Par pieminekļu spīdzināšanu

Publicists Viktors Avotiņš:

Piespriest pieminekļiem nāvessodu – tas ir mūsu vēstures vērtējuma ziņā. Taču spīdzināt pieminekļus – tas jau ir tikai mūsu sociālā gļēvuma ziņā.

Politiskām cīņām pakļauta vēsturiskā atmiņa vienmēr ir spīdzināšanas objekts. Ja varai trūkst pašcieņas un objektīva skata uz nācijas vēsturi, tad pieminekļi nemitīgi piedzīvo plastiskās operācijas. Ja šis process ir nepārtraukts un vairāku gadsimtu garumā nestabils, strauji mainīgs, tad identitāte kļūst par mītu. Vēsturiskā apziņa sadrumstalojas. Identitāte no nācijas formāta vispirms pāriet varas formātā, pēc tam – pateicoties varu un līdz ar to pieminekļu interpretācijas mainīgumam – katra atsevišķa cilvēka apziņas vai pat kabatas (dogmas) formātā.

Vēstures publiskā interpretācija pat viena režīma ietvaros tad kļūst atkarīga no kārtējā valdības, galvaspilsētas vai pat kādas provinces pilsētiņas domes sastāva. Priekšplānā iznāk partijiskais egoisms, kurš faktiski tiecas padarīt vēsturi kā uzticamu mācību līdzekli bezjēdzīgu, jo tiecas to mērīt nevis ar nācijas pieredzi un (varbūt) no tās izrietošu ideoloģiju, bet ar pastarpinātiem apsvērumiem, ar nepieciešamību patērēt vēsturi, pielāgot to kā apsegu tai vai citai pārejošas varas (nevis nācijas) uzturēšanas konstrukcijai.

Tāda pati tēla un laikmeta sadrumstalošana izvēršas ap Kārli Ulmani. Neesmu viņa fans, taču, pat ja es būtu viņa ienaidnieks, man būtu grūti nosaukt citu 20. gadsimta latviešu politisku, sabiedrisku darbinieku, kuram tautas apziņā būtu lielāka autoritāte. Ne jau tas te svarīgi, vai pieminekļa mets ir no ģipša, finiera, margarīna, vai pieminekļa augums ir 2,2 vai septiņi metri, svarīga ir šī pieminekļa taisīšanas pārvēršana par veikalu. Tieši šo tautas apziņas drumstalošanu manuprāt, veiksmīgi kariķēja Mākslas akadēmijas studenti. Ja kādam likās, ka aiztikts pats Ulmanis, tad neieinteresētība, kādā solīdi kungi sprieda par pieminekļa maketu, kurš viņnedēļ īslaicīgi parādījās pie Rīgas domes, lika domāt – kāds DUS šajā vietā būtu izpelnījies daudz lielāku to ievērību.

Šajā gadījumā nav runa par tēlnieka ideju, bet par apkārtējo sīkumaino ņemšanos, spekulēšanu ar vēsturisku personu un tās tēlu, kas galu galā izvēršas par tautas apziņas politisku cenzūru. Jo mēs uzskatām, ka pieminekļi pieder partijai, varai, nevis tautai, ka tie visi der tikai tamdēļ, lai ministri pie tiem noliek puķes un lai pie tiem atskaņo himnu. No šī stereotipa jātiek vaļā, tad arī Kārlis Ulmanis derēs, jo tad šis piemineklis iemiesos ne tikai uzskatu dogmu, pie tā nevajadzēs būt tikai miera stājā, pie tā varēs nākt un domāt katrs savu domu par šī vīra traģēdiju un tautas likteni.

Liksim te mierā Krievijas impērijas bijušās bronzas autoritātes, kuru vārdi un tēli šeit tiek muļļāti pa mutēm un parkiem nevis kā vēstures vai vēsturiskās atmiņas, bet kā kreiso un labējo priekšvēlēšanu cīņas atribūts. Turklāt to, ka no impēriskā te ļaudīm nāk vēmiens, var saprast un vēsturiski skaidrot. Nevar saprast, kāpēc mums nāk vēmiens citam no cita. Tiktāl, ka, neraugoties uz nerimti sludināto okupācijas seku pārvarēšanu, pat it kā nepārprotami kopīgās lietās labāk izvēlamies nevis saprašanos, bet cits cita apziņas okupāciju.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”