Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Tās ir ļoti lielas, paliekamas vērtības, ko viņš mums atstājis

Ievadvārdi Miervalža Birzes atceres sarīkojumā Rīgā 2001. gada 21. martā. Pēc ieraksta diktofonā

Šī ir pirmā dzimšanas diena, ko vadām bez viņa un vadām 21.gadsimtā. Miervaldis tātad ir palicis 20.gadsimtā, Latvijai lielajā gadsimtā, kas viņu noturēja, neatlaida un bija vienīgais Miervalža mūžā. Vēl ir pāragri dot viņa mūža vērtējumus, atstājot tādus varbūt uz simto dzimšanas dienu. Bet vai vispār tādi būtu jādod? Šodien mums ir atmiņu vakars, vēstuļu un apceres vakars, kad mēs runāsim par rakstnieku, par ārstu, par draugu, par ļoti būtisku latviešu rakstnieku, notikumu vērtētāju, Latvijas 20.gadsimta hronikas rakstītāju.

Tātad — ārsts. Pēc izglītības un sākotnējās profesijas, kurā Miervaldis Bērziņš Cēsu tuberkulozes sanatorijā strādāja gandrīz septiņpadsmit gadus, bet, ja ieskaita tos gadus, kad viņš koncentrācijas nometnēs veica medicīnisko aprūpi kā sanitārs jeb pflēgers, tad iznāk vēl ilgāk. Daudzi ārsti ir kļuvuši par izciliem rakstniekiem. Populārākie piemēri ir Antons Čehovs, Aksels Munte un Vikentijs Veresajevs. Latviešu literatūrā — Ārija Elksne, Vitāls Oga un Jānis Liepiņš. Varētu minēt arī Aleksandru Čaku un pa daļai Aleksandru Grīnu, kuri nepabeidza medicīnas studijas. Daudzi no šiem ārstiem raksta par medicīnas tematiem, un arī Miervaldis Birze par to rakstijis. Bet tas nav būtiskākais. Es domāju, ka būtiskākais ir ārsta humānisms, novērotāja spēja un analītiķa skatiens. Tas, ka viņš bija diagnožu meistars. Ārstam jābūt arī bez sentimenta un iežēlināšanas. Viņam jāsaka patiesība, ja viņš grib būt labs ārsts. Varbūt šīs mediķa īpašības deva Miervadim Birzem ļoti daudz arī kā rakstniekam. Šīs divas profesijas viņa mūžā nav šķiramas.

Otra iezīme, par ko es gribētu runāt, ir Miervaldis Birze kā kreisi orientēts inteliģents un viņa sociālā taisnīguma izjūta. Viņš bija pret abiem totalitārismiem — pret nacionālsociālismu un pret komunismu. Viņš nāca no sociāldemokrātu ģimenes, viņa tēvs bija sociāldemokrāts, Rūjienas pilsētas galva, Ulmaņa laikā tika arestēts. Miervaldim 1940.gadā bija ilūzijas par jauno varu, viņš zināmā mērā pauda simpātijas kreisajai strāvai, cerēdams, ka tiks atjaunota Satversme. Medicīnas fakultātē viņš kļuva par arodorganizācijas vadītāju, iestājās komjaunatnē. Pēc tam viņš Valmierā tika apcietināts un faktiski izglābās, tikai pateicoties savam otrajam (vai pirmajam) vārdam — Augusts, kāds bija arī viņa tēvoča vārds. Kad uz nošaušanu izsauca Augusta Miervalda Bērziņa vārdu, tēvocis iznāca soli uz priekšu… Tā Augusts Miervaldis Bērziņš pazuda, palika tikai Miervaldis Bērziņš. Tālāk nāca viņa plaši aprakstītās gaitas cauri Valmieras cietumam, Salaspilij un Vācijas koncentrācijas nometnēm.

Mēs diezgan negribīgi runājam par ebreju holokaustu Latvijā, kur hitleriskās okupācijas laikā gājuši bojā 65 līdz 80 tūkstoši cilvēku. Bet mēs vēl mazāk un vēl negribīgāk runājam par tiem 15 tūkstošiem latviešu, kas gāja bojā Hitlera okupācijas laikā. Tos sauca par sarkanajiem latviešiem. Nu, tā varētu arī teikt, bet es domāju, ka viņu vidū bija ļoti daudzi nevainīgi cilvēki. Būtībā Miervaldis Birze ir vienīgais, kas uzcēlis šiem cilvēkiem paliekamu pieminekli. Ar saviem autobiogrāfiskas ievirzes stāstiem un aprakstiem, arī ar garo stāstu “Visiem dārzā rozes ziedi…”— par Valmieras komjauniešiem Krūtaiņiem. Tas ļoti aizkustināja ar emocionālo stāstījumu, es gandrīz teiktu – bez ideoloģijas, drīzāk kā tāds eksistenciālistisks stāstījums par cilvēka bezspēcību varas priekšā.

Es katrā ziņā domāju, ka tā bija ļoti liela laime latviešu literatūrai un latviešu tautai vispār, ka Miervalža Birzes (Bērziņa) mūžs nebeidzās ne Valmieras Ķelderlejā, ne Hitlera Vācijas sabrukuma dienās, ne piecdesmito gadu sākumā, kad kara un nometņu izvārdzinātais Miervaldis, jaunais tuberkulozes ārsts, uz vairākiem gadiem kļuva par šķietami nedziedināmu tuberkulozes pacientu. Un tomēr liktenis bija žēlīgs un deva Miervaldim piecdesmit pagarinājuma gadus. Deva piecdesmit gadus — veselu mūžu! Un reizē deva arī iekšēju brīvību. Profesoram Haraldam Biezajam ir grāmata “Nebīsties — saki tā, kā tas ir!” Tie ir mācītāja Maldoņa vārdi. Un Miervaldis Birze, vairākkārt skatījies nāvei acīs, dzīvoja īstu dzīvi. Varbūt neīstā laikmetā. Būdams nacisma represiju upuris, viņš komunisma režīma apstākļos varbūt varēja atļauties vairāk nekā citi un cerēt savas brīvdomības redzēt arī publicētas.

Miervaldim Birzem tātad piemita kāpināta sociālā un arī nacionālā taisnīguma sajūta. Kā vēl viena būtiska iezīme būtu minama viņa ļoti augstā gara kultūra, ārkārtīgi augstā inteliģence, ļoti smalkā gaume — mākslā, mūzikā, tieksme saskatīt būtisko pat sīkās lietās. Es gribētu teikt — viņa absolūtā dzirde dzīvē. Tā cilvēkiem nepiemīt bieži. Viņš bija ļoti godīgs latviešu rakstnieks un, es domāju, ļoti daudziem viņš bija vairāk nekā rakstnieks. Viņš bija sirdsapziņa, ļoti objektīvs laikmeta kolīziju vērtētājs, Latvijas dramatiskās 20.gadsimta otrās puses vēstures hronists. Birzes labākajos darbos nebija pārspīlējumu.

Birze bija savrupceļa gājējs, kas vairījās no Rīgas un biedrību kņadas un amatiem, no prezidijiem un prezentācijām. Viņš izvēlējās Cēsis, Raiskumu. Patvērās Gaujmalā. Toreiz jau tādu piļu kā tagad Baltezerā un citur Latvijā nebija, un viņa jaunuzceltā māja Gaujas ielā 85 likās ļoti eleganta, kā pārcelta no Harca vai Alpu kalniem. Un no šīs skaistās mājas, no Kvēpenes ozola Latvija varbūt bija labāk redzama nekā no Rīgas. Daba, mūzika, labas grāmatas, ceļojumi, ģimene, piederīgie, reti draugi, rezignācija, skumjš, bet tomēr optimisms. Daudzi Miervaldi Birzi uzskatīja par šķautņainu, atskabargainu, negāciju pilnu cilvēku. Bet varbūt liktenis bija viņu tādu veidojis. Es tomēr gribētu teikt, ka Mirvaldis vairāk bija pretstatu cilvēks. Dzīvē viņš bija reizē ārsts un pacients, reizē sociāldemokrāts un nacionālists, bieži vien viņš bija galējs pesimists un reizē rakstnieks ar izlīdzinātu, harmonisku rokrakstu, cilvēks ar ļoti vārgu veselību, bet ļoti lielu vitalitāti līdz pat pēdējam mūža gadam, kad viņš sāka ļoti slimot. Man bija tā laime pēdējos divdesmit Miervalža mūža gadus būt viņam samērā tuvam, iedrošinos pat sacīt — draugam, jo tieši no slimnīcas, neilgi pirms aiziešanas mūžībā, viņš atsūtīja man vēstuli, lai atnākot pie viņa. Es pats biju slims un nevarēju toreiz aiziet. Pēc tam viņš man atrakstīja, ka neko lielu viņš nav gribējis teikt, tikai lūgt, lai es, kad viņu izvadīs, teiktu atvadu vārdus kapličā. Man viņa vēstules palikušas. To ir daudz. Ilgonis Bērsons saka, ka varētu būt kādas piecdesmit, jo tik daudz manu vēstuļu esot Miervalža arhīvā. Varbūt kādreiz būtu jāuzraksta atmiņas.

Pieminot savu Sibīrijā bojā gājušo draugu un kursa biedru Alfu Sniķeru, Miervaldis iestājās arī korporācijā Fraternitas Metropolitāna, kaut arī, es domāju, īsti tajā neiejutās. Viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, bija Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, Latvijas Medicīnas akadēmijas Goda doktors un Cēsu Goda pilsonis. Viņš saņēma arī Žaņa Grīvas prēmiju un Andreja Upīša prēmiju. Tās visas ir formālas balvas, un es domāju, ka Miervaldis bija imūns pret šiem un vispār pret jebkādiem pagodinājumiem. Galvenais bija padarītais darbs.

Būtiskais ir tas, ko viņš darījis, ko atstājis. Savā 65 gadu jubilejas vakarā, ko man bija uzticēts vadīt, viņš skaidroja, kāpēc reizēm iznākot nodarboties ar sīkumiem. Un es gribētu citēt viņa vārdus: “Reiz, kad biju avīzei uzrakstījis gabaliņu par bedrainu ielu, man kāds paziņa jautāja, vai nebūtu lietderīgāk rakstīt kaut ko nopietnāku. Kaut ko mūžībai? — jautāju. Varētu teikt arī tā — man atbildēja. Nē, es teicu, es rakstu arvien tikai savam laikam. Mūžība, rakstnieka darbu ilggadība vai nu a t n ā k, vai arī n e a t n ā k pati.”

Šajā pašā vakarā, kas notika 1986.gadā, Miervaldis Birze runāja par to, ka lasītāju paliek ar katru gadu mazāk. Jo tai brīdi, kad skatās televizoru, lasīt nevar, un kad skatās videofilmu, arī grāmatu klēpī netur. Miervaldi ļoti nodarbināja doma par draudošo garīgo okupāciju, kas varētu iznīcināt mūsu pašu kultūru, par subkultūru un prāta trulību.

Jā, lasītāju kļūst mazāk. Un var iznākt tā, ka būs kāda paaudze, kas pilnīgi aizmirsīs Miervaldi Birzi (būtībā jau arī Guntis Berelis savā grāmatā viņu piemin tikai garāmejot). Bet pēc tam būs ārkārtīgi interesanti: kāds literatūrzinātnieks viņu sameklēs un uzrakstīs par viņu, jo viņam ir būtiskas lietas. Es domāju, ka astoņdesmito gadu esejām, tādām kā “Veltījums mātei”, tāpat neatkarības atgūšanas gadu dienasgrāmatām ir paliekama vieta latviešu literatūrā, un tas Birzem nodrošina to apcerēto mūžību. Jo būtībā šīs viņa piezīmes, gan dažādos izdevumos publicētas, aptver gandrīz deviņus gadus — no 1987. līdz 1995.gadam. Varbūt tās vajadzētu izdot ar komentāriem, jo tās ir būtiskas laikmeta liecības, varbūt kaut kādā ziņā pielīdzināmas Kārļa Skalbes “Mazajām piezīmēm”, kaut arī citā toņkārtā un citā noskaņā rakstītas.

Ir izveidojusies Miervalža Birzes piemiņas komisija, ko vada cienījamais Ilgonis Bērsons. Varbūt tai būs kādi ierosinājumi. Es gribu teikt, ka laikmetu griežos ne tikai rakstnieki, bet arī cilvēki vispār apbrīnojami ātri aizmirstas, jo būtībā mēs esam iegājuši pilnīgi jaunā dzīvē — ar pilnīgi jaunām vērtībām, ar jauniem priekšstatiem. Mēs esam iegājuši tirgus dzīvē, arī postmodernistiskas kultūras dzīvē. Miervaldis 1990.gadā dienasgrāmatā rakstīja: “Miris itāļu rakstnieks Alberto Morāvija, kaut viņam bija pavisam jauna sieva. Miris visiem saprotams rakstnieks. Eiropas literatūrā tādu paliek mazāk. Spriežot pēc šīs pazīmes, Latvija atrodas Eiropā.” Domāju, ka savi cienītāji būs gan saprotamiem, gan nesaprotamiem rakstniekiem. Miervaldis Birze piederēja pie saprotamiem rakstniekiem, bet, es domāju, šis apstāklis nedara viņu nevērtīgu arī 21.gadsimtā, kad nu galīgi ar abām kājām ieiesim Eiropā.

Cēsīs pie Gaujas 1998.gada vasarā Foto: Arnis Blumbergs, “LV”