Par hipotēzēm, nepierādītām un nepierādāmām

Prof. emeritus Oļģerts Krastiņš — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Zinātne un reliģija tuvinās

Manā jaunībā zinātniskais pasaules uzskats skaitījās vienīgi pareizais. Turklāt viens tā virziens — dialektiskais materiālisms. Reliģija kā otra pasaules uzskata paradigma tika noliegta un apkarota.

Latvijai atgūstot neatkarību, arī vecās valdošās reliģijas ir atguvušas savas tiesības un īpašumus. Parādās pavisam jaunas un dīvainas ticības izpausmes.

Cilvēkam, kurš ir samērā pietiekami informēts par modernās fizikas, astronomijas, biotehnoloģijas un citu zinātņu sasniegumiem un kurš vienlaikus grib būt reliģisks un ticēt aizkapa dzīvei, nav viegli. Ja grib ar vienu kāju stāvēt zinātnē, ar otru reliģijā, attālums ir stipri par lielu.

Tādēļ intensīvi tiek meklēti ceļi, kā zinātni tuvināt reliģijai — un otrādi. Abas puses ir gatavas būtiski piekāpties.

Latvijā izplatītāko reliģiju pamatā ir kristietība, un svētā grāmata ir Bībele. Manā bērnībā tā bija atrodama vai katrā lauku sētā. Taču vecie cilvēki bija pārliecināti: “Neviens vēl Bībeli nav izlasījis no sākuma līdz beigām!”. Nolēmu to izdarīt, taču neveicās. Bībelē, īpaši Vecajā Derībā, ir tik daudz loģisku pretrunu, mūsdienu morālei nepieņemamu likumu, ka lasīšana kļūst gandrīz neiespējama. Ja Bībeli lasa kā svētu grāmatu, nevis vienkārši kā senu vēsturisku dokumentu, tad pavisam neomulīgi kļūst, nonākot līdz likumiem par daudzajiem asiņainajiem un nežēlīgajiem upurēšanas rituāliem. Mūsdienās parasti izdod tikai Bībeles pēdējo daļu — Jauno Derību, kur pretrunu mazāk, īpaši molrālpsiholoģiskajos aspektos. Jaunākās paaudzes mācītāji vai vienā balsī uzsver, ka Bībele nav uztverama tieši, bet tikai caur alegorijām un līdzībām.

Jāmeklē cita “pajumte” Debesīm un Ellei. Tur, kur veci ļaudis saskatīja debesis, izrādās, ir ļoti neviesmīlīgs kosmiskais tukšums, briesmīgs sals, gaisa trūkums, nāvējoša radiācija. Paradīzi tur iekārtot nevar. Ellei zemes centrs būtu piemērotāks: briesmīgs karstums, par ko liecina vulkānu izvirdumi, vēl briesmīgāks spiediens. Tikai — vai nebūs pašauri, ja visu cilvēces paaudžu grēciniekiem tur būs jāatrod kaut vai cietumnieka lāviņa?

Lai pavērtu jaunus ceļus zinātnei un vienlaikus to tuvinātu reliģijai, tiek hipotētiski pieņemts un pat matemātiski pamatots, ka mūsu četru dimensiju telplaika pasaulei paralēli eksistē kāda cita antipasaule, gara pasaule, pasaules informācijas lauks vai vēl kas cits. Tādēļ paralēli mums ierastajām trijām telpas un vienai laika dimensijai eksistējot vēl piektā un sestā, septītā, astotā, devītā dimensija, un daži autori domā, ka to ir vēl vairāk.

Kādas iespējas pavērtu vēl viena dimensija, to parādīsim ar vienkāršu piemēru. Uz kuģa klāja ir aplī saritināts virves ritulis. Ja to izstiepj taisnu, garums ir 200 metri (attālums no mūsu Zemes līdz Andromedas miglājam esot miljoniem gaismas gadu — bezgalīgi liels). Bet, ja tā pati virve ir satīta ritulī un abi gali nolikti blakus, tad otrajā dimensijā attālums starp tiem ir niecīgs vai tie pat saskaras. Piektajā dimensijā mūsu zemes iedzīvotāji varētu paspiest roku Andromedas miglāja gudriniekiem un apmainīties ar informāciju vismaz zemapziņas līmenī.

Piektās — devītās dimensijas nepieciešamība izrietot no visaugstākās matemātikas diferenciālvienādojumu sistēmām, tenzoru algebras u.c. Skatoties šodien jau ierastajos Einšteina relativitātes teorijas pierakstos, māc šaubas, vai tie būs pa zobam parastam matemātikas maģistram, nerunājot nemaz par citu zinātņu pārstāvjiem.

Bet jautājuma filozofiskā puse slēpjas citur. Piektā un tālākās dimensijas nav atklātas ne ar kādiem fizikas eksperimentiem. Ja nu vienīgi kaut kāda informācijas kustība ar ātrumu, kas pārsniedz gaismas ātrumu un ir pretrunā ar slaveno Einšteina relativitātes teoriju.

Tiek pat postulēts, ka šajā tālāko dimensiju (gara, informātikas lauka u.c.) pasaulē valda pavisam citi fizikāli likumi nekā mūsējā. Jau mums pazīstamā laika dimensija ļoti būtiski atšķiras no trim telpas dimensijām.

Kur ir pierādījums, ka tajās, ja tās vispār ir, spēkā ir mūsu četru dimensiju laiktelpas apstākļos izstrādātie diferenciālvienādojumi, lai cik sarežģīti tie arī būtu?

Matemātiķi vienmēr ir centušies savu zinātni pacelt pāri citām kā universālāku, piemērotāku ģeniālu aizpasaules prognožu pamatošanai utt.

Tomēr hipotēze par to, ka Dievs rēķina ar tādu pašu kalkulatoru vai datoru kā mēs, ir un paliek nepierādīta hipotēze.

Bībele tomēr ir sevišķa grāmata

Iepriekšējā nodaļā mēs diezgan rezervēti izturējāmies pret Bībeli kā svētu un interesantu lasāmvielu vai padomdevēju mūsdienām. Tomēr tā ir grāmatu grāmata, kurā var atrast pirmsākumus daudzām mūsdienu šķietami absurdām un sabiedrībā ļoti jutīgām parādībām. Tādēļ gandrīz bez komentāriem citēsim vienu vietu no 5.Mozus grāmatas 14.nodaļas 21.panta: “Jums nekādu maitu nebūs ēst; tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos, to dodi, lai viņš to ēd, jeb pārdodi to kādam svešam; jo tu esi svēta tauta tam Kungam, savam Dievam …” (citēts no 1877.gada Jelgavas izdevuma 205.lpp.).

Vai Mozus, diktēdams savu lielo likumu grāmatu, iedomājās, ka šī norma radīs vēlākos gadu tūkstošos komplementāru pāri “cionisms — antisemītisms”, kas nodarīs tik lielu ļaunumu abām pusēm?

Arī Jaunajā Derībā jeb Testamentā ir vietas, kas jau pagājušā gadsimta sākumā atbaidīja cilvēkus no baznīcas. Mana nelaiķa māte, ļoti taisnprātīgs un godīgs cilvēks, vairākkārt stāstīja, ka pirmo reizi baznīcas rituālam (altāra sakramentam jeb svētajam vakarēdienam) viņa gatavota jau bērnībā. Kad mācītājs devis viņai maizīti, teikdams “… tā ir Jēzus Kristus miesa”, un biķeri ar sarkanu vīnu, teikdams “… šīs ir manas asinis”, viņa doto izspļāvusi saujā, dabūjusi no savas mammas dunku sānos un vairs uz baznīcu netikusi vesta. Vēlāk viņa stāstīja: “Es taču nebūšu kanibāls!”

(Šis rituāls aprakstīts Mateusa (Mateja) evaņģēlija 26.nodaļas 26.–28.pantā, minētā izdevuma 2.daļas 35.lappusē un daudzos īsajos baznīcas katehismos, ko, cik zinu, lieto arī mūsdienās.)

Šodien, veicot minēto rituālu, to sagatavo ar paskaidrojumiem, ka tas viss ir tikai simboli. Taču simboli ir tik spilgti, ka jūtīgāks cilvēks nespēj tos pieņemt.

Mūsdienu lasījumā savādi skan arī sieviešu ignorēšana tiklab Vecajā, kā Jaunajā Derībā. Jau pašas piramīdas galotnē ir Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars (arī vīriešu dzimtē!). Kad Dievs Tēvs bija nolēmis radīt dēlu, viņam vajadzēja izvēlēties sievieti no cilvēku vidus. Dieva līmenī, cik var spriest, sieviešu nav.

Arī Jēzum Kristum visi mācekļi, vēlākie evaņģēlisti, bija vīrieši. Lielajam Skolotājam nebija nevienas skolnieces.

Šai tradīcijai sekoja arī vēlāko laiku baznīcas. Cik esmu lasījis vēstures avotus, neesmu pamanījis nevienu pāvesti, kaut vai kardināli, sievieti. Vai tad jābrīnās, ja kāds mūsdienu arhibīskaps atsakās ordinēt sievietes par mācītājām? Vairāk izbrīnu rada, ka baznīcu halles un bazilikas dievkalpojumu laikā galvenokārt pilda tieši sievietes.

Īsas sarunas ar Andri Buiķi

Viens no Latvijas zinātniekiem, kurš pievērsies transcendentālo pasauļu eksistences problēmām, ir akadēmiķis Andris Buiķis. Kā viņš izsakās savās intervijās, viņam patīkot diskutēt ar visiem, kurus interesē šie jautājumi. Šī raksta autoram, arī Zinātņu akadēmijas loceklim, ar Andri Buiķi akadēmijas kuluāros ir bijušas tikai ļoti īsas sarunas.

Mans pirmais jautājums bija:

“Vai jūsu jauno grāmatu (“Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam”. — R: Madris, 2001, — 215 lpp.) var likt plauktā blakus slavenajai Edgara Imanta Siliņa grāmatai “Lielo patiesību meklējumi”?

Atbilde: “Es esmu centies iet tālāk.”

Tā varētu būt, ja par tālākceļu uzskata pārdrošu un nedrošu hipotēžu izvirzīšanu, mēģinājumus ielauzties paralēlajās pasaulēs, par kurām vēl ir tikai norādes un minējumi. Edgars Imants Siliņš ir atradis pārsteidzoši daudz jauna un plašākai sabiedrībai nezināma tajā pašā mūsu četru dimensiju telplaika pasaulē. Līdz ar to pamatojumi ir daudz drošāki, ilustrēti ar fotoattēliem un grafikiem, līdz ar to teiktā ticamības pakāpe daudz augstāka.

Otrs jautājums, ko paguvu uzdot, bija šāds:

“Jūs ļoti daudz esat pētījis nedzīvās dabas aizspoguļa valstību: vērpes laukus, torsionus u.c. Tāpat esat gandrīz vai pierādījis, ka cilvēkam ir jābūt dvēselei, kura paliek pēc miesas nāves. Bet jūsu grāmatā neatradu par pārējo dzīvo pasauli: no suņa līdz sienāzim (tā jautāju), precīzāk būtu — līdz baktērijai un amēbai. Vai arī tiem ir dvēseles paralēlajā pasaulē, vai no viņiem kas paliek pāri pēc ķermeņa nāves?” Atbilde bija nopietna zinātnieka cienīga: “Par to vēl neesmu padomājis…”

Turpmāk — vēl