• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Politkorektums, latvieši un nelatvieši. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.07.2002., Nr. 107 https://www.vestnesis.lv/ta/id/64584

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar jaunības redzējumu par Eiropas Savienības nākotni

Vēl šajā numurā

19.07.2002., Nr. 107

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Politkorektums, latvieši un nelatvieši

Filozofs Artis Svece:

Izvairīties no saskarsmes ar citām kultūrām, tautām, valodām, citas ādas krāsas cilvēkiem mūsdienās nav iespējams. Šādā situācijā daudzu latviešu dzīves gudrība – koncentrēšanās uz sevi un nevēlēšanās iedziļināties citu problēmās – var izrādīties ne visai parocīgs līdzeklis harmoniskai dzīvei multikulturālā un multietniskā pasaulē.

Manuprāt, cilvēkiem, kas dzīvojuši Padomju Savienībā, pirmā reakcija uz mēģinājumiem noteikt, kādus vārdus drīkst lietot, kādus ne, ko drīkst teikt un ko ne, kā attēlot cittautiešus un kā ne, varētu būt visai atturīga, lai neteiktu vairāk. Jāsaka, nav grūti saskatīt politkorektuma ēnas puses. Tomēr politkorektums, manuprāt, nav vienkārši vārda vai apziņas brīvības ierobežošana, kādu mēs to sastopam totalitārajās sabiedrībās. Drīzāk tas ir raksturīgs tieši demokrātiskām sabiedrībām, kurās cilvēki mēģina pārvarēt aizspriedumus pret atšķirīgo. Turklāt politkorektums, cik man ļauts spriest, nebalstās vienkārši patiesībās par to, kas ir pareizs un kas nepareizs, kas ir labs un kas ļauns, – tas drīzāk sakņojas mēģinājumos respektēt un uzklausīt otru, no sevis atšķirīgu cilvēku.

Manuprāt, citu valodu politnekorekto vārdu apskatā var pamanīt vairākus nozīmīgus momentus. Pirmkārt, tas, vai konkrētajam vārdam ir kaut kāda negatīva, nicinoša pieskaņa, ir atkarīgs no konkrētās kultūras. Piemēram, latviešu valodā negatīvā konotācija ir drīzāk vārdam «melnais» nekā «nēģeris», drīzāk «aziātam» nekā «austrumniekam» un vārdā «eskimoss» vispār grūti saskatīt kādu emocionālu attieksmi. Otrkārt, tam, vai vārds ir noniecinošs vai ne, nav tieša sakara ar vārda sākotnējo vai burtisko nozīmi. Tāpēc diskusijās par politkorektumu jautājumi par vārda pareizo nozīmi ir diezgan nebūtiski. Cilvēki atsakās lietot vārdu nevis tāpēc, ka tas pēc būtības vai sensenos laikos nozīmējis to vai citu, bet gan tāpēc, ka pašlaik mēs izjūtam vārdu tā, kā mēs to izjūtam. Treškārt, ja mēs gribam zināt, vai kādā vārdā vai izteikumā izpaužas nievājoša, patronizējoša, rasistiska vai naidīga attieksme, vispirmām kārtām ir vērts jautāt nevis tiem, kas šos vārdus saka, bet tiem, kuri šajos vārdos tiek saukti.

Jocīgā kārtā tāda attieksme daļai latviešu ir pret vārdu «ebrejs» un «žīds» lietojumu. Arī minētā “Kapitāla” raksta autoram. Kāda gan nozīme, kā cilvēki vēlas, lai viņus sauc? Mēs gribam saukt par žīdiem, jo mums šis vārds šķiet precīzāks. Pievienojas arī argumenti, ka, lūk, angļi un franči lieto analogus vārdus vārdam «žīds», tāpēc šī vārda lietojums ir attaisnojams. Tāpat varētu teikt, ka vārda «austrumnieks» vietā vajadzētu lietot «aziāts» vai «nēģera» vietā «melno», jo ASV pēdējais variants ir atzīts par labāku. Kā jau teicu, manuprāt, šeit runa nav par pareizajiem un nepareizajiem vārdiem, bet par pielāgošanos konkrētajai valodiskajai un kultūrvēsturiskajai situācijai. Tomēr svarīgi ir tas, ka šī pielāgošanās nevar būt abstrakta.

Manuprāt, politkorektums dažbrīd kļūst mākslīgs un nomācošs, tāpēc ka atziņa par to, ko drīkst un ko nedrīkst teikt, lai neaizvainotu cilvēku, kāda attieksme ir balstīta aizspriedumos un kāda nav, kļūst par abstraktiem principiem, kurus cilvēki apgūst bez īpašas komunikācijas ar atšķirīgo. Protams, šādi principi ir vajadzīgi, jo tie kaut kādā mērā novērš konfliktus starp cilvēkiem, samazina iespēju netīšām aizvainot kādu, komunikācija norit gludi pat bez īpašas iedziļināšanās otra cilvēka pasaules skatījumā un identitātē. Ja runājam tieši par nacionālo identitāti, nevis par jebkurām sociālām attiecībām, šādi principi droši vien pirmām kārtām nepieciešami tajās sabiedrībās, kurās spiesti sadzīvot cilvēki ar dažādu identitāti un kur nevar pastāvēt klajas pakļāvēja un pakļautā, dominējošā un dominētā attiecības. Tomēr automātiska kaut kādu atziņu reproducēšana un attiecināšana uz visām situācijām var radīt diezgan nožēlojamu iespaidu, un pamācošu politkorektumu dažā labā Holivudas ražojumā grūti atšķirt no smadzeņu skalošanas mēģinājumiem padomju filmās.

Manuprāt, lielisks nezināšanas un neapzinātu aizspriedumu piemērs ir multiplikācijas filma “Mazie rīdzinieki”. Kopumā filmiņa ir ļoti jauka un labi uzzīmēta, bet viena aina mani patiešām pārsteidza. Tiem, kuri filmiņu nav redzējuši, varu pateikt, ka sižeta pamatā ir stāsts par cālēna Justiņa un kādas meitenītes klejojumiem pa Rīgu. Filmas gaitā varoņi nonāk pazemē – Rīgas pagrabos. Te arī sākas dīvainas lietas, kuras grūti interpretējamas. Pagrabos dzīvo sliktie, kas abus ceļotājus sagūsta. Viņi tiek aizvesti pie slikto vadoņa, kurš grib noskaidrot, vai viņi ir labie vai sliktie, un paziņo, ka «labos mēs apēdam. Mēs esam sliktie, sliktie,» viņi dzied un velnišķīga ritma pavadībā dejo ap saviem upuriem, kuri, protams, beigās izglābjas. Dīvaino sajūtu rada tas, ka šī aina, šķiet, pilnībā atdarina kādreiz literatūrā un kino izplatītos stereotipus par balto cilvēku un iezemiešu sastapšanos kaut kur Āfrikā vai Amerikā. Te iederas gan sagūstīšana, gan negantais iezemiešu vadonis, kas sēž tronī un izrīko savus padotos, bungu rīboņa un rituāla deja pirms upuru nogalināšanas, nogalināti ceļotāji tiek, protams, tāpēc, lai viņus apēstu, un kauli iezemiešu rokās liecina, ka viņiem ir zināma pieredze šajos jautājumos. Turklāt atšķirībā no sejā bālajiem multfilmas varoņiem vai, piemēram, pazemē mītošajiem Rīgas sakņu rūķīšiem, sliktie ir izteikti krāsaini, lielākoties tumši, melniem, īsiem matiem, un ap vidu tiem apjozti īsi bruncīši. Un visam pāri skan: «Mēs esam sliktie, sliktie...» Tā vien šķiet, ka multfilmas veidotāji izgājuši politnekorektuma kursus.

Droši vien es kaut kādā ziņā piesienos, bet mani atkal pārsteidz latviešu «nesamaitātība». Latvijā attieksme pret koloniālismu, ja neskaita, protams, Latvijas okupāciju, izpaužas vienīgi kā sajūsma, ka Kurzemes hercogam reiz piederēja Tobago. Ir taču latviešiem, ar ko pasaules priekšā padižoties! Lai gan, protams, arī toreiz mēs pārvarējām savu kosmopolītismu un sapratām, ka dzimtajā zemē tomēr ir labāk.

Problēma ir tāda, ka pasaule, šķiet, patiešām kļūst kaut kādā ziņā mazāka, izvairīties no saskarsmes ar citām kultūrām, tautām, valodām, citas ādas krāsas cilvēkiem, var teikt, mūsdienās nav iespējams. Un šādā situācijā daudzu latviešu dzīves gudrība – koncentrēšanās uz sevi un nevēlēšanās iedziļināties citu problēmās – var izrādīties ne visai parocīgs līdzeklis harmoniskai dzīvei multikulturālā un multietniskā pasaulē. Esmu pārliecināts, ka daudzi latvieši ir rasisti. Par to liecina gan paša dzirdētais, gan, piemēram, Džordža Stīla rakstītais (“Rīgas Laiks”, 2002, 5.nr.), nemaz nerunājot par Brīvības partijas reklāmu. Manuprāt, šis rasisms vismaz daļēji rodas no pieredzes un zināšanu trūkuma, un to, iespējams, var labot, arī abstrakts politkorektums te var palīdzēt. Tāpēc, ka daļēji to rada nevēlēšanās saprast atšķirīgo, ieklausīties otrā, un bez tā komunikācija un sadzīvošana ar Citu, manuprāt, nav iespējama.

 

“DIENA”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!