Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par zināšanu dziļumu un plašumu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.08.2002., Nr. 121 https://www.vestnesis.lv/ta/id/65866

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Latvijas tautsaimniecības attīstību

Vēl šajā numurā

29.08.2002., Nr. 121

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par zināšanu dziļumu un plašumu

Prof. emeritus Oļģerts Krastiņš — “Latvijas Vēstnesim” un valsts augstākās izglītības vadītājiem

Pēteris strādā zinātniskās pētniecības institūtā un darbadienas lielāko daļu pavada pie mikroskopa. Viņš pētī vienu gēnu RVS molekulas iecirkni, tajā notiekošos dreifus. Ir izlasījis visus jaunākos rakstus par šo tēmu tā sauktajos citējamos žurnālos. Ir gudrākais savā jomā. Vismaz mūsu valstī.

Bet viņš dzīvo kopš kara laikiem kapitāli neremontētā namā. Tāpēc bieži nākas izsaukt santehniķi, elektriķi, atslēdznieku, stiklinieku u.c. Salīdzinot ar zinātnieka algu, tas nemaksā maz.

Viņa brālis Jānis ir beidzis tikai praktiskas ievirzes tehnikumu. Saimnieko savās lauku mājās un nekādas augstas gudrības nezina. Taču pats ar savām rokām ceļ jaunu dzīvojamo māju, prot izaudzēt kviešus, cukurbietes, zemenes, izārstēt vienkāršākās slimības, pats remontē automašīnu un traktoru. Kaimiņi saka: “Cilvēks ar zelta rokām.”

Kuram no viņiem ir “zelta galva”?

Dzīvei traucoties specializācijas un globalizācijas virzienā, par gudrāku atzīst Pēteri, viņam zinātniskie grādi un starptautiska atzinība. Tomēr vai nav arī kāda robeža? Vai, braucot uz specializāciju un globalizāciju, drīkst ilgi turēt “pedāli nospiestu līdz grīdai”? Vai dažbrīd nevajag arī bremzēt?

Minētās galējības palīdzēs labāk saprast turpmāk apspriestās mazāk kontrastainās, tomēr līdzīgās situācijas, kas jārisina, organizējot darbu augstskolās. Kas ir vēlamāks un vajadzīgāks: zināšanu dziļums vai plašums? Vai dziļumu var zināmās robežās līdzsvarot ar plašumu un otrādi?

Akadēmiskās kāpnes

Tās nav tik augstas kā garā pupa, pa kuru varēja uzkāpt debesīs. Tomēr ir jākāpj vai visu mūžu. Raksturīgākie pakāpieni ir: bakalaurs, maģistrs, asistents, lektors, doktors, docents vai pētnieks (zinātnē), asociētais profesors vai vadošais pētnieks (zinātnē), profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas ( LZA) korespondētājloceklis un īstenais loceklis (akadēmiķis). Daži no uzskaitītajiem ir akadēmiskie (bakalaurs, maģistrs) vai zinātniskie grādi (doktors), nosaukumi (docents, profesors) u.c., ko apstiprina ar diplomu vai citu attiecīgu dokumentu uz mūžu. Citi pakāpieni ir tikai amati. LZA korespondētājloceklis un īstenais loceklis patiesībā ir biedri organizācijā, bet, ņemot vērā LZA augsto prestižu un augstās prasības pretendentiem, arī LZA locekļa statusu uzskata par panākumu zinātnes kalnā.

Pirmo trīs pakāpju pretendentus sauc par studentiem: bakalaurantiem (parasti avansā — par bakalauriem), maģistrantiem, doktorantiem. Citus nosaukumus iegūst par nopelniem zinātnē, pedagoģijā, ar darba stāžu.

Šoreiz nerunāsim, kā iegūst katru no pakāpēm. Tādai sarunai būtu vajadzīga pabieza brošūra, jo daudz ko reglamentē studiju programmas, dažādi lēmumi un akreditāciju protokoli. Šos dokumentus izstrādā autoritatīvu speciālistu grupas, vērtē un apstiprina augstas un ļoti augstas ekspertu komisijas. Vienam autoram pat neērti izteikt kādas piezīmes par tik pamatīgiem darbiem. Tātad ir samērā precīzi reglamentēts, kā iegūt katru pakāpi. Kad tā iegūta, ieguvēja tālākais ceļš ir viņa rokās, bet īsta ceļveža nav, un te arī saskatāmas galvenās pārrunu vērtās problēmas.

Ir vērts atrunāt, ka šim rakstam nav juridiska rakstura. Par līdz šim un turpmāk apspriestajiem jautājumiem ir pieņemti daudzi lēmumi, to grozījumi un papildinājumi. Zināmos ietvaros katra augstskola drīkst šos dokumentus precizēt vietēja rakstura nolikumos un to arī dara. Vēl jo mazāk ar šo rakstu domāts kādu dokumentu vai tā sastādītāju kritizēt. Mūsu nolūks ir apspriest problēmas, rosināt domas, ko un kā turpmāk varētu izdarīt labāk. Katrā ziņā neviens no priekšlikumiem nav domāts kā aicinājums uz “revolucionārām” izmaiņām. Visam jānotiek ļoti pārdomāti un pakāpeniski.

Savas pārdomas autors balsta uz vērojumiem divās lielās Latvijas augstskolās un kaut cik zinot, kas notiek citās. Taču netiks nosauktas ne augstskolas, ne fakultātes, jo tad šāda “adresācija” varētu tikt uztverta kā kritika. Tomēr autoram kā ekonomistam ir tuvākas ekonomikas un līdzīgas ievirzes studiju programmas. Tur, kur tas šķiet lietderīgi un, pēc autora domām, nevienu neaizvaino, problēmu ilustrācijai būs minētas šīs programmas.

Vai maģistra zināšanām ir jābūt dziļākām vai plašākām nekā bakalaura

Lai iestātos maģistrantūrā, ir nepieciešams būt bakalauram vai beigt kādu augstāko profesionālo studiju programmu augstskolā. Vienkāršākais ceļš būtu tas, ka bakalaurs turpina studijas jau iepriekšējā posmā izvēlētajā zinātnes virzienā (apakšvirzienā) un atbilstošajā studiju programmā.

Tad maģistra studiju programmai būtu jābūt dziļākai nekā bakalaura. Piemēram, ja bakalaura programmā studē kursu X, tad maģistrantiem jāmāca XŽ2, doktorantiem XŽ3. Tad viss studiju process būs organizēts zināšanu padziļināšanas virzienā.

Taču dzīve un spēkā esošie noteikumi atļauj jaunajiem cilvēkiem savu sākotnējo izvēli mainīt, ja viņi ir atraduši savām spējām un sirdij ko tuvāku.

Tā, piemēram, ekonomikas maģistrantu studiju programmā piesakās ne vien ekonomikas, bet arī vadībzinību, inženierekonomikas, matemātikas u.c. bakalauri, bakalauri no citpilsētu augstskolām, kur studiju programmas ir atšķirīgas. Jauno maģistrantu auditorija 1.septembrī sanāk raibu raibā, ar ļoti atšķirīgām priekšzināšanām gan dziļuma, gan plašuma (daudzpusības) ziņā, ar dažādu vecumu, darba un dzīves pieredzi utt.

Profesors pirmo reizi ierodas šādā auditorijā, lai lasītu kursu X. Kā viņam rīkoties? Parasti viņš meklē kādu kompromisu. Taču problēmas labākai izpratnei un saasināšanai varam uzrādīt principiālos risinājumus “tīrā veidā”:

1. Lasīt XŽ2, pieņemot, ka programmu XŽ1 studenti jau zina. Taču to zina tikai tie, kas ieguvuši bakalaura grādu atbilstošajā studiju programmā. Citu programmu studenti par tādu X vispār nav dzirdējuši un lasījumam otrajā, augstākajā, līmenī nespēj sekot.

Radikālākais risinājums būtu pieprasīt, lai līdz 1.septembrim šādi studenti individuāli nokārto eksāmenu kursā XŽ1, mācoties, kā grib. Vai organizēt maģistrantūras “nulles “ kursu, kurā nākamo pamatstudentu zināšanas (un ieraksti studiju grāmatiņā) kļūst līdzvērtīgi. Starp citu LU Ekonomikas studiju programmā, iestājoties maģistrantūrā, ir samērā stingras prasības par priekšzināšanām turpmāk obligātajos kursos. Dažās citās studiju programmās, cik autoram zināms, šīs prasības praktiski ir ļoti vaļīgas un jauno maģistrantu kontingents — raibāks.

2. Noskaidrot studentu vairākuma priekšzināšanu līmeni (ar anketām, balsošanu u.c.) un rēķināties ar vairākumu. Pieredze rāda, ka studentu vairākums X nav mācījušies (daži pat slēpj, ka ir mācījušies), izdarot sociālpedagoģisku spiedienu uz profesoru sākt visu no gala. Varbūt ekonomējot laiku, semestra beigās rezervējot kādas stundas, kursa augstākajam līmenim XŽ2.

Izvēloties pirmo ceļu, uzsvars tiek likts uz zināšanu dziļumu. Maģistriem kursā X obligāti ir jābūt gudrākiem nekā bakalauriem. Par katru cenu! Domājiet paši, kā to izdarīt.

Izvēloties otro ceļu, akcentu pārceļ uz zināšanu plašumu. Matemātikas vai socioloģijas bakalaurs, beidzot maģistrantūru ekonomikā vai vadībzinātnē, kursu X zinās tikai bakalaura līmenī, bet toties zinās daudz ko tādu, ko nezinās taisnā ceļa gājēji. Viņu zināšanas nebūs tik dziļas, bet daudz plašākas. Ja tiek pieļauta zināšanu dziļuma samainīšana ar plašumu un otrādi, varbūt tas nemaz nav peļami.

Ja būtu vairāk naudas

Raksta autors uzskata, ka zināšanu dziļums un plašums ir diezgan samaināmas vērtības. Jaunībā mazāk, pusmūžā — gandrīz pilnīgi.

Protams, formāli nedrīkstētu mācīt visu X maģistrantu grupai no sākuma, ja daļa studentu to zina jau no bakalaura kursa. Tādēļ, ja to atļautu līdzekļi, lielo maģistrantu grupu (dažreiz līdz 250 studenti) varētu sadalīt divās daļās, pašiem studentiem izdarot izvēli, klausīties kursu X:

a) no sākuma;

b) augstākajā līmenī.

Iebildums — diplomus visi saņems vienādus. Taču diplomu pielikumos un it īpaši studentu galvās atrastos samaināmas vērtības, un studiju padome varētu lemt, vai tās ir līdzvērtīgas. Varētu iet pat tālāk. Tiem, kas klausās X no gala, sekmīgas eksāmena nokārtošanas gadījumā liek atzīmi 4 līdz 7 punktu robežās, bet tiem, kuri klausās otrajā līmenī, — 7 līdz 10 punktu robežās.

Tā kā tāda pati situācija kā kursā X, veidojas arī kursā Y un vēl vairākos citos obligātajos kursos, maģistrantu grupas pārkomplektētos dažādi katram studiju kursam.

Mūsuprāt, tas dotu studentiem reāli pieejamas un interesējošas zināšanas, dažādos kursos atšķirīgā apjomā, vienlaikus nodrošinot, lai zināšanu dziļuma un plašuma svērtā summa visiem būtu līdzvērtīga.

Vienīgi studiju process kļūs dārgāks. Un tas var izšķirt šī ieteikuma likteni.

Apakšpulkvedis bija jāgodā par pulkvedi

1998.gada 1.oktobrī Latvijas Universitātē pamatdarbā strādāja 97 profesori, 4 asociētie profesori un 243 docenti (“Latvijas Universitātei 80”. - 134.lpp.). 2001./2002. mācību gadā docentu skaits bija samazinājies līdz 146. Kur palikuši pārējie 100 docenti? Protams, lielākā daļa ievēlēti par “asociētajiem”. Profesoru un asociēto profesoru skaits pieauga līdz 250 (“Izglītības iestādes Latvijā 2001./2002. m. g.” - 110.lpp.).

Kas tad ir asociētais profesors? Amats? Nosaukums? Abi vienlaikus?

Tādu tradicionālu nosaukumu piešķiršanu kā doktors, profesors, akadēmiķis (LZA īstenais loceklis) apstiprina attiecīgs diploms vai cits līdzvērtīgs dokuments, un šie nosaukumi saglabājas personai uz mūžu.

“Asociētajiem” šādus diplomus neizsniedz. To varētu saprast tā, ka viņi izpilda tikai noteiktu amatu, tāpat kā direktors vai sētnieks. Kad darba attiecības beidzas, darba apliecība (caurlaide) ir jāatdod un, ja darba vietas teritorija tiek apsargāta, ieeja tajā ir liegta.

Kad šo jautājumu izvirzīju kādā sēdē, kurā piedalījās ļoti autoritatīvi augstākās izglītības vadītāji, atbilde bija izvairīga: jautājums vēl neesot līdz galam atrisināts.

Tomēr kaut kas tiek arī “asociētajiem”. Kad tajos tālajos gados mani mācīja par rezerves leitnantu, instruēja, ka apakšpulkvedi nedrīkst uzrunāt: “Tovarišč podpolkovņik!”, bet jāsaka: “Tovarišč polkovņik!” It kā tāpēc, ka uzrunai jābūt īsai. Arī tagad studentiem asociētie profesori ir profesori. Tikai ziņkārīgākie zina, ka atšķirība ir liela.

“Putniņu” skaitīšana

Lai pretendētu uz ievēlēšanu par asociēto profesoru akadēmiskajās studiju programmās, ir jābūt doktora grādam, toties profesionālajās pietiek ar maģistra grādu. Tālāk ir jāizpilda noteikti kritēriji, kuri sadalās trijos blokos: zinātniskās kvalifikācijas kritēriji, pedagoģiskās kvalifikācijas kritēriji un organizatoriskās kompetences kritēriji.

Kritēriji katrā blokā ir uzrādīti konkrēti. Pirmajā to ir astoņi, otrajā — deviņi, trešajā — seši.

Piemēram, daži kritēriji no pirmā bloka: piecas publikācijas Latvijas Zinātnes padomes (LZP) apstiprinātajos vispāratzītajos recenzējamos izdevumos; pieci referāti starptautiskās zinātniskās konferencēs utt.

Katram kritērijam vērtēšanas anketā ir atvēlēta rūtiņa, kurā var ievilkt ķeksīti — “putniņu”, ka attiecīgais kritērijs izpildīts. Parasti tos savelk pats pretendents, pārbauda un pārskaita ekspertu komisija.

Lai pretendētu uz profesora amatu, pirmajā blokā no astoņām rūtiņām “putniņiem” jābūt vismaz trijās, par “ asociēto” — divās. Līdzīgi “putniņus” skaita pārējos blokos.

Ir jāatzīst, ka šie kritēriji ir izveidoti rūpīgi un pamatīgi apspriesti, veidojot tīklu, kuram “lielās zivis” tik viegli cauri netiek. Dažreiz nelīdz pat bieza akciju kontrolpakete lielā uzņēmumā.

Tomēr “putniņu skaitīšanai” ir arī ļoti nopietni trūkumi. Kādā sēdē izteicu savādu priekšlikumu un, kā mēdz teikt, guvu kontaktu ar auditoriju. Ieteicu, ka no māksliniekiem, kas grib rīkot personālizstādes, ir jāpieprasa, lai vismaz trīs gleznas būtu sarkanbrūnos toņos, trīs — zili zaļos, bet trīs — pelēkos. Tad ekspertiem būtu daudz vieglāk pārliecināties par mākslinieka “varēšanu”. Nopietnāk runājot, jautājums ir par darba gadu vai pat visa mūža laikā paveikto vērtību samainīšanas iespējām.

Ir tradicionāli izveidojies uzskats, ka profesoriem ir jābūt personībām. Bet kas ir personība? Briljants, kas vienādi mirdz no visām pusēm, vienalga, no kuras arī skatītos? Universāla spoža vispusība. Tā vērtējot, Latvijā sanāks kāds pusducis personību vai vēl mazāk.

Parasta personība ir tieši vienpusīga, bet ar kādu savas dzīves šķautni mirdz spožāk nekā pārējie, dažreiz radot labvēlīgu skaudību vai tieksmi atdarināt. Tās var būt ļoti dziļas zināšanas, saprotams, šaurā zinātnes apakšnozarē, kāda monumentāla grāmata, kurā ieguldīts gadu desmitu darbs, izcila oratora māksla, varbūt pat ļoti pievilcīga rakstura īpašība. Citi arī gribētu tādi būt, bet neiznāk. Ir taču kaudze vēsturisku un izdomātu anekdošu par profesoru savādībām, īpaši par aizmāršību, izklaidību, rakstura dīvainībām. Bet šo anekdošu stāstītāji un pierakstītāji reti apšauba profesora ļoti augsto kompetenci kādā zinātnes nozarē. No tās var pamācīties.

Kāda liela zinātnes personība (Einšteins?) esot teikusi, ka visvairāk mācījusies no sava profesora kļūdām, kurš bieži sajaucis pierādījumus vai citus materiālus uz tāfeles un pats vairs nav spējis ar tiem tikt galā. Tad jaunajam censonim mājā bijusi īpaša bauda atrast kļūdu un visu salikt savās vietās. Tieši tā augusi ne tikai matemātiskā, bet arī zinātniskā domāšana vispār. Tomēr dzirksti izšķīla profesors ar tādu domu, kuru pats nespēja pierādīt.

Pēc raksta autora domām, vispusība vairāk jāprasa no jaunības un jauniešiem. Bakalauru un maģistru studiju programmās nav slikti skaitīt kredītpunktus, jo šajā laikā jāapgūst gan svešvalodas, gan matemātika, eksaktās un sociālās zinātnes. Vēl nav īsti skaidrs, kas dzīvē kļūs par pamatu un noteicošo.

Nedaudz novirzoties sānis, manuprāt, lietderīgāka par kredītpunktu summu būtu iegūto atzīmju summa (neskaitot nesekmīgās). Ja, piemēram, studiju pilna programma paredz 40 obligātos un 20 izvēles kursus, tad augstskolas beigšanai nepieciešamai atzīmju summai jābūt ne mazākai par (20+40)x7=420. Jau tad būtu spēkā iespēja zināmās robežās zināšanu dziļumu un plašumu samainīt.

Izvēles kursu blokā būtu vienalga, vai students nokārto divus eksāmenus viduvēji jeb uz 5 (tad viņš ir gājis plašumā) vai vienu eksāmenu izcili jeb uz 10 — gājis dziļumā.

Cilvēkam, kurš jau ir atradis savu vietu zinātnē un dzīvē un parasti tuvojas pusmūžam vai ir tam jau pāri, svarīgāka par daudzpusību var kļūt vienpusība — spēja ilgstoši koncentrēties darbam vienā, bieži šaurā novadā. Pietiek zināt pāris valodu, jo cilvēka mūžā nevar izlasīt un iemācīties visu to, kas sarakstīts un tulkots šajās divās valodās (labāk, ja zina vairāk). Nav jābūt labam organizatoram, ja mūžs veltīts lielai monogrāfijai vai grāmatu ciklam. Cilvēks, kurš stostās, nekad nebūs labs orators, bet var uzrakstīt tādu mācību grāmatu, kuru izmantos studentu tūkstoši visās valsts augstskolās.

Protams, padomēm vērtēt profesoru un asociēto profesoru kandidātus bez “putniņu skaitīšanas”, bet skatoties uz cilvēka personību ir grūtāk, atbildīgāk, lielāks risks pieļaut neobjektivitāti. Tomēr dažreiz tas ir vajadzīgs, un šāda iespēja jāparedz vēlēšanu nolikumos. Vismaz nestandarta gadījumiem.

Samainīšana un pielīdzināšana

Kas notiek, ja pretendentam “putniņu” pietrūkst? Ja viņš ir jauns un zemā amatā, viņam parasti liek nākamajā vai pāris nākamajos gados “noķert” trūkstošos. Visbiežāk pietrūkst vajadzīgais publikāciju skaits Latvijas Zinātnes padomes atzītajos izdevumos. Bet ja pretendents ir augstskolas vadītājs, tā vietnieks vai cita augsta amatpersona? Teiksiet, ka tie visi jau ir profesori un “putniņus” vairs neskaita?

Bet ir vēl tāda pakāpe kā Latvijas Zinātnes padomes (LZP) eksperts. Tikai tāds drīkst balsot par doktora grāda piešķiršanu citiem. Profesors automātiski nekļūst par ekspertu, bet viņam atkal jāuzrāda pēdējos gados noķerto “putniņu” skaits. Un to organizatoriskajā darbā ļoti aizņemtajiem augsta ranga vadītājiem nereti pietrūkst.

Vai lielas struktūrvienības vadītāju atbīdīt malā no līdzrunāšanas par savu padoto gatavību nākamai karjeras pakāpei? Diezgan neloģiski, ētiski neērti abām pusēm, var veidoties pat interešu konflikti.

Izeja ir atrasta tā, ka LZP, vispirms tās nozares ekspertu komisija, izskata kādu pretendenta publikāciju “neatzītā” izdevumā un nolemj, ka tā zinātniskā vērtība ir līdzvērtīga tiem rakstiem, kurus publicē atzītajos izdevumos. Māla putniņam tiek iepūsta dzīvība, un tas aizlido pasaulē.

Ne jau priekšnieki vien izmanto šo iespēju. Mēģina arī citi.

Tātad šeit kopējā vērtējumā lieli nopelni organizatoriskajā darbā nelīdzsvaro (nesamaina) mazākas sekmes zinātnē, bet ir izdarīta kaut kāda nestandarta ekspertīze, secinot, ka sviests ir īsts, tikai iepakots margarīna papīrā.

Kāpēc nevērtēt rakstus, bet izdevumus

Kā jau minējām, vispārējā gadījumā, skaitot “putniņus”, nepētī, kāds ir publicētā raksta zinātniskais saturs, bet to, cik prestižā izdevumā tas ir publicēts. Tomēr, kā tikko redzējām, nereti dzīve spiež atkāpties no šī principa. Vai tad nebūtu loģiski visos gadījumos vērtēt pretendentu darbus, nevis izdevumus, kuros tie publicēti?

Šī raksta autors, tāpat kā citi LZA locekļi, laiku pa laikam saņem vēstules no ASV, Anglijas u.c. valstu prestižajām augstskolām ar piedāvājumu ierakstīt gada cilvēku bibliogrāfiskajā rādītājā, izsūtīt to apliecinošu sertifikātu, sudraba vai apzeltītu medaļu vai kā citādi pagodināt. Tikai … pirms tam jāpārskaita 100-300 dolāri atkarībā no tā, kāda kaluma medaļu vēlas. Cik esmu runājis, lielākā daļa šīs vēstules met papīrgrozā. Tomēr ne visi.

Autoram nav pierādījumu, ka tādā pašā veidā var ievietot publikāciju tā sauktajā citējamā, recenzējamā u.c. žurnālā. Visos jau noteikti nevar, bet veiklam pretendentam “putniņa” iegūšanai pietiek atrast vienu.

Aizstājot paša raksta vērtēšanu ar izdevuma vērtēšanu, ietaupās vienīgi ekspertu darbs. Kā saka, iznāk lētāk.

Un jautājuma otra puse. Šī raksta autors “Latvijas Vēstneša” lasītājiem neklātienē ir labi pazīstams. Lielākā daļa viņa rakstu, vismaz puse, pēc pašvērtējuma, satura ziņā ir zinātniski. Bet “Latvijas Vēstnesis” līdz šīm neskaitās LZP atzīts zinātnisks izdevums.

Kas notiktu, ja autors vismaz desmit no saviem rakstiem, kas iesniegti “Latvijas Vēstnesim” gada laikā, iesniegtu zinātniski atzītajām “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīm”? Vajadzētu tikai citādi noformēt bibliogrāfiju, pievienot īsus secinājums angļu valodā, un viss.

Redaktore un redkolēģija, kā saka, būtu “iedzīta kaktā” , jo LZA statūtos ir noteikts, ka “LZA locekļiem ir šādi pienākumi: (..) publicēt savu pētījumu rezultātus “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs” (..) (p.3.4.3.)”. LZA Vēstis kā LZA izdevums nedrīkstētu kavēt akadēmijas locekļus izpildīt savus pienākumus. Tajā pašā laikā, ņemot vērā viņu izdevuma apjomu un iznākšanas biežumu, šāds publikāciju apjoms nav reāls. Ja visas “Vēstis” aizņems tikai akadēmiķi, kur tad publicēsies jaunie zinātnieki, kuriem oficiāli atzītie “putniņi” ir izaugsmes jautājums?

1999.gada 23.novembrī grupa LZP ekspertu un LZA akadēmiķu iesniedza LZP ierosinājumu ieskaitīt “Latvijas Vēstnesi” vispāratzīto zinātnisko izdevumu skaitā (“Darbs paliek”,14.,15.lpp.) vismaz juridiskajās, ekonomikas, socioloģijas, vēstures, kultūras zinātnēs. Atbildes nav. Diezgan līdzīga cīņa par atzīšanu ir jāizcīna citiem izdevumiem, kuri publicē zinātniska satura materiālus.

Kādā LZA saietā akadēmiķis Tālavs Jundzis pirmo reizi atklāti formulēja sen nobriedušu domu. Kāpēc Latvijā zinātne ir tik nepopulāra un maz finansēta? Tāpēc, ka tā noslēdzas pati sevī, šauru aprindu lasītos izdevumos. Zinātne tikai tad iegūs atzinību un arī valsts finansējumu, kad tā sāks iet tautā. Protams, katra pētījuma rezultātus nevar uzrakstīt populāri un iespiest plaši lasītā izdevumā. Tomēr daļu var. Kas to spēj, tas pelnījis atzinību, nevis atstāšanu aiz borta!

Vai vēsture atkārtojas

No 1960. līdz 1963. gadam, kad izstrādāju zinātņu kandidāta disertāciju un rakstīju ar pētījumu saistītās publikācijas, neviens pat neieminējās, ka kādai vajadzētu būt svešvalodā. Kad darbs jau bija iesniegts aizstāvēšanai 1963.gadā, “kā ar āmuru pa pieri”: izrādījās, ka autoreferātam jābūt krievu valodā. Neaizkavēšu lasītājus ar stāstu, kā tiku galā.

Pēc disertācijas aizstāvēšanas sāku rakstīt pirmo zinātnisko grāmatu. LZA Ekonomikas institūta, kur sāku, strādāt vadītāji, ļoti lēnprātīgi ieteica, lai rakstu krievu valodā. Neesot jau obligāti, bet latviski to lasīšot ne vairāk kā 100 cilvēki. Krievu valodā izdošot 1000 eksemplārus. Nodrošināšot zinātniski literāru redaktoru, lai nebaidoties pieļaut pat 100 kļūdas lappusē. Kad biju uzrakstījis pirmās 100 lappuses un pārdomājis katrā no tām pieļautās 100 kļūdas, valodu zināju jau tādā līmenī, lai tekstu dotu parastam redaktoram. Tā aizgāja. Sāku sūtīt rakstus Maskavas žurnāliem, no kuriem dažiem bija ārkārtīgi augstas prasības. Tajos publicētus rakstus nereti tulkoja citās valodās, parasti angļu. Latviski turpināju rakstīt tikai populārzinātniskus darbus un publicistiku.

Vai šāds process bija labs vai slikts, lai vērtē lasītājs pats. Tautas trešās atmodas gados gan to apklaigāja kā pārkrievošanu. No 1990.gada līdz apmēram 1995.gadam latvieši arī zinātniskos darbus gandrīz visus rakstīja latviski. Ap to laiku atkal parādījās prasība, ka disertācijas (tagad — promocijas darba) kopsavilkumam ir jābūt tulkotam, tikai šoreiz — angļu valodā.

Jaunā un vidējā paaudze iemācās angļu valodu, ne vienmēr savus rakstus sūta uz Oksfordu vai Kembridžu, bet publicē angliski tepat Latvijā, pat par vietēja rakstura problēmām. Grūtāk ir pirmspensijas un pensijas vecuma zinātniekiem, jo daļa Latvijas zinātnisko izdevumu ļoti labprāt publicē rakstus angļu valodā, izņēmuma kārtā — vācu vai franču, bet krievu valodā ļoti nelabprāt vai vispār nepieņem.

Vai tautas ceturtās atmodas laikā (kad tā sāksies?) to sauks par pārangļošanu? Vecākā paaudze laikam to vairs nepiedzīvos.

Raksta autors nav pret svešvalodām. Mazas tautas pārstāvjiem kāda svešvaloda ir jāzina. Jaunā paaudze to saprot un mācās pat divas.

Tomēr … likums nosaka, ka ir valsts valoda un ir svešvalodas. Svešvalodas ir vienlīdzīgas. Tikai viena ir vienlīdzīgāka par citām. Lasītājiem nav jāatgādina, kāda rakstnieka kāds teikums šeit tika pārfrāzēts.

Tātad, izdarot pretendentu oficiālo vērtēšanu, arī dažādu svešvalodu zināšanām būtu jābūt savstarpēji samaināmām. Šeit mēs nerunājam par šauri specializētiem amatiem noteiktās darbavietās, piemēram, kādas ārvalsts vēstniecībā.

Tāpat zinātniskā sabiedrība būs daudzpusīgāka, ar lielākām kooperēšanās iespējām un sadarbības nepieciešamību, ja viena projekta grupas locekļa stiprā puse būs svešvalodas, otra — matemātika, trešā — datorprasme, ceturtā — darba uzrakstīšanas literārās iemaņas utt., pamatu veidojot zinātniskās domāšanas loģikai un savas apakšnozares faktoloģiskajām zināšanām.

Zinātne un pati dzīve iegūs, ja tie, kuri savu mūžu ir izšķīrušies veltīt zinātnei vai augstskolai, apguvuši minimālo priekšzināšanu apjomu gan plašumā, gan dziļumā, turpmāk kļūs savdabīgi, kas parasti ir saistīts ar zināmu vienpusību. To varētu veicināt plašas zināšanu un nopelnu samainīšanas iespējas, dodoties augšup pa zinātnes kāpnēm.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!