
Vairāk nekā 400 gadu ebreji ir neatņemama
Latvijas sabiedrības un vēstures daļa. Autentiskās vēstures liecībās, dokumentālos
fotoattēlos, skaitļos un faktos šis gadsimtu ceļš parādīts izstādē “Latvijas
ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana”, kas vakar holokausta izpētes
jautājumiem veltītajā starptautiskajā semināra laikā bija skatāma Latvijas
Universitātes Lielajā aulā, bet nākamnedēļ pārceļos uz Ebreju biedrības namu
Skolas ielā. Reizē ar izstādi sabiedrībai tiek nodota tāda paša nosaukuma grāmata.
Tās autori ir Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra valdes loceklis profesors
Leo Dribins un Latvijas Vēsturnieku komisijas locekļi — Ārlietu ministrijas valsts
sekretāra vietnieks Armands Gūtmanis un muzeja “Ebreji Latvijā” vadītājs Marģers
Vestermanis. Zinātniskais redaktors — profesors Aivars Stranga. Kā atzītas
autoritātes Latvijas ebreju kopienas vēstures izpētes un holokausta izglītības
jautājumos viņi gādāja arī par izstādes zinātnisko saturu un vērtību. Ar iejūtu
un siltām rokām materiālus vāca un kārtoja Ārlietu ministrijas Sabiedrisko
attiecību nodaļas pirmā sekretāre Elita Gavele. Ar vislielāko atsaucību darbu
sekmējuši arhīvu, muzeju un bibliotēku darbinieki, savus personiskos fotoarhīvus
ļāvuši izmantot Guntis Ulmanis un Valdis Birkavs, tāpat vairāki fotogrāfi, arī
“Latvijas Vēstneša” fotožurnālisti. Grāmatas izdošanu un izstādes sagatavošanu
finansiāli atbalstījusi ASV vēstniecības Demokrātijas komisija.
Dažus izstādes autorus sastapām Lielajā aulā dienu pirms ekspozīcijas atklāšanas. Vai darba gaitā bijuši arī kādi atklājumi, radušās jaunas atziņas?
Armands Gūtmanis atzina, ka līdz šim neesot varbūt pienācīgi novērtējis ebreju līdzdalību Latvijas valstiskās neatkarības izcīnīšanā un nosargāšanā 1918.—1920. gadā. Četri ebreji taču apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Lieku reizi viņš pārliecinājies, ka neatlaidīgāk jāpēta arhīvi un visi iespējamie avoti, kas var liecināt par ebreju likteņiem mazpilsētās holokausta laikā. Lai būtu pilnīga skaidrība, kas un kā noticis katrā pilsētiņā, miestā un apdzīvotā vietā. Nācies arī konstatēt, ka rūpīgāk jānoskaidro visu ebreju glābēju vārdi. Un vēl lielāka uzmanība jāpievērš holokausta izglītībai. Kā tas parādīts arī izstādē, Latvijas valsts deviņdesmitajos gados aizvien vairāk sekmējusi vēstures izvērtēšanu, veicinot pētniecības un izglītības programmas. Latvija apliecinājusi savu ieinteresētību sadarboties ar starptautisko holokausta izglītības, pētniecības un piemiņas saglabāšanas darba grupu. Latvijas Vēsturnieku komisija sekmīgi izvērš sadarbību ar ASV, Izraēlas, Vācijas, Zviedrijas un citu valstu zinātniekiem. Un pēdējos gados ārzemēs katrā ziņā ir mainījusies attieksme pret mūsu valsti — gan ASV, gan citās valstīs atzīst, ka holokausta izpētē un sabiedrības izglītošanā vērojama pozitīva attīstība. Arī šai izstādei ir galvenokārt izglītojošs raksturs. Un grāmata tiks nosūtīta visām Latvijas skolām.
Ekspozīcijā ir divdesmit lielformāta planšetes. Teksta nav daudz, lai izteiksmīgāk runātu attēli, konkrētie skaitļi, dokumenti. Kopējo ideju grāmatas ievadā raksturo Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš: “Mēs savā valstī mācāmies saprast, cik ārkārtīgi svarīga ir apziņa, ka nācijas stiprumu nosaka ne vien valoda, kultūra, teritorija un pārvalde, bet arī kopīgi īstenota atbildība par pagātnes pieredzes saglabāšanu un mācīšanu jaunajām paaudzēm.”
Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore