Pilsēta ir brīnums, pilsēta ir kā mīkla

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa konferences “Rīga un Baltijas jūras reģions vēsturē: reģionālie sakari un multikulturalitāte” atklāšanā Rīgā, LU Lielajā aulā, 2001.gada 12.septembrī

Jūsu magnificence LU rektora kungs, augsti godājamais konferences organizētāj, priekšsēdētāja kungs, godātie konferences rīkotāji, atbalstītāji, zinātnieki, draugi!

Mēs esam pulcējušies šajā vēstures brīdī, lai raudzītos atpakaļ mūsu galvaspilsētas Rīgas pagājušajos astoņos gadu simtos. Rīga ir pilsēta, kas radusies iekarošanas rezultātā, tā ir radusies kā centrs svešai varai Latvijas sākotnējo iedzīvotāju vidū, bet Rīga, kas atnesa nebrīvību un apspiestību, kļuva arī par centru ekonomiskai attīstībai, sakariem ar pārējo reģionu, Eiropu.

Rīga kļuva arī par izglītības, attīstības, amata meistarības centru, par civilizācijas priekšpilsētu. Un ar laiku tā kļuva par Eiropas civilizācijas neatņemamu sastāvdaļu. Pilsēta ir vieta, kur ļaudis pulcējas kopā, tā ir turpinājums tai saimei, kas radās civilizācijas pašos pirmsākumos.

Pirmais kontrasts, kādu mēs redzam latviešu mutvārdu literatūras pūrā, ir kontrasts starp ļaudīm, kas dzīvo mežā, vēl neapgūtā vidē, un tiem, kas dzīvo uz attīrīta lauka, kur cilvēks ir savām rokām iekopis civilizācijas un kultūras pamatus.

Senos laikos lauku sētu apņēma žogs, kas pasargāja no meža zvēriem un, cerams, arī vienkāršākiem iebrucējiem. Pilsēta ir šīs lauku sētas paplašinājums un turpinājums, kur pilsētas mūros relatīvā drošībā un brīvībā ļaudis sanāk kopā, lai attīstītu savas spējas un mākas tādā līmenī, kā tas nebūtu iespējams, dzīvojot viensētā un visu mēģinot darīt pašam savām rokām. Kurpnieks pilsētā var censties sākt šūt kurpes, pēc iespējas labākas un skaistākas, izturīgākas un pievilcīgākas, un pēc tam par savu sapelnīto naudu viņš var doties pie sudrabkaļa, zeltkaļa un iegādāties rotas, kuras viņš pats ar savām rokām nebūtu varējis izgatavot. Pilsēta kļūst par apmaiņas, tirgošanās vietu, un tas nozīmē, ka pilsēta dibinās pašā pamatā uz zināmiem līdztiesības principiem. Līdztiesības, civilizācijas principi nav paši par sevi saprotami, tie ir dibinājušies garā vēstures gaitā, tie turpina veidoties vēl šodien. Par Rīgu saka — tā nedrīkst būt gatava. Bet arī civilizācija nekad nedrīkst būt gatava, mūsu izpratne par civilizāciju nekad nedrīkst būt gatava.

Šobrīd, kad esam šeit pulcējušies, lai atzīmētu Rīgas kā civilizētas pilsētas 800 gadus, mēs esam liecinieki terora aktiem pāri okeānam tā otrā krastā, kur tiek uzbrukts pilsētai Ņujorkai, kas ir viena no modernās pasaules simboliem, it sevišķi šīm divām ēkām — Dvīņu torņiem, kas ir kļuvuši par simbolu straujajai iepriekšējā gadsimta ekonomiskajai attīstībai, globalizācijas procesiem, urbanizācijai tās augstākajā izpratnē, tāpat uzbrukumus Pentagonam mēs varētu iztulkot kā uzbrukumu pasaules lielvarai ASV. Taču šie terora uzbrukumi, kas ir gļēvi, anonīmi, nepieteikti, par kuriem vēl nevienam nav bijusi drosme uzņemties atbildību, ir uzbrukumi visai civilizācijai, kādu mēs to saprotam.

Terora akti tādā apmērā, kādu mēs to šobrīd vēl nespējam noteikt, ir drauds mums visiem. Tas ir drauds visai civilizētai pasaulei, ne tikai Ņujorkai, bet visām pilsētām visur. Transports, uz kura pamata Baltijas reģionā attīstījās ne tikai Rīga, bet visas tās māsu pilsētas, mūsu dienās, pēc šiem terora aktiem visā pasaulē uz visiem laikiem būs citāds, apgrūtināts. Ja cilvēku pilna lidmašīna var kļūt par ieroci pret citiem miermīlīgiem civiliedzīvotājiem, tad mēs esam nonākuši tādā barbarisma pakāpē, kādu šādā izpausmē pasaule vēl nebija redzējusi. Tādēļ, šo konferenci ievadot, pirms jūs sākat savas darba gaitas, es vēlētos lūgt visus uz īsu brīdi piecelties un ar klusuma brīdi pieminēt visus tos vēl šobrīd nesaskaitītos cilvēkus, kas ir gājuši bojā šajā gļēvajā terora aktā. Atcerēsimies viņus, aizlūgsim par viņu dvēselēm un aizlūgsim par to, lai pasaulē šādi draudi neapdraudētu mūsu civilizāciju.

Gribu pateikties visiem, kas snieguši šai konferencei materiālo un morālo atbalstu, novēlu jums visiem auglīgu un raženu darba sesiju, un vēlētos novēlēt, lai jūsu — vēsturnieku — pulks arvien papildinātos ar zinātniekiem, speciālistiem no blakusdisciplīnām, radniecīgām disciplīnām. Esmu pa laikam dzirdējusi debates par to, vai vēsture būtu humanitāra disciplīna, vai tā būtu pieskaitāma pie sociālām nozarēm. Vēsture kā akadēmiska disciplīna tik tiešām ir īpaša, un man šķiet, ka tā tiešām var iegūt sadarbībā gan ar humanitārām, gan sociālām zinātnēm. Par tādu pilsētu kā Rīga, par tādu reģionu kā Baltijas jūras telpa ir skaidrs, ka ne tikai rakstiskās liecības, ne tikai vēstures dokumenti to šaurākā nozīmē ir izmantojami pētniecībai, bet nozīmīgu informāciju mums sniedz arī arheoloģiskie izrakumi, mutvārdu tradīcijas, kas pārmantotas no paaudzes paaudzē.

Pilsēta ir brīnums, pilsēta ir mīkla, un es novēlu visiem, kas strādā, pētot pilsētas un reģionu attīstību, raženu un auglīgu darbu. Novēlu, lai jūsu atklājumi un atziņas nepaliek tikai jūsu rokās, bet lai jūs spētu tos darīt saprotamus un zināmus plašākai sabiedrībai, lai jūsu atziņas bagātinātu mūs visus.