Katram sava atbildības nasta jāprot nest

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 6.augusta raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Pēdējās nedēļās visplašāk pārrunātā tēma, šķiet, ir Korupcijas apkarošanas biroja vadītāja meklēšana, tādēļ sāksim tieši ar šo jautājumu. Izskanējis viedoklis, ka ilgajā KNAB vadītāja meklēšanā ir ieinteresētas vadošās partijas, jo kā viena no biroja funkcijām paredzēta arī finansu plūsmu kontrole partiju kasēs, bet līdz vēlēšanām neviena no tām īsti nevēlas, ka tas tā arī notiktu. Šīs funkcijas līdz biroja izveidei pildīšot Valsts ieņēmumu dienests, kas gan atzīst, ka būšot problēmas, jo tam nepietiek resursu. Valdība nav arī apstiprinājusi jaunās partiju finansu deklarācijas formas, un, kā stāsta cilvēki no ieņēmumu dienesta, viņi visi raksta uz vienkāršām baltām lapām. Jūsuprāt, vai partiju nevēlēšanās, ka tiktu kontrolēta to finansu plūsma, nav viena no lietām, kas traucē KNAB direktora atrašanu?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Es par viņu nolūkiem un sirds dziļākām vēlmēm, protams, nevaru neko spriest, ne teikt. Bet es tikai konstatēju rezultātu — nu nav mums šis vadītājs un nav mums šis birojs, nedz arī ir kāds, kas pilda šīs ļoti nopietnās funkcijas. Atlikuši vairs tikai divi mēneši līdz vēlēšanām. Tas ir tas brīdis, kad vairāk nekā jebkad, reizi pa četriem gadiem, šī uzraudzības funkcija ir būtiska.

Kāda ir plūsma uz partiju kasēm, no kurienes tā nāk, cik lielos apjomos, lai vēlētāji visi varētu būt pilnīgi droši, ka tur nenotiek negodīgas manipulācijas ar līdzekļiem un nepiedienīga iespaidu sfēra, dažādas sadalīšanas ar naudas un citādām starpniecībām. Nu cik tāds birojs spētu to tiešām kontrolēt, jo saprotiet, tas jau mazliet ir iluzori, vai ne. Vai nu tas būtiski spētu slēptos maksājumus un slēptos solījumus visus vilkt gaismā, ja arī tas būtu jau sen iedibināts — ziniet, tas ir visai nosacīti. Bet tas fakts, ka biroja vispār nav, ka vispār nekas nenotiek un ir vakuums, jo Valsts ieņēmumu dienests saņem no Sončika kunga vēstuli, bet viņi saka — viņiem nav personāla, viņu ļaudis jau tiek pārsūtīti uz citām vietām, viņi likvidē pat arī deklarāciju pārbaudi.

— Bet kā vērtējams šis valdības lēmums — nodot šo funkciju…

V.Vīķe–Freiberga: — Ir radies vakuums, un funkcijas netiek pildītas, un nav savu uzdevumu augstumos tomēr...

— Kas nav bijis savu uzdevumu augstumos?

V.Vīķe–Freiberga: — Valdība kopumā, jo tā jau, protams, ir atbildīga. Tā uzņēmās šo lēmumu — nodibināt šādu biroju un gādāt par tā funkcionēšanu. Atbildība ir valdības rokās jeb uz viņu pleciem, varētu teikt.

— Vai jūs esat pārliecināta, ka birojs spēs izkontrolēt partiju kases, ja līdz vēlēšanām, kā jūs teicāt, atlikuši divi mēneši un jāsāk pārbaudīt no 20.augusta vismaz, kad tām jāpublicē informācija par visiem ziedojumiem, ja pieņemam, ka trešais konkurss beigsies veiksmīgi?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, nu tas ir pilnīgi bezcerīgi, pilnīgi izslēgts, nekādas kontroles, te mēs varam pilnīgi mierīgi teikt – tā kontrole nenotiks šogad, tās nebūs.

— Premjers izteicās, ka nu jau trešais vadītāja meklēšanas konkurss neliecina par neveiksmi, bet gan par to, cik rūpīgi tiekot meklēts kandidāts. Vai jūs tam varat piekrist?

V.Vīķe–Freiberga: — Ne gluži, nē.

— Bet jūs daļēji tomēr piekrītat?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, nu teiksim tā, kā skatās uz šādām lietām. Es domāju, ir tāpat kā ar kuģniecību, ja tā pieeja ir tāda — mēs te stāvam aiz letes ar savu preci, ar savu piedāvājumu vienam amatam, nu ja neviens nenāk, tad tā nav mūsu vaina. Tādu argumentu es dzirdēju arī par kuģniecības privatizāciju. Es jau pirms vairākiem mēnešiem Saeimā, ar Iekšlietu komisiju runājot, biju uzsvērusi to, ka tik nopietnam amatam ir jāmeklē, aktīvi jāmeklē kāda personība. Tam ir jānotiek ļoti mērķtiecīgi, kaut vai piesaistot tā sauktos starptautiskos hedhanterus, kas tiešām meklē kvalificētu personu. Mēs te meklējam augsta ranga profesionālu personu, ļoti specializēti kvalificētu. Tas nav politisks postenis, kurā, starp citu, izraugās ar tautas, teiksim, piekrišanu vai nepiekrišanu, vai viņš patīk vai nepatīk, vai viņam ir smuks profils vai frizūra, vai kas — te nav par to runa. Runa ir par to — vai ir šis cilvēks, vai viņam ir tāds intelekts, spējas, pieredze, ka viņš šos ļoti smagos uzdevumus spētu pildīt. Jā, es piekrītu, ka nav vienkārši tādu dabūt. Savā ziņā tās prasības ir tik augstas Latvijas apstākļos — lai viņš ne ar vienu nebūtu uz viena skolas sola sēdējis un ne ar vienu nebūtu rados un tamlīdzīgi. Tad jau iznāk, ka tāds nav dzimis no sievietes, saprotiet, no svētā gara ieņemts, piedzimis no jaunavas un stikla kalnā visu laiku turēts. Saprotiet, tās prasības ir diezgan augstas, un sameklēt tādu cilvēku dažās nedēļās vai pat dažos mēnešos, es piekrītu tajā ziņā, ka tas ir ilgtermiņa jautājums, — tur ļoti rūpīgi tiešām jāstrādā.

— Un vai kandidātam ir obligāti nepieciešama juridiskā izglītība?

V.Vīķe–Freiberga: — Absolūti nē, es domāju, ka juridiskos apstākļos un apsvērumos viņam var, teiksim, vietnieks un palīgs, un konsultanti viņam var palīdzēt, bet tam cilvēkam jābūt ar ļoti asu intelektu, ar analītiķa spējām.

— Jūs premjeram esat ieteikusi šādu variantu?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, šķiet, viņš pats to domu jau vispār ir izvirzījis, ka tā tas varētu būt. Es viņam tajā ziņā piekrītu.

— Daudzi no valdības ministriem saprot, ka daudzas lietas netiek veiktas pareizi, bet viņi gluži vienkārši negrib parādīt, ka viņi ir kļūdījušies, un tāpēc konkurss notiek un turpinās tāpat kā līdz šim.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir premjera atbildība, viņam ir pakļauta tieslietu ministre, un, ja viņam ir vēlme šīs mērauklas mainīt, kā viņš to bija publiski minējis, tad viņš varēja šo vēlmi nodot tālāk Tieslietu ministrijai un komisijai. Redziet, nelaime ir tā, ka tas ir juridiski mūsu likumā pateikts. Bet šeit nav tikai izpildvaras vaina, mēs nevaram viņus vien šajā ziņā vainot, jo izpildvarai jāpakļaujas likumdevējam un likumdevējs šo bija ierakstījis likuma pantā. Ja to gribētu mainīt, būtu jāmaina likums, un tas nemaz nav tik vienkārši.

— Jūsuprāt, desmit dienas ir pietiekams laiks, lai objektīvi un pamatīgi izvērtētu visus konkursā pieteikušos pretendentus?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tas būtu diezgan grūti. Ņemot vērā, cik svarīgs ir šis postenis, es pārāk optimistiska neesmu.

— Jūsuprāt, līdz 1200 latiem palielinātā KNAB vadītāja alga, ko premjers nu jau uzskata par vienu no galvenajiem stimuliem, kandidātam liktu pieteikties uz šo amatu? Ņemot vērā sacelto traci ap šo konkursu, tā tiešām beidzot ļaus atrast vadītāju?

V.Vīķe–Freiberga: — Katrā ziņā lielāka alga pievilks cilvēkus ar augstāku kvalifikāciju, tas ir pilnīgi normāli. Cilvēks pēc savām spējām meklēs tādu amatu, kurā viņš saņems tādu algu, ko uzskata par pelnītu ar savām kvalifikācijām. Protams, ja jūs uzliekat par daudz zemu algu, tas automātiski izslēdz no spēles veselu rindu spējīgu cilvēku, kas citur dabūtu labāku algu un nesapņotu tādā vietā iet savu laiku velti tērēt. Tagad, protams, uzreiz paveras plašāks kandidātu loks sakarā ar to, ka alga ir palielināta, tas ir pozitīvs solis.

— Jums nešķiet interesanti, ka sākumā bija 400 lati?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu tas vispār bija smieklīgs līmenis.

— Politiķi Repše un Jurkāns izteikušies, ka varētu pieaicināt kādu speciālistu no ārvalstīm, kurš savā mītnes zemē jau veiksmīgi izveidojis līdzīgu organizāciju un tagad to varētu izdarīt Latvijā.

V.Vīķe–Freiberga: — Tieši to pašu domu es paudu Saeimas komisijai jau pirms vairākiem mēnešiem. Toreiz atceros, ka pēc tam bija viens televīzijas raidījums, kur trīcošā balsī kāds man ļoti pārmeta — kā es uzdrošinos, tā sakot, noniecināt mūsu profesionāļus un domāt par domu — piesaukt kādu no ārzemēm. Taču, ja mūsu profesionāļiem šis amats nav tik īpaši pievilcīgs, un mēs redzējām, ka būt par kandidātu varbūt nav nekādas prieka dienas, tad piesaistīt ļoti augsta līmeņa profesionāli no ārzemēm man liekas pilnīgi racionāli un loģiski, un tas būtu viens risinājums. Bet tas droši vien maksātu stipri dārgāk nekā šī jau paceltā alga, kas mums ir minēta.

— Aptuveni cik, jūsuprāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neesmu precīzi informēta par šādu ļaužu algām, bet viņu honorārs ir stipri augsts.

— Līdz ar skandālu biroja direktora meklēšanā noskaidrojies, ka jūsu kanceleja īrē četrus auto no firmas “Spektrs K”, kas apsaimnieko konfiscēto kontrabandu. Kancelejas direktora vietnieks Juris Ruško aptuveni nedēļu izvairījās nosaukt summu, ko kanceleja maksā “Spektram K “ par šo automašīnu nomu, aizbildinoties ar grāmatvedības likuma pantu, kas gan attiecas uz uzņēmumiem, nevis valsts iestādēm, un norādot, kas tas ir komercnoslēpums. Juris Ruško uz to, ka Valsts prezidenta kancelejas finansu plūsma esot komercnoslēpums, gada sākumā norādījis arī žurnāla “Klubs” redaktoram Lato Lapsam, kad viņš interesējies, kā tērēta kancelejas nauda aizvadītā gada maksājumiem, kas ir lielāki par desmit latiem. Jautājums, vai šāda jūsu kancelejas darbinieka rīcība veicina to, lai sabiedrība būtu pilnīgā lietas kursā par to, kā tiek tērēta Valsts prezidenta kancelejas nauda.

V.Vīķe–Freiberga: — Valsts prezidenta kancelejai jau nav nekas ko slēpt, jo tā katru gadu uzņem Valsts kontroles darbiniekus, kas paildzināti un padziļināti izseko kancelejas izdevumiem. Tātad kancelejai nav nekas slēpjams Valsts kontroles priekšā. Kanceleja atbilst visiem grāmatvedības likumiem, Valsts ieņēmumu dienests kontrolē turpretī mūsu darbinieku un viņu radinieku deklarācijas, tātad kontrole mums jau notiek. Jautājums ir — vai mums ir vajadzīgs, kā jebkurai citai valsts iestādei, ka kāds, jebkura persona — vai viņš ir žurnālists vai kāds cits — atnāk un sēž kancelejā un prasa katrus desmit latus, kas ir izdoti, lai viņam par tiem atskaitās, un viss viņam ir jāizskaidro. Acīmredzot Ruško kungs ir konsultējies ar juristiem un nonācis pie šīs atbildes, bet tas būtu jārisina vai nu Valsts ieņēmumu dienestam vai kaut kādā citādā veidā — kādi tad ir tie likumi, kas būtībā regulē šādu iestādi. Vai tādā pašā veidā mēs esam saistīti, kā tas notiktu, piemēram, premjera birojā. Es pieņemu, ka jā, tātad mums būtu jākonsultējas, kāda ir pieeja šādos gadījumos. Es esmu lūgusi...

— Bet informācijas atklātības likums…

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, jā, bet ir arī citi likumi, tas ir jautājums, par ko mēs te runājam. Tas ir tas, par ko Ruško kungs ir painteresējies pie juristiem, un es viņam esmu to lūgusi darīt. Vairākkārt esmu lūgusi noskaidrot, kāda juridiski ir situācija un kas no mums tiek prasīts. Bet, redziet, te mēs nonākam pie interpretācijām. Es juriste neesmu, es neuzņemos, tā sakot, Gordija mezglu tagad pārcirst un teikt, kurai juridiskai interpretācijai šeit ir taisnība. Ja mēs esam saņēmuši no speciālistiem šādu viedokli, ko es varu vairāk teikt.

— Jūsuprāt, Ruško kunga nevēlēšanās nedēļu sniegt informāciju par šo nomas maksu lielumu nav nosodāma.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tā no viņa puses bija kļūda. Tā noteikti bija kļūda, jo šis …

— Jūs prasījāt viņam paskaidrojumus?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, un es viņam lūdzu tos skaitļus tūliņ sagatavot un sniegt. Saprotiet, tāda veida informācijai par lielākiem darījumiem, es domāju, tai automātiski jābūt pieejamai, un tā ir. Viņš tūlīt arī šo kļūdu laboja, un šie skaitļi ir pieejami. Izrādās, ka šī nomas maksa būtībā ir zemāka nekā tā, ko piedāvāja citas firmas. Tātad būtu viņš devis kādai citai firmai, tad mums pārmestu, kamdēļ mēs neesam ņēmuši zemāko piedāvājumu. Tad viņam varētu pārmest, ka viņš ir veltīgi izšķērdējis kancelejas naudu, pieņemdams dārgāku piedāvājumu. Te ir ļoti pretrunīgas prasības, un ļoti grūti ir atrast, izlavierēt, tā sakot, lai absolūti visas prasības vienā un tai pašā laikā būtu atbildētas, bet tāds ir kancelejas saimnieciskā vadītāja amats un tie ir viņa pienākumi.

— Vai jūtaties droša par savas kancelejas darbiniekiem, kuri lieto “Spektra K “ automašīnas?

V.Vīķe–Freiberga: — Es nedomāju, ka viņiem draud kaut kādas bumbas, kas būtu apakšā paliktas, vai kaut kas tāds. Es neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi.

— No kurienes jums tāda pārliecība?

V.Vīķe–Freiberga: — Cik es noprotu, tā ir normāla firma. Tai ir monopollīgums ar Valsts ieņēmumu dienestu. Ja Valsts ieņēmumu dienests, kas ir Finansu ministrijas pakļautībā, ja viņi šādas firmas pakalpojumus izmanto, kāpēc tad Valsts prezidenta kanceleja tos nevarētu izmantot. Es nesaprotu, kur ir tā problēma? Es esmu lūgusi drošības pēc ziņojumu no Drošības policijas un arī no Satiksmes aizsardzības biroja, ja viņiem kaut kas ir zināms par šo firmu, kas liktu mums to uzskatīt kā apšaubāmu un tādu, ar kuru darījumus nedrīkst darīt. Tāpat arī no prokuratūras, no trīs iestādēm. No visām trim es esmu saņēmusi atbildi, ka viņiem nav nekas, kas liecinātu, ka šai firmai kaut kas kaitētu. Tātad līdz nākamajām svaigām ziņām, ko man kāda iestāde pateiks, ka tur ir kāda problēma, man nav nekāda pamata domāt, ka problēma ir.

— Nekādas līguma pārskatīšanas ar šo firmu nenotiks?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir Ruško kunga ziņā. Kā viņš tālāk to jautājumu risina, tā ir viņa atbildība.

— Pievērsīsimies citai aktuālai tēmai. Jau no padomju laikiem visai bieži cilvēkiem, kuri vēršas pie kāda ārsta vai atrodas slimnīcā, līdzās noteiktai samaksai par saņemto veselības aprūpi jāpiemaksā kāda summa, lai šādi, iespējams, iegūtu ārsta labvēlību vai gluži vienkārši – laikus nokļūtu uz operāciju galda. Protams, tas nav normāli, bet smieklīgākais, ka visi tagad par to ir tik satraukušies, it kā iepriekš neviens nebūtu zinājis, ka tas tā notiek. Kā parasti Latvijā bija jānotiek kādam letālam gadījumam, lai visi par to sāktu runāt. Jūsuprāt, kā iespējams mainīt šīs ārstu un pacientu attiecības?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas jau ir sen, sen nokavēts. Būtu vajadzējis sakārtot visus veselības sniegšanas pakalpojumus valstī ar normālākām algām gan ārstiem, gan māsiņām un medicīniskajam personālam. Būtu bijis jāpadomā par to, ka ir tādi īpaši pakalpojumi kā dārgas operācijas, kā risināt to jautājumu. Veselības apgāde ir visās valstīs patlaban krīzes situācijā, gan bagātās, gan nabagās. Un mums kā relatīvi nabagai valstij ir ļoti svarīgi, ņemot vērā, ka mums visu laiku bijusi pilnīgi apmaksāta veselības sistēma, kā tagad pāriet uz daļēji privāti apmaksātu veselības sistēmu. Piemēram, kad es kā imigrante ierados Kanādā, mēs konstatējām, ka Kanādā no valsts puses nebija absolūti nekāda palīdzība veselībai. Ja tu biji slims, tiec pats ar sevi galā. Ja tev nav naudas, mirsti kaut vai nost, un nevienu tas neinteresē. Paaudzi vēlāk tā situācija ir tāda, ka Kanādā var katrs iet pie ārsta un dabūt pilnīgi brīvus pakalpojumus. Bet ārstu algas tur ir nesalīdzināmi lielākas. Ārsti ir bagāti ļaudis tādās valstīs kā Kanādā. Latvijā viņi ir nabagi ļaudis, lai arī viņiem ir tās pašas kvalifikācijas un tās pašas spējas. Tātad mūsu oficiālās algas medicīnas personālam nav adekvātas, bet risinājums, kas ir atrasts, arī nav adekvāts. Tā ir kukuļņemšana, un tā ir šantāža, saprotiet, šantāža uz cilvēka veselības un dzīvības rēķina. Un es zinu tādus gadījumus, piemēram, manas māsīcas vīram ļāva nomirt un noasiņot, un es esmu pārliecināta, ka tas notika savā ziņā tādas netiešas šantāžas dēļ. Un ļaudis nav par to sūdzējušies tāpēc, ka mēs zinām — mums ir ļoti labi ārsti, mums ir ļoti kvalificēti ārsti. Mēs zinām — mums ir skandalozi zemas algas. Tas ir jālabo. Kaut kas ir jāmaina, bet, no otras puses, piedodiet, ārsti nedrīkst šantažēt pacientus un ļaut viņiem nomirt tikai tamdēļ, ka viņi nav spējīgi privāti viņiem samaksāt. Šis skandāls, es ceru, tiks izmantots, lai beidzot šīs lietas sakārtotu normālākā veidā. Situācija, kāda tā tagad pastāv, ir absolūti nenormāla un nepieņemama.

— Bet vai Jaksona kungs tagad, solot aktīvi vērsties pret šiem kukuļu gadījumiem, problēmu nerisina no nepareizā gala?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir jārisina no visiem galiem uzreiz. Tur ir jāiesaistās gan Labklājības ministrijai, gan pašai ārstu kolēģijai, gan slimnīcām un slimnīcu direktoriem, gan pašiem pacientiem. Saprotiet, te ir milzīgs darbs darāms. Te mums ir tiešām jāķeras pie visas sistēmas sakārtošanas kaut kādā racionālā veidā un apdrošināšanas sabiedrībām. Starp citu, jādibina varbūt vairāk privātklīniku, kur ārsti var iet un piepelnīties. Ārsts varētu varbūt strādāt valsts slimnīcā tik un tik stundas dienā un tad doties uz savu privātklīniku un apkalpot tos pacientus, kas viņam maksā lielākus honorārus. Ir simts un viens dažādu racionālu risinājumu, bet patlaban diemžēl viņi pie mums nav spēkā.

— Saku paldies prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai un novēlu veiksmi darbā.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā