Mazā Lietuva un tās lielās problēmas

Dr. habil. agr., Dr. oec. Arturs Boruks — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

19. un 20. oktobrī Lietuvas galvaspilsētā Viļņā starptautiskā konferencē sprieda par Mazās Lietuvas nākotni. Domās dalījās zinātnieki un praktiķi no piecām valstīm — konferences rīkotājvalsts Lietuvas, Kaļiņingradas apgabala (kas ietilpst Krievijas Federācijā), kā arī no Igaunijas, Latvijas un Vācijas. Apspriedē aplūkoja milzīgās izmaiņas, ko Otrais pasaules karš atnesa visai Austrumeiropai, ieskaitot arī bijušo Austrumprūsiju, kas pēdējā tūkstošgadē ir pieredzējusi tautu veidošanos un iznīcību, milzīgas ciešanas un pārvērtības. Konference iezīmēja arī iespējamās nākotnes problēmas, kas varētu rasties Baltijas jūras austrumu krastā.

Taču vispirms ir jānoskaidro, ko Viļņas konferencē sauca par Mazo Lietuvu.

Izsenis par Mazo Lietuvu ir saukta zeme Nemunas upes labajā krastā, pie tās ietekas Baltijas jūrā, ietverot arī Klaipēdas pilsētu. Šis apgabals veidojās 13. gadsimtā, kad Vācu ordenis vēlējās izplatīt savu varu no Vislas upes līdz Somu līcim un šai nolūkā nodibināja Klaipēdu, kuru tolaik nosauca par Mēmeli. Tā radās Klaipēdas apgabals jeb vāciski Memelgebiet, kas ietilpa Vācu ordeņa valstī. Taču Saules kauja (1236.g.) pārvilka šai iecerei svītru. Tomēr Mēmeles apgabals kā tālu uz ziemeļaustrumiem izvirzīts priekšpostenis turpināja pastāvēt, un pēc Vācu ordeņa likvidācijas tas ietilpa Prūsijas valstī un caur to — Vācijā. Taču vēsturiski še līdzās vāciešiem vienmēr ir dzīvojuši daudz lietuviešu, kuri 1912. gadā pat veidoja vairākumu — 52% no visiem iedzīvotājiem.

Pirmā pasaules kara laikā šeit notika ļoti lielas pārmaiņas — sagrāvi piedzīvoja Vācija, Krievijā uzvarēja komunisti, un radās PSRS. Šai laikā neatkarību atguva Latvija, Igaunija un Lietuva, tāpat kā Polija. Lietuva, balstīdamās uz savu vēsturi, nacionālās neatkarības kustību un vēlmi atbrīvoties no poļu ietekmes, pasludināja neatkarīgu Lietuvas valsti jau 1918. gada 16. februārī, kuru nekavējoties atzina arī tās kaimiņzeme Vācija. Pēc Vācijas sagrāves Versaļas mierlīgumā paredzēja Klaipēdas atdalīšanu no Vācijas un nodošanu to Francijas pārvaldīšanā. Taču Lietuva šādu lēmumu neatzina, izveidoja Glābšanas komiteju un pasludināja Klaipēdas apgabalu (ko dēvēja par Mazo Lietuvu) par Lietuvas sastāvdaļu. Galīgo noregulējumu panāca tikai 1924. gadā, kad sabiedrotie (kuru vārdā rīkojās Lielbritānija, Francija un Japāna) noslēdza līgumu ar Lietuvu, nododot tai Klaipēdu kā autonomu apgabalu.

Taču Viļņas konference ar Mazo Lietuvu saprata pilnīgi ko citu — tā attiecināja šo terminu uz visu Austrumprūsijas daļu, kas Otrā pasaules kara noslēgumā pēc pilnīgas Vācijas valsts sagrāves tika nodota PSRS rīcībā, kura to pārdēvēja par Kaļiņingradas apgabalu. Otra Austrumprūsijas daļa ar Potsdamas konferences lēmumu tika nodota Polijas pārvaldīšanā. Šāds lēmums izrietēja no uzskata, ka Vācijas militārisms balstās uz Prūsijas valsti, kura šī iemesla dēļ ir likvidējama, turklāt Austrumprūsija, šī senā Vācu ordeņa teritorija, kas gadsimtiem ilgi bijusi vācu militārisma simbols, ir sadalāma starp PSRS un Poliju.

Potsdamas konferencē Austrumprūsijas likteni 1946. gadā izlēma ASV, Lielbritānija un PSRS. Sākotnēji bija domāts to nodot Polijas un PSRS pārvaldīšanā uz 50 gadiem. Taču, pakļaujoties Josifa Staļina prasībai, šo termiņu svītroja un Austrumprūsiju nodeva Polijas un Krievijas pārvaldē līdz galīgā miera līguma noslēgšanai ar Vāciju. Bet drīz vien sākās “aukstais karš” starp rietumvalstīm un PSRS, un stāvoklis netika noregulēts. Taču PSRS ieguva apmēram pusi no Austrumprūsijas 15,1 tūkst. km2 platībā, ietverot arī bijušo centru Kēnigsbergu, kuru pārdēvēja par Kaļiņingradu, bet pašu apgabalu par Kaļiņingradas apgabalu. Tā iedzīvotāju skaits, neieskaitot armiju, bija ap 700–750 tūkstoši. Lūk, šo teritoriju tad arī Viļņas konferencē sauca par Mazo Lietuvu.

Konference par Mazās Lietuvas pašreizējo un perspektīvo statusu bija visai daudzpusīga, jo tajā tika tvertas apgabala vēsturiskās, politiskās, kultūras, reliģiskās un ekonomiskās problēmas, kā arī apgabalu apdzīvojošo tautu etniskie jautājumi un genocīds, kas še spilgti un vairākkārt izpaudies. Kopā nolasīja 19 ziņojumus, konferenci noslēdza garas, ļoti vispusīgas diskusijas.

Konferencē vairākkārt atzīmēja Mazās Lietuvas un pašreizējās Lietuvas vēsturisko un etnisko tuvību — tā bija lietuviešu profesoru A.Matuļāviča un V.Nezgada, kā arī latviešu profesora G.Bagātā un citu tēma. 13. gadsimtā līdz ar Vācu ordeņa ierašanos Senprūsijā pēc Mazovijas hercoga Konrāda 1226. gada aicinājuma sakās senprūšu cilšu pakāpeniska pakļaušana. Senprūšu ciltis — Kulmas, Pagu, Kubavas, Vārmes, Pamēdes, Sembas, Nātangas, Nadravas, Bārtas, Galindu, Skalvas un Sudavas iedzīvotāji -- bija balti un līdz ar to radinieki lietuviešiem. Lietuvju cilšu konferederācija arī daudzkārt palīdzēja senprūšiem viņu izmisuma pilnajā cīņā ar Vācu ordeni, kas nodrošināja sev Romas katoļu baznīcas atbalstu — pāvests Honorijs III pasludināja krusta karus, un Vācijas ķeizars Frīdrihs II deva tam savu svētību. Līdzi krustnešiem un krusta karotājiem uz Senprūsiju plūda arī vācu kolonisti, kas apmetās karā apkauto un padzīto prūšu vietā. Senprūšu tauta tika pakļauta genocīdam, tos iznīcināja politiski, tiesiski un fiziski. Žemaišu un zemgaļu lielā uzvara pie Saules uz laiku apturēja vācu uzvaras, bet drīz vien tie saņēma papildinājumus no Senvācijas un turpināja senprūšu iznīcināšanu. Daudzi senprūši, nespēdami pretoties un panest apspiešanu, devās bēgļu gaitās uz lietuviešu apgabaliem, sevišķi no Pamedes un Sudavas. Ap 1283. gadu visa Senprūsija tika pakļauta Vācu ordenim un bīskapiem. Kari, senprūšu fiziskā iznīcināšana, laupīšanas, senprūšu māju nodedzināšana un kultūras pagrimums, kā arī 1726. gada lielais mēris panāca to, ka senprūšu tauta tika pilnībā iznīcināta, un viņu vietu ieņēma kolonisti — iebraucēji no Vācijas.

Senprūšus nespēja glābt arī Lietuva, kas veda nepārtrauktus karus gan ar Vācu ordeni dienvidrietumos, gan ar tā atzaru — Livonijas ordeni ziemeļos, gan arī ar mongoļiem un pēc tam ar atdzimstošo Maskavas valsti austrumos. Tomēr lietuvju iedzīvotāji Austrumprūsijā saglabājās vienmēr, un šai ziņā viņiem jaunākos laikos palīdzēja katoļticība, kas nošķīra tos no protestantiskajiem Austrumprūsijas vāciem.

Vācu kārtību stiprināja arī nacistiskās Vācijas vadonis Ā.Hitlers, kas vērsās pret lietuvju valodas lietošanu Prūsijā un panāca Mēmeles (Klaipēdas) apgabala pievienošanu Vācijai.

Pēc Otrā pasaules kara, kā jau teikts, lielvaras izlēma par Austrumprūsijas sadalīšanu. Tam sekoja otrais genocīda vilnis pret vietējiem iedzīvotājiem — daļa gāja bojā, daļa pati aizbēga uz Lietuvu vai Vāciju, bet pārējie tika izsūtīti. Kaļiņingradas apgabalu kolonizēja ar krievu iedzīvotājiem.

Tomēr arī pašreiz daļa lietuviešu te ir saglabājušies — cik to ir, nav skaidri zināms; daži vērtē lietuviešu skaitu Kaļiņingradas apgabalā uz 20–30 tūkstošiem, daži pat vairāk. Liela ietekme še ir katoļticībai un tam, ka Kaļiņingradas apgabalā (jeb Mazajā Lietuvā) ir saglabājušies katoļu draudzes un priesteri, kas vada liturģiju lietuvju valodā un izdod arī savu baznīcas literatūru. Katoļu baznīca un nedaudzās skolas, kas šeit ir izveidotas, palīdz saglabāt lietuvju valodu un tautu Mazajā Lietuvā, jo tur vēl arvien atceras Lietuvas bijušā prezidenta Antana Smetonas vārdus: mazvērtīga ir tā tauta, kas pieļauj domu, ka nespēj pretoties lielai tautai; tikai tā tauta, kas apzinās sevi un savas vēstures diženumu, spēj pastāvēt, kaut arī brīžiem tai šķiet, ka ir pienākuši grūti laiki.

Mazajā Lietuvā ir jāizvērš plaša jo plaša kultūras darbība. Ir jāveido valsts programmas, jāatbalsta visi Lietuvas pilsoņi, kas dzīvo ārpus valsts robežām — tiem jāzina, ka viņiem ir tiesības attīstīt savas kultūras vajadzības — skolas, literatūru, mākslu, presi, radio, televīziju. Visiem ārpus Lietuvas dzīvojošiem lietuvjiem ir jāzina un jāsaprot, ka viņu kultūra ir Lietuvas kultūras sastāvdaļa un ka viņi paši ir lietuvju tautas daļa. Jārada iespējas visiem lietuvjiem uzturēt attiecības ar lietuvju tautu. Ir jāatbalsta Kaļiņingradas apgabala lietuviešu biedrības un skolas, jāpaaugstina skolotāju kvalifikācija, jārīko skolotāju konferences, jo vietējās iestādes šai ziņā dara maz. Tomēr galvenā vērība ir jāveltī lietuviešu ekonomiskajai sadarbībai ar Kaļiņingradas apgabalu — ir jāveicina uzņēmumu ar lietuviešu kapitālu attīstība. Šai ziņā ir gūti labi panākumi — jau tagad tur ir vairāk lietuviešu uzņēmumu nekā vāciešiem vai poļiem. Te ir īstā vieta, kur atbalstīt tranzītu, informācijas tehniku un uzņēmumus, kas plaši liek lietot modernās tehnoloģijas. Lietuva jau pašreiz izved uz Kaļiņingradu daudz preču. Labākais veids, kā izbeigt ieilgušo pēckara stāvokli, ir tirdzniecība. Šai ziņā vēl daudz darāmā — un vispirms jau jāveicina apgabala demilitarizācija — tas joprojām tiek uzlūkots kā Krievijas priekšpostenis rietumos, un apgabalā ir koncentrēti lieli militārie spēki. Pašreizējos apstākļos, kad Krievija sadarbojas ar ASV Afganistānā un kad ASV vairs netiek uzlūkotas kā drauds, nav nepieciešama lielu militāro spēku uzturēšana iespējamā NATO valstu ietekmes zonā.

Līdzās apgabala demilitarizācijai arvien plašāk izvirzāms arī cilvēktiesību jautājums. Pēc kara apgabala problēmas izlēma kopīgi ASV, Lielbritānija un PSRS. Pēdējā arī realizēja genocīdu pret Mazās Lietuvas iedzīvotājiem — tos izsūtīja, atsavinot zemi un mantu, nedodot tiesības atgriezties. Pienācis laiks pilnībā realizēt izsūtītiem vai to mantiniekiem tās tiesības, ko cilvēks bauda pasaulē. Tādas bija dažas no pamatnostādnēm konferencē.

Kāda varētu būt Mazās Lietuvas nākotne? Konferences dalībnieku vairākums atzina, ka apgabalam pilnībā jāiekļaujas pašreizējā starptautiskajā sistēmā, ievērojot visas cilvēktiesības. Šai nolūkā būtu vēlams rīkot plašu starptautisko konferenci, kurā piedalītos ieinteresēto pušu — Krievijas, Vācijas, Lietuvas un Polijas — pārstāvji, kā arī Baltijas jūras valstis, kas lemtu par miera un sadarbības problēmām, par apgabala demilitarizāciju un tā vēsturisko attīstību. Ir jānokārto visi strīdīgie, vēl neizlemtie jautājumi tā, lai apgabala attīstība nestu mieru un uzplaukumu cilvēcei un drošību Baltijas reģionam. Ir jāpanāk, lai tie, kas šeit paliks un kas atgriezīsies, strādātu visu cilvēku labā.