
Protams, apjomā nelielā grāmatiņa nevar pretendēt uz izklāsta pilnību, tādēļ arī K.Makoni veiksmīgi izvēlējusies darba formu, dodama tam apakšvirsrakstu “Cronata di incontro” — “Kādas tikšanās hronika”. Autore slēpjas aiz izdomātas romāna galvenās varones muguras, līdz ar to iepriekš atvairīdama varbūtējus uzbrukumus subjektīvā traktējuma dēļ.
Kā aizraujošs dēku romāns atplaiksnī varones meklējumu ceļš, lai izdibinātu, kas ir šī viņas tik spēji iemīlētā valdzinošā personība. Kā īpašu darba nopelnu gribu atzīmēt to, ka ar visu dienasgrāmatai dabīgi piemītošo fragmentārismu autorei izdevies radīt ļoti spēcīgu, vienotu kopainu. Romānu kopā tur emocionālā stīga. Tā iet cauri pat visām vēstures ainām, kur netrūkst ne dainu, ne stāsta par Turaidas Rozi. Tādējādi šis ir reizē romāns par visas latviešu tautas likteņgaitām. Taču centrālā figūra ir un paliek Aspazija. Jāsaka, viņai līdzās Raiņa tēls stipri vien nobāl: tas autori šai gadījumā nav interesējis. Visai vienpusīgs, pat greizs ir, piemēram, Jaunās strāvas aplūkojums. Mēs varbūt varam par to pasmaidīt, bet vienkāršajam itāļu lasītājam, kam šī grāmata domāta, tas tik un tā paslīdēs gar ausīm.
Lai arī romānā aprakstītas lielākoties mums jau zināmas lietas, tomēr domāju, ka ir vērts to tulkot latviski. Tā būtu arī laba skola mūsu literātiem, kā saistošā veidā apstrādāt plašu materiālu, izlobot kodolu. Turklāt tā būtu pelnīta pateicības zīme entuziastei, kas iedegusies par Latviju un tās kultūru. Man tā vien šķiet, ka visdedzīgākie Latvijas patrioti šobrīd ir tieši cittautieši.