Par valodas ekonomisko vērtību

Latvijas Universitātes profesors Dr.habil.philol. Andrejs Veisbergs:

Jāatzīst, ka globalizācija ilgākā laikā, piemēram, 100 gados, draud latviešu valodai ar iznīcību - tā ir pārāk maza, pārāk individuāla, pārāk vāja, bez pietiekamas ekonomiskās bāzes, bez pietiekami nopietnas tirgus vērtības globālā aspektā.

Dažs Latvijā redz izeju fundamentālismā - atgriežamies pie Endzelīna valodas, noslēgsimies, iztīrīsim valodu, piespiedīsim citus runāt latviski, nerunāsim citās valodās, saņemsimies, nepadosimies. Arī tas nav daudzsološs ceļš un, ja vispār iespējams, neko vairāk kā valodas iekonservēšanu nesola. Bet iekonservēšana ir pirmais solis uz valodas attīstības apturēšanu, tās nomērdēšanu. Valodai, ja tā ir dzīva, ir jāmainās.

Manuprāt, vienīgā reālā izeja ir palielināt latviešu valodas ekonomisko vērtību šai globalizācijas procesā - tas ir, pieņemt lielās spēles noteikumus. Tikai tā mēs varam noturēt tās pozīcijas, jo pašu procesu apturēt acīmredzot nav iespējams. Stiprinot ekonomisko vērtību, mēs glābjam arī neekonomisko, neracionālo, nepragmatisko, savdabīgo, identisko, to, kas faktiski mums vistuvākais un dārgākais.

Runājot par latviešu valodu globālā tirgus apstākļos, grūti iedomāties citus valodas ekonomiskās vērtības komponentus kā tikai tās lietošanas vērtību ikdienā, apritē. Šeit, runājot ekonomiskā valodā, ir vērts investēt - jaunajās tehnoloģijās, elektroniskajos aparātos, vārdnīcās, valodas apguves līdzekļos, izglītības programmās, pašsaziņas līdzekļos.

Jāatceras, ka latviešu valodai arī vietējā tirgū ir bargi un lieli konkurenti - gan krievu, gan angļu valoda, tāpēc tās vērtība ir jāceļ arī mākslīgi, tā jākompensē. Valodas ekonomisko vērtību var celt arī ar politiskiem un juridiskiem līdzekļiem, piemēram, likums, kas paredz produktu un medikamentu lietošanas pamācību nepieciešamību latviski, tieši ceļ valodas ekonomisko vērtību. Lai cik nepatīkami tas skanētu, zināmi represīvie mehānismi var būt arī efektīvi. Galu galā arī ekonomikā tie tiek ik pa laikam lietoti. Pieņemot tirgus ekonomikas uzspiestos likumus un gudri spēlējot tiem pretim, spēle nav zaudēta.

Visbeidzot, vēlme saglabāt valodu nav tikai sentimentālisma, patriotisma vai nacionālisma izpausme, tai ir arī instinktīvi racionāls pamats. Dažādība un citādība ir vērtība un spēks, kas parasti redzams krīzes situācijās, tāpēc šī, it kā neracionālā vēlme saglabāt savu valodu arī globālā cilvēces mērogā ir vēlama un nest labumu.

“DIENA”