Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par politiku kā komandas spēli. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.05.2000., Nr. 173/175 https://www.vestnesis.lv/ta/id/6315

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidenta rīkojums Nr.176

Par I.Bērziņa komandējumu

Vēl šajā numurā

16.05.2000., Nr. 173/175

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par politiku kā komandas spēli

Gundars Bērziņš, finansu ministrs,— "Latvijas Vēstnesim"

B2.JPG (27469 BYTES) — Pašlaik Latvijas teritorijā ir izsludināta 4. ugunsbīstamības pakāpe, visaugstākā ir 5. pakāpe. Ilgstoši ir bijis liels sausums, pagājušās nedēļas nogalē plosījās stiprs vējš, kas nesa pa gaisu uguni, dzirksteles, degošu kūdru — daudzviet Latvijā bija notikušas ugunsnelaimes. Taču to likvidēšanai nebija labvēlīgi nedz laika apstākļi, nedz arī pietiekamais finansējums. Trūkst dažādu resursu — sākot no tehniskajiem, beidzot ar cilvēkresursiem. Un ne jau visi Latvijas iedzīvotāji ir tik godprātīgi un dodas palīgā dzēst ugunsgrēku, ja tas nav viņu tiešais pienākums. Vai šāda situācija, kāda bija pagājušās nedēļas beigās, ir uzskatāma par ārkārtas, un vai ugunsdzēsības darbu veicēji var cerēt uz finansējumu no ārkārtas fonda?

— Tā noteikti ir vērtējama kā ārkārtas situācija. Taču neparedzētajiem gadījumiem šogad bija paredzēta trīsreiz mazāka naudas summa nekā iepriekšējos gados — 800 000 latu. No 200 000 nācās šķirties — jo mums tik ļoti patīk referendumi. Visa nauda, kas šajā fondā pašlaik un līdz gada beigām ir palikusi, ir 373 000 latu. Tā kā summa ir ļoti niecīga.

Šobrīd pats galvenais, kas darāms, — jādzēš uguns. Jo tā negaida, uguns iet plašumā un nesaudzē neko. Finansu lietas pēc tam tiks atrisinātas. Tāpat bija arī pagājušajā gadā — tika samaksāts, kad darbs jau bija padarīts. Jo tajā brīdī, kad uguni dzēš, neviens klāt nestāv un naudu nemaksā. Ugunsgrēku dzēšana ir ārkārtas pasākums, un es pats arī esmu piedalījies dzēšanā ar savu tehniku, ar savu darbu. Neprasot par to naudu. Uguns var skart ikvienu, un šādos brīžos tikai mēs cits citam varam palīdzēt.

— Kā prognozējat šāgada budžeta izpildi — ar kādu fiskālo deficītu gads būtu jānoslēdz un vai tas reāli būs iespējams?

— Domāju, ka iekļausimies plānotajās robežās — deficīta līmenis netiks pārsniegts. Apņemšanās ir — 2 procenti no iekšzemes kopprodukta, un pašlaik budžeta izpilde visumā ir apmierinoša. Nepieciešamo izpildes līmeni vēl pilnībā nav sasniedzis akcīzes nodoklis degvielai, bet situācija ir uzlabojusies. Pašlaik nekas neliecina, ka mēs nespētu iekļauties paredzētajos budžeta deficīta apjomos. Protams, jāveido rezerves plāni, ja tekošā konta deficīts tomēr turpinās pasliktināties un mums varbūt nāksies samazināt izdevumus par 12 miljoniem latu. Par to tika runāts arī ar Starptautiskā valūtas fonda misiju. Taču izdevumu samazināšana nebūs saistīta ar fiskālā deficīta lielumu, bet gan tiešā veidā ar tekošā konta deficītu. Un vienīgais īstermiņa līdzeklis, kas ir valdības rokās situācijas uzlabošanai, ir izdevumu samazināšana.

— Uz kādiem izdevumiem varētu šos 12 miljonus ietaupīt?

— Budžets ir pietiekami saspringts, un nevienam nav atvēlētas pārlieku lielas naudas summas. Tātad samazinājums skars pilnīgi visus. Bet pašlaik vēl nav bijusi prasība samazināt budžeta izdevumus. Ir ieteikums, izmantojot starptautisko institūciju palīdzību, izveidot rīcības plānu, ja radīsies nepieciešamība samazināt izdevumus.

— Cik tālu pavirzījies darbs pie nākamā gada budžeta, un kad reāli tas varētu tikt iesniegts Saeimā?

— Budžets Saeimā tiks iesniegts tā, kā to paredz likums, — līdz 1. oktobrim. Tuvākajā valdības sēdē tiks pārskatīti atsevišķi datumi likuma izstrādāšanas gaitā, jo 16. maijā bija jāapstiprina mērķa griesti ministriju budžetiem, kas ir pats smagākais posms budžeta veidošanā un arī pēdējais, izšķirošais. Tālāk jau ministrijas strādā katra ar savu budžetu. Pēc grafika mums to vajadzēja darīt 16. maijā, kā jau teicu, bet iepriekšējā valdība, zinot, ka nāks jauna valdība, ministriju mērķa griestus neizskatīja un neapstiprināja. Jo tas ir politikas instruments, kas ir katrai valdībai. Mēs reāli šodien to paveikt nevaram, tādēļ šis darbiņš jāpārceļ uz maija beigām, 30. vai 31. maiju. Ceru, ka mums viss izdosies un budžeta nodošanas termiņus spēsim ievērot. Ja būs nepieciešams, strādāsim visu vasaru, lai budžetu iesniegtu laikus.

— Vai budžeta sastādīšana jaunajai valdībai nebūs apgrūtinoša?

— Budžets vienmēr un ikkatrai valdībai ir pats grūtākais darbs. Budžeta pieņemšana vai nepieņemšana ir lielā mērā saistīta ar uzticības izteikšanu valdībai nenobalsojot. Budžets ir ļoti smaga lieta, jo naudas diemžēl vienmēr pietrūkst tām vajadzībām, kurām tā būtu nepieciešama. Budžeta iespējas ir ierobežotas, nodokļus paaugstināt mēs nedrīkstam. Gluži pretēji — nodokļi jāturpina samazināt, piemēram, sociālais nodoklis. Līdz ar to jāmeklē iespējamās rezerves, jāsakārto, kur tās visvairāk nepieciešamas. Būs jāturpina reorganizēt struktūras. Atsevišķas ministrijas jau to ir paveikušas, piemēram, Zemkopības ministrija ir būtiski pārkārtojusi savu struktūru. Un tas krietni ļāvis ietaupīt līdzekļus. Mums šajā virzienā jāstrādā. Jo naudas budžetā būs tik, cik būs, un būs jāiztiek. Un piemēram, no trim lietām būs jāfinansē viena — tā visbūtiskākā.

— Kā vērtējat situāciju, ka Ministru prezidents un finansu ministrs ir katrs no savas partijas? Vai neradīsies kādas nesaprašanās, kādos jautājumos konfliktsituācijas varētu veidoties?

— Konfliktiem un nesapratnei nevajadzētu veidoties. Jūs zināt mūsu viedokli — mēs piedāvājām citu modeli, veidojot valdību, kur premjers un finansu ministrs būtu no vienas partijas. Pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā šīs abas amatpersonas nav no viena politiskā spēka, un tas uzliek savus pienākumus. Ceru, ka premjers respektēs finansu ministra viedokli, un finansu ministra rīcībā ir atsevišķi instrumenti, kas ļauj iejaukties finansu lēmumu pieņemšanā. Sadarbība starp premjeru un finansu ministru ir ļoti svarīga, un, kā tā veidosies, tas ir diezgan izšķiroši valsts budžetam un arī valdības stabilitātei. Protams, ja radikāli tiks mēģināts mainīt finansu un tautsaimniecības attīstības kursu, tad būs ļoti smagi. Šī valdības ir deklarējusi, ka iesākto kursu turpinās, un Finansu ministrija to noteikti uzturēs.

Par konfliktsituācijām runājot. Kompromiss ir nepieciešams gandrīz jebkurā lēmumā. Iepriekšējā valdības sēde jau parādīja, ka uzskati ir pietiekami dažādi un ir jautājumi, kurus var risināt diezgan atšķirīgos veidos. Tā ka kompromiss būs ļoti nepieciešams.

— No kura kompromisa jūs visvairāk bītos?

— Es visvairāk baidos no tām lietām, kurās kompromiss vairs nav risinājums. Un viena no tādām ir esošās finansu politikas turpināšana — ja kaut ko izvirzām par prioritāti, tad kaut kam citam finansējums ir jāsamazina. Bet visbūtiskākais ir nemainīt uzsākto finansu kursu.

— Kā vērtējat pašreizējās valdības rīcībspēju un stabilitāti, ņemto vērā to, ka tajā tomēr nestrādā neviens no bijušajiem premjeriem?

— Ceru, ka valdība būs stabila un rīkotiesspējīga. Pašlaik ir ceturtā koalīcijas partija, un, teorētiski, stabilitātei būtu jāpalielinās. Cilvēki valdībā, domāju, ir zinoši, cits citu pazīst un ir kopā strādājuši dažādos sektoros. Iespējas ir. Un atšķirīgs arī koalīcijas līgums — ir vesela virkne jautājumu, kas jāizlemj vienprātīgi, nevis ar vienkāršu balsu vairākumu. Ir ieviests arī absolūtā vairākuma princips, kas rāda, ka lēmumu pieņemšanas, neapšaubāmi, notiks lēnāk. Iepriekšējā valdība bija ļoti dinamiska attiecībā uz lēmumu pieņemšanu, taču šai valdībai tādas dinamikas nebūs. Tomēr darbība, ja tā arī būs lēnāka, tā tomēr būs un būs konsekventa.

— Jūs minējāt, ka būtu jāpazemina sociālais nodoklis. Kuri nodokļi vēl būtu jāpārskata un, iespējams, jāsamazina? Varbūt kāds nodoklis tomēr tiks palielināts?

— Domāju, ka jāpārskata īpašuma nodoklis, šeit vajadzētu ierosināt diskusiju. Neceru, ka tas varētu notikt šogad.

Ja nu arī būs kāds nodokļu paaugstinājums, tad tikai patēriņa nodokļiem — kāds akcīzes nodoklis, iespējams.

Vēl ir diskutējams jautājums par vienotu politiku degvielas akcīzei — to nedrīkst paaugstināt, tas varbūt ir jāpazemina, jo attiecībā uz dīzeļdegvielu mēs zaudējam milzīgu apgrozījumu tādēļ, ka Latvijā ir visdārgākā dīzeļdegviela Baltijas valstīs. Un pat Latvijas automašīnas, ja tās brauc uz citām valstīm, dīzeļdegvielu uzpilda aiz Latvijas robežas, jo tā iznāk lētāk. Jāskatās, varbūt ir izdevīgāk nodokļa likmi samazināt un uz apjomu rēķina ieņemt to pašu finansu daudzumu budžetā, varbūt pat lielāku.

— Tika runāts par akcīzes nodokli cukuram. Vai tas tā varētu būt?

— Pašlaik nav plānots cukuru aplikt ar akcīzes nodokli. Taču tas ir atsevišķas un garas sarunas temats. Šis jautājums ir ļoti komplicēts, īpaši saistībā ar Eiropas Savienību. Tāds akcīzes nodokļa variants, kāds pašlaik cukuram tiek piedāvāts, situāciju neatrisina, bet — gluži pretēji — vēl vairāk grauj iekšējo cukura tirgu un patēriņu. Cukura nozare ne velti ir pirmā, kas Latvijā tika kvotēta. Manuprāt, nodoklis nepalīdzēs, bet ir nepieciešams tiešais atbalsts un ļoti rūpīgi izvēlēti palīdzības varianti.

— Kādi pašlaik ir ienākumi privatizācijas fondā, un vai visi šie līdzekļi tiks izlietoti budžeta deficīta segšanai?

— Man ir grūti pateikt, kāda ir pašreizējā situācija šajā fondā, jo privatizācijas fonda līdzekļus Finansu ministrija nepārvalda. Cik zinu, vienīgie līdzekļi, kas ienākuši, ir no "Latvijas gāzes" pārdošanas un dažādi kārtējie ieņēmumi. Starptautiskā valūtas fonda memorandā ir ieteikums visus šā fonda līdzekļus, kas nav saistīti ar tiešu Privatizācijas aģentūras darbību, izvietot Valsts kasē. Šo ieteikumu es atbalstu abām rokām.

— Vai Latvija ir tikusi ārā no Krievijas ekonomiskās krīzes radītajām sekām, un kas, jūsuprāt, par to liecina?

— Daļēji Latvija ir atguvusies. Protams, ekonomiskā krīze Latviju skāra ļoti smagi un dziļi. Par atgūšanos liecina iekšzemes kopprodukta pieaugums, kas pagājušā gada otrajā pusē nosedza pirmā pusgada zaudējumus. Arī eksporta apjoma palielināšanās norāda uz atveseļošanos — piemēram, uz Eiropas valstīm eksports šā gada februārī attiecībā pret pagājušā gada februāri ir palielinājies par 28,6 procentiem, un tas sasniedzis 63,1 miljonu latu. Tajā pašā laikā imports no Eiropas Savienības valstīm ir pieaudzis tikai par 6,6 procentiem. Pretēja ir situācija tirdzniecībā ar Krieviju — eksports ir vēl krities par 31 procentu, bet imports par apmēram 20 procentiem ir palielinājies. Bet tirdzniecības apjoms ar šo reģionu ir desmitkārt samazinājies. Mēs it kā lielā mērā esam pazaudējuši Austrumu tirgu, bet esam spējuši to lielā mērā aizstāt ar daudz drošākiem tirgiem.

— Kā, jūsuprāt, varētu stimulēt Latvijas uzņēmējus radīt precēm lielāku pievienoto vērtību? Vai finansu ministra rokās ir šādas iespējas?

— Ir atsevišķas lietas, kas šobrīd, arī saistībā ar valdības deklarāciju, varētu būt stimulējošas. Piemēram, ienākuma nodokļa likmes samazināšana tā sauktajām augstajām tehnoloģijām, ir izveidots atbalsta fonds, kas ar sava veida subsīdijām palīdz ISO standartus ieguvušajiem uzņēmumiem, kuri ražo augstās tehnoloģijas eksportam.

— Kuras nozares, kas varbūt nav iekļautas valdības deklarācijā, jūsuprāt, tomēr ir prioritāras un būtu finansiāli atbalstāmas, piemēram, intelektuālā potenciāla atbalstīšana, varbūt kāda īpaša ražošanas joma?

— Man grūti teikt. Es noteikti atbalstu taupību visās jomās.

— Kāds ir jūsu viedoklis par augstākās izglītības kreditēšanas ieviešanu? Vai ekonomiskā situācija valstī ir tik stabila, ka augstskolu beidzējiem būs darbs, līdz ar to arī iespēja atmaksāt valstij kredītus? Kā studentam šobrīd izvēlēties profesiju (nerunāju par īpaši talantīgajiem, kuri savas spējas attīsta jau kopš pamatskolas un kuriem profesijas izvēle nav problēma), kā zināt, kurā tautsaimniecības nozarē būs nepieciešami speciālisti pēc četriem vai sešiem gadiem?

— Viss būs atkarīgs no tā, cik kvalitatīvu izglītību šie jaunie cilvēki iegūs. Šodien vairs neviens nepateiks, ka pēc pieciem gadiem būs darbs tajā vai citā sektorā, — ir brīvais tirgus. Šis gads ir pirmais, kad ticis formulēts valsts pasūtījums — ievērojami palielināts studentu skaits, piemēram, datorzinātnēs, kur paredzams plašs darba lauks. Taču ir skaidrs, ka nebūs vajadzīgs tik daudz juristu, cik pašlaik augstskolas gatavo, un šajā jomā ar darbu būs ļoti grūti.

Precīzi neviens nepateiks, kurās sfērās nākotnē darbs būs noteikti nodrošināts. Katram ir jādomā pašam par sevi, jāvērtē savas spējas, jo darba tirgū ir liela konkurence. Es visiem studentiem visās augstskolās, kad ir bijušas tikšanās, saku: ja negribi būt labākais savā izvēlētajā profesijā, tad nav vērts līdzekļus un laiku tērēt.

Visam jāatbilst konstitūcijai, un Satversmē ir rakstīts, ka Latvijā bez maksas ir sākumskola un pamatizglītība. Tālāk viss ir pašu rokās. Kreditēšana ir palīdzība jaunajam cilvēkam, kuram nav nekādu uzkrājumu, lai viņš varētu iegūt izglītību. Taču arī pašlaik ir saglabātas dotētās mācību vietas augstskolās, ko valsts budžets var atļauties. Un kredītu ir iespējas arī dzēst, ja pēc tam strādā valsts sektorā. Iespējams, ka kredīta dzēšana būs arī labākajiem studentiem, iespējami vēl citi varianti. Galvenais — gribēt mācīties un gribēt būt labākajam. Un darīt to, ko prot un ko var izdarīt.

— Mājokļu attīstības kreditēšanas programma — darbs ir iesākts. Kā domājat programmu virzīt tālāk, cik lielai naudas summai prognozējat valsts garantijas nākamā gada budžetā šim mērķim?

— Mājokļu kreditēšanas sistēma vēl ir debatējama. Pašlaik ir runa par valsts garantijām 20 miljoniem latu. Taču izstrādātā mājokļu kreditēšanas sistēma teorētiski skar tikai apmēram 10 procentus no sabiedrības — to, kas ir labāk situēta. Diemžēl šie kredīti vēl nebūs pa kabatai plašākai iedzīvotāju daļai. Tādēļ šis jautājums vēl ir ļoti rūpīgi diskutējams, lai finanses padarītu pieejamākas iespējami plašākiem sabiedrības slāņiem un lai tās tiktu efektīvi izlietotas. Taču — sāktais darbs tiks turpināts, to pilnveidojot.

— Kā, jūsuprāt, varētu atgūt investoru uzticību un uzlabot investīciju vidi Latvijā?

— Investīcijas lielā mērā ir saistītas ar privatizāciju. Patlaban viena no galvenajām problēmām ir nespēja lielos uzņēmumus privatizēt un virzīties tālāk. Protams, investīcijas ietekmē arī makroekonomiskā valsts stabilitāte un politiskā stabilitāte.

— Kā vērtējat valdības maiņu īsi pirms ERAB gada pilnvarnieku sanāksmes un biznesa forumiem Rīgā?

— Katra maiņa ir negatīva. Taču ir pietiekami ātri atrasts tālākais risinājums un deklarācijas būtiskākie momenti nav mainījušies, nav notikusi politiskā kursa maiņa, tas nozīmē, ka valsts tomēr ir sasniegusi noteiktu demokrātijas brieduma stadiju. Un valdības maiņa neizsauc nedrošību sabiedrībā un dziļu krīzi ekonomikā.

— Vai tas, ka mainījās valdība, neietekmēs attiecības ar starptautiskajām finansu institūcijām?

— Manuprāt, ne, jo ir nodrošināta pēctecība. Te maza ietekme ir subjektīviem faktoriem. Un tas, ka neradīsies iekšējas problēmas, varbūt tieši dos pārliecību, ka Latvijā, mainoties valdībām, attīstības kurss nemainās un valsts ir pietiekami prognozējama. Te problēmu nebūs.

— Un — pēdējais jautājums. Kādēļ piekritāt strādāt par finansu ministru? Vai pietiks zināšanu, vai jūtat, ka spēsit tikt galā ar visiem uzdevumiem šajā nebūt ne vieglajā, ļoti specifiskajā amatā?

— Jebkurš darbs ir specifisks. Finansu sektorā es strādāju jau pietiekami ilgi. Vēl Māra Gaiļa valdības laikā esmu diskutējis par valsts finansu politiku, to darīju arī Viļa Krištopana valdības laikā, ir bijušas daudzas publikācijas presē. Un diemžēl man vienmēr ir izrādījusies taisnība konkrētās situācijās, jo es veicu rūpīgu analīzi.

Savā dzīvē esmu strādājis trīs bankās, biju arī bankas padomes priekšsēdētāja vietnieks. Viena no bankām bija "Unibanka", un tajā darbojos laikā, kad banka tika veidota. Otra — "Hipotēku un zemes banka". Trešā — "Krājbanka", kurā biju pilnvarnieks pēc šīs bankas dziļās krīzes un pieņēmu lēmumus saistībā ar pašreizējo bankas vadību un citiem tās darbiniekiem. Turklāt Saeimā visu laiku esmu strādājis Budžeta un finansu komisijā. Tā ka finansu darbības man nav svešas, šajā sfērā esmu bijis ļoti ilgu laiku, tikai neesmu to īpaši afišējis. Publiskā darbība un mans tēls ticis veidots nedaudz citādāks — vairāk saistībā ar manu politisko piederību. Taču budžeta un finansu jautājumos, to risināšanā neredzu ne mazāko problēmu.

Kādēļ piekritu kļūt par finansu ministru? Tādēļ, ka politika ir komandas spēle. Sakarā ar to, ka netika respektēts viedoklis par premjeru un finansu ministru no vienas partijas, finansu ministram klāt nāk vēl arī politiskā, ne tikai profesionālā slodze. Diemžēl. Un es sevi uzskatu par pietiekami profesionālu arī politikā.

Ja runājam par Edmundu Krastiņu, viņš ir mans padomnieks, tā ka šis potenciāls ir tepat, Finansu ministrijā. Ticu, ka visas lietas izdosies labi, jo, kā jau teicu, politika ir komandas spēle.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!