Kā meklēt un atrast patiesību

Jānis Maizītis, LR ģenerālprokurors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Ir beidzies pirmais gads, kuru Latvijas Republikas prokuratūra pilnībā ir strādājusi jūsu vadībā. Ko jūs uzskatāt par prokuratūras pagājušā gada lielākajiem sasniegumiem? Vai pie tādiem būtu pieskaitāms arī notiesājošs tiesas spriedums “Bankas Baltija” ieilgušajā lietā?

— Spriedums “Bankas Baltija” lietā ir ne tikai prokuratūras, bet visas tiesību aizsardzības sistēmas sasniegums kopumā. Protams, tajā ir arī liels prokuratūras nopelns, jo tā spēja pietiekami īsā laikā izmeklēt tik sarežģītu lietu. Gandrīz visas postsociālisma valstis piemeklēja līdzīgas banku sistēmas krīzes, bet tikai nedaudzās tiesību aizsardzības iestādes vispār spēja ierosināt krimināllietas, vēl jo vairāk — pret personām, kuras tajā mirklī bija tik bagātas, tik ietekmīgas un acīmredzot arī spējīgas ietekmēt valsts politiku. Latvijā šāds process tika uzsākts, lieta veiksmīgi tika izmeklēta un nosūtīta uz tiesu. Tagad tā pirmajā instancē jau izskatīta, un spriedums ir notiesājošs. Tas, manuprāt, ir tiešām liels visas mūsu tiesu sistēmas panākums. Tātad mūsu tiesu sistēma kopumā nemaz nav tik bēdīgā stāvoklī, kā varbūt kādam liekas. Protams, ir atsevišķas jomas, kurās šī sistēma vēl nedarbojas pietiekami efektīvi.

— Kā jūs vērtējat šo spriedumu?

Prokurors, kurš tiesā pārstāvēja prokuratūras viedokli un uzturēja apsūdzību, uzskatīja, ka spriedumiem bija jābūt bargākiem, un tādēļ jau 7. janvārī iesniedza protestu par šo spriedumu Augstākajai tiesai. Tāda ir arī mana pozīcija.

— Ko vēl jūs minētu kā prokuratūras darba lielākās veiksmes pagājušajā gadā?

— Mēs pašlaik apkopojam darba rezultātus, un 6. februārī notiks prokuratūras gada pārskata sanāksme, tur es lasīšu ziņojumu par šo tematu.

Tomēr, kopumā vērtējot iestādes darbu, jau tagad var secināt, ka 2001. gadā daudz vairāk nekā iepriekš krimināllietu ir nosūtīts uz tiesu. Ir samazinājies “atlikums” — to lietu skaits, kuras atrodas prokuratūras izmeklēšanā.

Prokuratūra ir nosūtījusi uz tiesu vairākas sarežģītas lietas. Piemēram, Rīgas apgabaltiesā jau atrodas lieta par Privatizācijas aģentūras darbinieces Ilonas Skadiņas nonāvēšanu, kas acīmredzot ir bijusi pasūtījuma slepkavība. Rīgas apgabaltiesā pirms dažām nedēļām ir beigusies plašu publicitāti guvušās spirta kontrabandas lietas iztiesāšana, kurā visi apsūdzētie tika notiesāti visos apsūdzības punktos.

Diemžēl pagājušajā gadā ir bijis iemesls ierosināt divas krimināllietas par kukuļņemšanu pret prokuratūras darbiniekiem. Mana attieksme šajā jautājumā ir kategoriska — no šīs parādības mums ir jāatbrīvojas, un es ceru, ka tā arī notiks. Tieši tādēļ es pozitīvi vērtēju Drošības policijas darbu, kura rezultātā tika ierosinātas šīs lietas. Tālāk jau mēs paši ceļam un tiesā uzturam apsūdzības pret saviem bijušajiem kolēģiem.

— Pagājušajā gadā ir bijis daudz diskusiju par nepieciešamību pieņemt jaunu kriminālprocesa likumu un grozīt šobrīd spēkā esošo Kriminālprocesa kodeksu. Projekta pretinieki apgalvo, ka KPK grozījumu projekts tapis sasteigti un ka šādu grozījumu (un līdzīgu normu jaunajā Kriminālprocesa likumā) pieņemšana var būt “eksperiments” ar bīstamām sekām. Savukārt projekta autori apgalvo, ka bez piedāvātajiem jauninājumiem prokuratūras un tiesu darbs joprojām būs apgrūtināts, lēns un mazefektīvs. Kura viedokļa atbalstītājs esat jūs?

— Es noteikti pārstāvu tos juristus, kuri ir par šiem grozījumiem un kuri atbalsta jaunās idejas topošajā kriminālprocesa koncepcijā. Tāpēc esmu gandarīts, ka beidzot jauninājumiem ir panākts arī politisks atbalsts.

Es pats šajās diskusijās piedalos jau aptuveni četrus gadus. Kādēļ prokuratūrai ir vajadzīgi tādi jaunievedumi kriminālprocesā? Tādēļ, ka mēs gribam padarīt savu darbu efektīvāku. Jā, mēs apzināmies, ka tiek piedāvāta ļoti radikāla pirmstiesas izmeklēšanas procesa reforma, taču tā mums ir nepieciešama.

Protams, likvidēt visus kriminālprocesu kavējošos šķēršļus un padarīt to pilnīgi ideālu nav iespējams, tas nav izdarīts nevienā valstī. Taču ir arī skaidrs, ko var izdarīt. Piemēram, būtiski palielināt saīsinātā procesa lomu. Tādā formā un izpratnē, kāds tas eksistēja līdz šim, saīsinātais process savas iespējas ir izsmēlis. Mums ir milzīgs daudzums “sīku” krimināllietu, kuras ierosinātas par mazām summām, taču gandrīz visas tās tiek izskatītas vispārējā kārtībā. Tiek lieki nodarbināta gan policija, gan prokuratūra, gan tiesa, un nodarītais kaitējums noteikti nav tā apjomīgā darba vērts. Oponentiem es gribu atgādināt, ka pēc vienkāršotu izlemšanas formu ieviešanas turpinās darboties arī pašreizējā vispārējā kārtība. Apsūdzētajam vienmēr būs tiesības pieprasīt viņa lietas izskatīšanu vispārējā kārtībā. Tādēļ runāt par procesa dalībnieku tiesību neievērošanu gadījumā, ja tiks ieviesti šie jauninājumi, manuprāt, nav pamata. Turklāt valstīs, kur šie kriminālprocesa modernizācijas soļi jau ir sperti, turklāt daudz radikālāk, piemēram, Igaunijā, prakse liecina, ka apsūdzētie paši ļoti labprāt piekrīt vienkāršotām un ātrākām izmeklēšanas formām, nesaskatot tur nekādu savu tiesību ierobežojumu.

Es ceru, ka šie likumprojekti nonāks līdz apspriešanai Saeimā, un arī es esmu gatavs iesaistīties reformas gatavošanā. Pat tad, ja mēs to sākam darīt jau šobrīd, rezultātus diemžēl manīsim tikai pēc trim četriem gadiem.

— Izskatīšanai valdībā ir iesniegts (15.01.2001., neilgi pēc šīs sarunas, tas tika arī akceptēts — red.) likumprojekts par nulles deklarācijas ieviešanu Latvijā. Vai tas atvieglos prokuratūras darbu? Un vai, jūsuprāt, būtu pieņemama pierādījumu nastas pārnešana uz apsūdzēto atsevišķu, piemēram, ekonomisko, noziedzīgo nodarījumu gadījumos?

— Tas ir jautājums par legālās prezumpcijas un nevainīguma prezumpcijas principu sadzīvošanu. Manuprāt, tas ir iespējams un nebūt nenozīmē nevainīguma prezumpcijas jēdziena revidēšanu.

Tiesa gan, legālā prezumpcija būtu attiecināma tikai uz dažiem noziedzīgo nodarījumu veidiem, piemēram, izvairīšanos no nodokļu nomaksas.

Ir gan izskanējis oponentu priekšlikums, ka uz šādu nodarījumu legālo prezumpciju varētu attiecināt administratīvajā, nevis kriminālprocesā. Man rodas pretjautājums — vai tad nav nepieciešama kriminālatbildība par izvairīšanos no nodokļu nomaksas?

Nulles deklarācijas, protams, ir nepieciešamas, kaut arī tās jau krietni nokavētas. Taču visam jānotiek kompleksi. Nevar darboties tikai legālā prezumpcija, ja nav atskaites punkta, no kura sākt pierādīt īpašumu aizdomīgi strauju un ienākumiem neatbilstošu palielināšanos. Savukārt nulles deklarācijām nebūs nozīmes, ja nedarbosies atbilstošs pierādīšanas mehānisms.

Ar šābrīža stāvokļa vienkāršu konstatāciju vien nekas radikāli nemainīsies, to taču uzrāda arī līdzšinējās amatpersonu deklarācijas, un mēs redzam, cik veiksmīgi tie, kas vēlas, ir iemācījušies tās apiet.

— Jūs esat vairākkārt uzsvēris, ka uz tiesu būtu jānosūta aizvien vairāk lietu par ekonomiskajiem noziedzīgajiem nodarījumiem un nodarījumiem, kas saistīti ar narkotiskajām vielām. Kāds ir prokuratūras darba progress šajā jomā, un kā notiek šī “efektivitātes kāpināšana”?

—Tas ir komplekss jautājums. Es būtu gatavs arī lielām strukturālām reformām — lai palielinātu prokuroru skaitu, kas nodarbojas ar šīm krimināllietām. Ja tikai mums sūtītu lietas, mēs būtu gatavi lemt jautājumus par kriminālvajāšanu un lietu nosūtīšanu uz tiesu. Taču prokuratūra daudzējādā ziņā ir atkarīga no izziņas iestādēm — Valsts policijas struktūrām, kuras nodarbojas ar šādu noziegumu atklāšanu, no Finansu policijas, no Kontrabandas apkarošanas centra.

Tomēr jāatzīst, ka tieši 2001. gadā ir pieaudzis gan lietu skaits, kuras esam saņēmuši no Finansu policijas par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, gan arī to, kuras mēs esam nosūtījuši tālāk uz tiesu. Es domāju, ka šis progress ir mūsu uzstādījuma rezultāts.

Taču ekonomisko noziegumu atklāšana izziņas iestādēs un arī prokuratūrā joprojām ir pats vājākais darba posms. To ietekmē arī objektīvi iemesli — šādu noziegumu atklāšana un izmeklēšana ir ne tikai sarežģīta, bet bieži vien pat bīstama un psiholoģiski smaga. Ne mazāk būtisks apstāklis — pieredzes trūkums šādu noziegumu atklāšanā un izmeklēšanā.

Ļoti svarīgs jautājums ir gan izziņas iestāžu, gan mūsu darbinieku izglītība. Mani iepriecina tas, ka šogad pirmo reizi valdība prokuratūras budžetā ir iedalījusi līdzekļus — gandrīz 40 tūkstošus latu — prokuroru apmācībai. Beidzot mēs varēsim organizēt lekcijas, kuras lasīs labi finansu speciālisti.

Es atbalstu arī darbinieku materiālo stimulēšanu, ja viņi ir profesionāli un veiksmīgi strādājuši ļoti sarežģītās lietās. Un otrādi — specializētās prokuratūras prokuroriem nācās šķirties no darba piemaksām tad, kad viņu darbam ilgi nebija pozitīvu rezultātu.

— 2001. gadā Latvijas sabiedrību acīmredzot visvairāk satrieca divi noziegumi — VID amatpersonas Vjačeslava Liscova un tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavības. Tūlīt pēc tām valsts augstākās amatpersonas publiski solīja, ka darīs visu, lai vainīgie tiktu atrasti. Vai prokuratūras darbinieki vēl nav zaudējuši cerības šos solījumus izpildīt?

— Uzreiz pēc tam, kad notika slepkavības, es paziņoju, ka ņemu šīs lietas savā personiskajā kontrolē. Tas nozīmē, ka vismaz reizi vai divas mēnesī tiekas Ģenerālprokuratūras un Valsts policijas vadība, lai apspriestu izmeklēšanas gaitu. Es varu apliecināt, ka darbs ne pie vienas, ne pie otras lietas nav apstājies.

Ņemot vērā, ka abas acīmredzot ir bijušas pasūtījuma slepkavības un tās neizdevās atklāt “uz karstām pēdām”, diemžēl jāatzīst, ka to izmeklēšana nebūs ātra. Abās lietās ir izdarīts liels darbs, bet daudz darāmā vēl priekšā. Cerības atklāt šos noziegumus mums tomēr ir.

— Pagājušajā gadā lielu ievērību guva arī jūsu lēmums atcelt iepriekš pieņemto prokurora lēmumu un tomēr ierosināt krimināllietu par VNĪA bijušā ģenerāldirektora Jāņa Mottes un valdes locekļu rīcību, nelikumīgi piešķirot dzīvokļus. Kas bija jūsu rīcības pamatā, un vai ir iespējams prognozēt, kad šī lieta varētu tikt nodota tiesai?

— Savus motīvus es izklāstīju lēmumā par krimināllietas ierosināšanu, un pamatā tam, protams, bija pārliecība, ka šajā darbībā ir noziedzīga nodarījuma pazīmes, tātad — iemesls krimināllietas ierosināšanai.

Šobrīd notiek izmeklēšana, un Jānim Mottem jau uzrādīta apsūdzība, tādēļ man kā ģenerālprokuroram ir jāatturas no tālākiem vērtējumiem. Pretējā gadījumā — paužot savu attieksmi — es apsūdzētajam liegtu iespējas griezties pie ģenerālprokurora, pārsūdzot prokurora lēmumus.

Sakarā ar lielo darba apjomu šajā lietā es nevaru arī prognozēt laiku, kad lieta varētu tikt nodota tiesai. Prokuratūra katrā ziņā centīsies šo lietu nenovilcināt.

— Masu medijos 2001. gada nogalē tikpat lielu rezonansi ir radījis jūsu lēmums tomēr neatcelt lēmumu par krimināllietas, kas 2000. gada nogalē bija ierosināta pret Saeimas deputātu Linardu Muciņu sakarā ar viņa veikto iespējamo dokumentu viltošanu, izbeigšanu. Cik pamatoti ir jums adresētie pārmetumi?

— Šajos vērtējumos valda visai liela emocionālā spriedze. Bet esmu gatavs argumentēti diskutēt par tiem pārmetumiem, kas konkrēti skar ģenerālprokurora sniegto atbildi.

Vismaz divi no publiski izskanējušajiem iebildumiem, manā izpratnē, ir nepamatoti. Pirmkārt, gribu uzsvērt, ka prokuratūra ir noskaidrojusi to bankas kontu numurus, kas tika atvērti gan dienās pirms, gan pēc šajā lietā minētā, 1999. gada 5. februārī atvērtā, konta. Tomēr šo numuru noskaidrošana nedeva pamatu mainīt prokurora iepriekš pieņemto lēmumu.

Otrs man adresētais pārmetums ir tas, ka esot nepareizi vērtēts Korupcijas novēršanas likums un būtu jāņem vērā Valsts ieņēmumu dienesta dotais slēdziens. Arī tādam pārmetumam nav pamata, jo šim slēdzienam prokurora lēmumā ir dots juridisks novērtējums.

Tādēļ šie argumenti kritikā par manu lēmumu, kas iepriekš bija iekļauti arī sūdzībā par prokurora lēmumu izbeigt lietu, nevarēja kļūt par pamatu lietas turpināšanai.

Atskatoties uz šīs krimināllietas ierosināšanu, man gribētos uzsvērt divus apstākļus. Pirmkārt, prokuratūra ir izdarījusi tik daudz, cik daudz ir iespējams paveikt ar izmeklēšanas darbībām. Otrkārt, manuprāt, prokuratūrai šajā gadījumā tomēr nav izdevies tuvināties patiesībai.

Par to liecina arī prokurora lēmums par lietas izbeigšanu. Prokurors ir atzinis, ka savākts nepietiekami pierādījumu, lai būtu pamats celt apsūdzību. Tas nebūt nenozīmē, ka krimināllieta būtu ierosināta nepamatoti. Tomēr prokurors ir pateicis skaidri: apsūdzības celšanai materiālu ir par maz, un diemžēl prokuratūrai nav izdevies to savākt vairāk. Es kā ģenerālprokurors savukārt nesaskatīju iespējas iegūt vēl citus pierādījumus.

Tas ir galvenais, ko vēlētos uzsvērt, runājot par prokurora lēmumu un manu nostāju. Izteikumi par to, ka ģenerālprokurors ir nobijies, un citi emocionāli apgalvojumi šajā sakarā ir vienkārši muļķības.

— Kā jūs vērtējat Latvijā ierasto praksi sabiedrībā plašu rezonansi guvušu nodarījumu gadījumā veidot parlamentārās izmeklēšanas komisijas? Tā tas noticis arī pērn aizsāktajā gaļas kontrabandas lietā. Vai, jūsuprāt, nebūtu nepieciešams ar likumu noteikt šādu komisiju darbības kārtību, kompetences robežas, kā arī regulēt sadarbību ar tiesību aizsardzības iestādēm?

— Likums par Saeimas izmeklēšanas komisijām tiešām ir nepieciešams, un tajā būtu jāregulē viss, ko drīkst vai nedrīkst Saeimas izmeklēšanas komisijas, kādām ir jābūt to attiecībām ar izmeklēšanas iestādēm. Šobrīd tas notiek ļoti dažādi, kā nu kuro reizi.

Es ļoti negatīvi vērtēju tādu parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbu, kuras cenšas kolektīvi strādāt ar kriminālprocesa metodēm, piemēram, pratināt kādu personu. Tādiem mēģinājumiem nav arī nekādas praktiskas nozīmes — šādā veidā iegūtiem faktiem nav pierādījuma spēka. Tieši tādēļ komisiju un prokuratūras kontaktēšanās, kā zināms, iegūst negatīvu nokrāsu.

Saeimas izmeklēšanas komisiju darbs drīzāk būtu likumdošanas nepilnību izpēte kāda nodarījuma sakarā vai šādu nodarījumu izraisījušo procesu vērtēšana.

Ar parlamentārās izmeklēšanas komisiju par iespējamo valsts amatpersonu iesaisti kontrabandas darījumos Latvijā, kopš tā ir sākusi darbu, mums konfliktu nav bijis. Jāatzīst, ka tā arī nav mēģinājusi strādāt ar manis minētajām kriminālprocesuālajām metodēm, kas ir tikai tiesību aizsardzības iestāžu prioritāte.

Šobrīd mūsu sadarbības kārtība ir šāda: pēc komisijas uzaicinājuma prokurors piedalās tās sēdēs, bet komisijas rīcībā nonākušie materiāli, kuriem nepieciešama pārbaude, parasti tiek nosūtīti man. Es savukārt izlemju, kura valsts drošības vai izziņas iestāde tos pārbaudīs. Šobrīd mūsu sadarbību es sauktu par pietiekami korektu.

— Jūs minējāt to, ka komisijas iegūtie fakti nonāk pie jums pārbaudei. Vai notiek arī pretējais — komisija saņem vai pieprasa informāciju arī no jums?

— Informācijas apmaiņa ir abpusēja. Tā, piemēram, gada beigās mēs saskaņā ar parlamentārās izmeklēšanas komisijas lūgumu sniedzām atbildi — informācijas apkopojumu par kontrabandas lietām Latvijā vispār. Lai gan jau iepriekš to bijām nosūtījuši Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijai un tātad jau devuši atbildi uz to, kas interesē deputātus.

— Jūs esat publiski izteicis gandarījumu par jūsu jauno kolēģu īpatsvara pieaugumu, kā arī ar to saistītās cerības uz prokurora amata prestiža celšanos, konkurenci prokuroru vidū un tai sekojošu korupcijas samazināšanos. Savukārt daži vecākā gadagājuma prokurori ir izteikuši bažas par jūsu vēlmi atbrīvoties no “vecajiem” darbiniekiem. Kāda ir jūsu kadru politika prokuratūrā?

— Es nekādā ziņā, vērtējot prokuroru darbu, nevados pēc kolēģu gadu skaita. Vienīgais kritērijs ir sasniegtie darba rezultāti, profesionālisms, kvalifikācija.

Vienlaikus jāatzīst, ka tieši es biju iniciators kritēriju izstrādei tam, līdz cik gadu vecumam prokurors var strādāt prokuratūrā. Darba attiecības ar prokuroriem regulē Prokuratūras likums, un tas nosaka, ka no darba var atbrīvot vispārējo pensijas vecumu sasniegušu kolēģi. Vienlaikus šis likums nosaka, ka prokuroriem ir arī privilēģija — izdienas pensija. Tādēļ, manuprāt, ir loģiski noteikt kritērijus, kādos gadījumos prokurors tomēr var turpināt strādāt. Tādēļ ar Ģenerālprokurora padomes lēmumu tika izstrādāti un ieviesti šādi kritēriji: darba attiecības ar prokuroru ilgst līdz 62 gadu vecumam. Īpašos gadījumos Ģenerālprokurora padome tās var pagarināt par gadu, bet ne ilgāk kā līdz 65 gadu vecumam.

Šāds lēmums dod arī iespēju saasināt prokuroru iekšējo konkurenci.

Skumīga šobrīd ir situācija ar paaudžu maiņu, jo, pensionējoties vecākajai prokuroru paaudzei, pietrūkst stabila vidējās paaudzes posma, un nu pie mums pārsvarā strādā ļoti jauni prokurori. Tās ir deviņdesmito gadu sekas, kad daudzi pameta darbu prokuratūrā un kādu laiku bija pat grūtības nokomplektēt kadrus.

— Vai tagad šādu kadru komplektēšanas problēmu vairs nav? Kāds ir prokurora darba prestižs šobrīd?

— Mēs beidzot varam izvēlēties darbiniekus, kaut arī pārsvarā no juridisko izglītību tikko ieguvušiem juristiem.

Kopumā prokuratūras prestižs diezin vai ir mainījies. Tas ir tāds, kādu veidojam mēs paši un kādu to par mums veido sabiedrība. Tomēr es ceru, ka mūsu jaunajos kolēģos ir diezgan gaišs nākotnes skatījums. Pretējā gadījumā viņi nenāktu pie mums strādāt.

Mēs esam iecerējuši arī vērsties Saeimā ar lūgumu grozīt Prokuratūras likumu un ieviest tajā normu par drošības pārbaudi, stājoties darbā prokuratūrā. Šī procedūra līdzinātos tai, ko veic, pieņemot personu darbā policijā, piemēram, nosakot, vai persona ir iepriekš sodīta. Tas palīdzētu izslēgt korupcijas gadījumus, tātad risinātu arī prokuratūras prestiža jautājumu.

Īpatnēji, bet mums ir problēmas ar vadošajiem speciālistiem. Bieži vien grūti nākas atrast piemērotus kandidātus vai pierunāt kolēģus uzņemties virsprokurora amatu. Tāpēc, ka trūkst vidējās paaudzes prokuroru. Sevišķi asi tas jūtams Rīgā. Tieši tādēļ es pietiekami svarīgos amatos Ģenerālprokuratūrā un Rīgas tiesas apgabala prokuratūrā esmu virzījis kolēģus no citiem rajoniem. Tādā veidā es atbalstu arī prokuroru rotāciju, kas mazina draudus prokuroriem kļūt ietekmējamiem un pārmērīgi “iedziļināties vietējos apstākļos”.

— Kas ir svarīgākie mērķi un darbi, uz kuriem šogad jāvērš īpaša uzmanība Latvijas prokuratūras darbiniekiem?

— Atbilde jāsāk pašam ar sevi. Es noteikti turpināšu sekot lietām, kuru personisko kontroli esmu uzņēmies. Tās ir Jāņa Laukrozes un Vjačeslava Liscova slepkavības, tā ir lieta par VNĪA amatpersonām, kā arī krimināllieta par spridzināšanu universālveikalā “Centrs”.

Nemainīsies arī mana principiālā attieksme pret ekonomiskajiem noziegumiem, kontrabandu un narkotikām.

Esmu publiski izteicies arī par to, cik svarīgi ir atklāt un izmeklēt lietas, kas saistītas ar autortiesībām un blakustiesībām. Šo jomu sakārtot ir svarīgi visai valstij, it īpaši ņemot vērā mūsu tiekšanos uz Eiropas Savienību.

Protams, ir arī daudz atsevišķu smagu noziegumu, kuru izmeklēšanā prokuratūrai aktīvi jāiesaistās un jāpadara efektīvāks uzraudzības process.

Domājot par prokuratūras nākotni, būtu jānostiprina tieši virsprokuroru loma. Viņiem ir jāspēj laikus saskatīt gan pozitīvas, gan negatīvas tendences padoto darbā. Tas ir svarīgi visas prokuratūras attīstībai.

Nākotnē aizvien lielākas pilnvaras jādod rajonu prokuratūrām. 2001. gada pavasarī stājās spēkā grozījumi Kriminālprocesa kodeksa 32. pantā, un saskaņā ar tiem vairāk lietu ir piekritīgas rajonu prokuratūrām. Šīs izmaiņas attaisnojās, un tām ar laiku vajadzētu novērst sastrēgumus, kas līdz šim veidojās apgabaltiesās, it īpaši Rīgas apgabaltiesā.

Es ceru, ka varēšu veikt šīs un citas pārmaiņas prokuratūrā, tomēr tas acīmredzot būs iespējams tikai tad, ja man personīgi nevajadzēs nodarboties ar atsevišķu lietu uzraudzību vai arī tādu materiālu izskatīšanu, kur tiek īpaši prasīts tieši ģenerālprokurora viedoklis, kā tas Latvijā šobrīd ir ļoti izplatīts.

— Kādu jūs prognozējat šo gadu — vai noziedzīgo nodarījumu līmenis Latvijā pieaugs, un kāda veida tie būs?

— Pēdējo gadu pieredze rāda, ka nopietnas bažas rada tādu nodarījumu pieaugums, kas saistīti ar narkotiskajām vielām. Viss liecina, ka šo noziedzīgo nodarījumu skaits turpinās augt arī šogad. Prokuratūrai, protams, jābūt gatavai sastapties ar jebkādiem pavērsieniem šo noziegumu izdarīšanā.

Man ļoti gribētos, lai uzlabojas ekonomisko noziegumu atklāšana — lai palielinās nevis izvairīšanās no nodokļu nomaksas un kontrabanda, bet lai biežāk tiek atklāti šāda veida nodarījumi. Turklāt ar krimināllietu ierosināšanu vien ir par maz. Protams, arī tam var būt preventīvs raksturs un tātad — savs labums, taču galvenais — krimināllietām ir jānonāk tiesā.

Laikam jau velti un naivi būtu gaidīt, ka noziedzīgo nodarījumu līmenis šogad samazināsies, tomēr es ceru, ka tas, kaut arī ar nelielām svārstībām, vismaz neaugs augumā.

Dina Gailīte, “LV” tieslietu nozares virsredaktore