Lai skaudro sāpju reizē būtu tuvāk remdinājums

Par telefonakciju onkoloģiskajiem slimniekiem

Šodien aprit divas nedēļas, kopš sākusies telefonakcija “Neklusē par sāpēm”, kuru organizē Latvijas Pretvēža apvienība. Telefonakcijā, kura plānota līdz 1.jūlijam, tiek aicināti piedalīties onkoloģiskie slimnieki un viņu tuvinieki, ģimenes ārsti, lai, piezvanot pa bezmaksas informācijas tālruni 8000099, pastāstītu par sāpēm, par to, vai saņem pietiekamu pretsāpju terapiju, un vienlaikus iegūtu sev nepieciešamo informāciju par sāpju remdēšanas iespējām.

Kā liecina Latvijas Onkoloģijas centra dati, pēdējo desmit gadu laikā saslimstība ar vēzi Latvijā ir palielinājusies teju par desmit procentiem (9,6%), pagājušajā gadā vien ļaundabīgais audzējs no jauna konstatēts 8567 cilvēkiem. Šis skaitlis ir pielīdzināms vienas Latvijas mazpilsētas iedzīvotāju skaitam.

Pavisam Onkoloģijas centra uzskaitē pagājušajā gadā bijuši 49 583 cilvēki, aptuveni četri tūkstoši miruši ar diagnozi — vēzis.

Statistika liecina, ka vairāk nekā pusē gadījumu — 60,6 procentos — vēzis tiek konstatēts ielaistā stadijā — 3. un 4.stadijā. Pērn 4.stadijā konstatēts katrs ceturtais saslimšanas gadījums — 25,9 procenti no kopskaita.

Lai arī mediķi izpētījuši, ka cilvēka ķermenī ir aptuveni 100 vietas, kurās var atrasties ļaundabīgais audzējs, Latvijas ārstu apkopotie dati liecina, ka vismaz pēdējos divos gados vīriešiem vēzis visbiežāk konstatēts plaušās, prostatā un kuņģī. Sievietēm visbiežāk diagnosticēts krūts, ādas un dzemdes vēzis.

Cilvēki, kuriem konstatēts ļaundabīgs audzējs, ļoti bieži cieš no sāpēm. Kā “Latvijas Vēstnesim” pastāstīja Valsts hematoloģijas centra vadītāja, Latvijas Pretvēža apvienības prezidente docente Sandra Lejniece, jau pirmās telefonakcijas “Neklusē par sāpēm” dienas liecinājušas, ka situācija Latvijā ir daudz sliktāka, nekā prognozējuši akcijas organizētāji. “Jau nākamajā dienā pēc akcijas sākuma mums piezvanīja 130 cilvēki. 1.aprīlī, tas ir nepilnas nedēļas laikā, zvanu skaits tuvojās trijiem simtiem — 270 vēža slimnieki un viņu tuvinieki, draugi bija piezvanījuši, lai pastāstītu par savām problēmām. Izrādās, ka ļoti daudzos gadījumos sāpes netiek ārstētas, lai gan slimnieki par tām sūdzas. Pretsāpju medikamentus ir tiesīgi izrakstīt ģimenes ārsti (Rīgā un tajos Latvijas lauku rajonos, kur nav onkologa), taču bieži vien uz vizīti pie ģimenes ārsta ir jāgaida garā rindā, kas var iestiepties pat pāris nedēļu garumā.”

S.Lejniece uzskata, ka šāda situācija ir nepieļaujama, tāpat nenormāls ir fakts, ka bieži vien bezmaksas pretsāpju medikamentus ģimenes ārsti izraksta nepietiekamā daudzumā, piemēram, vienu medikamentu oriģināliepakojumu izraksta ar bezmaksas recepti, bet otra slimniekam jāiegādājas par naudu. Kā liecina telefona zvani, ļoti bieži slimniekiem vispār trūkst informācijas par pretsāpju terapijas iespējām. Nedaudz labākā situācijā par Rīgas slimniekiem, kam pretsāpju medikamenti jāmeklē pie sava ģimenes ārsta, jo Onkoloģijas centra speciālisti nav tiesīgi tos izrakstīt, ir to lauku rajonu pacienti, kuros ir saglabāta onkologa štata vieta. Taču, kā pastāstīja S.Lejniece, šādu vietu Latvijā ir samērā maz.

Valsts attieksmi pret vēža slimniekiem uzskatāmi pierāda pretsāpju medikamentu kompensācijai atvēlētie līdzekļi. Latvijā, kur ir aptuveni 2,3 miljoni cilvēku, šim mērķim atvēlēti vien 350 tūkstoši eiro. Turpretim Slovēnijā, kur iedzīvotāju ir gandrīz tikpat, cik pie mums, — aptuveni 2 miljoni — pretsāpju medikamentiem atvēlēti 5,3 miljoni eiro. Igaunija (1,7 miljoni iedzīvotāju) šīm vajadzībām atļaujas tērēt vienu miljonu eiro.

S.Lejniece uzskata: šāda valsts attieksme pierāda, ka onkoloģiskie slimnieki Latvijā cieš un mirst sāpēs vairāk nekā kaimiņvalstīs.

Telefonakcijas rezultātā iecerēts veidot statistikas datu apkopojumu un iepazīstināt ar to ne vien mediķus un sabiedrību, bet arī valsts atbildīgās amatpersonas un ministrijas.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore