Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par mazo HES nākotni gan Latvijā, gan citur Eiropā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.09.2001., Nr. 126 https://www.vestnesis.lv/ta/id/53679

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Dzejas dienas

Vēl šajā numurā

07.09.2001., Nr. 126

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par mazo HES nākotni gan Latvijā, gan citur Eiropā

Dr. sc. ing. Kārlis Timmermanis, Elektroenerģētiķu biedrības valdes loceklis, — "Latvijas Vēstnesim"

Maksāsim daudz un maksāsim ilgi

1998. gada 3. septembrī pieņemtā Enerģētikas likuma 40. pantā ietvertā norma noteica, ka licencētajam elektrosadales uzņēmumam no hidroelektrostacijām un vēja elektrostacijām ar jaudu līdz 2 megavatiem un dažām koģenerācijas stacijām ar jaudu līdz 12 megavatiem astoņus gadus no šo staciju iedarbināšanas brīža elektroenerģija jāiepērk par cenu, kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam.

Tā kā no lielajām elektrostacijām "Latvenergo" elektroenerģiju iepērk par aptuveni 1 sant./kWh un to elektroenerģijas lietotājiem pārdod vidēji par 3 sant./kWh, tad nav grūti izrēķināt, ka no mazajām elektrostacijām elektroenerģija jāiepērk par aptuveni 6 sant./kWh, t.i., par sešas reizes augstāku cenu nekā vidēji no lielajām elektrostacijām.

Līdz ar to par katru valstij nepieciešamās elektroenerģijas procentu, kas iepirkts no mazajām elektrostacijām par 6 sant./kWh, no pārējo elektroenerģijas lietotāju kabatām mazo elektrostaciju nepamatotai subsidēšanai nākas izņemt 3 miljonus latu.

 

1. Nesamērīgās subsidēšanas bīstamība

Nekur pasaules praksē nesastopamā mazajās elektrostacijās ražotās elektroenerģijas lielā iepirkuma cena rada virkni problēmu.

1. Nesamērīgās subsidēšanas bīstamība

• Tā nopietni apdraud Latvijas energosistēmas normālu funkcionēšanu neatkarīgi no šīs sistēmas īpašuma formas. 1999. gadā, piemēram, subsīdijās izmaksāti 2,812 miljoni latu, 2000. gadā bija plānoti 4,8 miljoni latu, bet 2001. gadā paredzēti jau ap 7,3 miljoni latu. Ja tiktu uzbūvētas visas tās mazās elektrostacijas ar kopējo jaudu 275 megavati, kuru cēlāji pašreiz jau izteikuši šādu vēlmi, tad subsīdijās ik gadu būtu jāizmaksā vairāk nekā 40 miljoni latu jeb astoņos gados pāri par 300 miljoniem latu (5 nacionālās bibliotēkas). Šie līdzekļi jāiekasē no elektroenerģijas lietotājiem, ceļot tarifus, un jāatrauj no energosistēmas atjaunošanai nepieciešamajām investīcijām.

• Šādi priekšnoteikumi rada protekcionismu noteiktai enerģijas ražotāju daļai, kropļo brīvo elektroenerģijas tirgu un ir pretrunā ar iepriekš minētā Enerģētikas likuma 3. pantu, kas paredz ekonomiski pamatotas konkurences veicināšanu.

• Tie diskriminē licencētā elektrosadales uzņēmuma elektroenerģijas lietotājus, jo subsīdijas mazajām, privileģētajām elektrostacijām tiek iegūtas no šī uzņēmuma elektrolietotāju maksas par elektroenerģiju.

• Tie rada priekšnoteikumus lavīnveidīgam un nevadāmam elektroenerģijas cenu kāpumam (katrs elektroenerģijas cenas pieaugums, ko izraisījis elektroenerģijas iepirkums no mazajām elektrostacijām par divkāršo enerģijas realizācijas tarifu, nosaka dubultu mazajās elektrostacijās ražotās elektroenerģijas iepirkuma cenas pieaugumu, kas savukārt izraisa tālāku elektroenerģijas cenas kāpumu elektroapgādes uzņēmumā utt.). Tā kā elektroenerģijas pārdošanas cenas pieaugums ir objektīvi neizbēgams, mazo elektrostaciju subsidēšanas lavīnu praksē vērosim visai tuvā nākotnē.

• Šāda kārtība stimulē strauju tādu mazo elektrostaciju būvi, kuru darbība neapmierina vienu vai vairākas elektroenerģijas avotiem izvirzītās pamatprasības (energoapgādes drošums, lietotājiem piegādājamās enerģijas kvalitāte, enerģijas cena, ietekme uz vidi). Madonas laikraksts "Stars" pagājušā gada 2. novembrī rakstīja: "Madonas rajona padomes ārkārtas sēdē tika atbalstīta fonda LAVERA iniciatīva par apmēram 29 mazo HES celtniecību Madonas rajona teritorijā, piesaistot vietējos un ārzemju finansu resursus …"

• Tas viss rada priekšnoteikumus negodīgai spekulācijai, jo elektroenerģija par vienkāršo tarifu var tikt iepirkta no sadales tīkla un, slepus izlaižot to caur motorģeneratoru, it kā no mazās elektrostacijas — par divkāršu tarifu tikt pārdota atpakaļ sadales tīklā.

• Protams, tas neveicina efektīvas tehnikas un modernu tehnoloģiju ieviešanu mazajā enerģētikā, jo nav konkurences un subsīdijas ir tik dāsnas, ka par tehnoloģiskā procesa optimizāciju īpaši nav jārūpējas.

 

2. Seškārtīgās iepirkuma

cenas aizstāvju radītie mīti

Vispirms būtu jāizseko seškārtīgās iepirkuma cenas jeb, kā tā tiek dēvēta Enerģētikas likumā un bieži arī plašsaziņas līdzekļos, "divkāršā tarifa" tapšanas vēsture kopš 1995. gada, kad tika pieņemti Ministru kabineta 1995. gada 14. marta noteikumi Nr. 54 "Par Latvijas Republikā ražotās elektroenerģijas iepirkuma cenām". Taču tā ir patstāvīga tēma, kas neietilpst šī raksta uzdevumos un daļēji aplūkota agrāk (skat., piemēram, laikrakstu "Latvijas Vēstnesis" 29.01.1999.). Katrai mazo elektrostaciju grupai ir savas īpatnības. Turpmāk akcentēsim uzmanību uz mazajām hidroelektrostacijām. To īpašnieki radījuši vairākus mītus, kam jāattaisno šo HES masveida celtniecība un tajās ražotās elektroenerģijas seškārtīgā iepirkuma cena. Raksturīgākie no šiem mītiem:

1) mazās HES radot jaunas darba vietas lauku rajonos. Pasaules pieredze rāda, ka konkurētspējīgas ir tikai tās mazās HES, kas darbojas pilnīgi automatizēti bez neviena cilvēka līdzdalības. Tātad prognozētās darba vietas liecina par novecojušas tehnoloģijas izmantošanu vai par to, ka uz HES bāzes tiek veidota kāda cita, ar enerģētiku nesaistīta nodarbinātība;

2) mazās HES esot videi draudzīgas. Daudzās ziņas laikrakstos un televīzijā liecina par nopietniem pārkāpumiem šajā jomā:

• uzpludinājumi līdzenumupēs izraisa gruntsūdeņu paaugstinājumu plašā areālā, tā rezultātā applūst pagrabi, pasliktinās ūdens akās u.tml.;

• ikviens dambis samazina upes pašattīrīšanās spēju — ievērojami pasliktinās ūdens kvalitāte, bieži vasarās notiek ūdens ziedēšana, kā arī veidojas zilaļģes, no kurām izdalās toksiskas vielas;

• dambis traucē zivju migrāciju. HES būves dēļ ir apdraudētas vimbas Mēmelē un laši Staicelē;

• nekvalitatīva hidroietaises ekspluatācija izraisa nepieļaujamus ūdens pazeminājumus. Tā, piemēram, apkārtējie iedzīvotāji ar rokām ķēruši un maisiem nesuši zivis no Titleju ezera un Ludzas upes pie Kabulovas slūžām;

• dambju nepietiekama tehniskā ekspertīze izraisa avārijas. Piemēram, Tirzas upes palu ūdeņos šogad sabrukusi Galgauskas HES;

3) mazās HES esot lēts enerģijas avots. Ja tas būtu tā, tad šīs HES konkurētu elektroenerģijas tirgū bez milzīgajām subsīdijām;

4) mazās HES samazinot mūsu valsts atkarību no ievestā kurināmā. Diemžēl ne, jo Latvijas termoelektrostacijas darbojas koģenerācijas ciklā, kuru nosaka nepieciešamais siltumenerģijas patēriņš;

5) mazās HES radot konkurenci "Latvenergo". Tam varētu piekrist, ja vien pastāvētu līdzvērtīga konkurence. Pašreizējos apstākļos, kad vienam konkurentam — "Latvenergo" — no otra konkurenta — mazajām HES — par seškārtīgu tirgus cenu jāiepērk tajās ražotā elektroenerģija, par konkurenci runāt neklājas;

6) mazās HES izmantojot vietējos energoresursus un tādējādi ļaujot ietaupīt valsts naudu, kas būtu jāizdod par importēto kurināmo vai elektroenerģiju. Arī šī tēze ir pareiza tikai daļēji, jo:

• HES elektroiekārtas galvenokārt tiek gādātas ārzemēs un tātad nauda no valsts aizplūst;

• arvien vairāk mazo HES būvē un akciju kapitālā iesaistās ārzemnieki, kas no Latvijas elektroenerģijas lietotāju naudas, ar ko tie subsidē mazajās HES ražoto enerģiju, papildina savu kapitālu mītnes zemēs;

• no mazajām HES iepērkamā enerģija ir 5 reizes dārgāka par to elektroenerģiju, ko importējam no kaimiņvalstīm.

 

3. Joprojām tiek saglabāta

seškārtīgā iepirkuma cena

Aizvadītajos gados pret mazo elektrostaciju absurdo subsidēšanu izskanējuši plaši iebildumi gan no Saeimas deputātiem, gan Latvijas Elektroenerģētiķu biedrības, gan ekspertiem, gan zivsaimniecības inspektoriem un žurnālistiem. Tāpēc bija pamats gaidīt, ka Saeima, pagājušā gada rudenī atverot Enerģētikas likumu, izdarīs tajā nepieciešamos grozījumus un stāvokli normalizēs. Diemžēl ir darbojušies ietekmīgi faktori, kas nodrošinājuši esošā stāvokļa saglabāšanu.

Šā gada 10. maijā, izskatot Enerģētikas likuma grozījumus trešajā lasījumā, Saeima visai vienprātīgi (par — 67, pret — 8, atturas — 4) nobalsoja par šādu 40. panta 1. daļas redakciju:

"Licencētais elektroenerģijas sadales uzņēmums iepērk no savā licences darbības zonā izvietotajām mazajām hidroelektrostacijām, kuru jauda nepārsniedz divus megavatus, ja šo staciju un iekārtu ekspluatācija uzsākta līdz 2003. gada 1. janvārim, to saražotās elektroenerģijas pārpalikumu, kas atlicis pēc izlietošanas pašu vajadzībām un atbilst valstī noteiktajiem elektroenerģijas kvalitātes parametriem, astoņus gadus no attiecīgās elektrostacijas ekspluatācijas sākuma par cenu, kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam. Pēc tam šāda iepirkuma cenu nosaka regulators."

Tātad vismaz līdz 2011. gadam "Latvenergo" būs spiests iepirkt no mazajām HES elektroenerģiju par seškārtīgu (ja celsies realizācijas tarifi, tad par vēl lielāku) cenu, tērējot šim mērķim miljoniem latu. Kas notiks pēc tam? Tad valsts un pašvaldības varēs domāt, kā attīrīt Latvijas upes no mazajām neekonomiskajām elektrostacijām, kā tas jau divas reizes Latvijas vēsturē bijis: 30. gadu beigās pēc Ķeguma HES iedarbināšanas un 50. gados pēc visu elektrolietotāju pieslēgšanas valsts elektrotīklam.

Arnis Razminovičs, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas loceklis, — "Latvijas Vēstnesim"

— Kāds ir jūsu viedoklis attiecībā uz tā saukto mazo hidroelektrostaciju (HES) būvi un darbību?

— Pozitīvs, ja to neveic vienpusēji. Tas ir, es uzskatu, ka nedrīkst tikai uzbūvēt HES, tai blakus paralēli ir iespējams attīstīt citus uzņēmējdarbības veidus, un tas ir jādara. Bez tam mazās HES laukos ir arī viens no instrumentiem, ko valsts izmanto lauku ekonomikas dažādošanai. Jāteic, ka Latvija nav vienīgā valsts, kas atbalsta mazo jeb tā saukto zaļo enerģētiku. Uz to aicina arī ES direktīvas.

— Kā ir ar ekonomisko izdevīgumu? Tiek izteiktas prognozes, ka mazo HES ražotā elektroenerģija būšot dārgāka.

— Tā patiešām ir dārgāka, tikai pirmos 8 gadus pēc elektrostacijas nodošanas ekspluatācijā. Pēc tam izmaksas izlīdzinās. Tas ir instruments, ar ko valsts stimulē šo staciju celtniecību.

— Vai patiešām galvenais arguments tam, ka ir vajadzīgas šīs mazās HES, ir tas, ka valstij vajadzīga sava elektroenerģija?

— Tas nav vienīgais. Es jau minēju — zaļie sertifikāti, lauku problēmu risināšana, vides sakopšana un, protams, arī elektroenerģija.

— Tomēr pastāv viedoklis, ka šīs mazās HES neesot, kā mēdz teikt, videi draudzīgas.

— Videi draudzīgas nav tās vietas, kas nav sakoptas. Nesakopts ezers vai dīķis dažkārt rada daudz lielākus draudus cilvēkiem, kas turpat apkārtnē dzīvo, nekā sakopta un visiem pieejama ūdenskrātuve, kas izveidojusies HES būvniecības rezultātā. Piemēram, ir liels ezers, un no tā iztek maza upīte. Bet uz tās uzceltā nelielā HES ne tikai izmanto šī ezera potenciālo jaudu, bet arī sakopj šo ezeru un tā apkārtni, dodot iespēju makšķerniekiem un citiem interesentiem civilizēti piekļūt pie šīs ūdenskrātuves. Saprotams, ja apkārtējā vide nebūs sakopta, cilvēki nedosies turp atpūsties. Bez tam mēs latvieši esam interesanta tauta — tikmēr, kamēr ūdenskrātuvei nav īpašnieka, par to neviens neinteresējas, bet, tikko parādās persona, kas ir gatava uzņemties atbildību par šo vietu, to sakopjot un izmantojot, tā uzrodas dažnedažādas problēmas, jo, lūk, parādās cilvēks, no kā var prasīt.

— Cik plaši ieviesušās šīs mazās HES citās Eiropas valstīs?

— Kā nu kurā zemē. Kā jūs zināt, tas atkarīgs ir no vairākiem apstākļiem — galvenokārt dabas apstākļiem, tas ir, vai vispār ir iespējama mazo HES būve. Tās ir ļoti izplatītas tur, kur ir šīs iespējas. Protams, domāju, ka mums nevajadzētu iet Vācijas ceļu, kur upe tiek pārvērsta tikai par vienu vai vairākām mazām ūdenskrātuvēm. Vēlreiz uzsvēršu, ka vienā no jaunākajām Eiropas Savienības direktīvām visas dalībvalstis, līdz ar to arī kandidātvalstis, tiek aicinātas īpaši attīstīt šo mazo elektroenerģētiku.

— Vai Saeimas deputātu vairākums atbalsta šo mazo HES celtniecību un darbību? Vai ir arī pretēji viedokļi?

— Protams. Saeima ir sabiedrības spogulis, un tajā tāpat kā sabiedrībā ir gan atbalstoši, gan noliedzoši viedokļi. Ja ir runa par Enerģētikas likuma 40. pantu, kas tieši attiecas uz mazajām HES, par to nobalsoja 67 deputāti no 100. Tātad no tā var secināt, ka gandrīz divas trešdaļas no Saeimas deputātiem ir par to, lai mazā enerģētika sekmīgi attīstītos tālāk. Turklāt tajā balsojuma brīdī ne jau visi deputāti bija klāt.

Manuprāt, arī pašiem mazo HES īpašniekiem ir jāsaprot, ka nevar tikai ņemt no dabas, ir jādod arī atpakaļ ne tikai nodokļos, kas tiek samaksāti gan valsts, gan pašvaldību budžetam, bet arī sakopjot to vidi, kurā tu strādā, kuru tu izmanto. Jāraugās, lai vieta, ko tu esi uzcēlis un sakārtojis, būtu pilnvērtīgi izmantojama. Lai tur būtu ne tikai elektroenerģijas ražošana, bet arī labi apmaksāts un gandarījumu radošs darbs apkārtnē dzīvojošajiem cilvēkiem.

Domāju, ka mazajām hidroelektrostacijām Latvijā aizvien būs labas perspektīvas.

Mintauts Ducmanis, "LV" Saeimas lietu redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!