“Migrācija ir politiski aktuāla un mainīga tēma”

Mārtiņš Bičevskis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Katru gadu samazinās to izbraukšanas rīkojumu skaits, ar kuriem no valsts tiek izraidītas nelegāli iebraukušas vai nepamatoti uzturējušās personas. Tas, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka Mārtiņa Bičevska domām, vien jau liecina par to, ka valstī nenotiek nekontrolēta un nelegāla ārvalstnieku iekļūšana. No šā gada 1.janvāra nelegālās imigrācijas jautājumu kontrole pilnībā nodota Valsts robežsardzes kompetencē, kas ļauj katru konkrēto gadījumu risināt pragmatiski un konstruktīvi. Līdz ar to ir izveidota efektīva shēma imigrācijas jautājumu risināšanai — ar imigrācijas politikas veidošanu un birokrātiskajām procedūrām (vīzu un uzturēšanās atļauju izsniegšana un anulēšana, imigrantu uzskaites sistēmas veidošana) nodarbojas viena institūcija, bet ar kontroli pār rīkojumu izpildi un nelegālo imigrantu izraidīšanu — cita.

Migrācijas plūsmas Latvijā tiek kontrolētas, un kontroles sistēma arvien tiek pilnveidota. Vien likumdošana palikusi krietni iepakaļ reālajam darbam. Izskatīšanai valdībā sagatavots imigrācijas likumprojekts, kura pieņemšana ir svarīga ne tikai valsts iekšpolitikai, bet arī ārpolitikai — šī likuma normu spēkā stāšanās ir būtisks priekšnoteikums sekmīgai integrācijai Eiropas Savienībā (ES). Kāpēc tieši Latvijai ir nepieciešams jauns imigrācijas procesus regulējošs likums un ko tas mainīs ārvalstnieku ierašanās un uzturēšanās kārtībā — par to saruna ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieku Mārtiņu Bičevski.

— Latvijas Republikā nav normatīva akta, kas regulētu visus ar ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos saistītos jautājumus atbilstoši Eiropas Savienības prasībām — teikts topošā Imigrācijas likuma anotācijā. Kas šobrīd spēkā esošajā likumdošanā netiek pietiekami skaidri norādīts, un vai neatbilstība ES normām ir vienīgais iemesls, kāpēc tiek gatavota jauna likuma pieņemšana?

— Atbildi uz šo jautājumu var sadalīt divās daļās. Pirmā no tām būtu par reālo šodienas situāciju Latvijā. Kad 1992.gadā tika pieņemts pašlaik spēkā esošais likums “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku uzturēšanos Latvijas Republikā”, tad bija svarīgi vispār atdalīt Latvijai piederīgos un Latvijas teritorijā dzīvojošos cilvēkus no tiem, ko tagad dēvējam par ārvalstniekiem. Tobrīd netika runāts par migrācijas procesiem vispār, primārais bija precīzi definēt to cilvēku loku, kas būtu jāpakļauj vīzu režīmam, radīt normatīvo bāzi, uz kuru pamatojoties cilvēkiem tiktu dota atļauja uzturēties un atrasties mūsu valstī. Nākamais solis bija noteikt, kuri cilvēki te drīkst uzturēties īslaicīgi, kuri — ilgāku laiku un kuri — dzīvot pastāvīgi.

Šobrīd jau ir nepieciešams likums, kas ne tikai norādītu, ka uz tādu vai citādu dokumentu pamata cilvēks drīkst ieceļot un uzturēties mūsu valstī, bet likums, kur būtu iestrādāti principi, uz kuriem balstoties cilvēki imigrē pie mums, uzturas Latvijā pastāvīgi vai uz laiku. Ar likumu tiks iedibināts, pareizāk sakot, sakārtots viens no migrācijas procesu pamatprincipiem — ģimeņu apvienošanās.

Tāpat, rakstot topošo Imigrācijas likumu, kontekstā tika domāts par patvēruma jautājumiem, par ko 1991.gadā vispār netika runāts (likums “Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā” pieņemts 1997.gadā – “LV”). Mums jau ir jaunā Patvēruma likuma projekts (izskatīts Saeimā otrajā lasījuma pagājušā gada 13.decembrī –“LV”), kas kopā ar topošo Imigrācijas likumu aptver visu to jautājumu loku, kas ir saistīti ar ārvalstnieku kustību Latvijas Republikā, ar šo cilvēku uzturēšanos mūsu valstī, kā arī izraidīšanu no valsts, ja uzturēšanās vai iekļūšana bijusi nelegāla, neatļauta. Imigrācijas likuma ietvaros tiek atrisināti gan tradicionālie jautājumi par uzturēšanās ilgumiem un kārtību, gan līdz šim nesakārtotie tiesvedības jautājumi, piemēram, par nelegālo imigrantu aizturēšanu. Kopumā tas ļauj sasniegt uzreiz divus mērķus — pilnībā tiek sakārtota iekšējā likumdošanas bāze un precīzi definēta institucionālā atbildība — kas ko darīs, otrkārt, likumdošana konkrētā nozarē tiek pilnībā saskaņota ar ES normām. Es apzināti atbilstību ES un citām starptautiskajām prasībām neminu kā pirmo un galveno, jo svarīgākais, manuprāt, ir kārtības ieviešana savā valstī un tikai pēc tam šīs kārtības pieskaņošana kādām citu valstu prasībām. Taču visi šie ieguvumi būs tikai tad, kad imigrācijas likumprojekts tiks akceptēts Saeimā un ieviests.

— Atbilstoša likumdošanas bāze būtu nepieciešama arī tad, ja būtu kaut viens cilvēks, kas vēlas ieceļot Latvijā, tomēr kāda ir reālā situācija mūsu valstī imigrācijas jomā? Vai likumprojekta pieņemšanas vilcināšana un tajā iestrādāto normu spēkā nestāšanās var ko mainīt negatīvā virzienā?

— Minēšu divas situācijas. Pirmā attiecas uz procesiem valsts iekšienē: likums ir vajadzīgs elementāra iemesla pēc — iedzīvotāju migrācija ir politiski sensitīva, aktuāla un, galvenais, mainīga tēma. Ir atnācis jauns gadu tūkstotis ne tikai ar jauniem skaitļiem, bet arī ar jaunām tendencēm migrācijas procesos, kuras mums ir jāņem vērā. Kā jau minēju, Latvijas situācija šobrīd un deviņdesmito gadu sākumā atšķiras. Ja gribam laikam atbilstošu likumdošanas bāzi, nav iespējams neskaitāmas reizes grozīt vecos likums un cerēt, ka tā visu atrisinās. Tas nenotiks, ir nepieciešams jauns likums.

Otrs aspekts skar valsts ārpolitiku, sarunas ar Eiropas Savienību par Latvijas dalību tajā. Imigrācijas likumprojekta pieņemšana un tajā iestrādāto normu spēkā stāšanās ir būtiska sekmīgai iestāšanās sarunu virzībai tieslietu un iekšlietu sadaļā. Piemēram, likumā ir iestrādāta norma, kuras Latvijā nekad iepriekš nav bijis, — par brīvu personu kustību. Kamēr likums netiks pieņemts, iestāšanās sarunas attiecīgajās sadaļās pabeigt nevarēs. Kā nozīmīgu iestāšanās sarunu kontekstā likumu ir atzinuši arī Eiropas Komisijas eksperti, kuri aicina šo normatīvo aktu virzīt uz priekšu pēc iespējas ātrāk. Iekšlietu ministrija un Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde kā atbildīgā institūcija to arī godprātīgi dara. Likumprojekts tika iesniegts valdībā, bet Ministru kabineta Komiteja lēma, ka vēl ir nepieciešama papildu saskaņošana ar Ģenerālprokuratūru. Tā jau ir notikusi, tā ka drīz imigrācijas likumprojekts varētu tikt akceptēts Ministru kabineta Komitejas sēdē un virzīts tālāk izskatīšanai valdības sēdē.

— Vai likumprojekts Saeimā varētu tikt izskatīts raiti, vai paredzat kādas aizķeršanās, strīdīgus jautājumus?

— Daudz kas ir atkarīgs no tā, kura no Saeimas komisijām tiks nozīmēta par atbildīgo, jo, kā zināms, komisijām ir dažādi darba tempi. Tāpat nevar aizmirst, ka tuvojas priekšvēlēšanu laiks... Taču Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde savā darba plānā jau šogad ir paredzējusi laiku likumu pavadošo normatīvo aktu projektu izstrādei, kas nepieciešami tā veiksmīgai darbībai, — pirmos uzmetumus iecerēts veidot tūlīt pēc likumprojekta akceptēšanas valdībā, par reālu projektu izstrādi varēs runāt ne agrāk kā pēc likumprojekta izskatīšanas Saeimā otrajā lasījumā. Bet vēlreiz gribu atgādināt, ka migrācijas jautājumi ir politiski ļoti jutīga lieta, tuvojas vēlēšanas, un tāpēc neko iepriekš prognozēt neņemos. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde strādā ar domu, ka likumam jāstājas spēkā no nākamā gada 1.janvāra, bet kā būs patiesībā...

— Lai pabeigtu iestāšanās sarunas ar ES, likumam arī būtu jāstājas spēkā 2003.gada janvārī, bet vai līdz šim laikam būs iespējams izstrādāt visus pavadošos normatīvos aktus?

Ja likumprojekts veiksmīgi virzās uz priekšu Saeimā, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ir gatava tā ieviešanai — kā jau minēju, ir veikti priekšdarbi nepieciešamo dokumentu izstrādei, sagatavota ir vajadzīgā infrastruktūra, vēl šogad ir ieplānota reorganizācija tieši migrācijas sektorā, lai celtu pārvaldes institucionālo kapacitāti un uzlabotu ārvalstnieku apkalpošanu, neraugoties uz likumdošanas aktivitātēm. Paralēli vēl tiek veidota pārvaldes metodiskā nodaļa, kas būs tieši atbildīga par likumpakārtoto normatīvo aktu izstrādi un praktisko ieviešanu. Var teikt, ka mēs ejam laikam pa priekšu, cenšamies prognozēt reālo situāciju un tai gatavoties.

— Vai likuma ieviešanai dzīvē būs nepieciešami papildu izdevumi no valsts budžeta?

— Ir jāsaprot viena būtiska lieta – ja Latvija vēlas integrēties ES, tad valstij ir jābūt spējīgai nodrošināt atbilstošas informācijas sistēmas. Investīcijas informācijas sistēmās būs un tām ir jābūt neatkarīgi no tā, vai jaunais likums tiks pieņemts vai ne. Lai arī imigrācijas likumprojektam ir pievienoti aprēķini par ieguldījumiem informācijas sistēmās imigrācijas procesu nodrošināšanai, šie izdevumi nav tieši saistīti ar likuma akceptēšanu. Šī nauda ir nepieciešama tādas imigrācijas uzskaites sistēmas veidošanai, kas būtu efektīva, viegli pārskatāma, tāda, pēc kuras jebkurā brīdī varētu noteikt gan migrācijas procesu tendences, gan identificēt konkrētas personas, pārbaudīt, cik patiess ir pamatojums tam, ka cilvēks uzturas mūsu valstī. Šāda sistēma ir arī viens no priekšnoteikumiem Latvijas dalībai Šengenas līgumā.

Iestāšanās ES nenozīmē automātisku pievienošanos Šengenas līgumam, tā nenozīmē arī automātiski atvērtas robežas. Tāpat ir skaidrs, ka arī Šengenas līguma valstis nav gatavas uzreiz pievienot tik daudz jaunu dalībvalstu, cik šobrīd ir ES kandidātvalstu. Iestāšanās sarunās tiek spriests, ka pievienošanās Šengenas līguma valstīm varētu notikt aptuveni piecus gadus pēc iestāšanās ES, taču jau šobrīd mums ir jāgatavojas tam un jādomā par pienācīgas infrastruktūras, tostarp arī informācijas sistēmu, nodrošināšanu, kas neapšaubāmi prasa ieguldījumus.

Taču vēlreiz uzsveru — izdevumi ir nepieciešami nevis tādēļ, ka tiek pieņemts jauns likums, bet tāpēc, ka mēs nopietni gatavojamies dalībai ES, vēlāk arī Šengenas līgumā. Jāsaka, ka kvalitatīva informācijas sistēma migrācijas procesu uzskaitei ir arī ES interesēs — Latvija būs šīs valstu kopienas ārējās robežas daļa, tāpēc ir plānots piesaistīt līdzekļus ne tikai no valsts budžeta, bet arī no ES finansu resursiem. ES ļoti labi saprot, ka bez kvalitatīvas informācijas par to, kas notiek mūsu robežzonā, kas notiek mūsu valsts iekšienē, problēmas var rasties ne jau Latvijai vien.

— Vai, stājoties spēkā jaunajam Imigrācijas likumam, kaut kas mainīsies kārtībā, kā tiek izsniegtas vīzas un uzturēšanās atļaujas, tā kļūs stingrāka vai, gluži pretēji, liberālāka?

Ir divi pilnīgi atšķirīgi virzieni, kuros strādās Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde neatkarīgi no tā, cik ātri virzīsies uz priekšu likuma izskatīšana. Pirmais — ārvalstniekiem visas procedūras nākotnē kļūs vienkāršākas, jo, attīstoties informācijas sistēmu attīstībai, arvien palielinās uzkrātās informācijas apjoms. Līdz ar to atļauju iebraukt un uzturēties mūsu valstī mēs varēsim izsniegt, ne tik daudz pamatojoties uz konkrētas personas sniegtajām ziņām, bet gan uz mūsu rīcībā esošajiem datiem. Tas ir klientu apkalpošanas efektivitātes paaugstināšanas process, ko pārvalde veic pastāvīgi un neatkarīgi no spēkā esošās likumdošanas, turklāt ne tikai ārvalstnieku apkalpošanā, bet domājot arī par mūsu pašu valsts iedzīvotājiem. Moderna likumdošanas bāze, protams, daudz ko palīdzētu atrisināt vēl ātrāk.

Otrs aspekts, kurā arī tiek ieguldīts liels darbs, ir iespējami efektīvākas migrācijas situācijas pārbaudes nodrošināšana. Tas nozīmē padziļinātas intervijas ar uzturēšanās atļauju pretendentiem, reālās situācijas un uzrādīto faktu salīdzināšanu, kontroli pēc uzturēšanās atļaujas piešķiršanas, lai pārbaudītu, vai cilvēks nav ļaunprātīgi izmantojis mūsu valsts doto iespēju šeit uzturēties. Tāpat tiks pastiprināta pārbaude, vai cilvēki neizmanto viltotus dokumentus, vai netiek slēgtas fiktīvas laulības, kas ir tradicionālās imigrācijas problēmas visās valstīs. Un visās valstīs to risināšanas efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, cik naudas tiek ieguldīts šā mērķa sasniegšanai. Matemātika ir vienkārša — jo vairāk naudas tiek ieguldīts informācijas sistēmas izveidē un cilvēkos, kas ar šīm lietām strādā, jo precīzāka ir kontrole pār ārvalstnieku ierašanās un uzturēšanās likumību. Un, ja šobrīd Latvijā situācija nelegālās imigrācijas jomā ir apmierinoša (mums nav izveidojušās dažādas nelegālo imigrantu kopienas vai nekontrolējamas nelegālā darbaspēka plūsmas, ir zināmi un identificēti atsevišķi gadījumi, kuru novēršanai viss tiek darīts), tad, runājot par nākotni, mums ir jāapzinās, ka, kļūstot par ES dalībvalsti, mēs būsim daudz pievilcīgāki imigrantiem. Līdz ar to mums ir jārūpējas par to, lai mūsu robeža būtu droša, lai mums būtu spēcīga iekšējās kontroles sistēma, kas ļautu laikus apkarot procesus, kas tiek identificēti kā valsts interesēm neatbilstoši.

Visas šīs lietas kļūst ar katru gadu aktuālākas, un arī politiķiem būtu jāsaprot, ka, laikus ieguldot naudu iespējamo sarežģījumu risināšanā, izdevumi jebkurā gadījumā būs mazāki, nekā cīnoties ar negatīvām sekām, ar imigrantu tūkstošiem, kuru ierašanās Latvijā nav nemaz tik neiespējama.

— Vai politiķi šo vienkāršo patiesību saprot? Vai naudas pietiek?

— Savu iespēju robežās valsts piešķir finansējumu katru gadu, nevar teikt, ka nebūtu nekādas palīdzības. Tomēr ieguldījumi nav pietiekami. Ja līdzekļus vienotās vīzu informācijas sistēmas izveidošanai Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ir bijusi spiesta papildus meklēt Somijā, ja lūgumi pēc ārvalstu finansiālās palīdzības jau ir kļuvuši par regulāru lietu, tad nevar būt runas par apmierinošu finansējumu no valsts. Kaut arī par šo naudu tiek sakārtotas tieši valsts iekšējās lietas. Ir nepieciešamas nopietnas investīcijas no valsts, ja mēs gribam nonākt tur, kur vēlamies, — gan ES, gan starp Šengenas līguma valstīm.

— Kāpēc imigrācijas likumprojekta anotācijā ir uzsvērta nepieciešamība pārskatīt Latvijas vīzu izsniegšanas kārtību?

— Svarīgi ir noteikt gan ielūdzēja, gan pārvadātāja atbildību par personu pārvadāšanu bez dokumentiem. Jaunajā likumā tas tiks uzsvērts. Personai, kura ir iniciatore ārvalstnieka ierašanās faktam mūsu valstī, ir jābūt atbildīgai par savu rīcību. Līdzšinējā likumdošanā šis jautājums nebija sakārtots, tāpēc tas ir jānovērš. Problēmas mums rodas ar tranzītvilcieniem, kuros Latvijas teritoriju šķērso cilvēki bez mūsu valsts vīzām. Šis jautājums jau tiek risināts, tiek spriests par konkrētu līgumu laušanu ar Baltkrieviju un Krieviju.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore