Par jaunāko Aspazijas personības un daiļrades pētniecībā

Saruna par Aspaziju, kas 14.martā rīdziniekus pulcināja viņas mājā Baznīcas ielā, ievadīja dzejnieces 136.dzimšanas dienas sarīkojumus, kas 15. un 16.martā risinājās Jūrmalā. Aspazijas māja Dubultos, kur dzejniece pavadīja mūža pēdējos desmit gadus, šajās dienās atzīmēja savas radošās darbības piekto gadadienu. Veselus 32 gadus te saimniekojot vasarnīcu trestam, nams bija kļuvis par placdarmu dažādu tautību iebraucēju izmitināšanai līdz tālākai pārceļošanai uz labiekārtotiem dzīvokļiem Kauguros. Kad 1988.gadā to nodeva Jūrmalas vēstures un mākslas muzejam, kādreiz skaistais nams bija nolaists un izdemolēts līdz nepazīšanai. Par mājas atjaunošanu sāka rūpēties Jūrmalas pilsēta un Kultūras ministrija, bet pirmais lielākais materiālais atbalsts bija Amerikas latvieša Ulda Raiskuma ziedotie 10 tūkstoši dolāru. Deviņdesmito gadu vidū sākās nopietni remontdarbi, kas joprojām turpinās. 1996.gada 18.maijā Aspazijas māja atkal vēra durvis apmeklētājiem. Muzeja vadītāja Antra Medne un galvenā speciāliste Līga Libarte ar katru jaunu izremontēto telpu pratušas darīt namu aizvien mājīgāku. Tā draugu pulkā ir Māra Zālīte, Anda Līce, Ēriks Hānbergs un daudzi citi literāti, kā arī mūziķi un mākslinieki. Te notiek dzejas vakari un tikšanās, savus darbus izstāda Jūrmalas bērni un profesionāli mākslinieki. Izveidojušies cieši kontakti ar citiem muzejiem gan pašu mājās, gan Dānijā, Zviedrijā un Norvēģijā. Bet viesistabas kamīns ir trimdas rakstnieces Agates Nesaules dāvinājums. Patlaban muzejā iekārtotas divas ekspozīcijas: izstāde "Kastaņola — dvēseles ceļojums", kuras centrā ir trimdas gados tapušie dvēseles nemiera un filozofisku pārdomu caurstrāvotie dzejoļi, kas 1920.gadā iznāca krājumā "Izplesti spārni", un pazīstamā vācu fotomākslinieka Rainera Zēhauza fotoizstāde par mūsdienu Šveici un Kastaņolu.

Trijos jubilejas sarīkojumos par saviem jaunākajiem pētījumiem un atklājumiem stāstīja filologi, filozofi un vēsturnieki, jo, kā uzsvēra filoloģijas doktore Ieva Kalniņa, Aspazijas personības un daiļrades izpēte ir grandiozs darbs, kas visiem darāms. Šajā sarunā par Aspazijas dzeju trīsdesmitajos gados referente īpaši atzīmēja tajā pausto dzejnieces pārliecību par personības garīgās atjaunotnes nepieciešamību — mirt un kā fēniksam atdzimt no pelniem. Domājot par cilvēku trijos lokos — sevī, tautā, cilvēcē — Aspazija izjuta savu paaudzi kā traģisku pārejas laika paaudzi, kam vēl nav lemts skatīt Apsolīto zemi. Ar filoloģisku ievirzi par Aspazijas dramaturģiju runāja akadēmiķis Viktors Hausmanis. Pārdomās par Aspazijas visai sarežģītajām attiecībām ar sociāldemokrātiem dalījās vēstures doktore Ilga Kreituse. Par īstiem dziļurbumiem tekstoloģijā tika nosaukti Aspazijas Rakstu sastādītājas un viņas daiļrades pētnieces, filoloģijas doktores Saulcerītes Vieses jaunākie atzinumi par Raiņa cietuma un trimdas dzejoļu tapšanas laiku un korekcijām, ko šai ziņā liek izdarīt pamatīgāka iepazīšanās ar viņa un Aspazijas saraksti. Savukārt Raiņa personības un daiļrades pētniece, filoloģijas doktore Gundega Grīnuma par Aspaziju šoreiz runāja no medicīniskā aspekta — kādas personības šķautnes atklājas dzejnieces sarakstē ar Raiņa un Aspazijas ilggadējo ārsti, Polijas ebrejieti Betiju Farbšteinu, vēlāk Osterzeceri, kas abiem dzejniekiem bijusi ne vien liela autoritāte medicīnas jomā, bet arī ģimenes draugs. Aspazijai ar šo lepno, dzīvesdrošo, emancipēto un gudro sievieti bijusi dvēseliska tuvība, līdzīga dzīves uztvere un mākslinieciskā gaume. Intensīva sarakste turpinājusies 27 gadus, līdz pat Aspazijas aiziešanai mūžībā. Kā rezumējot sacīja referente, Roalds Dobrovenskis savā brīnišķīgajā grāmatā par Raini šīs dakteres vārdu minējis kādas trīs reizes, bet grāmatā par Aspaziju viņu nāktos minēt krietni biežāk.