Rīgā dzima arī mūsu lauku “ Alma mater ”

Baiba Rivža, Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja,

Sigizmunds Timšāns, Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums “LV” Nr. 51, 29.03.2001.

Bija jāatgūst zeme, kur iekārtot izmēģinājumus un praktizēties studentiem. 20.gadu sākumā bija daudz grūtību, lai juridiski iegūtu un noformētu zemes īpašumu. Sākotnēji saimniecības kopējā platība bija 388,80 ha. 1923.gadā sāka iekārtot diplomdarbu darbistabu ar visnepieciešamākajām iekārtām, kā arī īpatnējās augkopības kabinetu. 1921. gadā Vecaucē praktizējās 6 studenti, 1925.gadā –31. Ar 1921.gadu saimniecībā sākās rosīgi izmēģinājumi un selekcijas darbs, tika veikti šķirņu salīdzinājumi miežiem, auzām, lopbarības bietēm, cukurbietēm, kāpostiem, kāļiem, burkāniem, kartupeļiem. Sākās mēslošanas un kaļķošanas izmēģinājumi, kā arī rudzu, kviešu, miežu, auzu un zāļu sēklu selekcijas darbs.

Saimniecību no 1921.gada līdz 1927.(6.?) gadam vadīja profesors Jānis Bergs. Aizejot no šī darba, viņš uzrakstīja zinātnisku pārskatu “Izmēģinājumu un praktisku darbu saimniecība Vecaucē pastāvēšanas pirmos 5 gados (no 01.04.1921. līdz 01.04.1926.)”. Tajā dokumentēta visa saimnieciskā darbība, zinātniskā darbība un studentu apmācība. Var tikai apbrīnot milzīgo skaitu izmēģinājumu, salīdzinājumu un citu zinātnisko pētījumu skaitu —ap 70. Daudzi no tiem īslaicīgi. Pārskatā doti studentu saraksti, kuri te atradās praksē. Tur ir vairāku turpmāk pazīstamu zinātnieku uzvārdi. Pārskatā publicēti visu izstrādāto diplomdarbu nosaukumi. No 1921.līdz 1925.gadam (ieskaitot) Vecaucē izstrādāti 38 diplomdarbi. To vadītāji bija: prof. J. Bergs, prof. A.Bušmanis, doc. P.Kulitāns, doc. J.Vārsbergs, doc. J.Apsīts un doc. P.Delle. Par pētījuma rezultātiem vai lauksaimniecības ražojumiem piecos gados Vecauce saņēma: 1 goda diplomu, 1 zelta medaļu un 3 sudraba medaļas (no tām 2 lielās).

Otru zinātnisku pētījumu par Vecauci izdevusi Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija Jelgavā 1940.gadā —“Izmēģinājumu un prakses saimniecības Vecaucē darbības pārskats 1.IV 1926.—31.III 1939.”. Šis pārskats ietver saimniecības darbības analīzi 13 gadu periodā.

Materiālus pārskatam sakopoja un uzrakstīja: prof: Dr. P.Kvelde —par praktisko saimniecību , studentu apmācību saimniekošanas mācībā un saimniekošanas mācības katedras pētniecības darbību.; prof. Dr. J. Apsīts —par lauksaimniecības katedras darbību studentu apmācībā un pētniecībā; prof. Dr. P.Dermanis —par Augkopības katedras darbību; privātdocente L.Plaude —par Lopkopības katedras un doc. P.Rizga —par Biškopības un putnkopības kabineta darbību studentu apmācībā un pētniecībā. Pārskatu rediģējis prof.Dr. J.Apsīts. Vecauces izmēģinājumu un prakses saimniecību šajā periodā vadīja doc. J.Apsīts (1927—1928), doc. J.Vārsbergs (1928—1929) un doc. P.Kreišmanis –Kvelde (1929—1940). Pārskatā dots 44 lapaspušu analītisks apskats par praktisko saimniecību. Atsevišķā nodaļā “Studentu apmācība” dots studentu saraksts, kuri atradās praksē. Parasti 3.kursa studenti Vecaucē ieradās aprīļa pēdējās dienās un strādāja līdz oktobra pēdējai dekādei. Pārskatā publicētas saimniecībā izpildāmo praktisko darbu, seminārdarbu un semināru metodikas. Šajā laika periodā Vecaucē izstrādāti 193 diplomdarbi. Izmēģinājumiem bija iekārtoti 11 540 lauciņi. Diplomdarbos pētītas šādas kultūras: rudzi, kvieši, mieži, auzas, saulgriezes, rapsis, magones, sinepes, kartupeļi, cukurbietes, lopbarības sakņaugi, lini, kaņepes, kāposti, āboliņš, zālāji, ārstniecības augi, mistri, zaļbarība. Šādu uzskaitījumu varētu dot arī citās nozarēs.

Diplomdarbu vadītāji: prof. P.Kreišmanis—Kvelde —saimniekošanas mācībā; prof. J.Apsīts —laukkopībā; profesori J.Vārsbergs un P.Dermanis —augkopībā,; prof. A.Bušmanis un citi —lopkopībā; dārzkopībā —docents J.Sudrabs; biškopībā un putnkopībā —docents P.Rizga; nodaļas, kur iztirzāts pētniecības darbs, ietverti arī zinātnisko publicējumu bibliogrāfiskie rādītāji. Šī perioda daudzveidīgā Vecauces darbība ir īpaši nozīmīga lauksaimniecības izglītības un zinātnes vēsturē. Otrais pasaules karš izmainīja priekšzīmīgās saimniecības darbu. Galvenās pūles bija iespēju robežās saglabāt Vecauci. Karš radīja lielus zaudējumus. Taču vadītāju, speciālistu un LLA mācībspēku degsme atkal izveidoja priekšzīmīgu saimniecību. Par šo periodu nav pilnīga pārskata. Dati atrodami dažādās atskaitēs. Pirmskara tradīcijas pilnībā neatjaunojās. Eksperimenta veidā dažus gadus Vecaucē notika studijas LLA vienam agronomijas un vienam zootehnikas fakultātes kursam. Vecaucē iekārtoja izmēģinājumu lauciņus, atkal sākās LLA mācībspēku pētījumi.

Mācību un pētījumu saimniecība “Rāmava”

1920.gadā Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Padome atzina, ka bez Vecauces vajadzīga vēl otra, mazāka saimniecība Rīgas tuvumā, kura būtu viegli sasniedzama un kuru mācībspēki varētu izmantot demonstrējumiem un dažādiem pētījumiem. Par tādu tika izraudzīta Rīgas pilsētai piederošā Ramas muiža (9 km no Rīgas, Bauskas šosejas malā). LU to ieguva un pārdēvēja par “Rāmavu”. Sākumā “Rāmavu” pārvaldīja kolēģija (vad. P.Lejiņš, doc. J.Vārsbergs un A.Bušmanis). “Rāmavā” pētījumi un studentu praktiskie darbi notika lopkopībā, augsnes mācībā, augkopībā un zālāju saimniecībā.

Ārpus tiešajiem fakultātes uzdevumiem “Rāmava” lielā mērā kalpoja arī vispārējām Latvijas lauksaimniecības interesēm: “Vecaucē” Lauksaimniecības fakultātes studentiem bija jānostrādā obligātā 6 mēnešu prakse, bet “Rāmavā” notika semināri visās lopkopības nozarēs. Semināriem beidzoties, vajadzēja nokārtot ieskaiti. No 1922. līdz 1945.gadam “Rāmavu” vadīja profesors Paulis Lejiņš. Seminārus parasti centās vadīt pats profesors, palīdzot asistentiem. Īpašu uzmanību profesors pievērsa semināriem govkopībā un zirgkopībā. Pārējās lopkopības nozarēs seminārus vadīja docents, vēlāk profesors A.Šmits —Silmalis un asistenti.

Profesora P.Lejiņa pētījumi aptvēra visu, kas notika Rāmavas saimniecībā.: racionāla zemes izmantošana, ganību iekārtošana, augstvērtīgas lopbarības ražošana. Lai izaudzētu augstražīgus lopus, bija jāievēro vairāki priekšnosacījumi: nepārtraukti labi lopu turēšanas un kopšanas apstākļi, pilnvērtīga barība un veselīgas telpas ziemas periodā. Sākumā Rāmavā audzēja un pētīja piecas dažādas govju šķirnes. Divdesmito gadu beigās galvenokārt tika pētītas trīs govju šķirnes: Latvijas sarkanraibā, Latvijas brūnā, Latvijas melnraibā. Ilgstoši ar govīm “Rāmavā” veica dažāda rakstura ēdināšanas un citus izmēģinājumus.

Profesora P.Lejiņa pētījumu metodes bija daudzveidīgas un reizēm netradicionālas. Spriežot pēc tām publikācijām, kuras atrodamas preses izdevumos, un nepublicētiem rokrakstiem, kuri atrodas arhīvos, pētījumi ļāva izdarīt daudz nozīmīgu atziņu tautsaimniecībā. Diemžēl Otrā pasaules kara beigās “Rāmavā” gāja bojā daudzi nepublicētie pētījumu rokraksti un fotouzņēmumi. Tādēļ mūsu rīcībā nav apkopojoša izdevuma par “Rāmavu”. Ilustrācijai publicējam dažu profesora atziņu fragmentus.

P.Lejiņa mērķis “Rāmavā” bija pierādīt, ka labus rezultātus var sasniegt, govis pareizi ēdinot, labi kopjot, un rezultātā —govkopību padarīt par rentablu nozari. Rezultāti neizpalika. Izslaukumi pieauga visām saimniecības govīm.

Par vājo govju pirkšanu P.Lejiņam bieži vien bija jādzird gan kaimiņu, gan strādnieku, gan pašu pārdevēju ironiskās piezīmes. Taču profesors savās lekcijās un pārrunās šos piemērus izmantojis, lai ilustrētu, kā turēšanas apstākļi ietekmē govju produktivitāti. Profesors J.Vanags atstāstīja gadījumu ar govi Raibaļu, kuru, strādājot “Rāmavā”, profesors Lejiņš pats izvēlējies un nopircis tirgū. Pirkšanas laikā govs bijusi grūsna, un drīz tai vajadzējis atnesties (5.laktācijā). Govs bijusi nonīkusi, bet, pēc ārējām pazīmēm spriežot, tai vajadzēja būt labai piena devējai. Kad govs bija nopirkta un nauda samaksāta, profesors P.Lejiņš bijušai govs īpašniecei —lauku māju saimniecei —paskaidrojis, ka viņas govs tagad ceļošot uz Latvijas Universitātes “Rāmavas” saimniecību, lai noskaidrotu produktivitātes kāpināšanas iespējas, un jautājis saimniecei, kādas ir viņas domas par govs pienīgumu. Saimniece atbildējusi, ka lai velti netērējot līdzekļus govs barošanai un kopšanai, jo naudiņa būšot kā zemē nomesta. Viņa pati centusies un vasarā govi labi kopusi, bet vislabākajā piena laikā vairāk par 7 litriem neesot izslaukusi. Profesors Lejiņš paskaidrojis, kur “Rāmava” atrodas, un ielūdzis saimnieci pēc gada paskatīties, kāda viņas govs izskatīsies. Govs Raibaļa pirmajā gadā, atrodoties Rāmavā, t.i., 5.laktācijā, deva 2781 kg piena, 6.laktācijā —4129 kg, 7.laktācijā —5127 kg, bet 8.laktācijā —6726 kg piena ar 228 kg piena tauku. Visi šie P.Lejiņa pētījumi “Rāmavā” uzskatāmi parādīja, ka izšķirošais faktors lopu produktivitātes tālākajā kāpināšanā ir turēšanas apstākļi un lopbarība.

Kopš 1916.gada vairāk nekā pusgadsimtu P.Lejiņš savās publikācijās un runās aplūko cūkkopību. Tūlīt pēc Pirmā pasaules kara P.Lejiņš aicināja aktīvāk pievērsties cūkkopībai, kura visīsākā laikā spēj saražot daudz gaļas un tauku. Atziņās profesors bieži iztirzājis šķirnības nozīmi, kā arī ēdināšanas un turēšanas prasību nozīmi cūkkopībā.

Pareizai zirgu kopšanai profesors P.Lejiņš visu mūžu veltīja īpašu uzmanību, varētu teikt, īpašu gādību un mīlestību. “Rāmavā” tika sākti eksperimenti vietējiem apstākļiem piemērotu zirgu tipa vai pat šķirnes veidošanā.

Apkopojot apzinātās profesora publikācijas un runu pierakstus par lopkopību, minēsim profesora studenta agronoma Viļa Stukuļa rakstīto atmiņās. Bijušais students raksta: lekcijās profesors P.Lejiņš paudis atziņu, ka Latvijas lauksaimniekiem jāpievēršas tikai tādu mājlopu audzēšanai, kas labi piemēroti vietējiem klimatiskajiem, turēšanas un izmantošanas apstākļiem un teicami izmanto saimniecībās ražoto barību. V.Stukulis īpaši atzīst, ka P.Lejiņš ir veicis arī nopietnu selekcionāra darbu.

Profesors P.Lejiņš lauksaimniekiem izteica arī savu pētījumu un novērojumu rezultātus augkopībā. Viņš arvien uzsvēra, ka, lai iegūtu no visām laukaugu kultūrām augstas ražas, noteikti jāievēro augu maiņa. Lopbarības graudaugus viņš ieteicis mistrojumos, tos veidojot no četrām kultūrām —auzām, miežiem, zirņiem un vīķiem. Izmēģinājumi pierādīja, ka šādiem mistriem ir daudz augstāka raža nekā šīm kultūrām tīrsējā. Bez tam šādi graudaugu un pākšaugu mistri bija bioloģiski pilnvērtīga lopbarība, jo tajā bija augsts proteīna saturs. “Rāmavā” veiktie pētījumi pierādīja, ka paralēli lopbarības graudaugiem katrā ziņā jāaudzē arī kartupeļi un lopbarības sakņaugi. Kaut gan “Rāmavā” ieguva samērā augstu graudaugu ražu, tomēr kartupeļi un lopbarības bietes no katra sējuma hektāra deva divas reizes vairāk barības vienību nekā graudaugi.

Paralēli graudaugiem “Rāmavā” plaši audzēja daudzgadīgos sētos zālaugus —āboliņu un stiebrzāļu mistrus. Sevišķi neatlaidīgi tika propagandēta āboliņa un lucernas audzēšana, kas tika atzīta par pamatu pilnvērtīgas un lētas, proteīnu saturošas lopbarības ražošanai. Lai pagarinātu zaļās masas izbarošanas periodu rudens mēnešos —oktobrī, novembrī un decembra pirmajā pusē, kā arī lai nodrošinātu izlīdzinātu pāreju no vasaras uz ziemas barību, profesors Lejiņš ieteica kacenkāpostu audzēšanu.

Profesora P.Lejiņa laikabiedri atstājuši atmiņas par viņu kā saimniekošanas sistēmas veidotāju. Daudzi atzīmē, ka profesoram bija raksturīga ārkārtīga kārtības mīlestība, pilnīga, pat pedantiska noteiktība. Viņš augsti cienījis katra darbinieka vai strādnieka pienākuma apziņu. Viņš necietis cilvēkus, kas runājot neskatījušies acīs. Lasāma arī tāda atziņa, ka profesors P.Lejiņš pieder pie lauksaimniecības zinātnes visplašākā un dziļākā vēriena teorijas un prakses speciālistiem un pētniekiem. Interesentiem ir iespēja vēl daudz uzzināt, ieskatoties LZA veidotā izdevumā “Pauls Lejiņš dzīvē un darbā”, Rīga, 1983. un S.Timšāna monogrāfijā “Zemes spēks. Akadēmiķa Pauļa Lejiņa dzīve un darbs”, Rīga, 1983.

P.Lejiņa darbības laikā “Rāmavu” dēvēja gan par Latvijas zemkopju cerību, gan par vietu, kur notiekot “brīnumi” lopkopībā. Nereti šī saimniecība bija arī kritikas un satīras objekts, jo bieži vien talantīgā saimniekotāja un eksperimentētāja darbību ne visi izprata. Noslēgsim ar citātu no publikācijas “Jaunākajās Ziņās” 1931.gadā: “Ja braucat gar muižu dienā vai vakarā, tad Lejiņu parasti redzat pie kūts. Un jāsecina, ka šis agronoms —pats lauksaimnieks —docents, Lauksaimniecības fakultātes dekāns, redaktors, iecienīts radiofona lektors —P.Lejiņš tieši kūtī sasniedzis brīnumus. Saimniecībā ir 70 slaucamas govis, 4 buļļi, apmēram 30 jaunlopi, un par katru viņš zina pastāstīt pēdējo sīkumu. Skatot viņu, ir it kā kauns, neveikli. Esi it kā piespiests atminēties tos pārāk daudzos lauksaimniekus, kas nezina, cik govju kūtī, kā kuru sauc (..) Ja lopkopība Rāmavā uzrāda labas sekmes, tad tas atkārtoti liecina, ka arī pašam saimniekam jābūt apveltītam ar gribu, mīlestību, interesi uz savu darbu(..).”

P.Lejiņš līdz mūža beigām vadīja arī otru pētījumu saimniecību “Rimeikas” Valmieras rajonā. Te bija ne tikai Paula Lejiņa dzimtās mājas un viņa vadītā saimniecība un izmēģinājumu bāze, bet arī valsts darbinieku, zinātnieku un kultūras darbinieku tikšanās vieta. Katru vasaru profesors viesus iepazīstināja ar pētījumu un novērojumu rezultātiem. Profesors bija arī labs praktisks dārzkopis. Jau pusmūža gados, pārņemdams tēva mājas, viņš iestādīja krietnu augļu dārzu. Visus ilgos gadus viņš to kopa. Rimeikas bija Rāmava miniatūrā, veidotas pilnīgi pēc saimnieka iecerēm un plāna.

Turpinājums — seko