Par bēgļu bērna grāmatu, kas Latviju ievieto pasaules iztēlē

Apgāds “Atēna” laidis klajā Kanādas latvieša Modra Ekšteina pārdzīvojumu grāmatu “Ceļā kopš rītausmas”

Grāmatas vākam autors izmantojis savu bērnu dienu fotogrāfiju no bēgļu nometnes Vācijā

Šī stāsta autors piedzima Latvijā 1943.gadā, tādā kā starpbrīdī: 1944.gada vasarā viņš kopā ar māti un māsu atradās slazdā starp vācu un krievu frontes līnijām, deniņos viņu viegli ievainoja šķemba, un ar laiku viņš tik dedzīgi vēlējās izprast savu un savas dzimtas likteni, ka izvēlējās vēsturnieka profesiju.

Bērnību Modris Ekšteins pavadīja kara plosītajā Eiropā un vēlāk nonāca Kanādā kā viena no pārvietotajām personām. Tagad viņš ir Toronto universitātes vēstures profesors un arī rakstnieks. Atzinību iemantojusi viņa grāmata “Pavasara riti: Pasaules karš un modernā laikmeta rašanās”. Par grāmatu “Ceļā kopš rītausmas”, kam autors licis apakšvirsrakstu “Stāsts par Austrumeiropu, Otro pasaules karu un 20. gadsimta sirdi”, viņš saņēmis Pērsona literāro prēmiju. Augstu vērtējumu tai devis laikraksts “Washington Post”:

“Modris Ekšteins (..) gudrā un aizraujošā veidā savijis kopā mūsdienu Latvijas sāpīgo vēsturi, savu dzīvesstāstu (..) un savas dzimtas likteni. (..) Ekšteins ir brīnišķīgi sarežģītas patiesības teicējs, kas ar šo grāmatu ievietojis Latviju pasaules iztēlē.”

Savukārt “Los Angeles Times” raksta:

“Jaunā skatījumā izvērtēdama Otrā pasaules kara mantojumu, Ekšteina lieliskā grāmata veido ietvaru, kurā neatlaidīgi uzdot būtiskos jautājumus par mūsdienu vēsturi un tās jēgu.”

Latviski grāmatu tulkojusi Ieva Lešinska, un darba literāro kvalitāti var vienīgi uzteikt. Grāmata apstiprina autora atziņu, ka visa vēsture ir autobiogrāfija - personiskais tajā savijas ar vēsturisko. Stāstu par savu ģimeni un senčiem tālās paaudzēs viņš saaudis ar gadsimta svarīgākajiem notikumiem, savienojot savu subjektīvo, moderno stilu ar pētnieka vērtējumu. Diemžēl darbam pietrūcis zinātniskā redaktora, tāpēc iezagušās neprecizitātes un pat kļūdas attiecībā uz Latvijas vēstures faktiem.

“LV” informācija

Grāmatas tēma ir sabrukums un zaudējums, un arī cerība

No prologa:

(..) Lai izstāstītu šo stāstu, tas jāsāk no nomales, kura jāpadara par jaunu centru. Tas jāstāsta no izdzīvojušo perspektīvas, taču atdzīvinot arī tos, kuri gāja bojā. Tam jāataino mūsu visu ceļš uz trimdu, lai beidzot atdurtos tais robežās, kur tagad atrodas mūsu kopīgās mājas — postmodernistiskā, multikulturālā, postvēsturiskā pamatstraume.

(..) Rezultātā šis stāsts nevar būt nekas vairāk kā stilu kolāža, laikmetīgu fragmentu kopojums. Tas ir atmiņu, pārdomu un sižetu sajaukums. Stāsta pavediens aizsākas divos pretpolos, lai tad virzītos pretī centram. Tas aizsākas 19. gadsimta piecdesmitajos gados Krievijas rietumu provincēs un vienlaikus mūsdienu Ziemeļamerikas intelektuālajā robežzemē. Tas vijas te uz priekšu, te atpakaļ, izlīkumo cauri paralēlām migrācijām, pārrāvumiem un krīzēm, lai noslēgtos tajā virpulī, kāds 1945. gada maijā bija pārņēmis Vāciju.

Otrā pasaules kara beigu Vācija ir visizteiksmīgākā “nekuriene” — tā ir sakauta, nospiesta ceļos, tā ir ļaunuma un sāpju, rīcības un pakļaušanās epicentrs. Tieši šeit, šai bezjēdzīguma jēgas purvājā, meklējama 20. gadsimta centrālā ass. Mūsu ceļš neizbēgami vedīs uz Vāciju, kāda tā bija 1945. gada maijā, ar tās ņudzošajiem miljongalvainajiem pūļiem, ar tās sadragātajām armijām, ar tās līķiem un drupām.

Galvenās darbojošās personas šai stāstā par sairumu un tomēr arī par atbrīvošanos neizbēgami ir paša autora ģimene — mana ģimene. (Ja kategoriju sabrukums ir mūsu laikmeta raksturīgākā iezīme, kā gan lai es izvēlētos citus tēlus?) Mēs sāksim ar 19. gadsimta vidu, ar manas mātes vecvecmāmiņu Grietu, baltvācu barona istabeni. Kungs viņu paveda, padarīja grūtu, tad pameta. Viņas turpmākā dzīve, ko iezīmēja spītība un nespēja samierināties, nav nošķirama no latviešu tolaik aizvien pieaugošās tieksmes pašapliecināties, galvenokārt apkarojot šķietamu ienaidnieku — ko turpat acu priekšā pārstāvēja valdošā baltvācu muižniecība, bet fonā — Krievijas impērijas vara —, nevis lūkojot pilnveidot pašiem sevi.

Mans 1874. gadā dzimušais vectēvs Jānis apprecēja jaunāko no Grietas meitām. Viņas niecīgais pūrs noderēja, lai izveidotu nelielu ormaņa pakalpojumu biznesu Kurzemes galvaspilsētā Mītavā. Arī šāds pilsētniecisks uzņēmības gars labi raksturo vienu sabiedriskās, ekonomiskās un etniskās attīstības posmu Austrumeiropas robežzemēs — šis posms sakrita ar nežēlīgas vardarbības virpuļviesuli, kas gan izauga no impēriju sāncensības, bet kam ļāva pieņemties spēkā arī vietējo intereses. Šis virpuļviesulis bija Pasaules karš un tam sekojošais pilsoņkarš. Jānis varētu būt Bertolda Brehta radīts tēls: ar saviem ratiem un zirgu viņš bija sava veida Kurāžas māte — ceļojošs darbonis, kas nāvi nesoša konflikta apstākļos lūkoja izdzīvot un nodrošināt nākotni sev un savai ģimenei. Pēc kara, kad Latvija ieguva neatkarību — kas gan mazāk bija pašas Latvijas nenoliedzamo pūliņu, bet drīzāk impēriju (Hoencollernu, Hābsburgu, Romanovu, Osmaņu) sabrukuma rezultāts —, Jānis beidzot tika pats pie sava zemes gabala dažus kilometrus aiz Jelgavas, bijušās Mītavas.

Mans 1899. gadā dzimušais tēvs Rūdolfs pārstāvēja Austrumeiropas jaunizveidoto valstu cerības un centienus. 1918.—1920. gadā viņš cīnījās pilsoņu karā pret boļševiku interventiem. Pēc tam viņš devās studēt uz Angliju un Ameriku. Šai jaunajā, kosmopolītiskajā jaunības un vitalitātes laikmetā viņš sevi uzskatīja par īsteni kosmopolītisku garu.

Mans 1910. gadā dzimušais tēvocis Artūrs, Jāņa dēls, šo jauno enerģiju pauda piezemētāk, turklāt viņam nebija svešas bailes un sarūgtinājumi, kādi pastāvēja tikko neatkarību ieguvušajā Latvijā. Viņš iestājās nacionālistiskā organizācijā, lepojās ar savu formastērpu un izrādīja tieksmi uz neiecietību.

Kad 1940.—1941. gadā krievi atgriezās, mans tēvocis tika nogalināts, bet tēvs palika dzīvs. Par šīs izdzīvošanas iemesliem var teikt to pašu, ko līdzīgā situācijā Radjards Kiplings par savu mīklaino veiksmi — ka tie “zināmi tikai Dievam”. Līdzīgi pārējiem austrumeiropiešiem, arī latvieši vai nu sadega tai ellē, kas bija divu impēriju — fašistiskās Vācijas un komunistiskās Krievijas — konflikta apogejs, vai bēga.

Mēs bēgām.

Mana 1917. gadā dzimusī māte Biruta gāja pa priekšu. Viņa nebaidījās sasmērēt rokas. Viņa mainīja un lūdzās. Viņa, šī mūžīgā sieviete, ar zobiem un nagiem cīnījās. Lai izdzīvotu pirmām kārtām viņas ģimene, otrām kārtām viņa pati — kā to kara laikā mēdz darīt neskaitāmas citas sievietes. Tostarp mans tēvs lūkoja apjaust visa notiekošā garīgās un intelektuālās dimensijas.

Tie tad nu arī visi galveni tēli drāmā, kas ir Agatas Kristi un Luidži Pirandello sajaukums, — un šie tēli meklē ne vien drāmas vaininieku, bet arī atslēgu.

Šī grāmata uzsāka savas zemes gaitas kā 1945. gada jeb Stunde Null — nulles stundas, kā to dēvēja vācieši, — akadēmiska analīze, kā mēģinājums attēlot, kāda izskatījās Eiropas kultūras ainava pēc tam, kad tur bija plosījusies ugunsvētra. Kad biju sācis iedziļināties savas ģimenes piedzīvojumos šai gadā, mani piepeši novirzīja sāņus Grietas stāsts. Viņas it kā neievērojamais liktenis man šķita suģestējošs. Mani valdzināja gan viņa pati, gan viņas mīlnieka, vācu barona, tēls. Es uzsāku meklējumus.

Kā jau varēja gaidīt, es uzgāju Grietas pēdas, bet baronu tā arī neatradu. Taču mani bija ieintriģējusi iespējamā saistība starp Grietu, baronu un vēlāk notikušo holokaustu. Grāmata ir šīs aizraušanās negaidītais iznākums. Grāmatas tēma ir sabrukums un zaudējums. Taču jebkuri jēgas meklējumi ir reizē arī cerība.