Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Gan zinātne, gan valsts, gan sabiedrība ir Latvijas aktualitāte. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.11.2001., Nr. 174 https://www.vestnesis.lv/ta/id/56079

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Jurists, žurnālists un diplomāts Kārlis Ducmanis

Vēl šajā numurā

30.11.2001., Nr. 174

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Gan zinātne, gan valsts, gan sabiedrība ir Latvijas aktualitāte

ZA1.JPG (14843 bytes)Ievadruna Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē Rīgā 2001.gada 29. novembrī

2001. gads, “Millennium” pirmais gads, pasaulei un Latvijai ir bijis notikumiem, norisēm piesātināts gads, dramatisku notikumu un atceru gads. Esam atskatījušies uz Rīgas pilsētas 800 gadiem, Latvijas neatkarības atjaunošanas desmit gadiem. Mūsu Zinātņu akadēmijai šis gads arī ir bijis norisēm bagāts. Atgādināšu, ka šodien mēs pulcējamies jau uz piekto ZA pilnsapulci šajā gadā. Vienā mēs apspriedām Latvijas iedzīvotāju genoma programmu, gēnu datu banku šī programma ir sekmīgi ievirzīta, otra bija veltīta Rīgas jubilejai ar prof. Andra Caunes akadēmisko lekciju par pilsētas senvēsturi, vēl viena risinājās II pasaules latviešu zinātnieku kongresa ietvaros ar ASV profesora Jura Hartmaņa lekciju par datorzinātņu attīstību.

Šajā zālē šogad esam klausījušies XIV Dalailamu, esam noturējuši saturīgas un daudzveidīgas Zinātņu akadēmijas sēdes — par inovāciju politiku Latvijā, par doktorantūru, par ģenētiski modificētiem produktiem, par apdraudētām un retām augu un dzīvnieku sugām Latvijā (“Sarkanās grāmatas” veidošanu), par neirozinātnes sasniegumiem, par siltumenerģētikas problēmām, par latviešu terminoloģijas juridiskajiem aspektiem un citas. Plašu atbalsi reģionā izraisīja II Sēlijas kongress Ilūkstē un Neretā, izbraukuma sēde par Vidzemes lībiešiem Staicelē — tas liecina, cik Latvijas novadiem svarīgs ir zinātnieku darbs. Rīt ZA delegācija Daugavpilī sveiks universitāti tās dibināšanas 80 gadu jubilejā, parakstīs deklarāciju par LZA un DU sadarbību.

Esam turpinājuši veidot veiksmīgas partnerattiecības ar labākajām Latvijas firmām — “Grindeksu”, “Aldari”, “Itera — Latvija”, “Dati”, “Alfa”,. “Lattelekom”, “Latvenergo”, mūsu partneru skaits jau sasniedz 10, šodien pirmoreiz pasniedzam LZA un VU “Latvijas gaisa satiksme” gada balvas par sasniegumiem radioastronomijā, inženierizstrādēs aeronavigācijas sakaru un radiolokācijas jomā.

Saskares ar firmām neaprobežojas tikai ar gada balvu piešķiršanu un jauno zinātnieku apbalvošanu, to ietvaros risinājušās akcijas ar plašu kultūrvēsturisku skanējumu, kā pieminekļa atklāšana pirmajam un vienīgajam (bet, cerēsim, ne pēdējam) Nobela prēmijas laureātam no Latvijas — Vilhelmam Ostvaldam, ko īstenoja PAS “Grindekss”(panākta vienošanās ar “Iteru” par pieminekli arī izcilajam ķīmiķim Paulam Valdenam), 57. paralēles un 24. meridiāna krustpunkta iezīmēšana Rīgas pilsētā, kā arī Latvijas ģeodēziskā centra iezīmēšana Sv. Pētera baznīcā (kopā ar “Aldari”, mūsu ģeodēzistiem un Nacionālās aizsardzības akadēmiju), jau tradicionālais Rīgas Latviešu biedrības un Zinātņu akadēmijas 18. novembra svētku sarīkojums, kur debitēja latviešu mūzikas vecmeistaru simfoniskais orķestris.

Ļoti daudzi pasākumi saistījās ar Rīgas jubileju — bez jau minētā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa ZA piedalījās 21. Starptautisko hanzas dienu konferencē, konferencē “Rīgas vīzijas”, starptautiskajā konferencē par Rīgu Baltijas jūras telpas vēsturē, Starptautiskajā 1991. gada janvāra barikāžu atceres konferencē, pirmā latviešu dabaszinātnieka un ārsta D.H. Grindeļa 225 gadu jubilejas sarīkojumā, II Valdena simpozijā par organisko ķīmiju, IV starptautiskajā konferencē “Ebreji mainīgajā pasaulē”, kas arī bija veltīta Rīgas jubilejai. 5. decembrī ZA prezentēs grāmatu “Skats uz Rīgu — 800”, un šī pasākuma ietvaros iecerēts parakstīt vienošanos ar Rīgas pilsētas domi un Biznesa augstskolu “Turība” par Rīgas balvas iedibināšanu, ar ko ik gadu apbalvotu labākos pētījumus par Rīgas vēsturi, ģeogrāfiju, vides sakopšanu, demogrāfiju, ekonomiku, kultūrsituāciju Rīgā, lai Rīgas 800 gadu jubileja nenoslēgtos šajā — 2001. gadā —, bet gūtu turpinājumu pilsētas izpētes un Rīgas patriotisma attīstībā.

Nupat Senāta sēdē noklausījāmies Rīgas domes un LZA izveidotās ekspertu komisijas starpziņojumu par iecerētās celulozes rūpnīcas iespējamo ietekmi uz Rīgas dzeramā ūdens kvalitāti, — tur ir brīdinoši signāli.

8.decembrī LZA uzņemsim UNESCO ģenerāldirektoru Koičiro Macuru; paredzēts Augstceltnes vestibilā atklāt plāksni par K. Barona Dainu skapja atrašanos šajā ēkā un pēc tam sākt nacionālās relikvijas — Pasaules atmiņas reģistrā iekļautās vērtības — atbilstošu aprūpi, piemērotas telpas izveidi, tiklīdz atrisināsim finansējuma lietas.

Pēdējā gadā ir veidojies arī dialogs ar Baznīcu, ar arhibīskapu Jāni Vanagu un pārējo konfesiju virsganiem. Man bija gods parakstīt Zvaigznes dienas aicinājumu par ētisko vērtību godā celšanu Latvijā, kura tiešs rezultāts ir televīzijas raidījums “Kas notiek Latvijā?”. 18. novembra ekumeniskajā dievkalpojumā lūgšanas pirmoreiz sacīja ne tikai garīdznieki, bet arī laji. Mēģināju izlūgties, cita starpā, Dieva svētību zinātnei Latvijā, jo Dievs ir vienīgais, kas spēj mūs uzklausīt un palīdzēt, pareizāk sakot, palīdzēt iekšēji sakārtoties jeb, dzejnieka Leonīda Breikša vārdiem: “Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, Tēvs!”.

Visa Zinātņu akadēmijas darbība, cik nu tas stāv mūsu spēkos, ir bijusi veidota, lai saglabātu zinātni Latvijā, parādītu tās noderīgumu sabiedrībai, tautai, valstij, jo desmit neatkarības gados zinātne diemžēl vēl nav īsti atradusi savu vietu sabiedrības apziņā, tās vērtību sistēmā, nav bijusi mūsu valsts prioritāšu sarakstā.

Ir dzirdēts pat runājam, ka atjaunotās Latvijas politiskā elite ir darījusi visu iespējamo un pat neiespējamo, lai iznīcinātu zinātni Latvijā, ka zinātne tiek uzlūkota par padomju režīma reliktu, par trūcīgai valstij nepiedienīgu greznību, par vecāka gadagājuma ļaužu vaļasprieku u.tml. Personiski es šādam viedoklim nepiekrītu. Sarunās ar Valsts prezidenti, Ministru prezidentu, ministriem, daudziem Saeimas deputātiem, pašvaldību vadītājiem Rīgā un Ventspilī, partiju vadītājiem esam dzirdējuši daudz labu vārdu, atbalstu,vismaz deklaratīvu, zinātnei, bieži vien nācis arī šis tas reāls. Vienīgi attiecīgais budžeta finansējums, kas nepieciešams zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, radikālu stratēģisku lēmumu pieņemšanai, gadu no gada nav ticis piešķirts, un neskaitāmie, mums šķiet, pārdomātie projekti, koncepcijas, stratēģijas, memorandi par zinātni nogūluši plauktos, šķiet, pat nepāršķirstīti.

Domāju, ka lietas būtība ir cita — valsts ir trūcīga, līdzekļu visam nepietiek, ne allaž tos pietiekami efektīvi iegūst, ne allaž tos pareizi sadala un administrē. No zinātnes īstermiņā neko īpaši negaida un neko īpašu tai arī nedod, jo nav tās naudas. Ja mums var būt gandarījums par Latvijas makroekonomiku, par nacionālā kopprodukta pietiekami strauju pieaugumu (uz citu Eiropas Savienības kandidātvalstu fona), tad ar sāpēm lasām, ka Latvija ierindojas pēdējās vietās līdzekļu piešķiršanā ne tikai zinātnei un augstākajai izglītībai, bet arī medicīnas un veselības aprūpei; diemžēl ārišķībām un uzpūstas ierēdniecības uzturēšanai nauda atrodas. Ar kaunu mēs vai ik vakaru klausāmies mūsu televīzijā vai no ārzemju partneriem dzirdam ironiskas replikas par augsto korumpētības līmeni, “valsts nozagšanu”, neprasmi administrēt līdzekļus, par nesakārtotu tiesu un policijas sistēmu, par to, ka Latgale varētu kļūt par vistrūcīgāko reģionu jaunajā Eiropā, par to, ka Latvijā esot viszemākās algas utt. Un diez vai varam priecāties par Latvijas “radošo pieeju cīņā pret mazo korupciju”, ko itin kā pozitīvā nozīmē esot izcēlis starptautiskās pretkorupcijas organizācijas “Transparency International” pēdējais ziņojums, jo šajā ziņojumā Latvija ierindota 59. vietā no 91 valsts (starp vidēji attīstītām Āfrikas valstīm — Ganu un Malāvi; salīdzinājumam minēšu, ka Igaunija ierindojusies 28., bet Lietuva — 38. vietā, bet tas, ka Krievija atrodas 79. un Ukraina — 83. vietā, mums patiešām varētu būt vājš mierinājums). Šos faktus minu ne tāpēc, lai vairotu mūsu sabiedrībā jau tā par daudz sazēlušo negatīvismu, un nepavisam ne, lai “nomelnotu” Latviju, bet lai loģiski izdarītu vienu secinājumu — kamēr nebūs sakārtota pati valsts, uz lielāku valsts atbalstu zinātnei grūti cerēt. Šodien Saeimā galīgā lasījumā pieņem valsts budžetu 2002. gadam, kārtējo reizi zinātne nesaņem neko papildus, un finansējuma budžeta daļa noslīd jau zem apkaunojošiem 0,2% no iekšzemes kopprodukta.

Taču tas nenozīmē, ka mums zinātnē ir tikai jāsūkstās un jānoplāta rokas, ka neko nespējam izdarīt. Man šķiet, ka desmit neatkarības gados tomēr esam paveikuši ļoti daudz, un galvenais rezultāts ir tas, ka pētniecību Latvijā, vismaz saturiski, tomēr ir izdevies “noturēt” civilizētas valsts līmenī, ka desmit neatkarības gados Latvijai izdevies izveidot tādu augstākās izglītības un zinātnes sistēmu, kas visumā atbilst demokrātiskas valsts principiem un jaunai ekonomiskajai situācijai, dzīvojot nelielā, pārejas posma transformāciju iedragātā valstī. Lai nu ko, bet pētniecību Latvijā Eiropas Komisijas ziņojumā pagaidām vērtē visai pozitīvi (piem., Agenda 2000), uzsverot veiktās reformas augstākās izglītības un zinātnes struktūrā, kuru rezultātā mūsu organizatoriskā un administratīvā sistēma ir salīdzināma ar Eiropas Savienības valstu sistēmām un Latvijai nav grūtību iekļauties vienotajā Eiropas pētniecības telpā. Zinātne Latvijai kaunu nedarīs, vismaz pagaidām, ciktāl tas atkarīgs no zinātniekiem pašiem. Taču, ja aplūkojam augstākās izglītības un zinātnes finansējuma īpatsvaru iekšzemes kopproduktā, zinātnieku skaitu uz 1000 strādājošiem, publikāciju skaitu uz vienu zinātnieku, doktorantu un īpaši aizstāvējušo doktoru skaitu, zinātnes infrastruktūru, tad tas vēl tālu atpaliek no ES valstu vidējā rādītāja un, kas varbūt vēl svarīgāk, tam gadu no gada nav tendences uzlaboties, drīzāk gan pasliktināties. Zinātnes lejupslīde Latvijā ārkārtīgi nepietiekamā finansējuma un pētnieku novecošanās dēļ nav noliedzama.

Tad nu rodas jautājums — kādu devumu Eiropas un pasaules zinātnei spēs dot Latvija laikā, kad tā iestāsies ES, un kāds varētu būt zinātnes devums pašai Latvijai, vai tas apmierinās… nē, ne jau pašus Latvijas zinātniekus, bet Latvijas valsti un Latvijas sabiedrību.

Latvijas Nacionālās attīstības plāna projektā (2001.gada novembris) pašreizējā Latvijas ekonomika ir raksturota kā maza un atvērta ekonomiskā sistēma ar samērā mazu iekšējo tirgu. Līdzšinējā ekonomika ir balstījusies pārsvarā uz tām priekšrocībām, ko devis lētais darbaspēks, pieejamie dabas resursi (galvenokārt koksnes ieguve) un izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis. Latvijas attīstību nākotnē paredzēts balstīt uz zinātņietilpīgu produktu ražošanu, ko nosaka gan pasaulē pieaugošais pieprasījums pēc šāda veida produktiem, gan Latvijas nelielā teritorija, ierobežotie resursi, bet tradicionāli augstais izglītības un zinātnes līmenis. Secinājums ir viens: šo līmeni nedrīkst jūtami pazemināt, bet pozitīvu attīstību spēj nodrošināt kaut minimāls finansējums un racionāla cilvēkresursu attīstība. Turklāt “nacionālo zinātņu” izkopšana ir mūsu kultūras identitātes pamats, turklāt pētniecība organiski saistīta ar augstākās izglītības kvalitāti. Visus šos argumentus mūsu valstī hroniski ignorē.

Hroniskā zinātnes finansējuma stagnācija Latvijā, atsaucoties uz to, ka vispirms nepieciešams radikāli reformēt zinātni un augstāko izglītību un tikai pēc tam tajā var ieguldīt līdzekļus, lielā mērā ir atruna. Bušmeisteres zirgi vispirms bija jāreanimē un jāuztur pie dzīvības, pēc tam varēja sākt domāt, vai tie būs izjādes zirgi vai darba zirgi, vai uz ārzemēm pārdodami dzīvnieki. Arī Eiropas Komisijas pēdējā progresa ziņojumā (2001.gada 13. novembrī Strasbūrā) nepārprotami sacīts: “Lai Latvija integrētos vienotajā Eiropas zinātnes telpā, svarīgi palielināt iekšzemes kopprodukta izdevumus zinātnei un attīstībai (R&D).” Finansējuma palielināšana ir conditio sine qua non neatkarīgi no konkrētiem zinātnes organizācijas modeļiem.

Man šķiet, ļoti pamatoti mūsu Zinātņu akadēmijas viceprezidents Andrejs Siliņš šodien apspriešanai LZA pilnsapulcē izvirzīja Latvijas zinātnes attīstību tieši ES valstu zinātnes attīstības kontekstā nākamajiem desmit gadiem. Viņš ir Latvijas pārstāvis Eiropas nākotnes perspektīvas (forsight) grupā, kas analizē tehnoloģiju, zināšanu, izglītības attīstības tendences Eiropā. Oktobrī par šīm problēmām jau diskutēts Prāgā, decembrī šī projekta pirmo darbības gadu vērtēs Slovēnijā, Bledā.

Šis nākotnes redzējums ir ārkārtīgi svarīgs gan nākotnes zinātnei, gan nākotnes Eiropai. 1980. gadā zinātniskiem pētījumiem un izstrādēm Rietumos patērēja 240 miljardus dolāru (no tiem 40 miljardus dolāru ASV Aizsardzības ministrijā). 2000. gadā šis rādītājs Rietumos ir 360 miljardi dolāru, no tiem ASV — 180 miljardu dolāru. “Lielā septiņnieka” valstis dod 90% pasaules R&D, no tiem ASV — ap 50%, Japāna — 17,6%, Vācija — 6,6%, Lielbritānija — 5,7%, Francija — 5,1%, Ķīna — 1,6%, salīdzinoši apmēram tikpat arī Krievija. 21. gadsimta sākumā vairāk nekā puse jauno tehnoloģiju nāk no ASV, bet informācijas tehnoloģiju attīstībā ASV iegulda (uz iedzīvotāju) divreiz vairāk nekā Eiropā. Eiropas Savienība tātad dod vairāk nekā 20% jauninājumu pasaules zinātnē un tehnoloģijās, kopumā izvirzoties otrā vietā pasaulē aiz ASV, taču daudzās nozarēs (piem., materiālzinātnēs) jūtami atpaliekot. Eiropa jūtami atpaliek no Amerikas arī jaunu darbavietu izveidošanā, kaut arī ASV šogad vērojama stagnācija. Jauni atklājumi, jaunas tehnoloģijas, jaunas nozares tomēr top pirmām kārtām ASV, un jauno Eiropu šāds stāvoklis apmierināt nevar. Nav īstas skaidrības arī par zinātnes un jauno tehnoloģiju pamattendencēm mazajās Eiropas valstīs. Nupat, 22. un 23. novembrī, LZA telpās norisinājās Ziemeļvalstu Zinātņu padomju (dabaszinātņu jomā) komitejas (NOS — N) izbraukuma sēde, Norvēģijas Zinātnes padomes priekšsēdētāja prof. Knuta Listēla vadībā. Izrādās, ka arī Norvēģijā pēdējos astoņos gados, tāpat kā Latvijā, nav pieaudzis finansējuma procents zinātnei un tas valstī izraisījis zināmu nemieru. Arī Dānijā un pat Vācijā dažādu politisku spēku ietekmē risinās diskusijas par zinātnes un augstākās izglītības dažāda stila reformām, un tas ir dabiski. Uzskata, ka šīs valstis nedrīkst pazaudēt savu fundamentālo zinātni, ka nedrīkst lolot praktiskos aspektus vien. Par mazo valstu zinātni globalizācijas apstākļos paredzēts spriest Ziemeļvalstu un Baltijas valstu zinātņu akadēmiju konferencē Stokholmā 2002. gada aprīlī, kurp dosies arī Latvijas Zinātņu akadēmijas delegācija.

Varam secināt, ka zinātniskās pētniecības, kulturālās identitātes, jaunu tehnoloģiju jautājumi būs ļoti nozīmīgi un izšķirīgi, reāli veidojoties Eiropas Savienībai kā nacionālu valstu apvienībai — konfederācijai vai federācijai, ja Eiropa vēlēsies 21. gadsimtā būt pasaules avangardā, un tā to vēlēsies. Saka gan, ka Eiropas gadsimts ir bijis 19.gs., 20.gs. jau kļuvis par Amerikas gadsimtu, bet 21. gadsimts būs Āzijas gadsimts, taču mums jātic arī Eiropas nākotnei, gan apzinoties, ka Eiropas Savienību gaida lielas iekšējas problēmas, un mums jābūt eiroreālistiem, nevis eironaivistiem.

Uz minēto 400 miljardu dolāru fona, ko attīstītās valstis iegulda R&D sektorā, tie Latvijas 18 miljoni (nu, lai būtu 30 miljoni) USD ir pasaulē nepamanāms skaitlis, taču tā ir mūsu zinātne, mūsu valsts ekonomiskā un intelektuālā nākotne, un mums nav vienalga, kā tos liks lietā. Arī ES svarīgi redzēt ienākam jaunus partnerus, nevis ābečniekus, uzņemt valstis ar kreatīvām idejām. Manuprāt, Eiropas Savienība jau šodien var būt gandarīta par Latvijas speciālistiem ķīmijā, fizikā, informācijas tehnoloģijās, kas papildina tās potenciālu, un mūsu goda lieta ir uzturēt Latvijas pietiekamo prestižu kaut šajās jomās.

Tādēļ aicinu līdztekus A. Siliņa rosinātajai diskusijai ES kontekstā diskutēt šajā ZA pilnsapulcē un arī sekojošās neformālās pārrunās veidot šo diskusiju arī Latvijas (un varbūt Baltijas) kontekstā. Jo vairāk tādēļ, ka nupat Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) darba grupa ministra Kārļa Greiškalna vadībā ir izstrādājusi projektu “Augstākās izglītības un zinātnes attīstības programma 2002.—2010. gadam” jeb, pareizāk sakot, zinātnes attīstības vadlīnijas 2002.—2010. gadam. Šīs vadlīnijas sevī ietver: 1) cilvēkresursu attīstību Latvijas zinātnē; 2) prioritāšu noteikšanu pētniecībā; 3) zinātnes attīstību universitātēs; 4) lietišķo pētījumu attīstību un to īpatsvara palielināšanu; 5) starptautiskās zinātniskās sadarbības veicināšanu.

Dokuments, manuprāt, ir ļoti apsveicams — tas satur daudz racionālu ideju, kas liekami pamatā tālākai šīs jomas attīstībai Latvijā. Taču tur ir arī sadaļas un apgalvojumi, par ko zinātnieku sabiedrībā nav konsensa (vienprātības). Akcents te likts uz pētniecības visciešāko saistību ar augstskolām, īpaši universitātēm, un būtībā ap 2010.gadu paredzēta gandrīz visa zinātnes budžeta novirzīšana tieši universitātēm, nelielu daļu gan atstājot zinātniskajiem centriem, kas veic augsta līmeņa fundamentālos un zinātniskos pētījumus. Pašreiz universitātēs integrētiem institūtiem ieteikts mainīt juridisko statusu, lai tie kļūtu par universitātes struktūrvienībām bez juridiskās personas tiesībām. Pret to iebilst (un, manuprāt, pamatoti) tieši spēcīgākie, LU integrētie institūti, jo trūcīga finansējuma apstākļos institūtiem juridiska patstāvība nepieciešama kaut vai papildu finansējuma iespēju meklējumos. Dokumentā varbūt pārāk akcentēta pētniecības saistība ar studiju programmām, vienpusīgi traktēti institūtu integrācijas modeļi. Maz runāts par fundamentālajām zinātnēm, bet tieši tās nedrīkstētu pazaudēt! Nepiedodami maz uzmanības veltīts humanitārajām, nacionālajām zinātnēm. Nav pievērsta uzmanība apstāklim, ka Latvijā kopš 1991. gada līdzekļu trūkuma dēļ nenotiek regulāras arheoloģiskās, etnogrāfiskās, dialektoloģijas, folkloras ekspedīcijas novados, bet tās nav tik noteikti saistāmas ar studiju programmām. Atņemot institūtiem juridisko personu tiesības un faktiski likvidējot tos, pastāv risks iznīcināt veselus Latvijai būtiskus humanitāro un sociālo zinātņu virzienus.

Tāpat pārdomas izraisa ieteikums pazemināt doktora disertāciju prasību līmeni; šajā ziņā varbūt būtu jāietur saprātīgs līdzsvars un arī jāizvērtē nākotnē projektēto “eirodoktoru” kritēriji. Atvirzot emeritēto zinātnieku skaita palielināšanu līdz 300 un to mūža grantu palielināšanu līdz Kultūrkapitāla fonda stipendiāta līmenim uz 2006.—2007. gadu, tiek liegta iespēja saņemt šo mūža grantu daudziem nopelniem bagātiem zinātniekiem, jo tieši tuvākajos gados gaidāma masveida emeritēšanās, veselas paaudzes noiešana no skatuves, kam varētu sekot zināms tukšums. Projektā gan ir runāts par jaunas zinātnieku paaudzes sagatavošanu Latvijā, bet maz uzmanības pievērsts smadzeņu noplūdei un spējīgāko zinātnieku reemigrācijai uz Latviju. Dokumentā nav arī paredzēts sakārtot universitāšu un institūtu īpašumtiesības. Liekas arī, ka nevajadzētu gluži sagraut jau esošo likumdošanu par zinātnisko darbību, “izgudrot velosipēdu”— tomēr uz priekšu arī jāvirzās! Līdzšinējā desmitgades pieredze zinātnes organizācijā jāizvērtē vispusīgi un nesasteigti, ja nepieciešams, šis tas jāmaina, bet pārmaiņas nodrošināmas ar reālu finansējumu. Arī ar starptautiskas sadarbības veicināšanu.

Šīs ir dažas pārdomas un arī piezīmes, kas visbiežāk dzirdētas Zinātņu akadēmijā un Zinātnes padomē, par visumā pozitīvi vērtējamo dokumentu; tajā ietvertas kodolīgas pamatdomas — par pētniecības atgriešanos universitātēs, kā tas zināmā (pat lielā) mērā bija pirmskara Latvijā, par jaunākās paaudzes piesaisti pētniecībai, arī par būtisku finansējuma palielinājumu zinātnei, par zinātnes attīstību reģionos (Daugavpilī, Liepājā, Valmierā; nav gan īsti saprotams, kāpēc te nav arī Ventspils). Apsveicams, ka šajā dokumentā pēdīgi akceptētas arī Latvijas Medicīnas akadēmijas tiesības uz tālākpastāvēšanu, pretstatā līdzšinējai voluntārajai un destruktīvajai pieejai; domāju, ka Medicīnas akadēmija un jaundibinātā LU Medicīnas fakultāte spēs sadalīt savas darbības jomas un funkcijas.

Taču, šķiet, iecere daudzus bijušos ZA institūtus faktiski likvidēt (būtībā ar 2003. gadu) ir pārsteidzīga, jo Latvijas zinātnes galvenie sasniegumi arī pēdējā gadudesmitā tomēr pārsvarā nākuši no šiem institūtiem un savas potences, šķiet, tie nav vēl tomēr izsmēluši. Dokuments rada iespaidu, ka augstākā izglītība ir vienīgais un galvenais zinātnes uzdevums, ka visas zinātnes problēmas Latvijā atrisināmas ar pētniecisko institūtu juridiskās patstāvības likvidēšanu vai pētniecības projektu finansēšanas sadales sistēmas pārveidošanu. Bet tā gluži nav — zinātne ir daudzfunkcionāla. Tādēļ aicinu līdz 2002. gada janvārim, kad paredzēta attīstības vadlīniju akceptēšana, mēģināt rast kompromisu, lai nesašķeltu un nepretstatītu zinātniekus un augstskolu docētājus, kas, mūsuprāt, nudien nevienam nav vajadzīgs un varētu tikai kaitēt abu jomu progresam Latvijā. Paredzu, ka arī par atsevišķu augstskolu tālāko likteni būs ne mazums diskusiju, jo galu galā nākotni nosaka ne jau “augšās” pieņemti dokumenti, bet pašu augstskolu dzīvotspēja un sabiedrības attieksme pret tām.

Domāju, ka pareizi rīkojas IZM un ministrs Greiškalns, iezīmējot ne tikai šī dokumenta, bet arī citu dokumentu hierarhisko struktūru. To skaitā ir zinātnes un tehnoloģijas attīstības stratēģija, šīs attīstības programma, universitāšu reformu programma — dokumenti, kurus būtu ieteicams izstrādāt un iesniegt Saeimai, varbūt vēl šim Saeimas sastāvam. Patīkami atzīmēt, ka arī politiskās partijas sāk atkal aktīvāk pievērsties zinātnes un augstskolu problēmām. Gribas cerēt, ka tas nav Saeimas priekšvēlēšanu gaisotnes ietekmē vien.

Maz esmu skāris inovatīvās zinātnes, augsto tehnoloģiju attīstības problēmas. Iecerētā Inženierzinātņu komitejas veidošana ZA ietvaros nav diez ko pavirzījusies. Varbūt šai vitāli nozīmīgajai problēmai varētu veltīt īpašu LZA pilnsapulci 2002. gada pirmajā pusē.

Šodien mēs ievēlēsim jaunus ZA locekļus, šodien mēs pasniegsim diplomus tiem, kam piešķirts godpilnais ZA goda doktora nosaukums, šodien mēs pasniegsim pelnītās LZA, valsts uzņēmuma “Latvijas gaisa satiksme” un Izglītības fonda balvas, pasniegsim arī IZM balvas zinātniekiem. Šodien atzīmēsim grāmatas “Baltic States at Historical Crossroads” klajā nākšanu, šodien noturēsim paneļdiskusiju par Latvijas zinātnes virzību. Katrs no šiem pasākumiem nav formāls akts, aiz katra ir nopietns darbs, nopietnas zinātniskas iestrādes. Un viss kopumā liecina, ka zinātne Latvijā joprojām ir dzīva, ka tā attīstās, attīstās ciešā sakarā ar savu dabīgo partneri — augstāko izglītību, ar savu otru partneri — inovatīvo ražošanu — un ar trešo partneri — nacionālo kultūru un polifonisko, multikulturālo, varbūt daļēji sašķelto Latvijas sabiedrību.

Ar šīm pozitīvām domām vēlos atklāt ZA pilnsapulci. Vēl pāris organizatoriska rakstura piezīmes. Saskaņā ar ZA prezidija lēmumu šodien īstenota jauna balsošanas procedūra, izsniedzot biļetenus pie reģistrācijas, lai kopējā sapulces grafikā nebūtu jāzaudē laiks. Bez tam 2002. gada ZA gada pilnsapulcē, kuru Senāts lūdz atļauju šoreiz sasaukt vēlāk nekā parasti — aprīļa pirmajā nedēļā, tiks iekļauts jautājums par grozījumiem ZA statūtos. Daļa priekšlikumu jau ir saņemti, akadēmijas locekļi tiek lūgti iesūtīt savus priekšlikumus, vēlākais, līdz 15. janvārim, lai komisija varētu sākt darbu grozījumu sagatavošanā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!