Par pieminekļiem vēsturei un cilvēkiem

Pēteris I, Barklajs de Tolli un citi Rīgā

Dr. habil.hist. Heinrihs Strods, Latvijas 50 gadu okupācijas pētniecības programmas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Impērisko diktatoru un viņu uzticamāko kalpu glorifikācija monumentālajā tēlniecībā bija divas galvenās iezīmes šīs austrumu impērijas kundzības iemūžināšanas mēģinājumos Baltijā. Tikai pagājušā gadsimta 100 gadu laikā šī impērija ar varu un viltu valdīja Baltijā 78 gadus. Jau desmit gadus tauta novāc impēriskās saimnieciskās, militārās un sociālās kundzības drupas, dziedē tās genofondam, sevišķi garīgajai un politiskajai elitei, nodarītos zaudējumus. Taču netiekam galā, kā rakstīja latviešu zemnieki savos lūgumos imperatoram uz Pēterburgu, ar “viņas ķeizariskās lielības” pašam sev un saviem padevīgākajiem kalpiem celtajiem pieminekļiem. Visus tos cēla citi padevīgākie kalpi, bet pieminekļu uzcelšanu veicināja arī visaugstāko vietvalžu maiņa Rīgā.

Sākoties 1905.gada revolūcijai, Vidzemes (Liflandes) gubernators M.Paškovs, pēc muižnieku domām, nespēja pietiekami efektīvi to apspiest. Tāpēc 1905.gadā par gubernatoru pēc muižnieku lūguma iecēla pazīstamo kukuļņēmēju N.Zvegincevu (iesauka Numismāts). Jau 1905.gada oktobrī uz N.Zveginceva prasījumu no Pēterburgas un Viļņas uz Rīgu devās gandrīz četri kazāku un dragūnu pulki palīgā jau 38 tūkstošiem vīru lielajam Latvijā izvietotajam karaspēkam. Karaspēka soda ekspedīcijās cieta vairāk nekā 10 000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem ap 3000 tika nogalināti, 2652 izsūtīti uz Sibīriju, bet ap 5000 paši bija spiesti doties politisko bēgļu gaitās, tai skaitā — dzejnieks Rainis. Muižnieki un Pēterburga bija sajūsmināti par N.Zveginceva izdarību un labprāt atbalstīja visaugstākā galma hofmeistara impēriskos pasākumus, lai Numismāts tālāk virzītos pa dienesta kāpnēm. Viņa deviņus gadus ilgajā valdīšanas laikā impēriju izdevās iemūžināt, galvenokārt ceļot pieminekļus impērijai Rīgā, varbūt paredzot baltās impērijas galu pie Baltijas jūras. Tā 1910.gadā Rīgā tika atklāts piemineklis pirmajam Eiropā pēdējās impērijas — Krievijas imperatoram Pēterim I.

Imperatora Pētera I pieminekļa uzcelšanai Rīgā 1910.gadā veltītā “visaugstākā labvēlība” lika Baltijas ģenerālgubernatoram un Rīgas domei domāt tālāk par monumentālo patriotisko pieminekļu tālāku celtniecību Rīgā. Un tā, protams, ne bez impēriskās inspirācijas no augšas, Rīgas domē radās ideja par Rīgai attālā kņaza Mihaila Andrejeviča Barklaja de Tolli pieminekļa celtniecību, tuvojoties 1812.gada simtgadei. Taču inspirācija nāca par vēlu. Tikai 1911.gada 19.septembrī Rīgas dome nolēma izveidot “sevišķu komiteju 1812.gada kara piemiņai uzcelt pieminekli šī kara varonim kņazam M.Barklajam de Tolli”, piešķirot pieminekļa būvei 25 000 rubļus. Jau lēmumā par pieminekļa celtniecību bija ierakstīts, ka piemineklis ceļams tikai pēc “Viņa Ķeizariskās Augstības” piekrišanas. Dabiski, N.Zveginceva ideja nebija ļauna, jo Pēterburgā līdzīga bronzas statuja kņazam bija uzstādīta jau 1837.gadā un biste — 1841.gadā Tērbatā. Jo M.Barklajs de Tolli bija Igaunijas un Sāmsalas muižniecības loceklis.

Pieminekļa celtniecības organizēšanai Rīgas dome iecēla komiteju vienpadsmit cilvēku sastāvā, bet par tās priekšsēdētāju aicināja viņa augstību Vidzemes gubernatoru, visaugstākā galma hofmeistaru Nikolaju Aleksandroviču Zvegincevu. Krievijas iekšlietu ministrs piekrita N.Zveginceva iecelšanai un pieminekļa celtniecībai, taču uzdeva iesniegt pieminekļa projektu “Visaugstākās labpatikas izteikšanai” (yf Dscjxfqitt ,kfujbp-djktybt). Pieminekļa celtniecības komitejā bija arī divi impēriski latvieši: A.Krastkalns (1868–1939) un Fr.Grosvalds (1850–1924), Rīgas pilsētas valdes locekļi. Viņi abi, atšķirībā no lielākās latviešu sabiedrības daļas, bija atbalstījuši arī Pētera I pieminekļa uzstādīšanu.

1912.gada februārī pieminekļa celtniecības komiteja krievu un vācu valodā izsludināja konkursu, kurā lūdza iesniegt projektus kņaza M.Barklaja de Tolli piemineklim: “Par godu simtgadu jubilejai Krievijas atbrīvošanai no frančiem Napoleona vadībā.” Rīgas domes izsludinātais M.Barklaja de Tolli pieminekļa projekts radīja diezgan plašu tēlnieku un arhitektu atsaucību ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, Francijā un citur. Visai raksturīgas bija iesūtīto projektu devīzes. Nosauksim dažas no tām: “Maskava”, “Varonis”, “Mīlestība”, “Brīvība”, “Pateicīgā dzimtene”, “Tauta savam glābējam”, “Uzvarētājvalsts”, “Ciešā uzticībā” (In Freue Fest), “1812”. Konkursam iesniedza vairākus pieminekļa projektus, no kuriem vienā kņazs Barklajs de Tolli bija uzcelts uz augsta pjedestāla līdzīgi Katrīnas II piemineklim Pēterburgā. Taču tik augstā godā kņazu nedrīkstēja celt. Žūrijas komisija — R.Dics (Drēzdene), V.A.Beklemiševs (Sanktpēterburga) un Bokslafs (Rīga)— izvēlējās prof. Vilhelma Vandšneidera projektu ar devīzi “1812”. Projektā kņaza M.Barklaja de Tolli statuja (93% kapara, 7% cinka lējums) tā laika Krievijas armijas formas tērpā atradās uz granīta pamata. Ar prof.V.Vandšneideru Rīgas dome tad arī noslēdza līgumu. Taču līgumā bija paredzēts, ka tas nav spēkā, ja projektu neapstiprina Nikolajs II un Ķeizariskā Mākslas akadēmija Pēterburgā (6.§). Pieminekļa izveidošanai un uzstādīšanai bija paredzēti 82 875 rubļi1. Ķeizariskā Mākslas akadēmija 1912.gada 21.novembra atzinumā principā projektam piekrita, lūdzot to labot divos jautājumos. Pirmkārt, pēc akadēmijas atzinuma, kņaza skulptūras mēteļa krokas (gjks ibytkz) varētu būt interesantākas. Otrkārt, akadēmija ieteica paaugstināt pieminekļa postamentu pusotras reizes. Taču šķiet, ka šie ierosinājumi tā arī netika ievēroti.

1912.gada 9.septembrī notika svinīga pieminekļa pamata ielikšana. Speciālā kapsulā pamatlicēji ievietoja krievu valodā uzrakstītu veltījumu “Nākamajām paaudzēm” (Gjnjvcnde). Tajā, protams, bija izteiktas pamatlicēju impēriskās jūtas: “Mēs no jauna pārdzīvojam to patriotisko pacēlumu, kurš toreiz aptvēra visu nāciju”, kā arī “Vidzemes guberņas izcelsmes kņazu M.Barklaju de Tolli”. “Noticis imperatora Nikolaja Aleksandroviča valdīšanas laikā Rīgā 1912.gada septembra 9.dienā Ministru Padomes priekšsēdētāja Kokovceva, Iekšlietu ministra Makarova, armijas 24.korpusa komandiera Smirnova, Vidzemes gubernatora Zveginceva, vicegubernatora kņaza Kropotkina, Vidzemes landrāta barona Štēla fon Holšteina, Vidzemes muižniecības vadītāja barona Pilara fon Pilhaua laikā.”2 Rīgas pilsētas dome izsludināja ziedojumu vākšanu līdz 1912.gada 1.maijam. Taču līdz 1912.gada 5.maijam ienāca 10 232 rubļi un 40 kapeikas. Lielākie ziedotāji bija Rīgas muižnieku kredītsabiedrība (1000 rubļu) un Rīgas biržas komiteja (2000 rubļu). Pieminekļa celtniecības komiteja izsūtīja ziedojumu lapas ar visu iespējamo ziedotāju vārdiem un adresēm. Taču ziedotās summas vietā parasti bija atteikums, paraksts un pat zīmoga nospiedums. Tā Rīgas krievu ķīmiskā rūpnīca “Brāļi Jevstanoviči” ziedoja 25 rubļus. Redzot bēdīgo stāvokli, 1912.gada 12.maijā Vidzemes muižniecība ziedoja 5000 rubļu. Tā kā pieminekļa celtniecībai no 82 835 rubļiem bija tikai 40 232 rubļi (48,5%), pieminekļa celtniecība kavējās un, neskatoties uz steigu, 1912.gadā netika pabeigta. Lai glābtu stāvokli, pieminekļa celtniecības komiteja griezās ar lūgumu pie Krievijas finansu ministra piešķirt trūkstošos līdzekļus. Tos arī pēc kavēšanās saņēma — 48 000 rubļu. 1912.gada 30.decembrī Krievijas Iekšlietu ministrija lūdza pieminekļa celtniecības komiteju iesniegt pieminekļa projektu “visaugstākās labpatikas izteikšanai”.

Visai iespaidīga bija pieminekļa atklāšana Aleksandra bulvāra un Elizabetes ielas stūrī 1913. gada 13. oktobrī pulksten 12 un 30 minūtēs. Ielūgumā bija noteikts, ka viesiem uz ceremoniju jāierodas frakā vai uniformā.3 Pulksten 12 karaspēks ģenerālmajora Orla vadībā bija nostādīts visās apkārtējās ielās. Pulksten 12.15 karaspēka parādi pieņēma 24. korpusa komandieris Vladimirs Vasiļjevičs Smirnovs. 12.30 no pareizticīgo katedrāles lielas garīdznieku grupas pavadībā izgāja Rīgas un Jelgavas (tekstā Mitavas) arhibīskaps. Parādes komandieris deva pavēli “Godam sveikt!” (²Ckeifq> yf rhfek^³), un militārais orķestris atskaņoja ķeizara patriotiskās dziesmas “Tik slavens” (²Rjkm ckfdysq³) mūziku. Pēc tam atskanēja komanda “Lūgšanai zobenus nost!” (²Yf vjkbnde ifirb ljkjq^³). Nodziedāja dziesmas krievu valodā ar daudzu gadu vēlējumiem Nikolajam II, bet kņazam M.Barklajam de Tolli, garīgo dziesmu “Mūžīga piemiņa” (²Dtxyfz gfvznm³). Šodien, pēc gandrīz 100 gadiem, redzam, ka dziesma dziedāta spēcīgi un tā iedarbojas pēc tik ilga laika. Orķestris atskaņoja 1812. gada militāro maršu. Protodiakons aizlūdza par “Viskrievijas karaspēka un visiem imperatoram patiesi padotajiem pilsoņiem”. Garīgā ceremonija beidzās tā, ka arhierejs iesvētīja pieminekli ar svētīto ūdeni. Pēc tam, skanot garīgajai mūzikai “Tik slavens”, garīgā procesija atgriezās katedrālē. Tad 24. korpusa komandieris ģenerālis V. Smirnovs pieminekļa pakājē uzsauca urravas Nikolajam II, uz ko karaspēks atbildēja ar trīskāršu “urrā” saucienu. Kara orķestris atskaņoja impērijas himnu “Dievs, sargi ķeizaru!”. Korpusa komandieris ģenerālis V.Smirnovs Viskrievijas karaspēka vārdā nolika pirmo vainagu pie pieminekļa. Sekoja karaspēka parāde, kuru, stāvot pie pieminekļa, pieņēma 24. korpusa komandieris ģenerālis V.Smirnovs. Atklāšanas svinības lūgtajiem viesiem frakās un uniformās turpinājās Lielajā Vērmaņparka restorānā. Šeit uzrunu teica pats gubernators M.Zvegincevs. Savā runā viņš uzsvēra, ka 1812. gadā Krievijas armija atbrīvojusi no jūga Eiropu un ka ir liels gods, ka šajā cīņā piedalījies kņazs Barklajs de Tolli. Gubernators lūdza pacelt kausus par Krievijas armiju. Savu runu viņš nobeidza ar vārdiem: “Lai dzīvo lielā Krievijas armija un lai dzīvo ģenerālis Vladimirs Vasiļjevičs Smirnovs! Urrā!”

Tātad pieminekļa finansēšana, celšana un atklāšana atklāti pauda Krievijas impērijas slavenās armijas, Eiropas atbrīvošanas un impēriskā militārisma idejas. Šis piemineklis bija viens no Krievijas impērijas idejas krustpunktiem Rīgā. Tāpat kā pirmā imperatora Pētera I pieminekļa, Aleksandra vārtu, Pauluči obeliska un Uzvaras kolonnas pamatideja. Vērtējot Krievijas impērijas pieminekļu celtniecību Baltijā 19.—20. gadsimtā, nenoliedzams, ka tā veltīta Trešās Romas impērijas nacionālisma galvenajiem īstenotājiem un šī imperiālisma nesējiem. Trešās Romas impēriskie saimnieki cerēja: jo tuvāk Baltija impērijai, jo tālāk Eiropai. Taču Baltija pretēji šīm cerībām aizgāja gadsimtiem iestaigātajā Eiropas virzienā, šie pieminekļi nelīdzēja, un tos novāca. Maz cerību, ka tie bez kirzas zābaku palīdzības arī kādreiz līdzēs.

Pastāv vairākas starptautiski pieņemtas pieminekļu un piemiņas vietu definīcijas. Viena no populārākām šodien, ko pieņēmuši arī ievērojami vācu pētnieki, ir franču vēsturnieka Pjēra Norē (Pierre Nora) definīcija: “Piemiņas vietas ir ģeogrāfiskās, personālās, literārās vai simboliskās nācijas atmiņas kristalizācijas punkti.”4 Mūsu nācijas celtie nozīmīgākie un pastāvošie pieminekļi ir nācijas atmiņas kristalizācijas punkti, bet ne imperatoru, ne kņazu pieminekļi nekad tādi nebūs. Ir cilvēki, kas nereti aicina saglabāt vēsturisko patiesību un imperatora Pētera I pieminekļa izvietošanā aicina pieņemt lēmumu, “kurš neieviesīs cenzūru vēsturē”.5 Pētera I un M.Barklaja de Tolli pieminekļi, ļeņinekļi un citi impēriskie pieminekļi bija diktatūras un cenzūras rezultāti. Tie nekādā ziņā nebija nācijas atmiņas kristalizācijas punkti. Vai mums jāturpina impēriski diktēt un cenzēt mūsu valsts pagātni un apziņu, jāturpina impēriskā ideoloģizācija, diktatūras un tās kalpu glorifikācija? Kādam mērķim šodien kalpo naktī no aizvadītās svētdienas uz pirmdienu Esplanādē uz postamenta celtais Barklaja de Tolli stāvs?

1 Komiteja kņaza M.Barklaja de Tolli pieminekļa uzcelšanai. — Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA). — 2822.f., 1.apr., 1.1., 223., 227.–228.lp.

2 LVVA, 2822.f., 1.apr., 1.1., 304.lp.

3 LVVA, 2822.f., 1.apr., 1. l., 479.lp.

4 Steinbruch. Deutsche Errinerungsorte. Annährung an eine deutsche Gedächtnisgeschichte. — Frankfurt/M, Berlin, Bern, Bruxelles, New York, 2000.

5 Diena, 2002.g. 21. janvāris, 2.lpp.