Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Jurists, žurnālists un diplomāts Kārlis Ducmanis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.11.2001., Nr. 174 https://www.vestnesis.lv/ta/id/56076

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas zemē - ar savām saknēm, likteņiem, nākotni. Atklājot izstādi un atverot grāmatu par Latvijas ebreju kopienas vēsturi, traģēdiju, atdzimšanu

Vēl šajā numurā

30.11.2001., Nr. 174

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Jurists, žurnālists un diplomāts Kārlis Ducmanis

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums “LV” Nr. 172, 28.11.2001.; “LV” Nr. 173, 29.11.2001.

Sūtņa amatā Prāgā

Kad Ženēvā bija nostrādāti četri gadi, K.Ducmanim nākamos četrus gadus (1929–1933) vajadzēja pavadīt Latvijas sūtņa postenī Prāgā. Latvijas un Čehoslovākijas attiecības 20. gados nebija īpaši siltas. Abas tautas gan vienoja ilgi iesakņojies naids pret Vāciju un vāciešiem, bet šķīra attiecības pret Krieviju un krievu tautu. Čehi atbalstīja arī viņu zemē funkcionējošās krievu baltemigrantu organizācijas, kuru darbības alfa un omega bija “vienotās un nedalāmās” Krievijas atjaunošana.

K.Ducmanis 1931. gada 1. septembrī rakstīja, ka viņam nekad nav izveidojies sevišķi labs kontakts ar čehu diplomātiem Ženēvā, kaut gan esot bijuši visi priekšnoteikumi labākiem sakariem abu valstu vēsturē, stāvoklī un starptautiskajās attiecībās, pat ieroču brālībā Sibīrijā. Čehoslovākija sacenšas ar Poliju, lai iegūtu “lielvalsts” un “izšķirīgā faktora” lomu Viduseiropā.

Čehoslovākija ārēji tomēr uzturēja labas attiecības ar Latviju. Kad 1931. gada 15. un 16. augustā Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis neoficiāli brauca cauri Čehoslovākijai, viņu visur sagaidīja ar lielu godu. K.Ducmanis 28. septembrī saskatīja lielu tuvību Latvijas un Čehoslovākijas interesēs par miera nodrošināšanu un Vācijas hegemonijas briesmu mazināšanu. Tuvību viņš redzēja arī ar Mazās Antantes pārējo valstu — Dienvidslāvijas un Rumānijas mērķiem.

Čehoslovākija, atzīmēja diplomāts rakstā “Starptautiskā paraugtirgus izstrāde Prāgā un Latvijas piedalīšanās tajā” (“Ekonomists”, 1931, 20. nr., 728.–732. lpp.), ir pazīstama kā valsts “ar visai izdevīgiem un labvēlīgiem saimnieciskiem apstākļiem: ar savām dabas bagātībām (kalnraktuves, meži, pašu akmeņogles, minerālu bagātības, pirmklasīgi veselības avoti, dabas jaukumi un tūrisms, attīstīta lauksaimniecība ar tās pirmvielām lauksaimniecības industrijai etc.), ar zināmu līdzsvaru starp rūpniecību un lauksaimniecību (apm. kā 3 : 2), ar savu iedzīvotāju caurmēra turību (..). Lauksaimniecība ir intensīva (..), un ap 40% no iedzīvotājiem ir nodarbināti lauksaimniecībā. Rūpniecība, kas raksturojama ar to, ka ap 3/4 no bijušās Austroungārijas rūpniecības palika Čehoslovākijas teritorijā un ka 2/3 no šīs rūpniecības strādā eksportam, ir visai spēcīga tautsaimniecības nozare”.

Prāga, turpināja K.Ducmanis, topot par nacionālās valsts galvaspilsētu, tapa arī par valsts saimniecības centru. Bet tā grib kļūt arī par starptautisku tirdzniecības centru. Šā mērķa sasniegšanai tāpat kalpo pirms 10 gadiem nodibinātā Prāgas starptautiskā paraugtirgus izstāde jeb mesa, kas atvērta cauru gadu, martā un septembrī organizējot plašas darījumu nedēļas. Tajā pirmām kārtām reprezentējas firmas, bet pēdējos gados arī atsevišķas valstis. Latvijas sūtniecība Prāgā ar Finansu ministrijas atbalstu šādu stendu pirmo reizi iekārtoja 1931. gada martā. Savus ražojumus gan bija atsūtījušas tikai trīs Latvijas firmas. Pateicoties sūtniecības un Rīgas rūpēm, rudenī stāvoklis mainījās: ar savu ražojumu paraugiem izstādē piedalījās jau 10 Latvijas firmas un iestādes — a/s “Varonis” ar galošām un gumijas rotaļlietām, a/s “Eksportieris” ar linsēklām, A.Sörensena konservu fabrika ar konserviem utt. Gida lomu Latvijas stendā pildīja sūtniecības darbinieces.

K.Ducmanis konstatēja, ka “interese par mūsu eksportabliem ražojumiem ir: būtu tikai mūsu tirgotāji un eksportieri bijuši rosīgāki, uzbāzīgāki, aktīvāki, pieminot, ka reklāma tomēr ir un paliek reklāma”.

1932. gada beigās viņš uzstājās Prāgas “Brīvajā politisko zinību skolā” ar priekšlasījumu “Jaunlaiku starptautisko tiesību pielietošana mūsu laikmeta politikā un diplomātijā”, kuru tā nozīmīguma pēc divos laidienos 29. un 30. decembrī atreferēja “Brīvā Zeme”. K.Ducmanis vispirms mēģināja definēt jēdzienu jaunlaiku starptautiskās tiesības, gan norādot, ka tas vēl nav zinātniski izšķirts jautājums un juristu domas te dalās. Viņaprāt, nav vairs tā, ka tikai tās ir starptautiskās tiesības, kuras par tādām atzinušas suverēnas valstis. Ir arī tādas starptautiskas tiesības, kas pastāv neatkarīgi no valstu gribas vai negribas, t.i., “starptautiskā sabiedrība un viņas tiesību iekārta stāv augstāk par ik atsevišķas valsts tiesisko iekārtu”. Starptautiskās tiesības ir prioritāras attiecībā pret jebkuras valsts iekšzemes tiesībām.

Jauno starptautisko tiesību pielietošanas piemērs politikā un diplomātijā, norādīja raksta autors, ir TS un tās lielie un mazie atvasinājumi — Starptautiskā darba organizācija, Starptautiskā tiesa Hāgā, Starptautiskais darba birojs, daudzās komitejas, komisijas, konferences utt. Visu šo organizāciju konstrukcija balstās uz jaunajām starptautiskajām tiesībām. Ar TS nodibināšanos un tās pakta pieņemšanu ir izaugusi zināma virsvara, kas stāv pāri valstīm. Tai vēl netic, bieži to arī negrib, bet tā pastāv. Pastāv, piemēram, Hāgas tiesas formā. Daudzējādā ziņā politiskas virsvadības forma ir TS padome Ženēvā. K.Ducmanis izvirzīja interesantu domu, ka jāveido starptautiska izpildvara un starptautiska armija.

1933. gada 10. aprīlī K.Ducmani pieņēma Čehoslovākijas prezidents Edvards Benešs. Sūtņa tikšanās ar valsts galvu nav plaši izplatīta diplomātiskajā praksē. Acīmredzot prezidentu gan interesēja Baltijas lietas, gan viņā viesa uzticību latviešu diplomāta personība. E.Benešs parādīja lielu interesi par Baltijas valstu savienības izredzēm. Sakarā ar nacistu nākšanu pie varas Vācijā šīm trim valstīm čehu ārpolitikā tagad bija daudz lielāka vērtība. K.Ducmanis raksta, ka viņam diemžēl nav bijis prezidentam ko teikt — tādas Baltijas savienības vēl nebija (kā zināms, tā nodibinājās tikai 1934. gada septembrī).

 

Pēdējie gadi diplomāta darbā

Tie aizritēja Rīgā, vadot Ārlietu ministrijas juridisko nodaļu (1933–1934) un pārstāvot Latviju starptautiskajā tiesā Sāras (Zāras) apgabalā (1934–1936). Par pēdējiem pienākumiem ir jāpastāsta nedaudz sīkāk. Saskaņā ar Versaļas miera līgumu TS uzraudzībā tika nodotas atsevišķas teritorijas un bijušās kolonijas, kuru galīgo statusu vēl neņēmās noteikt Parīzes miera konference. Sāras apgabalu ar tās daudzajām ogļraktuvēm TS piešķīra lietošanai uz 15 gadiem Francijai kā kompensāciju par karalaikā izpostītajām Ziemeļfrancijas raktuvēm. Pēc šī termiņa bija jāorganizē plebiscīts, kas izlemtu šā apgabala turpmāko likteni. “Jaunākās Ziņas” 1934. gada 16. oktobrī informēja, ka tuvākajā laikā uzsāks darbu Sāras apgabala starptautiskā tiesa, kuru TS iecēlusi plebiscīta novērošanai minētajā apgabalā. Tiesa noturēs sēdes divreiz nedēļā. Par tās locekli iecelts arī Kārlis Ducmanis. Diemžēl ziņas par tiesas darbību šo rindu autoram nav izdevies atrast.

Atgriezies Latvijā, K.Ducmanis aizgāja no diplomātiskā darba un kā jurists tika iecelts par valsts augstākās tiesu institūcijas — senāta — locekli. Viņš 30. gados aktīvi darbojās arī žurnālistikā, rakstīdams pirmām kārtām par ārpolitiskām problēmām, bet nevairīdamies arī no iekšpolitiskiem jautājumiem. Atzīmēsim tikai dažas nozīmīgākās K.Ducmaņa šā laika publikācijas.

“Brīvā Zeme” trijos numuros (1933, 27. febr., 4. un 6. martā) ievietoja viņa rakstu “Latvijas starptautiskais stāvoklis de iure atzīšanas laikā (ap 1920.–21. g. maiņu)”, kurā autors sīki izsekoja, kā Latvija tika uzņemta neatkarīgo valstu pulkā. K.Ducmanis atzīmēja, ka jau pirms sabiedroto lielvalstu Augstākās padomes 1921. gada 26. janvāra lēmuma par Latvijas atzīšanu de iure to pēc būtības bija izdarījusi Igaunija, Lietuva, Vācija (ar 1920. gada “Pagaidu līgumu par diplomātisko sakaru atjaunošanu”), Krievija (ar 1920. gada 11. augusta miera līgumu) un Petļuras vadītā nacionālā Ukraina. De facto Latviju bija atzinušas astoņas valstis: Anglija (1918. g. 11. novembrī), Japāna (1919. g. 10. janvārī), Haiti (1919. g. 30. janvārī), Somija (1919. g. 26. septembrī), Polija (1919. g. 22. oktobrī), Itālija (vispirms 1920. g. sākumā ar sava pārstāvja akreditēšanu Rīgā un tad 1920. g. decembrī Ženēvā ar balsošanu par Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā), Beļģija (1920. g. 7. aprīlī) un Francija (1920. g. 28. aprīlī). K.Ducmanis konstatēja, ka “vispilnīgākā atzīšanas formula nāca no tālās nēģeru republikas Haiti (..): “Atzīst Latvijas Tautas Padomi kā neatkarīgu Pagaidu valdību”.

Publikācijas nobeigumā viņš pamatoti akcentēja domu, ka “pilnīgi atsevišķi un goda vietā liekams Anglijas (Balfūra parakstīts) de facto atzīšanas raksts Meierovicam Londonā 11. novembrī 1918. g., kad Latvijas valsts vēl nebija proklamēta, bet atradās vēl ceļā uz šo vēstures piepildīšanos, kam bij nākt 18. novembrī 1918. g. Anglijas dotais latvju Nacionālpadomes neatkarības atzīšanas akts 11. nov. 1918. g. bij spoža zvaigzne toreizējā nakts tumsībā un deva mums augsti vērtējamu morālisku un tiesisku atbalstu”. K.Ducmanis secināja, ka Latvijas iekšējais un starptautiskais stāvoklis 1920./1921. gadu mijā, kad TS asambleja liedza uzņemt Latviju savā organizācijā, bija “visai stiprs un sakārtots”. 2. Baltijas valstu lūguma noraidīšanai “nebij nekā kopīga ar tiesību un taisnības principiem”.

Pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma, kuru K.Ducmanis ne tikai atbalstīja, bet arī aizgūtnēm slavināja (“nacionālā revolūcija”, “ģeniāla operācija”, “sapnis ziedoņa naktī” utt., u.tml.), vienlaikus, epitetus netaupot, sunīdams daudzpartiju sistēmu un Saeimu, tūdaļ publicēja rakstu “Jaunā Latvija starptautiskā saimē un viņas diplomātijas uzdevumi” (“Militārais Apskats”, 1934, 7. nr., 1199.–1211. lpp.). Visādi kritizēdams parlamenta un partiju ārpolitisko darbību, kurā gan pats bija ilgus gadus diendienā piedalījies, viņš tomēr bija spiests atzīt, ka “paši pamata mērķi un vadošās līnijas Latvijas starptautiskā politikā un diplomātijā paliks visumā tie paši, kas kā vadošas zvaigznes ir bijušas pirms 15. maija”. K.Ducmanis atzīmēja, ka pēc apvērsuma gan “daudz kas kļūs citādi un labāki starptautiskās politikas un diplomātijas metodēs, tehnikā, iestāžu satversmē, personu sastāvā, rīcības brīvībā un ātrumā, izdomas un plāna ziņā, īsi sakot — diplomātijas mākslā, — bet ne pašos ārpolitikas pamatos, mērķos, orientācijās”. Viņa ieskatā, Latvijas diplomātijas pamatlīnijām vajadzēja būt, pirmkārt, Baltijas savienības izveidošana, otrkārt, uzticība tām saistībām, kuras Latvija uzņēmās, iestājoties Tautu Savienībā, un, treškārt, ja iespējams, draudzīgas, bet katrā gadījumā korektas un lojālas attiecības ar PSRS.

Publikācijas “Caur tuksnesi atdzimšanas Kanaanā” (“Militārais Apskats”, 1934, 6. nr., 1017.–1025. lpp.) noslēgumā K.Ducmanis rakstīja: “Tagad nu Latvija varēs dot sev tādu valsts satversmi, kas radīta visu jaunlaiku atziņu gaismā, bez demagoģijas indes un tiešām visas tautas labā, bet ne kādas partijas vai stulbas dogmas ietekmē”. Sacītais liek domāt, ka viņam šis jautājums, neraugoties uz 15. maija glorificēšanu, tomēr palika tuvs. Tāpēc izbrīnu nerada tas fakts, ka K.Ducmanis, iestājoties zināmai K.Ulmaņa valdības krīzei 1940. gada sākumā, bija ar mieru, izpildot K.Ulmaņa vietnieka kara ministra ģenerāļa J.Baloža lūgumu, izstrādāt jaunu Latvijas Satversmi. Pēc publicista un politiķa Žaņa Unāma versijas (“Laiku atspulgā”. — Oldenburgā, 1953. — 29.–30. lpp.) darbs esot ticis pabeigts Latvijas sūtniecībā Berlīnē 1940. gada martā, K.Ducmanim atrodoties komandējumā Vācijā. Taču pārskatīšanās pēc samainot aploksnes, Satversmes projekts nosūtīts nevis J.Balodim, bet tieslietu ministram H.Apsītim, kas to nodevis K.Ulmanim. J.Balodim līdz ar to bija jāaiziet no valdības.

Kārlim Ducmanim no Matīsa ielas 6. nama Ogrē 1941. gada 14. jūnijā sākās izsūtījuma ceļš uz Vjatlagu Kirova apgabalā. Ja var ticēt čekas dokumentiem, talantīgais latviešu jurists un publicists, zinātnieks un diplomāts miris 1943. gada 20. augustā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!