Grāmatas fragmentu publikāciju nobeigums.

Sākums "LV" Nr.118, 15.08.200

Un sniga sniegi, putināja

Kanālmalas liepās svilpj ass, dzestrs rīta vējš, bet nātnajiem, plankumotajiem zemessardzes formas virsvalkiem tas tomēr cauri netiek. Sirmie vīri, kuru kaulos vēl Džūkstes un Lestenes ziemas lielkauju rūdījums, sparīgi soļo uz pulcēšanās vietu — Nacionālo teātri. Kur tad nu atkal viņi — 62. padomnieku rota, Nikolaja Romanovska nacionālie karavīri, Ojāra Stefana nacionālie partizāni un laumanieši — Latvijas Daugavas vanagi un vanadzes ar saviem saudzīgi iesaiņotajiem vienību karogiem dosies? Kā ik gadus šajās dienās braucējiem pārpildītais lielais autobuss uzņem kursu uz Kurzemi — uz Rudbāržiem un Aizporiem, kur 1919. gada 25. janvārī sākās gaismas aušana pār Latviju — drosmīgo vīru, kalpakiešu leģendārās varoņgaitas. Braucot garām senu cīņu iezīmētām, pazīstamām vietām, raisās valodas, ieskanas pa smeldzīgai karavīru dziesmai: "Jel neraudi, ja nepārnākšu..." Daudzi no viņu jaunības draugiem — skolasbiedriem, pilni sapņiem, mīlestības un nākotnes nodomiem, ierauti latviešu leģionā, saļima ceļmalu kupenās ar seju uz Rīgas pusi... Tāpat kā tolaik Oskara Kalpaka puiši...

Zemu liecas daudzpieredzējušie karogi pie pieminekļa Aizporu kapu kalnā. Par spīti putenim un krītošajām pārslu lēkšķēm, apvienotā zemesssargu un jaunsargu ierinda noņem cepures. "Stāv ļaužu pulks atsegtām galvām, Gods atdots no kareivjiem tiek..." (Edvarts Virza). Latviešu kareivji vienmēr griezuši krūtis pret bargiem puteņiem un vējiem, kas gribējuši plosīt mūsu zemi. — Esiet sava pirmā Pulkveža gara cienīgi! — jaunos uzrunā ZS 47. bataljona kapteinis Artūrs Vīdners, padomnieku rotas virsleitnants Voldemārs Rulliņš, aktieris un zemessargs Oļģerts Šalkonis, piemiņas sveci iededz, ziedus pieminekļa pakājē noliek 7. Saeimas deputāte Palmīra Lāce, kura kā arvien ir kopā ar karavīriem brīvības cīņu svētvietās. Tās nedrīkst iegrimt aizmirstībā. Šeit mēs gūstam dvēseles spēku, spītu, pašapziņu, lepnumu par savu zemi un tautu — šīs atziņas tiek paustas arī Oskara Kalpaka Rudbāržu pamatskolā, iesvētot kalpakieša dēla ZS virsniekvietnieka, tēlnieka Imanta Lakuža veidoto pirmā augstākā Latvijas valsts apbalvojuma Lāčplēša Kara ordeņa bareljefu — cilni. Ar šī ordeņa (tā devīze ir: "Par Latviju") I un II šķiru apbalvots Oskars Kalpaks.

Sarīkojumā, kas turpinās skolas varoņzālē, par jaunatnes nacionāli patriotisko audzināšanu pārdomās dalās pamatskolas vadība, Nikolajs Romanovskis, Palmīra Lāce, Lidija Lasmane–Doroņina, Ojārs Stefans, Oļģerts Mentelis. Nav novecojušas Latvijas armijas kapteiņa, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera, klasiskā romāna "Dvēseļu putenis" autora Aleksandra Grīna (1941. gadā deportēts no Litenes, nošauts Astrahaņas cietumā) atziņas, kas izteiktas rakstā "Politiskais darbs armijā" ("Latvijas Kareivis", 1932). "Nācijas, kuras bijušas stipras vai gribējušas tādas būt, vienmēr veltījušas izcilu vērību jaunās paaudzes patriotiskai audzināšanai, nacionālas pašapziņas iesakņošanai. Tādā garā audzināts pilsonis būs pašaizliedzīgs Tēvijas sargs arī pēc dienesta pabeigšanas." Autors pārmetis skolām, ka tajās gan mācot cienīt senu vai lielu tautu varoņus, pazīt svešas zemes, bet maz stāstot par latviešu tautas militāro pagātni — Zemgales varoņcilts cīņām 13. gs., Ziemassvētku kaujām, atbrīvošanās karu. Tā diemžēl notiek arī mūsdienās: vēl diskutē par vēstures mācīšanu, gausi top skolu programmas. Oļģerts Šalkonis min atgadījumu kādā skolā — viņš vaicājis, ko skolēni zina par leģionāriem? Atbildes bijušas: esot dzirdēts par franču ārzemju leģionu... tie it kā esot 1905. gada kaujinieki... Vairums audzēkņu atzinušies, ka par latviešu leģionāriem nezina neko.

Jāpiekrīt Aleksandram Grīnam, ka jaunatnes nacionāli patriotiskajā audzināšanā visvairāk pārliecinošas vielas var dot pašu tautas, pašu valsts vēsture un ka šajā darbā zinātniekiem, pedagogiem, radošajai inteliģencei palīgā jāsauc brīvības cīņu veterāni.

Kā apliecinājums šiem vārdiem varoņzālē sapulcēto jauniešu acis sprēgāt sprēgā, kad par varonīgajām, traģiskajām cīņām Kurzemē stāsta to dalībnieki Nikolajs Romanovskis, Edgars Skreija, Oļģerts Mentelis, kā arī Latvijas Daugavas vanagi Edvīns Ķirpis, Godasardzes rotas priekšniece Regīna Karpovica, kalpakieša meita Maiga Pubule, fotomeistars Tālivaldis Ciekurzis, kad latvju karavīriem veltītas vārsmas un dziesmas skandē skolas pašdarbnieki, ciemiņi no Rīgas un Skrundas. Neaizmirstamās tikšanās stundas aizrit ātri.

Šis Aizsardzības ministrijas atbalstītais brauciens nav sponsoru uzdāvināts izklaides ceļojums — arī katrs tā dalībnieks no pensijas piemetis pa latam... Došanās ceļā ir sirds aicinājums, vēlme būt kopā, pienākums pret kritušajiem, kā dziesmā teikts: "... pat lauru vainags novīst, bet mīlestība nekad." Un varbūt kāda dzirksts iekrīt jauniešu dvēselē...

Ceļa sarunās daudz kas tiek pārspriests: kad un kur būs nākamā tikšanās, kā klājas, kāda palīdzība nepieciešama slimajiem, vientuļajiem karavīriem... kur varam pielikt plecu sabiedriskajā darbā... Vairāk jāstāsta, jāraksta par pieredzēto — par mocekļu nāvē mirušajiem, par bēgļu laivām, pretošanos sarkanajiem un brūnajiem okupantiem. Plašs ir svešatnes tautiešu, biedrību, fondu atbalsts: patriotisku grāmatu dāvinājumi skolu bibliotēkām, muzejiem, jaunajiem tēvijas sargiem, Aivara Sluča rīkotie skolēnu literārie konkursi. Par atsaucību liecina augstais Ata Skalberga veidoto radio pāraižu, kā arī raidījumu "Būt latvietim" un "Junda" reitings. Jārada ciešākas saites ar Izglītības un zinātnes ministriju, skolu departamentiem un valdēm, jāveicina skolēnu iesaistīšana brīvības cīņu un skolu vēstures pētīšanā, skolu muzeju organizēšanā.

...Kaut arī krietni jau sabiezējusi krēsla, uz brīdi tomēr vēl jāapstājas pie Rumbām, kur 1944. gada nogalē latviešu vīri pamatīgi iebukņīja dzelzs lavīnu, kas vēlās no austrumiem, — purvā satrieca vairāk nekā 50 pretinieka smago tanku. Jānoliek mārtiņroze pie piemiņas akmens, jāmēģina iekurt ugunskuru. Bet vai degs? Zari un sakārņi samirkuši, apledojuši. Kamēr kūrēji meklē sausus praulus, papīrus, šļakstina benzīnu, švirkstina sērkociņus un šķiltavas, citi vīri arī netur rokas klēpī — atkorķē zāļu šņabīša un balzama blašķes, arī man līdzi Valtera sudraba biķerītis... Bet Palmīrai Lācei, izrādās, klāt nepārspējamā delikatese — meistara Skauģa ceptā rupjmaize, ar ko tiekam uzcienāti. Pa to laiku uzvirmojis patīkams siltums un gaisma — uzplaiksnījis ugunskurs. Laba uguns, iekurta pie sirds — atmiņu uguns iedegas arī sniegā.

Rudbārži — Aizpori — Rīga

2001. gada janvāris

Vieta dārgākā uz pasaules

Vēstule saviem novadniekiem

Tā šaržējis "Dadzis": Puķu Lauva — Andris Ārgalis un Valdis Rūja "Lauku Avīzes" Uģa Mežavilka zīmējumā .

Sava mājas arhīva inventarizācija šopavasar man sagādāja ne vienu vien patīkamu pārsteigumu. Nejauši uzdūros grāmatu blāķī iesaiņotam sūtījumam no dzimtās puses — vairāk nekā pussimts lappušu biezam manuskriptam "Pārgājiens gar Rūjas upi" — pa maršrutu: Ruhjas ezers (Igaunija) – Lode – Ķoņi – Naukšēni – Rūjiena – Rūjas astoņgadīgā skola (ap 60 km kopgarumā) 1976. gada 5.–7. augustā. Pārgājiena dalībnieki: Rūjienas vidusskolas 7.a klases skolēni Laila Elksne, Sandra Spalka, Dace Šmite, Inese Zariņa, Ainārs Tomsons, kā arī grupas vadītājs skolotājs Gunārs Ziema, kurš klāt pievienojis vēstulīti man: "Sveicināti! .. Katrai klasei jāpēta kāds rūjienietis. Mana klase izvēlējās vākt visu par Tevi. Neesi skops, atsūti mums pāris savas fotogrāfijas un kaut ko uzraksti — ja ne memuārus, tad kaut ko uz to modi. Tā kā Tevi interesē Rūjiena un tās apkārtne, domāju, ka interesēs arī šāda veida darbiņš... kaut kas par Rūju un rūjieniešiem. Pārgājiena dalībnieki visi (izņemot Lailu) aizgāja uz Murjāņu sporta internātskolu... 8.a klase nāk man virsū kā nelabie, lai taisa atkal jaunu pārgājienu... (Rūjienā, 1977. gada 6. janvārī.)"

Vienā elpas vilcienā pēc tik ilgiem gadiem pārlasīju labā literārā valodā uzrakstīto kultūrvēsturisko tēlojumu, ko ar fotoattēliem bez riska kāds vietējais apgāds varētu izdot atsevišķā grāmatā, kas būtu ne tikai saistoša lasāmviela, bet arī palīgs tūristiem, novadpētniekiem. Droši vien kaut kas no toreizējā ziņu vākuma izmantots nesen klajā laistajā G.Ziemas un J.Landrāta apcerējumā "Rūjienas novads". Interesanti būtu uzzināt, kā ievirzījusies dzīve pēc neatkarības atguves togadu pusaudžiem — pārgājiena dalībniekiem, kuri vērīgi ielūkojušies savas dzimtās puses likteņos. "...Nonākam Lodē. Te agrāk bijusi muiža. Vēlējāmies uzzināt par tā saukto Ķeizara dārzu. Pirmajās mājās iedzīvotāji runāja vienīgi krievu valodā, otrajās — sieviete ar diviem maziem bērniem esot ienācēja. Trešā ēka bija tukša..." (Bez komentāriem noprotams, kur vietējie ļaudis palikuši...) "Lodes ūdensdzirnavas darba kārtībā, tikai malēju trūkstot... Daudzi tīrumi, pļavas aizauguši alkšņiem, suņuburkšķiem, pie Rūjas iztekas no Ruhjas ezera igauņi apkaimi apmežojot. Saimnieciska rosība jūtama Naukšēnos, kur saimniekoja Edgara Kauliņa kaluma vīrs Visvaldis Skujiņš, — uzcelta zāļu miltu fabrika, iekopti milzīgi, ienesīgi ķimeņu lauki..."

Krāsains Rūjas upes apraksts — pie iztekas tās platums 5 metri. Upes garums dažādos izdevumos minēts dažāds — no 15 līdz 78 km. Izteiksmīgi ir daudzo pieteku nosaukumi: Laņgupīte, Kolkiņa, Silupīte, Raudava, Juldruga, Ķire, Sapraša (arī Pestava), Oļa (pie Oleriem), Melnupīte. No Rūjas vārdu aizguvusi Rūjiena, kam pilsētas tiesības piešķirtas 1920. gadā, bet kā miests — greznu audumu ražotājs Novgorodai un Maskavas cara galmiem — minēta jau 1461. gadā. Rūjas ūdeņi griezuši akmeņus — darbinājuši bīdeļgaņģus Imantas dzirnavās, pavasaros uznesuši auglīgu mēslojumu krastmalu pļavām, skalojuši brīnumbaltu veļu... Kaut arī tolaik vēl nebija iesakņojusies zaļo vides sargu kustība, acīgie jaunieši pamatoti sabāruši dabas piesārņotājus, kas upē ievada drenāžas un kanalizācijas netīros ūdeņus. Ne jau bez iemesla Rūjā tik ilgus gadus bija izzuduši vēži — novadnieku izsenis iecienīts gardums. Ceļotājiem paticis skolotāja stāstījums par vēžošanu ar kārtiņu, kam auklā piestiprināts krītiņš — tīkls, uz kura uzsiets gaļas kripsis vai nodīrāta varde. Tīkls iegremdēts upē uz grunts: vēži, sajutuši gaļas smārdu, sarāpušies mieloties uz krītiņa. Atlicis tikai veikli ar kātu tīkliņu izcelt — un kārums rokā! Uz katra krītiņa pa nakti salīduši dažreiz pat 5—6 atpakaļrāpuļi — mugursoma čumējusi vien. Iemesti verdošā katlā ar dillēm un sāli, vēži kļūstot koši sarkani, ēšanai gatavi tad, kad krūšu bruņas ar baltu svītriņu atdaloties no galvas...

Citviet pārgājiena vadītājs rādījis velēnas, kas nokaisītas dīvainiem tumšbrūniem zirnīšiem. Tā esot purvu rūda, minerāla limonīta veidojums, ko ģeologi dēvē par konkrīcijām. Senie tālavieši no šādas, tā sauktās pupu rūdas kausējuši dzelzi ieročiem un darbarīkiem. "Pēc fotografēšanās uz kārtējā tilta ejam pa ceļu paralēli upei. Mežmalā zemenes, mellenes. Tās nu nevar laist garām!" — audzēkņi raksta. "No kādām mājām, kur dzīvo mūsu skolas Laurs, uz lielceļu ved liepu gatve. Viss smaržo, jo liepas vēl zied. Kā lai pie šāda krāšņuma neapstājas!" Ticis iekurts ugunskurs, visi aizgūtnēm klausījušies teikas par Rūjienu un apkaimi. — Tur, kur tagad atrodas Laņgezers, senos laikos bijusi maza mājiņa. Tajā dzīvojuši tēvs ar dēlu un meitu. Brālis māsu ļoti mīlējis. Kādu dienu abi aizbraukuši uz baznīcu un salaulājušies. Kad atgriezušies, šņākdams, krākdams virsū nācis melns mākonis. Tas nogāzies virs mājiņas, visus noslīcinot. Tāds bijis Dieva sods par brāļa un māsas apgrēcību — apprecēšanos...

Bet par Rūjienu stāsta, ka tur tiesātas arī raganas. Kāds tiesnesis Hintelmanis 1631. gadā apsūdzējis 14 gadīgu meiteni.

Viņa savu ļauno saimnieci, kura "par pūķi pa gaisu laidusies", apturējusi ar buramiem vārdiem: "Spidan Scacke Jures Sackan, Naggal Spidan gresse apkardt, spide spide pie scocsce," kas saprotamā valodā būtu: "Spīdan, saki! jūras sakne, nagla! Spīdan, griezies apkārt, spīdi pie koka!" Meitene par buršanu sodīta ar rīkstēm...

Savākti dati par visiem Rūjas tiltiem, vietām, kurām dots Rūjas vārds.

Mīļš, kaut arī novēlots paldies, cienījamie novadnieki, par vērtīgo dāvanu (ar daudziem fotoatēliem, skolēnu zīmējumiem), kas vēlreiz atdzīvināja atmiņas par mūsu bērnības un jaunības zemi, lakstīgalu dziesmām, baltajām ievziedu naktīm Jeru parkā pie smilšakmens klints, senā pilskalna — pateicos par relikviju — vēstuli, ko noslēdzat ar rindām no mana dzejoļa:

...Un kur citur šalko upe tāda,

Kuras vārdu lūpās nesu es?

Līčos lokoties, tā visiem rāda

vietu skaistāko uz pasaules.

Mūža darbu lai Dzimtenei dodam

Kad Jelgavā svinīgi atzīmēja Pētera akadēmijas dibināšanas 225. gadadienu, jubileja apritēja arī rakstu krājumam "Hercoga Pētera ģimnāzija / Academia Petrina / 1775–1975", ko pirms 26 gadiem Stokholmā izdevis Jāņa Abuča apgāds "Ziemeļblāzma". Ar šo grāmatu, kas izstaro, māca patriotismu un ko atkārtoti vajadzētu izdot dzimtenē, iepazinos Rīgas Latviešu biedrības lasītavā.

Normunda Hartmaņa grafiski iekārtoto izdevumu sadarbībā ar Magdalēnu Rozentāli, Noru Klīvi un Juri Leci sastādījis un rediģējis Arturs Veisbergs, kurš strādājis par slavenās ģimnāzijas skolotāju (beidzamajos gados arī par vadītāju) visu tās pastāvēšanas laiku no 1919. gada janvāra līdz 1944. gada jūlija beigām, kad bija jāatstāj degošā Jelgava un jādodas bēgļu gaitās.

Grāmata veltīta tiem Hercoga Pētera ģimnāzijas bijušajiem skolotājiem un audzēkņiem, kuri savā laikā, aizstāvot mūsu tautas tiesības, cīnījušies ar svešām varām, atbrīvošanas karā atdevuši savu jauno dzīvību par Latvijas brīvību, tiem, kas gājuši bojā mocekļu nāvē okupācijas varu cietumos un izsūtījumā, un visiem, kas cauri dzīves bargajiem gadiem saglabājuši atmiņas par savu skolu. Izdevēji cerējuši, ka kopkrājums, stiprinot saites ar mūsu daudzcietušās tautas kopību, tuvinās ne tik vien visā pasaulē izkliedētos ģimnāzijas skolotājus un audzēkņus, bet savāktais materiāls arī spēs dot kaut nelielu pienesumu vēstures pētniecībai, briedinās spītu pret režīmiem, kuri sprauduši mērķi mūs iznīcināt, modinās ticību, ka nāks citi laiki, kad Pētera akadēmijas telpās atkal čalos brīvās Zemgales jaunatne.

Kaut arī Jelgavas pēkšņā bojāeja ugunsgrēkā liedza paņemt līdz no skolas jebkādus dokumentus, Jura Leča raksts sniedzis pārskatu par Pētera akadēmiju kopš tās dibināšanas līdz Pirmajam pasaules karam.

Nevar bez saviļņojuma lasīt lappuses par sajūsmu, ar kādu 1919. gada sākumā pēc atgriešanās no bēgļu gaitām Krievijā skolas darbā iesaistījušies kvalificētie skolotāji A.Spekke, Fr.Adamovičs, K.Tīlmane, A.Ansone, arī mākslinieks K.Baltgailis, rakstnieks E.Aistars, Jelgavas katoļu prelāts lietuvietis K.Jasēns, kurš sarakstījis leišu literatūras vēsturi un darbu par Ludviķa XVIII dzīvi Jelgavā 19. gs. sākumā. Par mūzikas skolotāju un kora vadītāju gandrīz visu brīvās Latvijas laiku darbojies komponists Atis Kauliņš. Liels notikums skolā bija viņa operas "Sudraba birze" (J.Akuratera librets) uzvedums Jēkaba Zaķa režijā ar skolas audzēkņiem Osvaldu Uršteinu un Emmu Znotiņu galvenajās lomās. Panākumus guva A.Kauliņa baleta "Spārnotās meitas" izrāde Jelgavas teātrī 1930. gadā.

Poētiska piedeva ir kopkrājumā ievietotie E.Stērstes, M.Urnežus, N.Klīves un I.Kalvas dzejoļi. Nobeigumā publicēts populārais dziesmas teksts "Veltījums skolai" bez autora vārda (Ziedonis Purvs). Droši vien to grāmatas veidotāji neizpauda tādēļ, lai dzejniekam, kura tuvinieki bija ārzemēs, nesagādātu nepatikšanas tolaik okupētajā dzimtenē. —

...Bet, mīļā skola, tavu ceļa maizi

Mēs paņemam uz visu mūžu līdz.