Domas:
Kāda būsi “Letonika”, zinātne par Latviju un latviešiem

2001. gada 10. decembrī pēc Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes ierosinājuma LU rektorāts uzaicināja uz sarunu dažādu fakultāšu, pētniecības institūtu, ieinteresēto ministriju, dažu valsts iestāžu un sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, lai pārrunātu iecerētā LU Letonikas centra dibināšanas jautājumus.

Dabiski, ne jau visu tur atvēlētajā laikā varēja aptvert un apspriest, tāpēc gribētos aizsākto sarunu turpināt un paplašināt, ieinteresētajai sabiedrības daļai sniedzot savu izziņu un izsakot dažus personiskus priekšlikumus par “Letonikas” attīstīšanas turpmākajām iespējām. Jo, pirmkārt, pēdējos septiņos gados, kārtojot un izzinot “Letonikas” jautājumus, esmu guvis savas zināšanas šajā problēmu jomā un, otrkārt, apzinos, cik Latvijas valstij un latviešu tautai svarīgi ir šie nacionālās nozīmes pētniecības virzieni.

Par “Letoniku” kā dziļi zinātnisku, perspektīvu un īpaši attīstāmu starpnozaru humanitārās pētniecības virzienu LZA pirmo reizi plašāk ierunājās Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas atskaites sanāksmē 1995. gada janvārī, kad pārrunāja 1994. gada veikumu. 1995. gada 26. maijā notika “Letonikas” teorijai un praksei veltītā pirmā īpašā LZA sēde. Tajā apsprieda akadēmiķu Saulveža Cimermaņa un Jāņa Stradiņa teorētisko ievada referātu “Par “Letonikas” jēdzienu un saturu” un dažu “Letonikā” iekļaujamo nozaru pārstāvju līdzreferātus (“Arheoloģija — letonikas daļa”, LZA goda loceklis Jānis Graudonis; “Letonikas etnogrāfiskie aspekti”, S.Cimermanis). Referātiem sekoja aktīvas pārrunas, kurās kā “Letonikas” svarīgas sastāvdaļas (tēmas) iezīmējās “Demogrāfija un etnodemogrāfija”, “Latviešu valodas, it īpaši dialektu un izlokšņu, pētījumi”, “Pētījumi antropoloģijā, arheoloģijā, etnogrāfijā un vēsturē”, “Darbs folkloristikā un folkloras teorijā”. Sēdē pārrunātais rosināja sagatavot un izdot žurnāla “LZA Vēstis” A daļas 1995. gada 5./6. numuru ar deviņiem “Letonikas” problēmu ievirzes rakstiem un ar vienu iespiedloksni plašu sēdes atreferējumu.

Pēc minētā ievadījuma LZA pulcēja ap sevi “Letonikas” problemātikas risināšanā ieinteresētus zinātniekus. 1995.–2001. gada plūdumā (7 gados) svarīgiem “Letonikas” jautājumiem veltītas 25 LZA sēdes un konferences Rīgā un izbraukumā Alūksnē, Bauskā, Cēsīs, Jaunjelgavā, Mazirbē, Staicelē, Valmierā, Ventspilī, Viesītē. Par “Letonikas” jautājumiem esam referējuši arī I Sēlijas kongresā Viesītē 1999. gadā un II Sēlijas kongresā Neretā 2001. gadā.

Visu šo konferenču, kongresu un sēžu materiāli gandrīz pilnā apjomā publicēti Latvijas Republikas oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, bet uz sēdēs teiktā un uz jaunu pētījumu pamata sagatavoti un izdoti 14 īpaši “LZA Vēstu” A daļas tematiski “Letonikas” numuri: 1) 1995. gada 9./10. numurs ar koptematiku “Folkloristika, literatūrzinātne, mākslas zinātne, socioloģija, valodniecība un vēsture “Letonikas” aspektā”; 2) 1995. gada 11./12. numurs ar koptematiku “Arheoloģija, demogrāfija, etnogrāfija, valodniecība un vēsture “Letonikas” aspektā”; 3) 1996. gada 2. numurs ar koptematiku “Arheoloģija, filozofija, literatūrzinātne, valodniecība “Letonikas” aspektā”; 4) 1996. gada 3. numurs ar koptematiku “Pētniecības iestāžu zinātniskie arhīvi un fondi kā “Letonikas” problēmu izzināšanas avoti”; 5) 1996. gada 4./5. numurs — “Latvijas lībisko un sēlisko apvidu kultūrvēstures problēmas”; 6) 1996. gada 6. numurs — “1896. gada pirmajai latviešu etnogrāfiskajai izstādei — 100”; 7) 1997. gada 1./2. numurs — “Friča Brīvzemnieka un Garlība Merķeļa devuma, kā arī reliģiju pētniecības nozīme “Letonikā””; 8) 1997. gada 3./4. numurs — “Ata Kronvalda devums un latviešu valodniecība “Letonikas” aspektā”; 9) 1998. gada 1./2. numurs — “Literatūrzinātnes un mākslas zinātnes iespējamais devums “Letonikai””; 10) 1998. gada 3. numurs — “Lībiešu kultūra, vēsture un Latvijas etniskie procesi”; 11) 1998. gada 4./6. numurs “Ieskats Latgales vēsturē un kultūrā”; 12) 1999. gada 1./2./3. numurs — “Jāņa Endzelīna devums, latviešu valodas izzināšana un Valmieras novads”; 13) 2000. gada 3./4. numurs — “Latvijas lībisko novadu kultūras un vēstures problēmas “Letonikas” skatījumā”; 14) 2001. gada 5./6. numurs “Sēlijas un sēļu etniskās vēstures, kultūras vēstures un valodas problēmas”.

Ap LZA pulcētu zinātnieku “Letonikas” jautājumiem veltīti raksti ievietoti arī citos LZAV numuros, t.i., ārpus nosauktajiem tematiskajiem laidieniem. Vēl kā LZA izdevumu — “Letonikas” bibliotēkas 1. sējumu — minēšu S.Cimermaņa grāmatu “Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā” (Rīga: LZAV, 1998. — 248 lpp.). Ar piecu LZA locekļu (A.Caunes, S.Cimermaņa, R.Deņisovas, Ē.Mugurēviča, J.Stradiņa) līdzdalību sagatavota “Letonikai” nozīmīga grāmata “Latvijas zemju robežas 1000 gados” (Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999. — 283 lpp.). Nosauktās un vēl citas publikācijas sagatavotas, pateicoties Latvijas zinātnes padomes “Letonikas” programmas un citādam finansējumam. LZA ietvaros darbu koordinē un vada Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa, iesaistot “Letonikas” pētījumos arī Igaunijas, Lietuvas un Vācijas zinātniekus.

2002. gadā “Letonikas” tematikai — literatūrai, mākslai, valodai, vēsturei — veltīsim vismaz četrus LZAV numurus, bet 2003. gadam sākam gatavot vēl divus jaunus tematiskus LZAV numurus: 1) “Sēlijas iedzīvotāji un viņu kultūra”, 2) Rietumvidzemes lībisko novadu etniskās vēstures un kultūras vēstures jautājumi.

Tāpēc tagad, vadoties no minētā un no savas pieredzes “Letonikas” jautājumu kārtošanā un skaidrošanā, ierosinu sekošo.

1.

Izmantojot ap LZA sapulcēto aktīvi rakstošo zinātnieku un novadpētnieku zināšanas, radošo spēku, līdzšinējās publikācijas un iestrādes nākotnei, ir lietderīgi nodibināt Zinātņu akadēmijā “Letonikas” pētījumu (pētnieku) kopu vai citāda nosaukuma apvienību, kuras darbību koordinētu LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa. Ievērojot jau minēto LU ieinteresētību “Letonikas” attīstīšanā un pilnveidošanā, varētu veidot arī kopīgu LZA un LU “Letonikas” pētījumu centru, kura darbību koordinētu no LZA un LU pārstāvjiem sastāvoša zinātniski metodiskā padome. Tajā varētu iekļaut arī “Letonikas” darbībā ieinteresētos LR Izglītības un zinātnes ministrijas un Kultūras ministrijas speciālistus.

2.

Kopas (varbūtējā centra) kodolu vajadzētu veidot no antropologiem, arheologiem, demogrāfiem, t.sk. etnodemogrāfiem, dialektologiem, etnogrāfiem, etnopsihologiem, filozofiem (it īpaši ideju vēstures pētniekiem), folkloristiem, literatūrzinātniekiem, mākslas zinātniekiem, t.sk. tautas mākslas pētniekiem, sociolingvistiem, vēsturniekiem, arī dabaszinātniekiem, kas pēta cilvēku attieksmi pret apkārtējo vidi un cilvēku rīcību tajā. Vēlama arī citu zinātnes nozaru speciālistu piedalīšanās, jo “Letonika” kopumā ir visai plašs latviešu etnosa izzināšanas virziens.

3.

Pētījumu raksturu (stilu) iedomājos kā uz dažādu jomu (jautājumu kopu) pirmavotu izzināšanas pamatotus dziļus salīdzinošus meklējumus un kā labi argumentētu, pirmavotos balstītu publikāciju gatavošanu un izdošanu. Pētījumu hronoloģiju vajadzētu sākt ar cilvēku ienākšanu Latvijas teritorijā un ar viņu pirmo saskari ar šejienes dabu, turpināt cauri visiem kultūrvēsturiskās attīstības posmiem un beigt ar mūsdienu etnokulturālajiem (šā jēdziena plašā nozīmē) procesiem.

Pētījumā izmantojamā iespējamā avotu bāze kā katrā starpnozaru izzināšanas virzienā visai daudzveidīga: 1) katras nozares (arheoloģija, folkloristika, valodniecība u.c.) īpašie avoti, kas glabājas pētniecības iestāžu savdabīgo zinātnisko materiālu krātuvēs un fondos; 2) materiāli, kas glabājas vispārējas nozīmes bibliotēkās, kolekcijās, muzejos u.tml.; 3) dokumenti, t.sk. droši datējami, nereti arī droši socializējami un pat etniskojami masveida statistikas dati, masveida lietvārdu (materiālu un nemateriālu parādību jeb reāliju) nosaukumu, personvārdu un vietvārdu sakopojumi, kas glabājas Latvijas un ārzemju vispārējas pieejamības vēstures un citādos arhīvos; 4) materiāli, kas glabājas dažādos Latvijas un citzemju īpašas pieejamības arhīvos un fondos; 5) pašu pētnieku radīti avoti mūsdienu un nesenas pagātnes norišu un procesu izzināšanai, t.i., dažādas ievirzes un tematikas aptauju un aprakstījumu dotumi. Katrai šai vispārinātajai avotu iedaļai īpašā apcerējumā vajadzētu sniegt izvērstu izklāstu.

4.

Dziļu “Letonikas” pētījumu veikšanai nepieciešams ikgadējs stabils vismaz Ls 400 000 liels valsts budžeta finansējums, ko izmantotu šādām galvenajām vajadzībām: a) antropologu, arheologu, dialektologu, etnogrāfu, folkloristu un citādu zinātnisku ekspedīciju atjaunošanai un ikgadējam turpmākam darbam (ekspedīcijas absolūti nepieciešamas mūsdienās noritošo procesu izzināšanai, par pagātni esošo datu papildināšanai, pārbaudei un precizēšanai, kā arī tādu jautājumu skaidrošanai, kuri radušies veiktā darba gaitā un par kuriem agrāk ziņas vispār nav vāktas vai savāktas pārāk nepilnīgi; b) zinātnisko iestāžu dokumentu krājumu un fondu uzturēšanai un saglabāšanai, komandējumiem ārzemju arhīvos esošo materiālu apgūšanai Baltkrievijā, Igaunijā, Krievijā, Lietuvā, Somijā, Vācijā un citur; c) zinātnisku un populārzinātnisku grāmatu izdošanai; d) jaunu pētnieku kadru sagatavošanai un noturēšanai pētniecības darbā, t.i., darba algu normalizēšanai un pacelšanai vismaz līdz kvalificētu valsts ierēdņu darba algu līmenim.

5.

“Letonikai” kā perspektīvam Latvijas valsts nacionālam daudznozaru zinātniskam, izglītojošam un zinātniski praktiskam darba virzienam, manuprāt, ir trīs būtiskas savstarpēji saistītas sastāvdaļas. 1) Pirmavotu izzināšanā un iepriekšējo pētnieku paliekošajā devumā balstīts zinātniski pētnieciskais darbs, kas ir visa pārējā pamats. 2) Izglītojošais (mācību) darbs, kas aptver visu līmeņu kultūras un mācību iestādes, tajā skaitā arī jauno speciālistu gatavošanu maģistratūrā un doktorantūrā, un balstās uz jau minētās zinātniskās pētniecības devuma. 3) Zinātniski praktiskais veikums, kurš tāpat balstās uz Latvijas un latviešu kultūras un vēstures zinātniskās izpētes devuma. To sabiedrībā nes visu paaudžu augstskolu pasniedzēji, kultūras, mākslas, zinātnes un citu jomu speciālisti. Šajā rīcībā (nesumā) ietilpst sabiedrības izglītošana, etniskās (nacionālās) un novadnieciskās apziņas, kultūras vērtību izpratnes, kultūras mantojuma paliekošo bagātību mūsdienīgas izmantošanas un saglabāšanas, Latvijas patriotisma jūtu, novadu izzināšanas un ļaužu zinātkāres sekmēšana, starpetnisko attiecību izkopšana, valodas tīrības saglabāšana un citas sistemātiskas ilglaicīgas norises. Latvijā starpetnisko attiecību izkopšanas būtiska sastāvdaļa ir pārējo valstī dzīvojošo etnosu pārstāvju pastāvīga nodrošināšana ar patiesām ziņām par Latvijas un latviešu kultūru, mākslu, starpetniskajiem sakariem, valodu lietošanu, vēsturi un citām jomām. Mums ir pietiekams zinošu speciālistu daudzums, kas spētu veikt šo darbu. Ir pienācis pēdējais laiks izdot Latvijā visu etnosu ļaudīm pieejamu krievu valodā uzrakstītu, valsts finansētu zinātnisku un zinātniski populāru labi ilustrētu žurnālu, kura satura kultūrvēsturiskā un vēsturiskā daļa balstītos “Letonikas” pētījumos gūtās atziņās un faktos.

6.

“Letonikas” attīstīšanā visai nozīmīga varētu būt Latvijas augstskolu, it īpaši LU humanitāro fakultāšu, līdzdalība, kas izpaustos vairākos virzienos: a) atsevišķu tēmu un tēmu kopu izzināšana un izzinājumu publicēšana, b) mācību programmu un lekciju kursu izstrāde, c) jaunu pasniedzēju un pētnieku gatavošana maģistratūrā un doktorantūrā, d) latviešu kultūras vēstību popularizēšanas un izmantošanas sekmēšana, iesaistoties dažādu izglītības, kultūras, mākslas un citādu norišu satura veidošanā. Šajā darbā labi iederētos arī augstskolu dabas un tehnisko zinātņu fakultātes, skaidrojot savu jomu speciālistu radošo darbību un tās paliekošos rezultātus, it īpaši to humanitāro pusi dažādos laikposmos. Kā dažus iespējamos meklējumu piemērus minēšu agronomu, arhitektu un būvinženieru darbību Latvijas kultūrainavas veidošanā, mediķu devumu tautas medicīnas racionālo tradīciju izzināšanā un izmantošanā, iedzīvotāju veselības uzturēšanas sistēmas radīšanā un cīņā pret epidēmijām, dažādu nozaru speciālistu līdzdalību tautas tradicionālās saimnieciskās darbības jomu (amatniecības, augkopības, biškopības, dārzkopības, lopkopības, mežsaimniecības, zvejas u.c.) racionālo principu un paņēmienu izzināšanā un lietošanā mūsdienu zināšanu un tehnoloģisko iespēju apstākļos u.tml.

7.

Augstskolu iesaistīšanās “Letonikas” kā humanitāras disciplīnas jautājumu risināšanā, tajā skaitā jauno speciālistu gatavošanā, prasa vairāku jautājumu sakārtošanu. 1) “Letonikas” jautājumu skaidrošana nevar būt sekmīga bez krievu un vācu valodas, runājot par Augšzemi (Sēliju) un Latgali, arī bez poļu valodas zināšanām, jo ievērojama daļa pirmavotu (dokumentu) ir rakstīti šajās valodās. Mūsdienu Latvijas augstskolās, aizraujoties ar angļu valodas apguvi, citvalodām ir atvēlēta nepietiekama uzmanība, bet bez vācu valodas zināšanām nav iedomājama to jautājumu skaidrošana, kuri attiecas uz laikposmu pirms 1920. gada. 13.–17. gadsimta jautājumu izzināšanai vajadzīgas vismaz elementāras zināšanas arī latīņu valodā. 2) Mūsdienu Latvijas augstskolu humanitāro fakultāšu beidzējiem ir nepietiekamas zināšanas par kultūras vēstures (vārda plašā nozīmē) un vēstures avotiem, par to apstrādes un izmantošanas principiem un metodēm. 3) Augstskolu absolventiem trūkst zināšanu kultūras vēstures un vēstures pagājušo laikposmu dokumentu lasīšanai. Mani ļoti satrauc virspusējas, uz nepietiekamu vai pat gadījuma rakstura avotu pamata uzrakstītas, pavirši dokumentētas un kļūdainas, bet izskatīgi (dažkārt pat uzbāzīgi grezni) izdotas humanitāra satura grāmatas, kādu mūsdienu Latvijā sarodas arvien vairāk. “Letonikas” satura darbiem no tādas ievirzes vajadzētu stāvēt visai tālu.

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”