ATSAUCĒ IETVERT:
Par politisko disnejlendu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.02.2002., Nr. 22 https://www.vestnesis.lv/ta/id/58631
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Par politisko disnejlendu
Rīgas pilsētas Pieminekļu padomes vadītājs un Melngalvju nama direktors, mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis:
Neesmu politiķis, kurš, ar elkoņiem vai nagiem cīnoties, gatavs otru iegāzt grāvī. Pieminekļu un piemiņas zīmju radīšanai nevajadzētu būt kaujas laukam. Man daudz patīkamāk ir kaut ko izpētīt, restaurēt, atdot Latvijas laukiem kādu atjaunotu baznīcu vai kādu sakoptu muižu vai parku. Es gribu kopt kultūrvēsturiskā mantojuma lauku. Jā, var sacīt, ka šī nepateicīgā misija “bruģēt zelta vidusceļu” ir mans upuris, kurā cieš gan mans laiks, gan nervi.
Situācija, ka mēs esam nepilnu gadu līdz vēlēšanām, ne brīdi neļauj šo “lauku” kopt vienmērīgi, bet šis “lauks” pēkšņi pārvēršas par tādu, kurā tiek raidīti šāviņi un bumbas, izliktas mīnas, lai kāds uz tām uzskrietu vai apmaldītos.
Arī es esmu latvietis, arī man ir savas simpātijas, sava nacionālā pārliecība, savs patriotisms un vērtību sistēma. Un es esmu redzējis arī pasauli, piemēram, kā Vācijā vērtē vēstures mantojumu. Un no šā pasaules modeļa es gribētu kaut ko redzēt arī Latvijā.
Atcerēsimies, ka Ļeņins 1917. gadā ar monumentālās propagandas plānu deva rīkojumu vairāku boļševikiem netīkamu pieminekļu nojaukšanai. Barbari, iekarojot Romu, sasita dievu statujas, savukārt krustneši un misionāri Baltijā iznīcināja mūsu ziedokļus, svētvietas. Vai mēs tagad spējam rīkoties tikai ar tādām pašām metodēm, nedomājot, ka nepieciešams bez cenzūras saglabāt šos bijušos elkus savai politiskajai disnejlendai vai šausmu teātrim?
Es apskaužu lietuviešu vienprātību, uzņēmību un vēlmi darīt. Lietuviešu patriotismam svarīgs konsolidējošs spēks ir viena reliģija, viena ticība. Mums nepieciešama nosvērtība, labvēlīga gaisotne un pozitīvi orientēta griba.
“LAUKU AVĪZE”