man bija divdesmit sešas adreses, protams, ne vienmēr man līdzi brauca ģimene. Meita Maija beidza vidusskolu Vācijā un ar sajūsmu vēl šodien atceras skolas beigšanas ceremoniju greznajā Heidelbergas pilī, dēls Roberts bija spiests pusotru gadu pirms vidusskolas beigšanas pārcelties atpakaļ uz Ameriku un turpināt mācības lielā skolā netālu no Fortpolkas. Abi bērni godam tikuši pāri visām grūtībām, beiguši universitātes. Sieva Vera vienmēr iesaistījusies dažādās sabiedriskās organizācijās, brīvprātīgi strādājusi armijas Sarkanā Krusta vienībās. Arī viņai vajadzēja pierast pie mana dzīves ritma. Par Vjetnamas kara laiku nemaz nerunāsim.

Mana pirmā atkalredzēšanās ar Dzimteni pēc ilgiem gadiem bija saviļņojoša, pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem piesātināta. Tā saistīta ar sadarbību starp Latvijas Zemessardzi un Mičiganas Nacionālo gvardi. 1992.gadā es vizītē Latvijā pavadīju ASV Nacionālās gvardes biroja vadītāju ģenerālleitnantu Džonu Konoveju, kurš tai laikā bija augstākā ASV militārpersona, kas apmeklējusi Latviju. Mūsu militārās vadības struktūras toreiz tikko veidojās. Man vizītes laikā dažkārt nācās pārdzīvot dažādus starpgadījumus. Pirmais nepatīkamais brīdis bija viesnīcā, kad mūsu sagaidītājs kaut kur pazuda, meklējot atslēgas vai kārtojot kaut kādas formalitātes un ģenerālim bija pacietīgi jāgaida viesnīcas pieņemšanas telpā. Uz vakariņām, kas tika rīkotas pēc oficiālajām sarunām, no Latvijas puses ieradās otrās amatpersonas. Amerikā tā nav pieņemts. Es to laikam pārdzīvoju vairāk nekā ģenerālis.

Bet visus starpgadījumus es aizmirsu, kad vēlāk piegāju pie Romas viesnīcas loga. Es atkal biju Rīgā! Skatienam pavērās skaists skats uz Brīvības pieminekli, ko izgaismoja neskaitāmas svecīšu liesmiņas. Vēja brāzmas tās nopūta, un piemineklis pazuda tumsā. Uz brīdi viss apkārt sadrūma. Tad kā rūķīši nez no kurienes uzradās salīkušas večiņas, attīrīja sniegu, aizdedza guntiņas. Es mūsu Amerikas dāmām noturēju mazu lekciju par to, ko latviešiem šis piemineklis nozīmē. Pēc tās viņas vairs nebija atturamas un ar vakarā saņemtajiem ziediem devās uz pieminekļa pakāji. Vēl man bija brīnišķīga tikšanās ar manām bērnības vietām Jūrmalā, ar Mellužu parku, ar vectēva māju un vasarnīcu, kaut gan tur nu bija iekārtotas pionieru nometnes.

Kopš 1991.gada vadu Latvijas aizsardzības darba grupu (LAGD), ASV izveidoto organizāciju Latvijas Nacionālo bruņoto spēku veidošanai un kopš 1995.gada Ārkārtējās palīdzības fondu Latvijas Zemessardzes atbalstam. Esmu Daugavas vanagu Goda (mūža) biedrs, Amerikas latviešu apvienības “zelta mūža” biedrs. Daudz laika veltu latviešu luterāņu draudzei, kurā ir ap 460 biedru un aktīvi darbojas svētdienas skola. Tajā par skolotājiem strādā vairāki Latvijas vēstniecības darbinieki un mācās arī no Latvijas adoptētie bērni. Mans vaļasprieks ir militārā vēsture, informācijas vākšana ar datora palīdzību un marku kolekcijas papildināšana.

Tagad pastāvīgi dzīvoju Rokvillē (Rockwille), kaut gan domāts par atgriešanos Latvijā, bet daži ar ģimeni saistīti apstākļi to pagaidām liedz.

Ilmārs Dambergs — Latvijas aizsardzības darba grupas vadītājs

Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītāji 1991.gada 29.oktobrī Vašingtonā pēc Gunāra Meierovica ierosinājuma, sasauc ASV bruņoto spēku latviešu izcelsmes virsniekus uz sanāksmi, lai dibinātu atbalsta grupu LR Nacionālo bruņoto spēku (NBS) veidošanai. Virsnieku vidū ir arī atvaļinātais pulkvežleitnants Ilmārs Dambergs.

1991.gada 9.decembrī viņu apstiprina par Latvijas aizsardzības darba grupas (LADG) vadītāju.

1992.gada 22.janvārī I.Dambergs kā LADG vadītājs toreizējam LR aizsardzības ministram Valdim Pavlovskim iesniedz priekšlikumus par LR Aizsardzības ministrijas struktūru, Skrundas lokatora kompleksu, Eiropā izvietoto Konvenciālo spēku (CFE ) izmantošanu Latvijas vajadzībām, par Baltijas valstu sadarbību aizsardzībā un citus ieteikumus.

1992. gadā I.Dambergs Pentagonā kļūst par ASV Nacionālās gvardes internacionālās sadarbības nodaļas priekšnieka pulkveža Veina Gosnela (Wayne Gosnell) padomnieku. Mičiganas pavalsts tiek izvēlēta sadarbībai ar LR Zemessardzi. I.Dambergs pavada ASV Nacionālās gvardes biroja vadītāju ģenerālleitnantu Džonu Konoveju (John Conaway) vizītē Latvijā.

1993. gada jūnijā kopā ar atvaļināto ģenerāli Vilmāru Kukaini vada ASV latviešu virsnieku grupu Pasaules latviešu virsnieku saietā Rīgā.

1996. gadā I.Dambergs uzņemas vadīt ASV nodibināto Ārkārtējās palīdzības fondu LR Zemessardzei, kas turpmākajos gados sniedz lielu materiālu palīdzību un morālu atbalstu Latvijas Zemessardzei.

1998. gadā I. Dambergs kā Amerikas latviešu apvienības (ALA) pārstāvis piedalās ASV, Centrāleiropas un Austrumeiropas koalīcijā, kurā ietilpst 13 valstu pārstāvji, lai veicinātu NATO paplašināšanu.

1999. gadā I. Dambergs sadarbībā ar ALA un DV sarīko semināru “Latvijas valsts aizsardzība 21.gadsimtā”.

Pēc Ilmāra Damberga iniciatīvas notikuši daudzi semināri un citi pasākumi, kas veicinājuši Latvijas bruņoto spēku attīstību un starptautisko sadarbību militārajā jomā. 2001.gadā kopā ar atvaļināto ģenerāli Vilmāru Kukaini organizē un vada ASV latviešu virsnieku grupu Pasaules latviešu virsnieku sanāksmē Rīgā.

1999.gadā Ilmārs Dambergs apbalvots ar Latvijas Aizsardzības ministrijas Goda zīmi “Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā” un 2002.gadā — ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Sagatavoja Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”