Nauda kā Eiropas vienotības zīme

Šodien, 3. jūlijā, Latvijas Vēstures muzejā tiek atklāta izstāde “Nauda kā Eiropas integrācijas apliecinājums”

Dr.hist. Kristīne Ducmane, izstādes līdzautore, — “Latvijas Vēstnesim”

Naudai līdzās tās galvenajai funkcijai — kalpošanai kā maksāšanas līdzeklim — ir arī vairākas citas nozīmes. Savulaik tā bija pirmais cilvēku savstarpējās sazināšanās līdzeklis pasaulē. Nauda gan kalto monētu veidā, gan papīra naudaszīmēs aizvien ir bijusi, ir un laikam jau būs emitētājvietas (pilsētas, politiska, ekonomiska vai citāda valstiska veidojuma, galvenokārt valsts) vizītkarte. Būdama specifiska valstiska produkcija, nauda kļūst par tās izlaidēja identitātes zīmi, par vēstnesi, kas citās zemēs rada interesi par naudas emitētājvietu, pauž informāciju par tās vēsturi, ģeogrāfiju, ekonomiku, kultūru.

Par to, ka nauda parasti pārklājas pāri robežām, īpaši Eiropā, liecina arī tās nosaukumi. Piemēram, cehīns, dukāts, zelta guldenis, florīns, červoncs — tie ir 3,5 gramus sverošas zelta monētas sinonīmi; dālderis, sudraba guldenis, rublis, dolārs — 28 līdz 30 gramus sverošas sudraba monētas sinonīmi; mārka — naudas svara un skaita aprēķina vienība un arī monēta kopš 16. gadsimta, turklāt marka kā nacionālās valūtas vienība Vācijā, Somijā un arī Igaunijā.

No mazām atsevišķām monētu darbnīcām, kurās naudu kala ar roku jeb cilvēka fiziskā spēka palīdzību, pilnveidojoties kalšanas tehnikai (veltņu, vārpstas, sviras un citādas spiednes), pēc industriālās revolūcijas 19. gadsimtā Eiropā izveidojās lieli valsts un privāti uzņēmumi, kas nodarbojās ar monētu kalšanu un papīrnaudas iespiešanu. Daži no tiem (Heaton & Sons; The Mint Ltd.; King’s Norton — visi Birmingemā; Royal Mint — Londonā; Huguenin & Frēres –Le Locle — Šveicē, u.c.) darbojas joprojām, un tajos arī mazās valstis pasūta savas monētas un papīrnaudu.

Pārlieku dažādi sīku valstisko veidojumu naudas noteikumi apgrūtināja ekonomisko attīstību, tādēļ jau vēlajos viduslaikos daudzās vietās, it īpaši sadrumstalotajā Vācijā, radās monētu apvienības, piemēram, Reinas monētu savienība (Rheinischer Mūnzverein) 1386. gadā, Vendu pilsētu monētu savienība (Wendischer Mūnzverein) 1379. gadā, Rapenu monētu savienība (Rappenmūnzbund) Elzasā kopš 14. gadsimta un citas, nosacīti arī Livonijas monētu savienība 1422.— 1426. gadā.

Jaunajos laikos, kad veidojās nacionālās valstis, to ekonomiskajai attīstībai bija nepieciešama arī vienota valūta. Tā izveidojās liras apvienība, kurā ietilpa visi valstiskie veidojumi, kas vēlāk apvienojās Itālijas nacionālajā valstī. 1865. gadā izveidojās Latīņu monētu savienība, kas apvienoja franka zonas valstis— Fanciju, Šveici, Beļģiju, tai pievienojās arī Itālija un Grieķija (1869. gadā). Līdz Pirmajam pasaules karam šai monetārajai sistēmai piesaistījās arī Somija (ap 1864. gadu), Spānija (ap 1868. gadu), Serbija ( 1868.—1873. gadā), Rumānija (1867. gadā), Bulgārija (1883. gadā), Melnkalne ( 1906. gadā), bet pēc Pirmā pasaules kara arī Latvija (1924. gadā), Polija (1924. gadā) un Albānija (1926. gadā).

1926. gada 31. decembrī Latīņu monētu savienība beidza pastāvēt, bet Latvijā tās noteikto zelta standartu latā paturēja līdz pat 1936. gadam.

Ziemeļvalstis 1872. gadā izveidoja savu Ziemeļu monētu apvienību, kurā ietilpa Zviedrija, Dānija, Norvēģija, līdz 1918. gadam arī Islande. Bet 1928. gadā tai pievienojās Igaunija. Šo valstu nacionālā valūta bija krona.

20. gadsimta otrajā pusē gandrīz visa Eiropa atkal nonāca uz jaunas vienotas kontinentālās valūtas veidošanas viļņa. Sākotnēji tā bija tikai bezskaidras naudas norēķinu valūtas vienība — ECU, bet kopš 2001. gada eiro — Eiropas Savienības vienotā valūta, ko ir ieviesušas 12 no 15 Eiropas Savienības valstīm. Uz eiro kā vispārēju maksāšanas līdzekli vēl nav pārgājušas Lielbritānija, Dānija un Zviedrija.

Šajā izstādē mēģināts parādīt ceļu uz vienotu integrētās Eiropas naudu, izmantojot Latvijas vēstures muzeja krājuma materiālus un “a/s Parex–banka” dāsno dāvinājumu — eirozonā integrēto valstu nacionālās valūtas vienības un visas jaunās eiro papīra naudaszīmes.

Eiro oficiālais saīsinājums jeb valūtas kods ir EUR, bet grafiskais simbols — e.

Trīs ES valstis— Dānija, Lielbritānija un Zviedrija— no eiro ieviešanas pagaidām ir atteikušās, toties Eiropas tā dēvētās pundurvalstis— Vatikāns, Monako, Sanmarino un Andora— arī jau lieto eiro.

Ir izveidotas 7 veidu eiro banknotes (5, 10, 20, 50, 100, 200 un 500 eiro vērtībā) un 8 veidu monētas (1, 2, 5, 10, 20 un 50 centi, 1 un 2 eiro). 1 eiro līdzinās 100 centiem. Uz banknotēm attēlota Eiropas karte un ES karogs, kā arī vārti, logi, durvis un tilti, kas simbolizē brīvību, atvērtību un sadarbību. Visi šie objekti ir mākslinieka austrieša Roberta Kalinas iztēles auglis un tiem nav reālu “prototipu”. Monētām vienā pusē ir kopējā Eiropas simbolika, otrā puse katrai valstij ir atšķirīga. Tomēr visas nacionālās izcelsmes eiro monētas var lietot visās eirozonas valstīs.

Eiropas monetārās savienības izveides un vienotas valūtas ieviešanas procesā tika radīta Eiropas centrālo banku sistēma, ko veido Eiropas Centrālā banka un vienotās valūtas 12 dalībvalstu nacionālās bankas. Eiropas Centrālā banka oficiāli sāka darbu 1998. gada 1. jūnijā. Tā atrodas Frankfurtē pie Mainas, bankas prezidents ir Vilems F. Duisenbergs. Bankas sākuma kapitāls bija 5 miljardi eiro. Eiro ieviešana ir visu laiku vērienīgākā naudas reforma, jo tā skar 300 miljonus cilvēku. Vairākas valstis ir izvēlējušās visai oriģinālus agrāko valūtu likvidēšanas veidus: piemēram, Itālijas liru monētas sakausēs un no izkausētā metāla izkals pieminekli par godu lirai; vācu markas sadedzinās centrālapkures katlos; Beļģijas mēbeļu ražošanas firma “Baccarne Desing” izgatavos mēbeļu sēriju, kur galdu un krēslu virsmās iestrādās beļģu frankus.

Eiro ir Eiropas Savienības vienota valūta, kas tika ieviesta 1999. gada 1. janvārī Eiropas monetārajā savienībā jeb tā sauktajās eirozonas valstīs. Sākotnēji eirozonā bija 11 no 15 ES dalībvalstīm — Austrija, Beļģija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija, Vācija, bet kopš 2000. gada arī Grieķija. Šajā laikā paralēli nacionālajām valūtām bezskaidras naudas veidā sāka lietot arī eiro, bet no 2002. gada l. janvāra apgrozībā ir eiro naudaszīmes. Kopš 2002.gada 1. marta eiro ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis eiro zonas valstīs. Iedzīvotāji nacionālās valūtas varēs apmainīt centrālajās bankās un to filiālēs vēl ilgu laiku (10 gadus), bet dažās valstīs pat neierobežotu laiku.

Lūk, Eiropas Savienības dalībvalstu līdzšinējās vēsturiskās nacionālās valūtas:

Austrijas šiliņš (latīniski solidus, vāciski der Schilling).

1. Bizantijas zelta aureja un solida un šo monētu barbaru veikto atdarinājumu nosaukums vācu valodā agrajos viduslaikos, arī naudas skaita vienība. Viens šiliņš = 12 feniņi = 1/20 mārciņas. No 14. gadsimta šiliņš bija sudraba monēta vairākās Eiropas valstīs. Vācu ordeņa lielmestru no Vinriha Kniprodes (1351—1382) līdz Johanam fon Tifenam (1489—1497)) valdīšanas laikā emitētie šiliņi nokļuva arī Livonijas teritorijā, kur tos arī sāka kalt 1422.—1426. gada naudas reformas rezultātā. 1 mārka līdzinājās 36 šiliņiem. Šiliņus kala Rīgas arhibīskapi un Livonijas ordeņmestri (arī kā kopkalumus), 1562.—1581. gadā — Rīgas brīvpilsēta, 1581.—1621. gadā Rīgā — poļu, bet 1621.—1665. gadā — zviedru valdīšanas laikā. 17. gadsimtā sudraba saturs šiliņos samazinājās un tādējādi to skaits vienā tā sauktajā valsts dālderī palielinājās no 270 līdz 540—720 šiliņiem. 15.—16. gadsimtā šiliņi atsevišķos gados tika kalti arī Cēsīs, 16. gadsimtā kādulaik Dolē un no 16. līdz 18. gadsimtam tāpat Jelgavā, Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētā.

2. Anglijas, vēlāk Lielbritānijas, sudraba monēta ar dažādām izmaiņām no 1504.gada līdz 1971. gada 15. februārim. Arī naudas aprēķina vienība.

3. Nacionālās valūtas pamatvienība Austrijā no 1925. gada līdz 2002. gadam. 1 šiliņš līdzinājās 100 grašiem.

4. Naudas vienība Kenijā, Somālijā, Tanzānijā un Ugandā.

Beļģijas franks. Līdz 2002. gadam — Beļģijas Karalistes valūtas pamatvienība, kas ieviesta 1830. gadā. 1 franks līdzinājās 100 santīmiem.

Francijas franks (franciski franc). Dažādos laikos franks ir bijis gan zelta, gan sudraba monēta Francijā un citās valstīs. Pirmo reizi franks izkalts 1360. gadā kā 3,88 g smaga zelta monēta, bet sudraba frankus sāka kalt 1575. gadā karaļa Anrī III (1574—1589) laikā un turpināja kalt līdz 1641. gadam. 1795. gada augustā Francijā tika ieviesta decimālā naudas sistēma un sudraba franks kļuva par nacionālās valūtas pamatvienību. 1 franks līdzinājās 100 santīmiem. Zelta franks ar 0,29032254 g tīra zelta kļuva par naudas etalonu Beļģijā, Itālijā, Šveicē, Bulgārijā, Rumānijā, no 1922. gada arī Latvijā un citās valstīs, kas pievienojās t.s. Latīņu monētu savienībai (1865—1926). Līdz eiro ieviešanai 2002. gadā franks bija Francijas nacionālās valūtas pamatvienība ar kodu FRF, tas ietilpa arī SDR sistēmā, kur tā īpatsvars bija 12 procentu. Mūsdienās franks ir bijis naudas vienība Beļģijā, Luksemburgā, Monako, Andorā (līdz 2002. gadam), joprojām ir apgrozībā Šveicē, Lihtenšteinā, KFA (Āfrikas valūtas savienības valstīs) un KFP (Polinēzijas valūtas savienības valstīs).

Grieķijas drahma (grieķiski drachmē — sauja). Laikā, kad vēl pastāvēja primitīvā nauda, par drahmu dēvēja saujā satvertus sešus, šķērsgriezumā četrstūra, pusotru metru garus dzelzs stienīšus. Antīkajā Grieķijā tā bija naudas skaita vienība un sudraba monēta, ko sāka kalt 6. gadu tūkstotī pirms Kristus. Atsevišķās Grieķijas daļās pastāvēja atšķirīgas naudas sistēmas, tādēļ arī drahmas svars bija dažāds. Visizplatītākā visā Vidusjūras baseinā bija t.s. Atikas sudraba drahma, kas svēra 4,25 gramus. No 1831. gada drahma kļuva par Grieķijas nacionālās valūtas pamatvienību un tāda tā bija līdz eiro valūtas ieviešanai 2002. gadā. 1 drahmā bija 100 leptu.

Turpmāk — vēl