Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par latviešu valdošo statusu valstī. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.07.2002., Nr. 106 https://www.vestnesis.lv/ta/id/64511

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Pierīgas privātmāju ciematiem

Vēl šajā numurā

16.07.2002., Nr. 106

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par latviešu valdošo statusu valstī

LZA korespondētājloceklis Dr.habil.hist. prof. Aivars Stranga:

Latvija nevar kļūt par monoetnisku valsti. Tas, ko varēja darīt 1945. gadā, nav jādara šodien. Tomēr Latvijai vismaz apziņā ir jādefinē pāris lietu. Pirmkārt, Latvija ir nacionāla valsts. Tikai kā nacionāla valsts, kurā dominē viena kultūra un valoda, Latvija var pastāvēt un izdzīvot. Blakus var dzīvot daudzkultūru sabiedrība. Latvijai ir jādefinē, kas ir minoritāte. Katrs, kas valstī iebrauc, īpaši ilegāli, nav minoritāte. Simti tūkstoši cilvēku, kas ilegāli ierodas un nevar samierināties, ka šeit ir neatkarīga valsts, ka tas statuss, kurā viņi ieradās, vairs nepastāv, nav jādefinē kā minoritāte. Visas Eiropas Savienības valstis tagad saprot, ka ne pie kā laba nenoved miljonu cilvēku braukāšana šurp turp, klaiņošana bez savas kultūras.

Krievi noteikti bija minoritāte līdz 1940. gadam. Viņi ne tikai tiesiski bija atzīti par minoritāti, bet arī atbilda kopējam priekšstatam par minoritāti. Viņi bija ieradušies pakāpeniski, gadsimtu laikā. Viņu lielai daļai vārds krievi neko nenozīmēja, viņi bija vecticībnieki, kas identificēja sevi reliģiskā kontekstā. Taču arī tiem krieviem, kuri ieceļoja Latvijā pēc kara un izveidoja tik nenormālu stāvokli, ka pamatnācija Rīgā ir tikai 40%, būtu iespēja kļūt par minoritāti, ja tiktu definēti un ievēroti noteikti principi.

Pirmkārt, minoritātei jābūt lojālai pret valsti, kurā tā dzīvo.

Otrkārt, minoritāte nekad nenosaka, kā dzīvot valstī, kurā tā ieradusies. Par lojalitāti, kas ir pirmais pamatprincips, lai minoritāte būtu integrēta, minoritāte pretī saņem tiesības dzīvot savu kultūras dzīvi, piekopt savu ticību. Daudzu krievu problēma Latvijā ir nevis tā, ka viņiem tiek kaut kas liegts kā minoritātei, bet tas, ka viņi nevar samierināties, ka brīvā valstī viņi vairs nav valdošā nācija. Tiklīdz viņi ar to samierināsies, problēmas pazudīs.

Nevar būt, ka simtiem tūkstoši cilvēku, kuri nelegāli ieceļojuši, pretendē uz valdošo statusu valstī. Radikāla pilsonības kopas mainīšana šodien apdraudētu sociālo stabilitāti valstī, apdraudētu to mērķu īstenošanu, kuri mūsu valstij vajadzīgi. Un tā ir iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Tad, kad Latvija būs iestājusies šajās organizācijās, pilsonības procesu varētu arī paātrināt. Tas nenozīmē, ka tā būs integrācija. Integrācijai nav nekā kopīga ar pilsonību, ar nepilsonības institūciju. Var būt pilsonis, kurš ir absolūti neintegrēts un lūkojas uz savu mātes nāciju, uz savu Maskavu vai Berlīni. Pašreizējais stāvoklis ar pilsonību ir neizbēgams, taisnīgs, un kādu laiku tam ir jāpastāv.

Ja dziļi pieķertos pie liberālisma jēdziena, mēs saprastu, ka liberālisms un demokrātija nav viens un tas pats. Un bieži tās ir pilnīgi pretējas lietas. Ja vairāk demokrātijas, īpaši populistiskas demokrātijas, tad liberālismam ir vāks. Liberālismu Eiropā uzturēja līdz 1914. gadam, vēlāk nāca komunisms, nacisms un fašisms. Liberālisms nevar pastāvēt populistiskā demokrātijā. Tā noteikti to noraidīs. Labi teica Jesaja Berlins: brīvība ir brīvība pati par sevi, brīvība nav ne laime, ne sociālais taisnīgums, ne pārticība. Brīvība ir tāds stāvoklis, kas ir vērtība pati par sevi. Taču cilvēkiem tas nepatīk, viņi grib, lai brīvība būtu viss tas pārējais, kas brīvībā nemaz nav paredzēts.

Domāju, ka tādā kategorijā daudzi nav domājuši, ne tikai Latvijā. Sociālā aizsardzība ir tas svarīgākais, uz kā balstījusies arī Eiropas Savienība, un tas arī ir novedis pie tā, ka ES šodien atpaliek no visām attīstītākajām pasaules valstīm – ASV, Kanādas, Jaunzēlandes, Austrālijas. Sociālā aizsardzība un drošība Eiropā bijušas nesalīdzināmi augstākas vērtības nekā brīvība. Latviešiem 20. gadsimts deva maz iespēju reflektēt par tādu jautājumu kā brīvība. No 1900. līdz 1914. gadam bija vislabākie Latvijas attīstības gadi, lai arī bijām cariskās Krievijas sastāvā. Tad šausmīgs karš, tad uzplaukums, tad Ulmaņa laiks, kur brīvība nebija svarīga, tad krievi, tad nacisti, tad atkal krievi, tad neilgs neatkarības laiks, kurā atkal varam reflektēt par brīvību kā vērtību pašu par sevi.

Dažādiem cilvēkiem ir ļoti dažādi atskaites punkti. Jesaja Berlins, kas visu mūžu rakstīja par dažādiem totalitārismiem, pats dzīvoja ļoti mierīgu, brīvu un pārticīgu dzīvi. Par viņu rūpējās skaista sieviete, baronese. Tādā mierīgā dzīvē var ļoti skaisti reflektēt par brīvību. Latvieši šajā laikā piedzīvoja ko citu. Tāpēc latviešiem ir svarīga brīvība ka neatkarība no svešas varas. Tāpēc latvieši nedomā par brīvību kā individuālu, kā liberālu brīvību, bet latviešiem brīvība nozīmē ārējas atkarības trūkumu.

 

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!