Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kad domu graudi atzeļ sējumā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.07.2002., Nr. 106 https://www.vestnesis.lv/ta/id/64524

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kalnaina, lejaina tautu istabiņa - Diedama, lēkdama salīdzināju

Vēl šajā numurā

16.07.2002., Nr. 106

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kad domu graudi atzeļ sējumā

Par prof. Jāņa Endzelīna valodas atbildēm

Tālas zvaigznes stari pie mums ceļo vēl ilgi pēc tam, kad gaismas avots jau ir beidzis spīdēt. Šis debesu pētnieku atklājums nāk prātā, atverot kādu ārēji necilu izdevumu, kur aplūkots pavisam cits zinātnes lauks, daudz tuvāks zemei un cilvēkiem, — valodniecība. Pērn Amerikas Savienotajās Valstīs apgāds “Ramave” laidis klajā unikālu grāmatu — “Profesora J. Endzelīna atbildes. Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli 1933—1942”.

Kā līdz šim sējumam nonākts?

Rīgas Latviešu biedrības (RLB) valodniecības nodaļu, lai tā rūpētos par latviešu valodas izpēti un pareizumu, gandrīz pirms gadsimta — 1904. gadā — nodibināja un līdz mūža beigām arī vadīja Kārlis Mīlenbahs (1853— 1916). Pēc tam vadība pārgāja Jāņa Endzelīna (1873—1961) ziņā. Ar 1933. gadu valodniecības sēdēs tika pārrunāti arī latviešu valodas prakses jautājumi. Par to grāmatas “Profesora J. Endzelīna atbildes” priekšvārdā raksta Pēteris Kļaviņš:

“Valodniecības sēdes notikušas katru ceturtdienu RLB telpās, izņemot vasaras brīvdienas, kā arī Ziemsvētku un Lieldienu laiku. Visas valodniecības nodaļas sēdes vadījis prof. J. Endzelīns. Ik sēdē piedalījušies 35—45 dalībnieki. Par valodniecības nodaļas sēdēs iztirzātiem latviešu valodas jautājumiem rakstīti protokoli.(..) Valodniecības sēžu dalībnieki ir bijuši skolotāji, zinātnes darbinieki, dažādu nozaŗu sabiedriskie un kultūras darbinieki, ierēdņi, studenti u.c. Valodniecības nodaļas sēdēs viņi ir piedalījušies, gan lai palīdzētu latviešu valodas materiālu vākšanā Latviešu valodas vārdnīcai un Latviešu sinonīmu vārdnīcai, gan lai pārrunātu latviešu valodas prakses jautājumus (pēc 1933. gada).

Valodniecības nodaļas sēdēs ir piedalījušies arī ārzemju valodnieki, piem., P. Joniks (Lietuva), J. Kabelka (Lietuva), V. Kiparskis (Somija, Helsinki), latviešu valodnieki, piem., prof. A. Ābele, A. Augstkalns, prof. E. Blese, E. Hauzenberga–Šturma, prof. J. Kauliņš, V. Rūķe, prof. P. Šmits u.c., latviešu rakstnieki un dzejnieki, piem., A. Austriņš, J. Grīns, J. Veselis u.c.”

Priekšvārdā sniegts to personu saraksts, kas no 1933. līdz 1942. gadam piedalījušās valodniecības nodaļas sēdēs. Jāatzīmē, ka šo vairāk nekā 500 līdzdomātāju pulkā ir arī mūsu laikraksta priekšteča — “Valdības Vēstneša” — atbildīgais redaktors, rakstnieks, skolotājs un žurnālists Matīss Ārons.

Ir saglabājušies valodniecības nodaļas sēžu protokoli no 1927. gada 7. aprīļa līdz 1940. gada 9. maijam. Valodniecības nodaļas darbs tika pārtraukts 1940. gadā, kad Padomju Savienība okupēja Latviju un līdz ar vairāk nekā 6000 sabiedriskajām organizācijām aizliedza arī Rīgas Latviešu biedrību, tādējādi slēdzot arī valodniecības nodaļu.

Pēteris Kļaviņš raksta: “Padomju okupācijas laikā valodniecības nodaļas darbu ar prof. J. Endzelīna pūlēm un gādību turpināja Izglītības tautas komisariāta (ITK) valodniecības komisija. Valodniecības komisiju vadīja prof. J. Endzelīns. Pirmā komisijas sēde notika 1940. gada 13. oktōbrī.(..) Padomju okupācijas laikā notikušas 25 sēdes (519.—543. protokols).

Vācu okupācijas laikā valodniecības nodaļas darbu turpināja Latvijas Universitātes valodniecības komisija. Notikušas 7 sēdes, bet saglabājies tikai 1942. gada 18. marta (544) 1. protokols.

Valodniecības nodaļas (127.—518. prot.) un valodniecības komisijas (519.—544. prot.) protokolus saglabājis Pēteris Ozoliņš. P. Ozoliņš protokolus (oriģinālus) nodevis Ād. Dzeguzem, kas protokolus deponējis Latvijas valsts bibliotēkā (tagadējā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā).

To valodniecības nodaļas sēžu protokolu daļu, kuŗā pārrunāti praktiski latviešu valodas jautājumi (pirms protokolu nodošanas Latvijas valsts bibliotēkā) ar rakstāmmašīnu pārrakstījusi Zelma Sirsone. No šā pārrakstījuma ir sagatavots publicējamais manuskripts, neskaidrību gadījumā salīdzinot pārrakstījumu ar oriģinālu.

Protokoli (oriģināli) rakstīti iesietās kantorgrāmatās (saglabātas 5 šādas grāmatas). (..)

Publicējamo manuskriptu iespiešanai sagatavojis Rūdolfs Hofmanis un Astra Moora. Sēžu dalībniekus identificēt palīdzējis Valdemārs Ancītis.

Valodniecības nodaļas un valodniecības komisijas sēdēs pārrunāto praktisko latviešu valodas jautājumu rādītāju sagatavojis Pēteris Kļaviņš.”

Vēl var turpināt, ka protokolu ortogrāfiju saskaņot palīdzējusi Rasma Grīsle un Lidija Leikuma, beidzamo korektūru lasījusi Rūta Augstkalne.

Grāmata pavairota elektrostatiski jeb, vienkāršāk runājot, ar kopētāju, pēc tam ASV mājas apstākļos sabrošēta, ievākota un pasta saiņos sūtīta uz Latviju. Turklāt tieši nosūtīšana paņemot visprāvāko tēriņu daļu. Pagaidām līdz Rīgai nonācis kāds simts eksemplāru — lielākajām grāmatu krātuvēm, Latvijas Zinātņu akadēmijai, Rīgas Latviešu biedrībai, plašsaziņas izdevumu redakcijām, dažādām valsts institūcijām un arī pazīstamiem latviešu valodas kopējiem.

Grāmata, kas sagatavota pirmskara Latvijā pieņemtajā pareizrakstībā, saista ar savu daudzpusību — lasīto var uztvert un gūt atziņas no vairākiem skatupunktiem.

Protokoli secīgi atklāj, kādi tad bija valodas prakses aktuālie jautājumi Latvijas tautai ļoti sarežģītā laikā desmit gadu garumā. Te var arī izsekot līdzi, cik rūpīgi profesors ir gatavojis argumentāciju, pie daža jautājuma atgriežoties vairākkārt. Kaut arī atbildētāja autoritāte attaisnotu spriedumu neapstrīdamību, bieži vien atbildes ir pieļāvuma formā — “labāk būtu tā”, “ieteicams no šādām frazēm izvairīties”, dažos gadījumos arī atzīts, ka “jautājums neskaidrs”, reizēm sākotnējais spriedums grozīts (tā tas ir par Vāczemes egli — kā sugas vārds tā rakstīta ar mazo burtu).

“Profesora J. Endzelīna atbildes” vienlaikus atgādina, ka valoda ir dzīva un nemitīgi attīstās. Tikai jautājums: kādā virzienā? Cik 21. gadsimta sākumā mēs esam tālu (varbūt tuvu?) tai latviešu valodai, ko arvien kopa, pilnveidoja un uz nākotni vērsa Jānis Endzelīns?

Jāsecina — vislielākās atšķirības ir svešvārdos. Okupantiem nekādi neizdevās latviešu valodu iznīdēt pavisam, taču pusgadsimts ir pietiekami garš laika posms, lai vairākām paaudzēm Latvijā uzspiestu svešvārdu fonētisku un rakstisku atveidi, kas pēc iespējas pietuvināta to rakstībai un izrunai krievu valodā. Tas tika sekmēts, gan atceļot agrākās rakstības normas un vispār kādus gadus latviešu valodā rakstot svešvārdus bez garumzīmēm, gan vienkāršojot rakstību un atmetot dažu valodas skaņu apzīmēšanu.

Šajā laukā latviešu valoda Latvijā un ārpus tās ir gājusi pa dažādiem ceļiem. Tas atzīts arī Bruno Krūmiņa svētku runā Sidnejas Latviešu biedrības 50. gada svētkos 2002. gada 24. martā, atsaucoties uz Dr. Brigitu Siliņu. Viņš raksta: “...visas valodas laika gaitā mainās, un latviešu valoda nebūs izņēmums. Kā visas dzīvās valodas, arī latviešu valoda ir mainījusies vēstures ietekmē. Viņa domā, ka mums par to nevajadzētu vaimanāt. Spēcīga ietekme jūtama gan leksikā, gan arī fonētikā. Pareizizrunas stāvoklis nav visai iepriecinošs, jo valodā, kuŗu dzirdam ikdienā, ir saplūdušas daudzas ietekmes un jo sevišķi krievu valodas izrunas īpatnības. To ar neapbruņotu ausi saklausa trimdas latvieši. Tāpat Latvijas latvieši ar neapbruņotu ausi saklausa trimdas latviešu runā viņu mītnes zemes runāto valodu ietekmi.” (“Austrālijas Latvietis”, 3. 07. 2002., nr. 2611, 8.lpp.)

Protams, ir dīvaini lasīt apzīmējumu “trimdas latvieši”, kad atjaunotā Latvijas valsts jau sākusi savas attīstības otro desmitgadi un visiem trimdiniekiem ir bijušas iespējas atgriezties tēvtēvu zemē. Bet ne par to ir runa. Turklāt vismaz līdz pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumiem jēdziens “trimdas latvieši” bija caurcaurēm pamatots.

Patiesības labad gan jāteic, ka arī trimdā ne vienmēr ievēroti J. Endzelīna ieteikumi un saglabāta viņa izstrādātā pareizrakstība. Jo, kā jau teikts, arvien savu ietekmi ir atstājusi svešumā dzīvojošo latviešu mītnes zemes valoda. Tā ir nācies lasīt trimdas laikrakstos par kroātiem. Bet jau 1936. gada 26. novembrī J. Endzelīns ir atzinis: “”Jaunākajās Ziņās” pieminēta slavu tauta “kroāti”; tas ir novecojies vācu nosaukums; šī tauta tuvinātā izrunā saucama, kā saucas paši šīs tautas locekļi, proti, par chorvātiem.” Tieši tā šī tauta tika saukta Latvijā, gan, domājams, krievu valodas ietekmē. Tās iespaidā arī izplatījās kļūda kāda cita jēdziena apzīmējumā, kas trimdā lielākoties lietots atbilstoši J. Endzelīna ieteikumiem: “”Priekšsēdētāja” vietā ieteicams lietošanai vārds “priekšsēdis”, darināts līdzīgi kā labdaris (labs + darīt) — priekša + sēdēt; turpretim priekšsēdētājs var būt atvasināts tikai no verba “priekšsēdēt”, kādu nemaz nav iespējams konstruēt.”

Krājumā “Profesora J. Endzelīna atbildes” varētu sameklēt vēl kādus līdzīgus piemērus. Daudz ir to vārdu un jēdzienu, kurus profesors atzinis par nevēlamiem vai aplami darinātiem, bet kas tomēr (gan svešā ietekmē, gan bez tās) ieviesušies latviešu valodā: aizvietot, aizrautīgs, antēna, breksis, buks, celtnis, celtspēja, dzenskrūve, dzēšlapa, dzīvespriecīgs, dziednīca, ēdnīca, izpalikt, izpilde, līdzautors, nēģis, pārstāvniecība, pildspalva, sākotne, sprāgstvielas, šarlaks, šefība, tonuss, ugunsdrošs, vidutājība un vēl citi. Un turpat līdzās vēl vairāk ir jaundarinājumu, kurus profesors atzinis uzreiz un bez kuriem mūsdienu latviešu valoda vairs nemaz nav iedomājama: agrīnība, aila, apļot, apskate, aptumsums, atpalicība, atšaut, bezdarbnieki, brīvklausītāji, caurauklotas lapas, caurredzams, celsme, ciemats, cilme, degakmens, izcilība, izrakteņi, izvietot, klātiene, laimests, lidosta, līdzīpašnieki, līdzstrāva, mainība, mērķtiecīgs, noturība, plakne, paplāte, pētīgs, pirmrindnieks, priekškontrole, rūpals, saplāksnis, skuveklis, spridzeklis, sūknēšana, svēttēls, šķirne, virēja, zēnība, arī vēl citi.

Kaut arī daļa valodniecības nodaļas sēdēs apspriesto un pārrunāto latviešu valodas jautājumu jau publicēti P. Ozoliņa sakārtotajos un J. Endzelīna rediģētajos “Valodas prakses jautājumos” un V. Rūķes sakārtotajos un J. Endzelīna rediģētajos “Valodas un rakstības jautājumos”, tomēr daudz kas palicis ārpusē, varbūt arī neievērots.

Pirms pārdesmit gadiem Latvijā pat tika rīkots tāds kā konkurss kāda jēdziena latviskošanai. Nekas pieņemamāks par luksoforu netika atrasts.Tagad atklājas, ka jau 1941. gada 6. martā J. Endzelīns licis priekšā citus un latviski gluži labskanīgus vārdus: gaismenis vai gaisminātājs.

Ja “Profesora J. Endzelīna atbildes” būtu nonākušas lasītāju rokās agrāk, varbūt tur rakstīto iegaumētu un vērā ņemtu arī likumdevēji Saeimā un noteikumraži pašvaldībās. Šajā sakarā divas zīmīgas rindkopas, pirmā tapusi 1937. gada 4. martā, bet otra — 1941. gada 20. martā:

“No vācu valodas patapinātais vārds “rullis” (vāc. die Rolle) dažos gadījumos aizstājams ar “velteņa” vārdu (attiecīgais verbs — velteņot, velt), piem.: veltenis (zemes pievelšanai) — die Feldrolle; “kārtības ruļļa” vietā labāk likt “kārtības noteikumus”, “kārtības reglamentu”.”

“Pietiek ar vārdu “noteikumi”, jo tas izsaka to pašu, ko “saistīgie (ne saistošie) noteikumi”.”

Grāmatā sniegtās J. Endzelīna atbildes netieši raksturo arī valodnieka stāju laikmetu maiņās. Tās liecina, ka Jānis Endzelīns nav padevīgi klanījies nevienam režīmam, bet spējis ironiski pavīpsnāt par jebkuras varas liekulību, ārišķību un aplamībām.

1939. gada 9. martā: “Ģeneralitāte ir visu armijas ģenerāļu kopa; tāpēc ir pareizs izteiciens: ieradās ģeneralitāte. Aplam turpretim skan: ieradās ģenerālis J. Balodis un pārējā ģeneralitāte (pareizi: un pārējie ģenerāļi).”

Un 1941. gada 20. martā: “Līdzdalības vietā labāk teikt piedalīšanās, piem., šādā teikumā: “Prokurātūras līdzdalība (pareizi: piedalīšanās) pavasaŗa sējā.””

Zemteksts te nepārprotams. Vismaz savējiem, kas prot un grib saprast.

Dipl. philol. Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!