Ar apņēmību un uzticību izvēlētajai devīzei "Scientiae et patriae" — "Zinātnei un tēvzemei"

14. un 15.augustā Rīgā notika Pasaules latviešu zinātnieku otrais kongress

Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Lai svešs būtu jēdziens "neiespējami"

Ministru prezidenta Andra Bērziņa uzruna Pasaules latviešu zinātnieku otrā kongresa noslēgumā

Cienījamie Pasaules latviešu zinātnieku 2.kongresa dalībnieki! Augsti godātais ministra kungs! Godātie klātesošie! Atļaujiet man pievienoties visiem labajiem vārdiem, kas tika teikti Hartmaņa kungam, saņemot Zinātņu akadēmijas Lielo balvu.

Ir aizvadīts Pasaules latviešu zinātnieku 2.kongress, kurā tika analizēta situācija Latvijas zinātnē, vērtēts zinātnieku veikums un izstrādāti priekšlikumi problēmu risināšanai. Kongress notika laikā, kad Rīga svin savu astoņsimtgadi, un simboliski demonstrēja intelektuālismu un radošo garu, kas vienmēr ir bijis raksturīgs šai pilsētai.

Es vēlos pievienoties kongresa gaitā izskanējušajām atziņām, ka neatkarības gados Latvijas zinātnieki ir pierādījuši sava pētnieciskā darba augsto līmeni, un tas ir guvis starptautisku atzinību. Akcentēšu tikai dažus rādītājus, kas apliecina mūsu zinātnieku darba kvalitāti.

Latvijas zinātnieki sekmīgu projektu finansējuma veidā piesaista līdzekļus, kas ir divas reizes lielāki nekā pašu iemaksātā dalības maksa. Publikāciju skaits uz vienu zinātnieku starptautiski atzītos izdevumos ir pieaudzis piecas reizes. Būtiski palielinājusies arī vadošo Latvijas zinātnieku starptautiskā atpazīstamība, par ko liecina viņu darbu citējamības ievērojams pieaugums — vadošo zinātnieku citējamības indekss ir palielinājies desmit reižu.

Latvijas zinātne ir pierādījusi, ka Latvija kā valsts ir gatava sekmīgi strādāt Eiropas Savienības (ES) sastāvā. Vairākkārt ir uzsvērts, ka attiecīgās valsts zinātnieku līdzdalība 5.ietvara programmā parāda valsts gatavību būt par ES dalībvalsti. Latvijas zinātne apliecina, ka tai ir skaidras attīstības perspektīvas.

Zinātne patiešām ir pārdzīvojusi sarežģītus laikus. Atcerēsimies, ka padomju laikā ievērojama daļa pētījumu bija militāri rūpnieciskā kompleksa pasūtījums. Tagad šī pasūtījuma, protams, vairs nav. Daļa zinātnieku ir spējuši pārorientēties uz citiem pētījumiem, kas paredzēti citiem mērķiem, un integrējas Eiropas zinātnes sistēmā. Latvijas zinātnes struktūras sakārtošana ir iespējami ātri jāpabeidz un jābūt gataviem Latvijas dalībai Eiropas Savienībā, kas mūsu zinātniekiem pavērs daudz plašākas darbības iespējas.

Šeit tika runāts arī par tām problēmām, ar kurām saskaras mūsu zinātnieki. Tā ir nepietiekamā zinātniskās pētniecības bāzes un infrastruktūras atjaunošana, akadēmiskā un zinātniskā personāla atjaunošanas problēma. Mēs ar Zinātņu akadēmijas un Zinātnes padomes vadību esam vienojušies, ka nepieciešams šīs lietas pārskatīt, un iespējams, ka daudz kas ir jāmaina. Acīmredzot jārunā arī par zinātnes īpašumā vai pārraudzībā šodien esošās infrastruktūras apsaimniekošanu un jaunu, modernu formu un veidu meklēšanu, kā to apsaimniekot.

Taču vēl vairāk nekā infrastruktūra mūs visus uztrauc pārāk cienījamais zinātnieku vidējais vecums, kas Latvijā ir tuvu 60 gadiem un ievērojami pārsniedz attīstīto valstu rādītāju — apmēram 45 gadi. Tas nozīmē, ka zinātnē vairs nenotiek normāla paaudžu nomaiņa.

Tā nav problēma, ko nebūtu iespējams atrisināt. Studēt gribētāju skaita ievērojamais pieaugums augstskolās rada labu bāzi zinātnes kvalitatīvai atjaunošanai. Pašlaik Izglītības un zinātnes ministrija izstrādā akadēmiskās un zinātniskās vides atjaunošanas programmas, kuru uzdevums ir radīt stimulus un apstākļus jauno zinātnieku sekmīgai sagatavošanai.

Uzskatu, ka nedrīkstam kavēties ar ciešāku zinātniski pētniecisko institūtu integrāciju augstskolās. Ieguvēji būs visi — gan valsts, kas varēs racionālāk izlietot izglītībai un zinātnei paredzēto finansējumu, gan zinātnieki, gan studenti un doktoranti, kuri iegūs iespēju izglītoties pie labākajiem Latvijas zinātnes spēkiem. Mēs jau labu laiku runājam par šīs integrācijas nepieciešamību, diemžēl joprojām kavējamies ar izvirzīto mērķu praktisku realizāciju.

Šobrīd diemžēl nav iespējams nodrošināt tik lielu finansējumu, kādu vēlas zinātnieki un kāds būtu optimālais zinātnes attīstībai. Taču valsts ir arī gatava sniegt atbalstu nozīmīgākajiem un sekmīgākajiem pētījumiem. To apliecina, piemēram, tas, ka valdība ir atradusi iespēju piešķirt līdzfinansējumu visiem projektiem, kuriem daļu līdzekļu dod Eiropas Savienība.

Vēlos arī uzsvērt, ka nepieciešams daudz aktīvāk izmantot ievērojamo Latvijas izcelsmes zinātnieku potenciālu ārzemēs. Atgādināšanu, ka šobrīd ārzemēs ir apmēram 1000 zinātnieku, kuru vidējais vecums ir ap 40 gadiem. Tas ir milzīgs potenciāls, kurš, pareizi izmantots, var dot būtisku ieguldījumu Latvijas attīstības paātrināšanā.

Alberts Einšteins kādreiz teica, ka visi no bērna kājas zina, ka, lūk, tas un tas nav iespējams. Taču vienmēr atrodas kāds nejēga, kurš to nezina. Viņš tad arī izdara atklājumus.

Es novēlu, lai jums visiem, cienījamie latviešu zinātnieki, būtu svešs jēdziens "neiespējami" un lai darbs dod aizvien jaunus atklājumus un radošu gandarījumu ikvienam no jums.

Kongresa noslēguma pasākumā (no labās) LZA īstenā locekle Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, datorzinātņu doktors Imants Freibergs un ķīmijas doktors Jānis Polis; LZA īstenā locekle Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) prezidente Baiba Rivža, Ministru prezidents Andris Bērziņš ar kundzi, LLMZA loceklis Sigizmunds Timšāns (augšējos attēlos) ; Ministru prezidents (vidējā attēlā) ; LZA prezidents Jānis Stradiņš, pasniedzot LZA Lielo medaļu Jurim Hartmanim (apakšējā attēlā) Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Iet Lielā medaļa izcilā datorzinātnieka rokās

LZA atklātajā pilnsapulcē 2001. gada 15.augustā, pasniedzot LZA Lielo medaļu prof. Jurim Hartmanim

Pasaules latviešu zinātnieku 2. kongress tuvojas nobeigumam. Ir loģiski un patīkami, ka tā darba pēdējais cēliens ir veidots kā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) pilnsapulce. Tas apliecina mūsu akadēmijas autoritāti visas pasaules latviešu zinātnieku saimē un vienlaikus dod iespēju dažādu nozaru zinātnes pārstāvjiem noklausīties akadēmisko lekciju, ko nolasīs mūsu šīgada Lielās medaļas laureāts. Līdz ar to šī lekcija kļūst arī par vienu no kongresa kulminācijas brīžiem.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa ir LZA augstākais apbalvojums, ko akadēmija kopš 1993.gada piešķir ik gadus vienam Latvijas un vienam ārvalstu zinātniekam par izciliem radošiem sasniegumiem, varētu arī sacīt — par mūža devumu. Kā pērn izteicās viens no šīs medaļas laureātiem arhitekts Gunārs Birkerts, viņš to uzskata par kaut ko līdzīgu Latvijas Nobela prēmijai.

Atgādināšu, ka iepriekšējo gadu balvas ieguvēju vidū ir bijis fiziķis Edgars Siliņš, Nobela prēmijas laureāta Hermaņa Štaudingera tuvākā līdzgaitniece un atraitne Magda Štaudingere–Voita, arheologs Jānis Graudonis, molekulārbiologs Elmārs Grēns, folkloriste Vaira Vīķe–Freiberga, vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, ķīmiķis Edmunds Lukevics, astronoms Dainis Draviņš. Atvainojos, ka nosaucu tikai pa pārstāvim no katras nozares. Šogad ZA Lielā medaļa ir piešķirta pazīstamajam Rīgas senvēstures pētniekam Andrim Caunem no Latvijas — viņam to pasniedzām ZA pilnsapulcē maijā — un izcilajam datorzinātniekam, Kornela universitātes profesoram Jurim Hartmanim. Man ir liels gods šajā ceremonijā pasniegt mūsu medaļu profesoram Hartmanim un sacīt dažus vārdus par šīsdienas laureātu.

Juris Varlejs Hartmanis ir dzimis Rīgā 1928.gadā, emigrējis no Latvijas Otrā pasaules kara laikā, studējis sākumā fiziku Mārburgas un Kanzassitijas universitātē, ieguvis matemātikas doktora grādu Kalifornijas Tehnoloģiskajā institūtā, strādājis kā pētnieks "General Electrics" firmas pētījumu centrā un kopš 1965. gada ir profesors un informātikas nodaļas vadītājs Kornela universitātē Itakā Ņujorkas štatā ASV. Šī nodaļa stabili ieņem vienu no vadošajām vietām ASV, un apzināsimies, ka Amerika allaž bijusi datorzinātņu priekšgalā visā pasaulē, ka tieši ASV ir tikusi definēta šī zinātne. Profesors Hartmanis ir 100 zinātnisku darbu, četru monogrāfiju autors, kas galvenokārt saistīti ar algoritmu un rēķināšanas sarežģītības teoriju. Viņa 1965.gadā publicētajā rakstā pirmoreiz lietoti šīs sarežģītības teorijas ( computational complexity ) pamatjēdzieni. Ar Hartmaņa un Ričarda Stērnsa ( Stearns ) darbiem būtībā sākas visa šīs teorijas attīstība. Par ieguldījumu šajā nozarē Juris Hartmanis 1993.gadā saņēmis Alana Tjūringa balvu — visprestižāko balvu datorzinātņu nozarē, kuru piešķir ik gadu kopš 1966.gada un kura tiek pielīdzināta Nobela prēmijai šajā nozarē (kā zināms, matemātikā un datorzinātnēs Nobela prēmijas nepiešķir). Kā atzīmēts "Association of Computing Machinery" tālaika prezidenta Gvena Bella atzinumā, Hartmaņa un Stērnsa pētījumi ietekmējuši visu informācijas tehnoloģijas industrijas šodienu un ietekmēs nākotni.

Profesors Hartmanis tātad ir veidojis skaitļošanas zinātni, nevis skaitļošanas industriju. Viņš ir strādājis plašā diapazonā, bet pamattēma ir bijusi algoritmu sarežģītība. Datori kļūst arvien ātrāki, uzdevumi arvien komplicētāki, un jautājums, kā atrisināt ļoti sarežģītus uzdevumus, izvirzās priekšplānā.

Profesors Hartmanis ir arī ASV Nacionālās inženierzinātņu akadēmijas, Amerikas Mākslu un zinātņu akadēmijas, Ņujorkas Zinātņu akadēmijas loceklis, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Misūri Kanzassitijas universitātes goda doktors, vairāku žurnālu un monogrāfiju sēriju redakciju loceklis, Tjūringa un Gēdeļa balvu komiteju loceklis, visā datorzinātņu pasaulē augsti atzīta un godāta autoritāte. Laureāts uztur kontaktus ar kolēģiem Latvijā un domā, ka Latvijas zinātnieki un studenti var veiksmīgi piedalīties mūsdienu informācijas revolūcijā, kas pārveido pasauli.

Domāju, ka Rīgai tās 800 gadu jubilejā ir liels gods, ka viens no tās dēliem ir sasniedzis šādus augstumus zinātnē. Taču īpaši gribētos šodien atgādināt un uzsvērt vēl vienu ļoti nozīmīgu faktu: Juris Hartmanis ir ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa dēls. Brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša kara ordeņa un Francijas Goda leģiona ordeņa virsnieks, pirmais latviešu karavīrs, kas beidzis Kara akadēmiju Francijā, Mārtiņš Hartmanis pēc vispārēja atzinuma bija viens no inteliģentākajiem Latvijas ģenerāļiem, Latvijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks. Viņš gāja bojā varmācīgā nāvē, svešinieku nogalināts 1941.gadā. Domāju, šodien mums ir jāpiemin šis nelokāmais Latvijas patriots. Reizē jāizsaka dziļš gandarījums, ka ģenerāļa dēls un tāpat viņa meita — dzejniece Astrīde Ivaska (kuru ZA šodien sveic skaistā mūža jubilejā) turpina izcīnīt cīņu par Latviju, par tās godu ar citiem ieročiem, ne ar kara, bet ar gara spēku, kā mēs runājām Atmodas gados. Lai šī medaļa ir mūsu akadēmijas cieņas apliecinājums gan profesoram Hartmanim, gan arī Hartmaņu dzimtai.

Kongresu apsveicot

Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienības (LAMZA) apsveikums, kuru Pasaules latviešu zinātnieku 2. kongresā nolasīja LAMZA viceprezidente Dr.Izolde Zīversa–Preisa

Sveicu Latvijas Valsts prezidenti, ministru un visus Pasaules latviešu zinātnieku otrā kongresa dalībniekus no Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienības un tās prezidenta profesora doktora Nikolaja Balabkina. LAMZA dibināta 1950.gada 1.jūlijā, tātad 2000.gadā tā atzīmēja 50 gadu jubileju. Organizācijas uzdevums ir apzināt latviešu akadēmiskās saimes locekļus Amerikas kontinentā un citās zemēs. Esam pagodināti, ka Latvijas Valsts prezidente jau daudzus gadus ir LAMZA biedre. Mums biedri ir arī Latvijā, Austrālijā un Sibīrijā. Jau 1985.gada rudenī — LAMZA 35 gadu jubilejā — runāja par to, ka atsevišķas personas veikušas nacionālpolitisku darbu ar mērķi — brīvību Latvijai. 1987.gadā LAMZA savā konferencē izvēlējās veidot nākotnes brīvās Latvijas tēlu. Šīs konferences rīkošanā lieli nopelni bija doktoram Pēterim Norvilim. 1989. gadā, kad Ņujorkā atzīmēja Latvijas augstāko mācību iestāžu 80 gadu jubileju, tur piedalījās pārstāvji no toreiz vēl okupētās Latvijas akadēmiskās saimes. Bet šodien zinātnieki no visām pasaules malām satiekas brīvajā Latvijā. Lai šī konference ir vērtīga, informatīva un draudzīga ar mērķi strādāt par labu Latvijas labklājībai šodien un nākotnē. Uz to lai mums visiem būtu Dievpalīgs!

Latviešu akadēmisko mācībspēku

un zinātnieku apvienība

Kongresā sanākot

Pēc divu dienu intensīva darba trešdien, 15. augustā, Rīgā beidzās Pasaules latviešu zinātnieku 2. kongress. Tā otrās — noslēguma dienas darbu ievadīja sekciju sēdes Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un Latvijas Arhitektu savienībā. Pēcpusdienā notika plenārsēde, kas vienlaikus bija arī Latvijas Zinātņu akadēmijas atklātā pilnsapulce. Tajā ASV Kornela universitātes profesoram Jurim Hartmanim tika pasniegta Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa. Pēc tam profesors Juris Hartmanis nolasīja akadēmisku lekciju "Datorzinātnes attīstība un tās ietekme uz universitātēm".

Kongresa noslēgumā zinātniekus uzrunāja Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš (Ministru prezidenta uzrunu publicējam atsevišķi) un Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. Koncentrētu Latvijas zinātnes pašreizējā stāvokļa un perspektīvu analīzi sniedza organizācijas komitejas līdzpriekšsēdētājs Imants Freibergs.

Pēc kongresa sākuma dalībnieku skaits bija vēl papildinājies, apmēram trešdaļa dalībnieku strādāja arī vairākās sekcijās, un kongresa noslēgumā organizācijas komitejas līdzpriekšsēdētājs Juris Ekmanis varēja ziņot, ka 48 sekcijas un apakšsekcijas pavisam apmeklējuši 1480 kongresa dalībnieki un ka pavisam nolasīti 637 referāti. Visvairāk (208) referātu nolasīts Humanitāro un sociālo zinātņu sekcijā, kā arī Dzīvības zinātņu sekcijā (150) un Dabas zinātņu sekcijā (109). Kongresa laikā tika nosaukti arī skaitļi par latviešu zinātnieku skaitu— apmēram divi tūkstoši aktīvu zinātnieku Latvijā un apmēram tūkstotis — ārpus Latvijas.

Sekciju vadītāji atzīmējuši zinātnieku savstarpējo bagātināšanos kongresā, uzsverot globālu pasaules augtākā līmeņa problēmu apspriešanu. "Mums zudušas robežas, zinātnieki Latvijā māk globāli domāt un risināt globālas problēmas," secināja Juris Ekmanis. Kongresa pieredze apstiprinājusi arī profesora Jura Hartmaņa tēzi, ka 21. gadsimtā visas zinātnes būs saistītas, tāpēc zinātniekiem jāstrādā kopīgi — roku rokā. Kongresa dalībnieki, atzīstot Latvijas zinātnieku lielo vidējo vecumu, ieteica arī vairāk vērības veltīt jauno zinātnieku darba aktivizēšanai, biežāk rīkojot jauno zinātnieku konferences un cita veida forumus.

Kongresa izskaņā zinātniekiem muzicēja Dita Krenberga, Ingus Pētersons un Ventis Zilberts, izpelnoties ilgus, siltus aplausus. Skaists zinātnes un mūzikas dvēseliskās kopības apliecinājums.

Trešdienas vakarā Rīgas Latviešu biedrības namā notika vērienīga kongresa noslēguma balle. Bet vairāki kongresa dalībnieki dalījās ar "Latvijas Vēstnesi" savos vērtējumos un viedokļos par šo kongresu nākotni.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors

Noslēguma balli atklāj Valsts prezidente ar kungu		Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freiberga kungs sarunā ar LZA starptautiskās daļas vadītāju Dainu Šveicu		Noslēgumā visu dvēseles priekam muzicē Dita Krenberga un Ingus Pētersons

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Zinātne Rīgā 800 gados

Referāts Pasaules latviešu zinātnieku 2.kongresā Rīgā 2001.gada 14.augustā

Vai Rīga ir arī zinātnes pilsēta, vai Rīgas vārds ir ierakstīts pasaules zinātnes annālēs; ja ir, tad ar ko, kā varam iepriekšējo paaudžu veikumu un slavu papildināt un spodrināt? Kuri no rīdziniekiem izpelnījušies plašu starptautisku autoritāti un palikuši zinātnes vēsturē? — Arī šādi jautājumi izraisās pilsētas 800 gadu jubilejas reizē. Uz tiem, kaut vai konspektīvi, vispārējos vilcienos, šodien jāatbild. Atbilde nav viegla un

Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš, Goda doktora diplomu pasniedzot Ādolfam Sprūdžam un Benjamiņam Jofem				Fotoattēls visiem un vēsturei — kopā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Jāni Stradiņu              &n Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Rīgai varbūt ne allaž īsti glaimojoša. Laikmetu gaitā Rīga bijusi galvenokārt tirdzniecības un/vai rūpniecības pilsēta, tās veidolu un garu noteikušas mazāk intelektuālās, vairāk — tirdzniecību un industriju pārstāvošās aprindas, gaisotne lielā mērā bijusi merkantila. Zinātne Rīgā allaž tomēr ir bijusi pietiekami margināla nodarbe, tā mazāk attīstījusies "tīrā veidā", vairāk — dažādu kultūras aktivitāšu ietvaros, kuru starpā minama bibliotēku, muzeju, grāmatapgādu veidošana, vai arī līdztekus tehnoloģisko inovāciju pārņemšanai no ārpasaules un, saprotams, kā nozīmīga augstskolu darbības komponente.

Sava kultūrvēsturiska loģika ir apstāklī, ka Viļņas universitāti nodibināja 1579. gadā, Tērbatas (Tartu) — 1632. gadā, bet Rīgā augstskola izveidojās daudz, daudz vēlāk. Par pirmo universitātei līdzīgu veidojumu Latvijā var uzskatīt 1775. gadā dibināto Jelgavas akadēmisko ģimnāziju Academia Petrina (Pētera akadēmija). Rīgā pētniecība universitātes struktūrās ienāca, tikai dibinot Rīgas Politehnikumu (vēlāko Rīgas Politehnisko institūtu) 1862. gadā, un būtiski padziļinājās ar Latvijas Augstskolas (Latvijas Universitātes) izveidošanu 1919. gadā.

Taču Rietumeiropas atziņu recepcija un atsevišķu mācītu vīru darbošanās vērojama jau kopš pilsētas dibināšanas. Rīgas arhibīskapa un domkapitula locekļu vidū, Rīgas klosteros bija cilvēki ar universitātes izglītību (rīdzinieki tolaik studēja Prāgā, Erfurtē, Ķelnē, Heidelbergā, Padujā, Boloņā, kopš 1419. gada īpaši daudzi tuvākajā Rostokas universitātē), domkapitulam un klosteriem piederēja bagātas bibliotēkas ar teoloģiska, sholastiski filozofiska, juridiska rakstura, arī medicīniskām un dabzinātniskām inkunābulām un rokrakstiem. Jau kopš 13. gs. vietējās hronikas (Livonijas Indriķa hronika, Atskaņu hronika) vismaz daļēji sacerētas Rīgā. Rīgā iegriezās pa prominentam Eiropas zinātniekam, to skaitā Alberts Lielais (1255), Rostokas vēstures profesors Alberts Krancs, vācu mediķis Jans Kornārijs, kurš bija pazīstams kā antīkās medicīnas klasiķu darbu izdevējs un komentētājs vēlīnajos viduslaikos. Izcilais astronoms Nikolajs Koperniks, pēc amata kanoniķis Prūsijā, Ermlandē (Varmijā), baznīctiesiskā ziņā bija pakļauts Rīgas arhibīskapam. Arī Rīgas arhibīskapu vidū 14.—16. gs. daži bija augsti mācīti vīri — Jānis V, Jānis VI, Jānis VII Blankenfelds, kanonisko tiesību vai teoloģijas doktori. Pati Rīga kā Hanzas pilsēta gan mazāk pievērsās zinībām, vairāk — tirdzniecībai, arhitektūrai, lietišķai mākslai, amatniecībai. Tiesa, pamazām te veidojās medicīnas un aptieku tradīcijas, parādījās stikls, ķieģeļi, dzirnavas, publiskais pulkstenis Sv. Pētera baznīcas tornī, citi Rietumu civilizācijas atribūti.

Renesanses un humānisma laikmets arī Rīgā kāpināja interesi par kultūru un zinībām, taču intelektuālo attīstību 16.—17. gadsimtā ļoti kavēja postoši kari un arī pārlieku asā konfrontācija starp luterisko reformāciju un katolisko kontrreformāciju, kas vairākkārt aprāva itin veiksmīgi aizsāktas ieceres.

Reformācija visai brāzmaini ielauzās Rīgas un Livonijas dzīvē. Taču arī pēc reformācijas 16. gs. vidū Rīgas humānists un virsbīskapa hronikas sacerētājs Augustīns Eicēdijs Livoniju raksturoja kā attālu Eiropas nomali, "kristīgās pasaules robežu", kas gausi iesaistās progresā. 16. gadsimtā Livonija un Rīga stabili ienāca pasaules ģeogrāfiskajās kartēs, tika aprakstīta kosmogrāfijās (Bāzeles profesors Sebastiāns Minsters, 1544). Sekojot Mārtiņa Lutera aicinājumam, 1524. gadā likts pamats Rīgas pilsētas bibliotēkai, saglabājot tajā Rīgas klosteru bibliotēku atliekas. Šī bibliotēka, tagadējā Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (pareizāk gan to būtu saukt par Rīgas akadēmisko bibliotēku!), pastāv vēl šodien un nosacīti uzskatāma par senāko zinātnisko iestādi Rīgā. Katoļiem atņemtajā Doma ēku kompleksā 1528. gadā dibināta arī luterāņu domskola, kuras pirmais vadītājs bija M. Lutera un F. Melanhtona ieteiktais humānists Jakobs Batuss no Nīderlandes, Roterdamas Erasma tuvs draugs un vēstuļu korespondents. Jaundibinātā otras pakāpes skola visumā atbilda ģimnāzijas līmenim un gatavoja rīdzinieku dēlus studijām Vācijas universitātēs (galvenokārt Vitenbergai).

16. gs. Rīgā parādījās pirmie kalendāri, tos sastādīja mācīti ārsti, kas nodarbojās arī ar astroloģiju. Breslavā (tag. Vroclavā) dzimušais Zaharijs Stopijs, 1565. gadā Kēnigsbergā iespieda pirmo kalendāru "Rīgas horizontam" un bija pirmais rīdzinieks, kas novēroja debesu spīdekļus, piemēram, 1578. gada komētu, kā arī sastādīja plašu saimniecisku rokasgrāmatu "Liefländische Ökonomie" (palikusi rokrakstā). Kalendāra problēmas, jaunā — Gregora XIII kalendāra ieviešana izraisīja Rīgas vēsturē pazīstamos "Kalendāra nemierus" (1584—1589). Tajos izpaudās katoļu un luterāņu reliģiska sadursme, Rīgas pilsētas protests pret Polijas karaļa virskundzību, pilsētas un valsts konfrontācija. Šie motīvi diktēja arī Rīgas rātes noliedzošo attieksmi pret katoliskas universitātes dibināšanu Rīgā, ko 1583. gadā ierosināja Polijas karalis Stefans Batorijs saziņā ar augsti izglītoto pāvestu Gregoru XIII. Pārdaugavas hercogistes administrators tolaik (1582—1586) bija lietuvju augstmanis Georgs Radzivils, kurš kā Viļņas sufragans un bīskaps iepriekš bija panācis Viļņas universitātes nodibināšanu. Rīgā situācija veidojās pretēji. Rīgas sindika Gotharda Velinga sastādītais universitātes noraidījums Rīgai, kura teksts iekļauts slavenā Rostokas profesora — vēsturnieka un teologa Dāvida Hitreja darbā "Sakšu hronika", ir zīmīgs laikmeta dokuments, kas rāda rīdzinieku noraidošo attieksmi pret universitātes izveidošanu pašu pilsētā, attiecīgi argumentējot tās nevajadzību. Neīstenojās arī slavenā astronoma Tiho Brahes iecere par observatorijas izveidošanu Doles salā. Daži zinātniski orientētu aprindu veidošanas un zināšanu popularizācijas uzplaiksnījumi saistās ar Rīgas humānistiem (Dāvids Hilhens), Bazīlijs Plīnijs (Plinius) u.c.); pēdējais retoriskos latīņu pantos skaidroja arī dažu dabas parādību jēgu (par vējiem, indēm u.tml.), sacerēja veltījuma dzejoli Tiho Brahem.

Par Livonijas intelektuālo centru — jau zviedru laikā — tomēr kļuva nevis Rīga, bet Tērbata, kur 1632. gadā tika dibināta zviedru universitāte. Rīgā 1631. gadā izveidojās akadēmiskā ģimnāzija. Tās pirmais inspektors un profesors Hermanis Samsons, pazīstams ortodoksā, karojošā protestantisma pārstāvis, kļuva par burvju un raganu prāvu galveno teorētisko pamatotāju Vidzemē — tāda bija viņa zinātne. Bez saviem raganu sprediķiem (1626) Samsons sacerēja arī sprediķi par komētām (1618), kuras skaidroja kā Dieva dusmu izpausmi, ietverot arī dažus racionālus astronomiska rakstura skaidrojumus, kā arī astroloģijas atziņas. Vēl agrāk, 1591. gadā Sv. Pētera baznīcas mācītājs Pauls Oderborns analizēja varavīksnes būtību ne tikai no teologa viedokļa, bet arī kā optisku parādību. Samsona kolēģim — Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas fizikas un ētikas profesoram Johanam Hēfelnam pieraksta neparastas debess parādības — hallo efekta — novērojumu (1635). Savukārt matemātikas un tiesību profesors Johans Pauls Mellers (1697) ģimnāzijā vēlāk iekārtoja nelielu observatoriju ar diviem teleskopiem un svārsta pulksteni, lai veiktu astronomiskus novērojumus sistemātiski. Retorikas un vēstures profesors Hennings Vite izdeva Ziemeļeiropas zinātnieku un literātu divsējumu biogrāfisku vārdnīcu (1688—1691). Rīgas domskolā 17. gs. vidū mācījās Johans Reiters — pirmais zināmais latvietis, kurš guvis akadēmisku izglītību. Vēlāk viņš imatrikulēts Tērbatas un Rostokas universitātē.

Akadēmiskā ģimnāzija, ko varētu uzlūkot par pirmo augstskolas surogātu Rīgā, bija Rīgas pilsētas dibināta; 17. gs. beigās tā sacentās ar citu, Zviedrijas valdības dibinātu institūciju — Rīgas Karalisko liceju , kuras rosinātājs Vidzemes ģenerālsuperintendents Johans Fišers liceju bija iecerējis kā bāzi universitātei Rīgā, cenšoties panākt, gan neveiksmīgi, lai pēc 1657. gada krievu iebrukuma slēgtā Tērbatas universitāte darbību atjaunotu Rīgā, nevis Tērbatā.

Zviedru laikos Rīgā ārpus ģimnāzijām darbojās arī vairāki privātzinātnieki. Tāds bija ģenerālgubernatora personiskais ārsts Urbans Jērne , vēlāk ļoti pazīstams zviedru mediķis un ķīmiķis. Čehu izcelsmes dabaspētnieks, bēguļojošs Bohemijas brāļu sludinātājs (kādu laiku — pilsētas žurku ķērājs) Georgs Holīks Rīgā izgudroja un aprakstīja augļu koku potēšanas svarīgākos paņēmienus (kopulēšana, triangulēšana), Rīgas mērnieks Johans Svenburgs veica astronomiski pamatotu komētas novērojumu (1664). Kā Vidzemes ģenerālgubernators darbojās arī slavenais fortifikāciju speciālists Ēriks Dālbergs, saukts arī par "zviedru Vobānu".

Nedaudzie piemēri par zinātnieku vai zinātnei tuvu stāvošu cilvēku darbošanos Rīgā zviedru un poļu virskundzības laikā ilustrē situāciju šajā jomā.

Zinātne to laiku rīdzinieku uztverē, saprotams, bija margināla darbošanās joma, starptautiskas nozīmes sasniegumi nebija vērojami, bija ļoti daudz neizmantotu iespēju, taču vairāki no Rīgas zinātniekiem (U. Jērne, G. Holīks, J. Mellers, J. Svenburgs, vēlāk arī — abi Fišeri) minēti pazīstamajā J.K. Pogendorfa eksakto zinātnieku leksikonā vai poļu zinātnes leksikonā (D. Hilhens u.c.). Tur pieminēto zinātnieku — rīdzinieku īpatsvars aptuveni ir tāds pats, ja ne lielāks, kā mūsdienu zinātnieku enciklopēdijās iekļauto Rīgā strādājošo īpatsvars.

Ziemeļu kara postījumu un Lielā mēra izraisītā depresija turpinājās daudzus gadu desmitus pēc Rīgas un Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijā. Akadēmiskā ģimnāzija pēc 1710. g. darbību neatjaunoja vispār, toties rosīgi darbojās gan Rīgas domskola, gan 1733. gadā atjaunotais Rīgas licejs, tagad saukts par Ķeizarisko. Vairāki Rīgas domskolas un liceja audzēkņi 18. gs. otrā pusē — 19. gs. sākumā izvirzījās par Pēterburgas ZA locekļiem vai profesoriem ārzemēs (J.A. Gildenštets ), K. Loders, D.H. Grindelis, A. Šērers , F. Parrots jaunākais, K. Panders), bet Rīgas jurists K. fon Brēverns kļuva pat par šīs akadēmijas prezidentu (1740—1744).

Rīgas domskolas vēsturē izcilākā personība bija Johans Gotfrīds Herders, tolaik vēl pavisam jauns cilvēks (Rīgā ieradās 20 gadu vecumā!). Kā palīgskolotājs Herders mācīja palīgzinātnes (matemātiku, dabaszinātnes, franču valodu, stila mācību). Piecos Rīgā pavadītajos gados (1764—1769) viņš sacerēja savus pirmos darbus par literatūras teoriju, veidoja savu folkloras koncepciju, te tapa viņa pārdomas par izglītību, arī reālizglītību, aizsākās sabiedriskā darbība. Rīgas posma nozīmība Herdera personības tapšanā ļauj dažiem biogrāfiem viņu pat dēvēt par "Rīgas adoptētu dēlu". Savukārt liceja ilggadējais pedagogs un konrektors (1769—1815) Johans Kristofs Broce guva nevīstošu slavu (vairāk gan vietējā uztverē) kā Rīgas un Vidzemes novadpētnieks, etnogrāfs un zīmētājs, gandrīz pusgadsimtu veltot savam mūža darbam "Sammlung verschiedener Liefländischer Monumente, Prospecte, Mūnzen, Wappen etc." (10 sēj., 4788 lpp.).

Apgaismības laikmets iezīmējās ar pirmajiem zinātnes popularizācijas mēģinājumiem Rīgā (J.G. Arnta izdotais "Rigasche Anzeigen" zinātniskais pielikums, 1761—1767), ar plašām un kritiski principiālām pārdomām par zinātnes sūtību Rīgai un Vidzemei (J.G. Arnts 1754. g., K.F.M. Snells 1781. g., H.K. Jannaus 1782. g.). Pilsētas avīzē parādījās pirmās ziņas par dziedniecības mākslas produktu — Rīgas zāļu balzamu (1762). Pāragri mirušā Rīgas ārsta N. Himzela privātkolekcija lika pamatu 1773. gadā dibinātajam Rīgas muzejam ar dabaszinātnisku un mākslas darbu kolekciju ievirzi; pieminams arī Himzeļa zinātniskais ceļojums pa Eiropu (1752—1757), kura apraksts saglabājies Akadēmiskajā bibliotēkā. Simbiozē ar muzeju atdzīvojās pati Rīgas bibliotēka. Rīgā izveidojās un nostiprinājās viens no izcilākajiem zinātniskās literatūras izdošanas centriem Ziemeļaustrumeiropā — J.F. Hartknoha apgāds. No 1761. līdz 1798. gadam tas izdeva ap 580 visai Eiropas kultūrai un zinātnei nozīmīgu grāmatu. Rīgā iespiests I. Kanta darbā "Tīrā prāta kritika" pirmizdevums (1781), arī "Praktiskā prāta kritikas" (1788) un vēl citu Kanta darbu pirmizdevumi, tāpat pirmizdevumā te iznākuši vairāki Herdera darbi, vācu matemātiķa un fiziķa J. Lamberta grāmata "Arhitektonikas pamati", E.F.F. Hladnija pirmreizējais darbs par meteorītu izcelsmi (1794), krievu zinātnieka enciklopēdista M. Lomonosova grāmatas par Krievzemes vēsturi vācu tulkojumā . Šo zinātnisko grāmatu izdošana līdz ar Herdera darbības aizsākumu, šķiet, ir nozīmīgākais 18. gadsimta Rīgas devums zinātnei (īpaši humanitārajām zinātnēm) Eiropā.

Līdz 18. gs. beigām Rīgas mācītie vīri vairāk pārstāvēja teoloģiju, pedagoģiju un humanitārās zinātnes. Bez pieminētā N. Himzela — izņēmumi ir divi Fišeri — minētā superintendenta J. Fišera brāļa dēls Johans Bernhards Fišers un brāļa mazdēls Jakobs Benjamiņš Fišers. Pirmais, pazīstams mediķis un lauksaimniecības lietpratējs, izdevis ievērības cienīgu lauksaimniecības enciklopēdiju (Halle, 1753; Rīga, 1772) un veicis pētījumus gerontoloģijā — mācībā par cilvēka novecošanos (1754). Kā pirmo no Rīgas zinātniekiem viņu ievēlēja Vācu dabaspētnieku akadēmijā "Leopoldina" (1736) un Londonas Karaliskajā biedrībā (1744). Otrs Fišers vietējā zinātņu vēsturē iegājis kā pirmā Vidzemes dabas apraksta autors (1778).

Fišeri iezīmēja humanitāro zinātņu prioritātes pakāpenisku nomaiņu ar dabaszinātnēm, praktiski orientētām disciplīnām. Iezīmējoties pagriezienam uz saimniecības modernizāciju, šī tendence tolaik bija raksturīga ne tikai Rīgai, bet arī Vācijai un Krievijas impērijai.

Rosme dabazinātnēs Rīgā sākās pašā 18. un 19. gs. mijā, galvenie tās pārstāvji bija fiziķis G.F. Parrots, farmaceits un dabaszinātnieks D.H. Grindelis, mediķis O. Hūns. Kaut arī tolaik tika atjaunota Tērbatas universitāte (1802) un uz zinātniska centra statusu pamatoti joprojām pretendēja Jelgava, arī Rīga izvērtās par samērā nozīmīgu pētniecības centru, pilsētu, kurā rosīgas bija zinātniskas biedrības un atsevišķi privātzinātnieki.

Strādādams Rīgā (1795—1801) kā Vidzemes vispārderīgās un ekonomiskās biedrības sekretārs, vēlāk pazīstamais fiziķis un Pēterburgas ZA akadēmiķis G.F. Parrots izgudroja pirmo sīki graduēto termometru cilvēka ķermeņa temperatūras mērīšanai un izvirzīja domu par osmotisko norišu būtisko lomu fizioloģisko procesu regulēšanā, ierosināja būtiskus jauninājumus dažādu procesu tehnoloģijā. Viņa draugs, pirmais latviešu izcelsmes dabaszinātnieks Dāvids Hieronīms Grindelis, veica pētījumus ķīmijā un farmācijā (kalcija liesmas reakcija), sastādīja pirmo Baltijas augu noteicēju, izanalizēja Ķemeru (Slokas) sēravotus, uzrakstīja neskaitāmas grāmatas, dibināja Rīgas ķīmisko un farmaceitisko biedrību (1803), pirmo Krievijas impērijā, un izdeva šajā reģionā pirmo ķīmijas un farmācijas žurnālu (1803—1810). Grindeļa vārdā nosaukta augu ģints Grindelia, ķīmiskas vielas — grindelskābe un grindelāti, bet kopš 1991. g. viņa vārdā saucas Rīgas medikamentu ražošanas firma "Grindeks" (ik gadu tā piešķir Grindeļa medaļas, un šo medaļu ieguvēji nesen apvienojušies t.s. Grindeļa brālībā).

Pilsētā tika nodibināta arī Rīgas praktizējošo ārstu biedrība (1822), Rīgas dabas pētnieku biedrība (1845), Rīgas tehniskā biedrība (1858) un Baltijas vēstures pētniecībai izcili nozīmīgā Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētīšanas biedrība (1834), kura pārņēma arī Himzela kolekcijas, veidojot Doma muzeju. Līdz Rīgas Politehnikuma dibināšanai šīs biedrības pārstāvēja zinātni Rīgā, apvienojot daudzus privātzinātniekus, pētnieciski orientētus skolotājus, mācītājus, bibliotekārus, arhivārus, ārstus, farmaceitus, inženierus u.tml. Biedrību periodiskie izdevumi publicēja ne tikai vietējas nozīmes rakstus vien. Pamazām sāka veidoties Rīgas zinātnieku sabiedrība kā vāciski rakstošu un runājošu cilvēku kopa, kas darbojās ciešā saistībā ar Vāciju, bet īpaši ar atjaunoto Tērbatas universitāti un arī ar Pēterburgu, kur līdz 19. gs. vidum zinātnē lielā mērā dominēja vāciskais elements. No šī posma zinātniekiem atzīmējams Rīgā dzimušais embriologs un paleontologs Kristiāns Panders (1794—1865), Pēterburgas ZA īstenais loceklis, kurš ilgus gadus (1827—1842) strādāja kā privātzinātnieks savā Carnikavas muižā. Viņš izpētīja cāļa embrionālo attīstību olā, paleozoja nogulumus, pirmais aprakstīja seno dzīvnieku atliekas — konodontus, veica pētījumus par silūra un devona nogulumos rodamajām pārakmeņotajām bruņuzivīm Baltijā.

Panders uzlūkojams kā viens no izcilajiem rīdziniekiem pasaules zinātnē, gan samērā pašaurā nozarē. Viņam sekoja virkne Rīgas zinātnieku, kuru darbība saistīta ar 1862. gadā dibināto Rīgas Politehnikumu. Šī pirmā augstskola Rīgā, jau kopš dibināšanas īsta tehniska universitāte (kaut arī sākotnēji nevalstiska), tika veidota pēc slavenās Šveices Federālās tehniskās augstskolas Cīrihē parauga, ievērojot arī Hannoveres un Karlsrūes tehnisko augstskolu pieredzi. Augstskolas pirmo profesoru lielumlielais vairums nāca no Vācijas, Šveices un Austrijas, pirmā posma studentu vidū bija ne tikai Baltijas guberņu pārstāvji, bet arī ļoti lielā skaitā studējošie no Polijas (dažugad pat līdz 30% no studentu kopskaita). Augstskolu dibināja tālredzīgās Rīgas rūpnieku un tirgotāju aprindas, lai modernizētu pilsētu un visu Baltiju, lai izglītotu inženierus, ekonomistus, mācītus lauksaimniekus.

1896. gadā Rīgas Politehnikumu pārveidoja par valsts augstskolu — Rīgas Politehnisko institūtu (RPI) ar krievu mācībvalodu, taču iekšējā apritē (sēdēs, žurnālos, biedrību dzīvē) joprojām dominēja vācu valoda, bija cieša saistība ar Rietumiem, īpaši Vāciju.

Panākumi neizpalika: 19. un 20. gs. mijā Rīgu varētu uzlūkot kā savveida "Silikona ieleju" modernizējamai Krievijas impērijai, te īstenoja augsta līmeņa tehnoloģijas, piemēram, "Rusobalt" rūpnīcā vai rūpnīcā "Motors" tika ražoti pirmie automobiļi un aviācijas motori Krievijā, pat konstruētas oriģinālas lidmašīnas un reāli uzbūvēts pirmās kāpurķēžu kaujas mašīnas — tanka prototips (A. Porohovščikovs, 1915).

Pašā RPI veikti pētījumi dažādās inženierzinātņu, tehnoloģijas un agrārzinātņu nozarēs, taču profesoru un docētāju pētnieciskais veikums neaprobežojās ar praktiskas ievirzes problēmām. Te tapuši arī īsti fundamentāli atklājumi, īpaši ķīmijā. Savu sasniegumu starptautiskās rezonanses ziņā gandrīz vai gadsimtu ķīmija, šķiet, bijusi rezultatīvākā nozare Rīgā visu zinātņu nozaru starpā.

Ķīmijas zinātnisko tradīciju pamatlicējs Rīgā ir Vilhelms Ostvalds (1853—1932), pats Rīgas mucinieka dēls, pagaidām vienīgais Nobela prēmijas laureāts (1909) no Rīgas un Latvijas. Kaut arī par ķīmijas profesoru Rīgā viņš strādāja tikai piecarpus gadus, tomēr šajā laikā (1881—1887) izvērsa neparasti spraigu aktivitāti: izgudroja vairākas jaunas laboratorijas ierīces (Ostvalda viskozimetrs, Ostvalda termoregulators, Ostvalda gāzes krāsniņa), atklāja skābju un gāzu homogēnās katalīzes pamatlikumus, topošās fizikālās ķīmijas pamatatziņas apkopoja fundamentālā divsējumu grāmatā "Lehrbuch der allgemeinen Chemie" (1885—1887). Ar 1887. gada janvāri, vēl būdams Rīgā, Ostvalds (sadarbībā ar holandiešu zinātnieku J.H. Vanthofu) sāka rediģēt un izdot pasaulē pirmo specializēto fizikālās ķīmijas žurnālu "Zeitschrift fūr physikalische Chemie", kas tika iespiests Leipcigā. Būtībā Rīgā aizsākta pamatu likšana jaunai zinātnes nozarei — klasiskajai fizikālajai ķīmijai. 1887. gadu, kad Ostvalds izdeva savu žurnālu, monumentālo grāmatu un pārcēlās uz Leipcigu, lai veidotu savu starptautisko zinātnisko skolu, bieži uzlūko par fizikālās ķīmijas dzimšanas gadu.

Ostvalda Rīgas laboratorijā 1886. gadā kādu pusgadu uzturējās arī cits nākamais Nobela prēmijas laureāts — jaunais zviedru fiziķis Svante Arrēniuss (1859—1927), izstrādādams elektrolītiskās disociācijas (brīvo jonu) teorijas un ķīmisko reakciju kinētikas pamatatziņas, ar kurām kļuva ne mazāk slavens kā ar savu globālā sasiluma teoriju. 1887. g. rudenī Rīgā strādāt pieteicies bija vēl viens nākamais Nobela prēmijas laureāts — Valters Nernsts, bet sakarā ar Ostvalda pārcelšanos uz Leipcigu Nernsta ierašanās Rīgā izpalika. 2001. g. 14. augustā par godu Rīgas pilsētas jubilejai tiek atklāts A. Vārpas veidots piemineklis Nobela prēmijas laureātam Vilhelmam Ostvaldam, kura izgatavošanu sponsorējusi firma "Grindeks", jo darbi par katalīzi un ķīmisko līdzsvaru, kas Ostvaldam nesuši šo augsto atzinību, ir aizsākti Rīgā un Ostvalds ir bijis "Rīgas bērns, ar kuru dzimtā pilsēta var lepoties"(pēc viņa skolotāja K. Šmita izteikuma).

Ostvalda ievērojamākais skolnieks Rīgas posmā bija Pauls Valdens (1863—1957), kura pētnieciskās darbības raženākie gadi (1885—1919) aizvadīti Rīgā. Kopā ar otru savu Rīgas skolotāju — Karlu Ādamu Bišofu, kurš ieradās no Leipcigas, aizstājot Ostvaldu, Valdens Rīgā izveidoja starptautiski pazīstamu stereoķīmijas pētījumu centru. Rīgā atklāta nozīmīgā un mīklainā Valdena apgriezenības parādība, formulētas citas svarīgas likumsakarības stereoķīmijā (Valdens), izvirzīts rotācijas izomērijas jēdziens un attiecīgā apzīmējumu sistēma (K.Ā. Bišofs), aizsākti slāpekļsaturošo organisko savienojumu stereoķīmijas pētījumi (E. Vēdekinds). Kopš 1899. gada Valdens pievērsās vēl vienai zinātnes nozarei — neūdens šķīdumu elektroķīmijai, arī te atklājot pašas būtiskākās likumības (Valdena likums, Valdena reizinājums), izvirzot nozīmīgos jonu solvatācijas, solvolīzes jēdzienus, kas visi joprojām tiek lietoti zinātnē. Arī šodien, 21. gadsimta sākumā, Valdenu joprojām var uzlūkot par pašu ievērojamāko latviešu cilmes zinātnieku (viņš dzimis Vidzemes zemnieka sētā, Rozulas Pīpēnos). Viņš bija sešu zinātņu akadēmiju loceklis, četru universitāšu goda doktors, trīs reizes (1913, 1914, 1934) izvirzīts par kandidātu Nobela prēmijai ķīmijā, viņa uzvārds rodams ļoti daudzās enciklopēdijās.

Starptautiski pazīstami kļuva Rīgas Politehniskā institūta profesori arī vairākās citās nozarēs — matemātiķis Pīrss Bols, fiziķi Augusts Tēplers un Rihards Svinne, elektrotehniķis Engelberts Arnolds, grafostatikas speciālists Vilhelms Riters. Augusts Tēplers Rīgā darbojās samērā neilgi (1864—1868), taču te aprakstīja jaunu metodi — teplerogrāfiju (šlīru metodi), ko vēl tagad lieto dažādās zinātnes nozarēs — skaņas radīto gaisa sabiezinājumu fiksēšanai, optisko stiklu pārbaudei u.tml. Šī metode, ko autors veltījis savam draugam pirmajam RP direktoram E. Naukam, ļāvusi "saskatīt skaņu", kā rakstīts uz Tēplera kapa pieminekļa Drēzdenē. Savukārt Minhenē, Vācu muzejā, vēl tagad skatāma Tēplera elektrības mašīna, kurā izmantots dinamo princips (arī tā izgudrota Rīgā).

Kā Rīgas Politehniskā institūta students (1907—1914) savus pētījumus par lidojumu iespēju starpplanētu telpā un raķešu kustības teorētiskos aprēķinus Rīgā aizsācis Frīdrihs Canders (1887—1933), kurš turpināja risināt šīs problēmas Maskavā.

Daudzi institūta absolventi kļuvuši par ievērojamiem inženieriem, ķīmiķiem, agronomiem, tehnologiem, tautsaimniekiem, par profesoriem ne tikai Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, bet arī Krievijā, Vācijā, Polijā, Ukrainā un citās valstīs. Tieši pateicoties Politehniskajam institūtam, Rīgas vārds — vismaz atsevišķās jomās — ir aizskanējis pietiekami tālu zinātnes pasaulē.

Izceļot šīs tehniskās augstskolas patiesi ievērojamo lomu, jāatzīmē tomēr, ka tāpat kā iepriekšējos posmos zinātni pārstāvēja galvenokārt Baltijas vācieši. Latviešiem izvirzīties bija pagrūti, pirmie īstie redzamie latviešu zinātnieki vai nu avansējās citos pētnieciskos centros Krievijas impērijā (ārpus Baltijas) un ārzemēs, vai arī, Rīgā strādājot, iegāja vācu vidē (kā P. Valdens, R. Svinne u.c.). 1869. gadā tika izveidota Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kas latviešu valodā izdeva rakstu krājumus par humanitāro zinātņu jautājumiem, taču arī tie īsti profesionālie zinātnieki, kas te līdzdarbojās, lielākoties strādāja ārpus Latvijas (valodnieki J. Endzelīns un P. Šmits, pēdējais Vladivostokā, kādu laiku pat Ķīnā); arī K. Barons un F. Brīvzemnieks savu folkloras un etnogrāfijas kārtotāju darbu aizsāka ārpus dzimtenes. Neizdevās īstenot 1910. gadā iecerēto Medicīnas akadēmijas dibināšanas projektu Rīgā, ko atbalstīja Rīgas domes latviešu domnieki.

Pēc neatkarības proklamēšanas, iedibinoties Latvijas valstiskumam, Rīgā 1919. gadā darbību sāka pirmā pilna profila universitāte — Latvijas Augstskola (Universitāte), kas veidojās kā nacionāla universitāte. No tolaik likvidētā Rīgas Politehniskā institūta tā pārmantoja ēkas, prāvu skaitu profesoru un mācībspēku tehniskajās disciplīnās un ķīmijā, arī tradīcijas, taču jo daudzas nozares bija jāveido gluži no jauna. Universitātes dibināšana ļāva apvienot vairumu svešatnē izkliedēto latviešu zinātnieku un zinātniski orientēto praktiķu, ļāva izaudzināt jaunu latviešu zinātnieku paaudzi, aizsākt latviešu zinātniskās terminoloģijas izkopšanu dažādās nozarēs. Zinātne Rīgā kļuva par zinātni Latvijā, lielā mērā pielāgotu mazas valsts vajadzībām, taču pietiekami dinamisku un kvalitatīvu, lai iekļautos arī starptautiskās aprisēs. Zīmīgi, ka pretēji tradīcijai universitātei dots nevis pilsētas Rīgas vārds, bet gan Latvijas vārds, izceļot īpašo saistību ar valsti un nacionālo kultūru (šādu līdzinieku Eiropas universitāšu starpā nav daudz — Islandes universitāte, dib. 1911. gadā, Baltkrievijas universitāte, dib. 1921. gadā).

Neatkarīgās Latvijas universitātē pētniecību iezīmēja Jānis Endzelīns baltu filoloģijā, Pēteris Šmits folkloristikā un sinoloģijā, Kārlis Balodis tautsaimniecības zinātnē un statistikā, Mārtiņš Eduards Straumanis fizikālajā ķīmijā, Jēkabs Prīmanis antropoloģijā, Alfrēds Vītols hidraulikā, Gustavs Vanags organiskajā ķīmijā, Leonīds Slaucītājs ģeofizikā, Arvīds Kalniņš mežzinātnēs un daudzi, daudzi citi. Sāka veidoties latviski runājošu zinātnieku sabiedrība, kas Rīgā samērā drīz kļuva par noteicošo. Līdztekus viņiem Latvijas Universitātē darbojās arī ne mazums cittautiešu, kas godam pārstāvēja Rīgu un Latviju starptautiskā arēnā. To skaitā minami Leonīds Arbuzovs un Roberts Vipers vēsturē, pēdējā dēls — Boriss Vipers mākslas vēsturē, Eižens Ostvalds mežu ekonomikā, Embriks Strands entomoloģijā, Gustavs Bakmanis anatomijā, Ernsts Krauss ģeoloģijā, Rūdolfs Meijers ģeofizikā, Vasilijs Sinaiskis tiesībzinātnēs, nepiemirstot arī bijušos RPI mācībspēkus, piemēram, Mečislavu Centneršvēru, Valdemāru Fišeru, Edvīnu Iegrīvi, Kārli Blaheru, Maksimiliānu Glāzenapu ķīmijā. Divos gadu desmitos, tātad vēsturiski īsā laikā, Latvijas Universitāte izveidojās par reizē latvisku un eiropeisku universitāti, iedibināja pietiekami nopietnas akadēmiskas un pētnieciskas tradīcijas, arī nozarēs, kurās tās pirms tam nebija pastāvējušas. Pirmskara Rīgas Politehniskajā institūtā galvenais zinātnes reprezentants bija ķīmiķis Pauls Valdens, savukārt neatkarīgās Latvijas universitātē par tādu uzskatāms baltu valodnieks Jānis Endzelīns — tas zināmā mērā raksturo laikmeta prioritātes.

Pirmskara neatkarīgās Latvijas pēdējos gados, kaut arī ierobežotā apjomā, Rīgā, VEF rūpnīcā sāka veidoties zinātniska industrija — tika konstruētas un ražotas pat lidmašīnas (K. Irbītis), pasaulē mazākais miniatūrfotoaparāts "Minox" (V. Caps ), radiouztvērēji.

Otrais pasaules karš un abas naidīgās impērijas iedragāja jauno Latvijas Universitāti un te izveidojušos zinātnieku kopību. Daudzi zinātnieki tika represēti un nobendēti (J. Auškāps, L. Adamovičs u.c.) vai arī 1944./1945. gadā devās trimdā (pat 60% mācībspēku) bažās no jaunām represijām. Jau pirms tam, 1939.—1941. gadā, bija repatriējušies ("uz neatgriešanos") Baltijas vācu izcelsmes zinātnieki. Likās, ka pati pētniecības tālākpastāvēšana Rīgā ir apdraudēta. Ja tā tas nenotika, par to jāpateicas gan Rīgā palikušo latviešu zinātnieku pašaizliedzībai, darba priekam un talantam, gan arī padomju varas ieinteresētībai izmantot un tālāk veidot savās interesēs Rīgas zinātnisko potenciālu. Zinātne Rīgā kļuva par lielvalsts, unificētās padomju zinātnes sastāvdaļu; daudzās nozarēs tā gan attīstījās deformēti, taču kopumā pietiekami efektīvi.

Zinātnes priekšplānā izvirzījās Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, ko nodibināja 1946. gada februārī pēc PSRS Zinātņu akadēmijas un citu PSRS savienoto republiku zinātņu akadēmiju parauga, ar nelielu locekļu skaitu un daudziem pētnieciskiem institūtiem, kuros strādāja sākumā (1946) ap 600 darbinieku, bet vēlāk (1985) jau 7623 darbinieki (to skaitā 1598 zinātniskie darbinieki). Institūtu profils bija visai daudzveidīgs (daudzi no tiem pamazām cieši saistījās ar PSRS militāri rūpniecisko kompleksu un veica pētījumus tā vajadzībām). Nekad Rīgā nav bijis tik daudz pētniecības jomā iesaistītu cilvēku (1913. gadā — 50 zinātnes darbinieki, 1940. gadā — 1128 zinātnes darbinieki, 1988. gadā — 13 980 zinātnes darbinieki, to skaitā 461 zinātņu doktors un 5006 zinātņu kandidāti). Arī teritoriāli pētniecība pletās ārpus pilsētas centra, paplašinājās pētniecības ģeogrāfija. Līdz 19. gs. sākumam zinātne Rīgā teritoriāli saistās galvenokārt ar Doma ēku kompleksu, bet pēc Politehnikuma un LU dibināšanas — ar ēkām Raiņa un Kronvalda bulvārī, savukārt 20. gs. pētniecība dislocējās arī akadēmiskajās pilsētiņās Šmerlī (pie "Teikas"), Kleistos (serumstacija tur funkcionēja gan kopš 1926. gada), Salaspilī, kam 60. gados pievienojās arī Rīgas "pavadoņi" — Olainē (farmaceitiskās ķīmijas un bioķīmijas ražošanas un pētniecības komplekss), Baldonē (astronomiskā observatorija), arī Jelgavā, kas jau izsenis centusies būt Rīgai līdzvērtīgs pētniecības centrs (kopš 1939. gada tur darbojās Jelgavas (vēlāk Latvijas) Lauksaimniecības akadēmija, kas pēc sagrautās pils atjaunošanas atkal pārcēlās uz Jelgavu). Šajā laikā izvērsās daudzi lieli zinātniski institūti, nereti ar 200—700 darbiniekiem, veidojās jaunas mūsdienīgas zinātņu nozares (elektronika un informātika, cietvielu fizika, polimēru mehānika, bioorganiskā ķīmija un molekulārbioloģija, virusoloģija un ģenētika u.tml.). Bez Zinātņu akadēmijas Rīgā darbojās arī nozīmīgi nozaru pētnieciskie institūti, kas bija tieši pakļauti Maskavai (piemēram, Jūras ģeoloģijas institūts, Vagonbūves ZPI, VEF ZPI u.c.).

ZA sistēmā 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā izveidojās vai nostiprinājās tādi lieli un pazīstami pētnieciskie centri kā Fizikas institūts, Polimēru mehānikas institūts, Elektronikas un skaitļojamās tehnikas institūts, Organiskās sintēzes institūts, Koksnes ķīmijas institūts, Neorganiskās ķīmijas institūts, Mikrobioloģijas institūts u.c., kas starptautiskajā zinātnieku sabiedrībā pārstāvēja ne tikai Latviju, bet nereti arī PSRS. No otras puses, daļa augsta līmeņa pētījumu bija slepeni, un pētniecība lielā mērā attīstījās izolēti no Rietumiem. Šo izolāciju gan amortizēja ievērojami vissavienības žurnāli ("Magnētiskā Hidrodinamika", "Polimēru Mehānika" (vēlāk — "Kompozīto Materiālu Mehānika"), "Elektronika un Skaitļošanas Tehnika", "Heterociklisko Savienojumu Ķīmija"), kurus kopš 1965. gada Rīgā krievu valodā izdeva Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā un kas tulkojumā pilnībā publicēti arī angļu valodā Ņujorkā. "Heterociklisko Savienojumu Ķīmija" no sākta gala pat bija iekļauta J. Gārfīlda S cience Citation Index avotu pamatbāzē. Visi šie žurnāli turpina iznākt arī šodien, saņemot finansējumu no ASV un zinātniskos materiālus daļēji no Krievijas.

Vairumu starptautiski citēto publikāciju (2/3) 70.—80. gados deva ZA institūti, jo pētniecības sniegumu centrs bija pārvietojies turp no universitātēm. Latvijas Valsts universitāte (LVU) turpināja funkcionēt [16], tai līdzās nostājās arī 1958. gadā atjaunotais Rīgas Politehniskais institūts un 1950. gadā no universitātes nošķirtais Rīgas Medicīnas institūts (tagad — Latvijas Medicīnas akadēmija / Rīgas Stradiņa universitāte), arī tur norisa pietiekami ražīgs pētniecības darbs, taču ierobežotākos apjomos, jo pētniecību Padomju Savienībā bija pieņemts koncentrēt specializētos pētniecības institūtos, zināmā mērā izolējot to no studentu apmācības. LVU sastāvā gan tika izveidoti īpaši pētniecības centri — Cietvielu fizikas institūts, Matemātikas un informātikas institūts. Vēlāk tiem pievienojās Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs (tapis Organiskās sintēzes institūta dzīlēs), arī vairums bijušo ZA institūtu jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika "integrēti" LU sastāvā.

ZA institūtu darbinieku lielākā daļa (1975. gadā — 69,2%) bija latvieši, tā tas bija arī vairumā Rīgas augstskolu, tādēļ arī šajā laikā Rīgā turpināja veidoties latviešu zinātniskā sabiedrība, kaut gan lietvedības valoda bija krievu valoda, vairumā disciplīnu arī publikācijas un zinātniskie pasākumi galvenokārt bija krievu valodā (mazā mērā arī internacionālajā angļu valodā). Darbošanās zinātnē bija kā intelektuāls patvērums, dažkārt arī "iekšēja emigrācija" jaunatnei.

No Rīgas zinātnieku sasniegumiem pēdējā pusgadsimta laikā atzīmējama dinamo efekta izpēte magnētiskajā hidrodinamikā, ar ko skaidrota Zemes magnētiskā lauka izcelsme (A. Gailītis, O. Lielausis), daudzu oriģinālu medicīnisku un farmaceitisku preparātu izstrāde — 25% no visiem oriģinālajiem medikamentiem, kas izstrādāti bij. PSRS, tapuši Rīgā (S. Hillers, G. Vanags u.c.), putu poliuretāna polimērmateriāls ripors kosmisko kuģu izolācijai un Marsa ekspedīciju nodrošināšanai (A. Alksnis), koksnes un mazsadalījušās kūdras hidrolīzes metode ar koncentrētu skābi (P. Odincovs un līdzstrādnieki, t.s. Rīgas hidrolīzes metode), fundamentāli pētījumi dažādās fizikas, ķīmijas un bioloģijas nozarēs, arī humanitārajās zinātnēs. Daudzi no šiem pētījumiem pietiekami plaši atspoguļoti starptautiskajā zinātniskajā literatūrā.

Šie pētījumi un arī daudzie plaša vēriena zinātniskie kongresi, simpoziji, konferences, kas Rīgā rīkoti kopš 40. gadu beigām, cēluši pilsētas reputāciju un pazīstamību zinātnes aprindās ne tikai bijušajā PSRS, bet arī plašākā pasaulē. Rīga kļuvusi pazīstama arī kā zinātnisku saietu pilsēta (pieminēsim, ka pirmais zinātnieku kongress, kas rīkots Rīgā, notika 1896. gadā — tas bija X [Viskrievijas] arheoloģijas kongress ar daudzu prominentu zinātnieku, arī Rūdolfa Virhova līdzdalību, un plašākais zinātnieku saiets Rīgā līdz šim ir bijis 7. Starptautiskais IUPAC Dabasvielu ķīmijas simpozijs 1970. gadā). Daudzi no šo kongresu dalībniekiem pēc tam turpināja uzturēt vairāk vai mazāk regulārus zinātniskos kontaktus ar Rīgu, veicinādami pētniecības attīstību mūsu pilsētā.

Zinātnes attīstība Rīgā un Latvijā pēdējos desmit gados, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ir īpaši aplūkojams temats, kas tiek skarts citās kongresa plenārlekcijās. Atzīmēsim vienīgi, ka šajā laikā likumsakarīgi notikusi pārorientēšanās no zinātnes attīstības lielvalstī uz zinātnes attīstību mazā valstī ar citām tendencēm un prioritātēm, diemžēl ar neproporcionāli zemu finansējumu. Taču līdz pat šim laikam saglabājusies arī spēcīga pēctecība gan zinātnisko spēku, gan institūciju, gan tematikas ziņā, un zinātnes situāciju Rīgā 2001. gadā lielā mērā joprojām nosaka iepriekšējā laikmeta ierosmju pārmantojamība pētniecībā.

Vēl varētu vaicāt, kādi ievērojami pasaules mēroga zinātnieki ir dzimuši un savu intelektuālo attīstību uzsākuši Rīgā, kaut arī ar dzimto pilsētu vēlāk nepalikdami stabilā saistībā. Bez jau pieminētajiem Vilhelma Ostvalda, Kristiāna Pandera un Frīdriha Candera būtu jānosauc pazīstamais Āfrikas pētnieks un pigmeju atklājējs Georgs Augusts Šveinfurts ( 1836— 1925), aseptiskās ķirurģijas pamatlicējs Ernsts Bergmanis (1836—1907), britu ideju vēsturnieks un filozofs Jesaja Berlins (1909—1997), matemātiķis un mehāniķis, viens no kosmosa pētījumu vadītājiem PSRS Mstislavs Keldišs (1911—1978). Šaurākām speciālistu aprindām pazīstami tādi uzvārdi kā 18. gadsimta anatoms J.V. Gētes draugs Justs Kristiāns Loders (1753—1832) vai dabaszinātnieks un ceļotājs Johans Antons Gildenštets, kas aprakstīja stepju faunu un melnzemes fenomenu, 19. gadsimtā — Baltijas vācu vēsturnieks Karls Širrens (1826—1910) un latviešu cilmes matemātiķis Kārlis Pētersons (1828—1881), kas lika pamatus jaunam virzienam diferenciālģeometrijā un definēja t.s. Pētersona virsmas. Rīgā dzimušais Rihards Svinne (1885—1939) 20. gadsimtā izvirzīja domu par "stabilitātes saliņām" supersmago transurāna elementu rindā, Leonīds Andrusovs (1896—1988) izgudroja metodi cianūdeņraža (zilskābes) iegūšanai no amonjaka, Čīlē strādājušais Aleksandrs Lipšics ( 1883—1980) kļuva pazīstams ar darbiem endokrinoloģijā un indiāņu pētniecībā, PSRS ZA akadēmiķis Nikolajs Konrāds (1891—1970) — ar pētījumiem orientālistikā (japāņu kultūrā). Vācijā strādājušais Valters Ķikuts ( 1896—1968) ir viens no pretmalārijas preparāta atebrīna (akrihīna) izgudrotājiem. Vairākus medicīnas preparātus (pretvēža preparātu ftorafūru, antibakteriālo preparātu furagīnu u.c.) izgudrojis arī Rīgā dzimušais un strādājušais Solomons Hillers (1915—1975). Šādu uzskaitījumu var turpināt. Šajā Rīgā dzimušo pētnieku virknē tikpat kā nav latviešu uzvārdu, un tas izskaidrojams ar vēsturiskiem apstākļiem. Līdz pat 1919. gadam zinātnē darbojās ierobežots skaits latviešu nācijas pārstāvju, un lielākoties tie bija dzimuši nevis Rīgā, bet Latvijas zemnieku sētās vai mazpilsētās lauku amatnieku ģimenēs. Vairāki Rīgā dzimuši latvieši vēlāk avansējās trimdā — minēsim ķirurgu Kristapu Keggi, hologrāfijas celmlauzi Juri Upatnieku, ķīmiķi Edvīnu Vedēju, folkloristi Vairu Vīķi-Freibergu (tagadējo Latvijas Valsts prezidenti), arī šīgada LZA Lielās medaļas laureātu datorzinātnieku Juri Hartmani. No Rīgā dzimušiem un Rīgā strādājošiem latviešu zinātniekiem nosauksim vienīgi Rīgas vēstures pētnieku Andri Cauni, otru šīgada LZA Lielās medaļas laureātu, bet līdzvērtīga ranga pētnieku skaits, saprotams, nav mazais. Arī ļoti liels skaits citu latviešu zinātnieku, kas gan nav tieši dzimuši Rīgā, ir guvuši lielāku vai mazāku starptautisku ievērību, strādādami kā Latvijā (Rīgā), tā arī ārzemēs. Atzīmējams arī Bolderājā dzimušais krievu kosmonauts Anatolijs Solovjovs, kuram pieder uzturēšanās ilguma rekords kosmosā. Zīmīgi, ka savā kosmosa ekspedīcijā (1988) viņš bija līdzi paņēmis F. Candera fotogrāfiju, ko vēlāk atveda uz Rīgu, lai nodotu F. Candera muzejam.

Rīgas lomu pasaules zinātnē nosaka ne tikai pētnieciskie centri un aktīvākie pētnieki, bet arī muzeji un bibliotēkas. Daudzi unikāli rokraksti un grāmatas joprojām tiek glabāti un pētīti senajā Akadēmiskajā un daudz jaunākā (dibināta 1919.) Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs glabā nozīmīgas liecības par Rīgu, Dabas muzejā sakopota pasaulē plašākā bruņuzivju un bārkšspuru zivju kolekcija, kam liela nozīme paleontoloģijā. Uz P. Stradiņa savākto kolekciju bāzes, tās ievērojami papildinot, 1957. gadā radās Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, kurš līdztekus Henry Wellcome Collection Zinātnes muzeja ietvaros Londonā un medicīnvēsturiskai kolekcijai Smithsonian muzejā Vašingtonā ir viens no trim lielākajiem un pazīstamākajiem šāda profila muzejiem pasaulē, vienreizējs savā iecerē. Tas kļuvis par bāzi samērā plašai pētniecībai medicīnas vēstures jomā, kuras rezultāti pazīstami ārpus Latvijas. Par tehnikas vēstures liecību dokumentētāju kļūst jaunais Motormuzejs Šmerlī, vairākas citas kolekcijas. Bet Krišjāņa Barona Dainu skapis, kas mājvietu radis Zinātņu akadēmijas augstceltnē, 2001. gadā, Rīgas jubilejas gadā, iekļauts UNESCO reģistrā "Pasaules atmiņa" — tas apliecina latviešu folkloristikas, Latviešu folkloras krātuves vienreizējību un savdabību. Tātad zinātnes un kultūras pasaulē Rīgas vārds izskan arī ar tās muzejiem. Tāpat kā pirms 200—250 gadiem Rīgā zinātne (vismaz tās daļa) joprojām dzīvo simbiozē ar kultūru, muzejiem, bibliotēkām.

Nevar apiet arī faktu, ka Latvijas zemes, dabas un tautas izpēte 20. gadsimtā (un lielā mērā jau 19. gadsimtā) ir pārsvarā veikta Rīgā. Latvijas ģeogrāfija, sistemātiskā bioloģija, tāpat letonikas zinātņu kopums — latviešu valodniecība, folkloristika, etnogrāfija, literatūrzinātne un mākslas zinātne, Latvijas vēsture un kultūrvēsture, — radniecīgas disciplīnas Rīgā ir pētītas universitātēs, institūtos, muzejos, tām savu mūžu veltījušas vairākas zinātnieku paaudzes. Rīgā izveidota latviešu zinātniskā terminoloģija un datorlingvistika. Arī šīs godam minamās nozares ar reģiona un tautas izpēti, izkopšanu, attīstību pārstāv Rīgas devumu pasaules zinātnē. Taču par to detalizēti būtu jārunā cituviet.

Un vēl viens motīvs Rīgas zinātņu vēsturē — Baltija, arī Rīga (bet īpaši jau Tartu — Tērbata) kā tilts starp zinātni Vācijā un Krievijā. Tas sevišķi izpaudās 18. gadsimtā— 20. gs. sākumā, kad Rīga bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Ar Rīgu saistītie zinātnieki visbiežāk tiek minēti Vācijas un Krievijas zinātnieku leksikonos, vairāki no tiem stabili iegājuši šo valstu zinātnes annālēs — tas ilustrējams ar ļoti daudziem piemēriem. Pēdējos gados samērā bikli veidojas arī Baltijas un Ziemeļvalstu vai Baltijas jūras reģiona zinātnieku kopība, kurai arī ir zināmas saknes vēsturē, arī te Rīgai ir sava loma, taču vairāk tas varētu izpausties nākotnē. Jau notiek Latvijas (un arī Rīgas) zinātnes integrēšanās vienotajā Eiropas pētniecības telpā, un arī te Rīgai jābūt ne tikai ņēmējai, bet arī devējai. Katrā ziņā Rīgai ir potenciālas iespējas kļūt par vienu no Baltijas un Ziemeļeiropas metropolēm arī zinātnē, ja vien mūsu valsts politika un ekonomika veicinās attīstību šādā pozitīvā virzienā. Šādām iespējām pamats tradīcijās jau iedibināts. Katrā laikmetā ir pa akcentam, ar kuru Rīga iziet pasaules zinātnē, — vai tas būtu Herders, Ostvalds, Valdens vai Kanta darbu pirmizdevumi, vai kādi jauni efekti un medicīnas preparāti. Lai šādas personības un sasniegumi parādītos, jāpastāv permanentam zinātnes fonam, pietiekami mūsdienīgam un novatoriskam, kas šādus sasniegumus laiku pa laikam spētu ģenerēt.

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns:

Tautas intelektuālā bagātība cels arī bagātu un lepnu Latviju

Runa Pasaules latviešu zinātnieku otrajā kongresā Rīgā 2001.gada 14.augustā Rīgas Latviešu biedrības namā

Cienījamās dāmas un godājamie kungi!

Man ir gods sveikt Pasaules latviešu zinātnieku 2. kongresa dalībniekus un viesus gan no tuvām, gan tālām zemēm. Esmu gandarīts, ka pirms desmit gadiem iesāktais darbs, rīkojot pirmo kongresu, ir turpināts un šogad varam pārrunāt gan šajā laikā paveikto, gan kopīgi izstrādāt nākotnes plānus.

Atskatoties uz paveikto pēdējo gadu laikā, jāmin un jāuzteic mūsu zinātnieku arvien aktīvāka iesaistīšanās Eiropas Savienības zinātnes kopējās telpas veidošanā. Ar katru gadu paveras aizvien plašākas iespējas un aktivitātes piedalīties Eiropas Savienības zinātnes programmās. Jau kopš 1999. gada esam pilntiesīgi dalībnieki Eiropas Savienības 5. ietvara programmā. Šajā laika posmā Latvijas zinātnieki ir iesnieguši vairāk nekā 290 projektu, no kuriem 67 ir sekmīgi, iegūstot finansējumu vairāk nekā 3,7 miljonu latu apmērā. Tas gandrīz divas reizes pārsniedz mūsu valsts līdzdalības maksājumu summu. Vēl tikai četrām asociētajām valstīm ir šāda pozitīva bilance.

Tāpat jāatzīmē, ka vairāk nekā 30 Latvijas zinātnieku un ekspertu aktīvi darbojas dažādās Eiropas Savienības programmu komitejās, komisijās, tādējādi dodot savu ieguldījumu Eiropas zinātnes politikas veidošanā.

Kopš 1999. gada Latvija ir arī Zinātniskās un tehniskās sadarbības programmas "Cost" dalībvalsts, mūsu zinātnieki piedalās divdesmit deviņos šīs programmas projektos.

Pērn Latvija kļuva arī par Eiropas Savienības rūpniecisko pētījumu programmas "Eurēka" dalībvalsti. Gada laikā jau esam iesaistījušies četros projektos, vēl trīs ir sākšanas stadijā.

Šī ir tikai daļa no daudziem un dažādiem projektiem, kuros sekmīgi darbojas Latvijas zinātnieki.

Es uzsveru šo starptautisko projektu un sadarbības nozīmi, jo, manuprāt, zinātne nevar pastāvēt, ieslēgta vienas valsts ģeogrāfiskajās kontūrās. Šobrīd ļoti daudz un nopietni tiek runāts par kopējās zinātnes telpas attīstību Eiropā, par zinātnes mobilitāti. Tikai apvienojot gan zinātniskos, gan finansiālos resursus, Eiropa atkal var kļūt par zinātnes un pētniecības centru pasaulē.

Pēdējos gados līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos valstī ir iespējams arī palielināt finansējumu izglītībai un zinātnei. Katru gadu no valsts budžeta piešķirto līdzekļu daudzums pieaug, un šobrīd tas jau ir 8,9 miljoni latu. Kaut vai viens piemērs — šogad pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas esam atraduši iespēju par budžeta līdzekļiem iegādāties zinātniekiem jaunu zinātniskās pētniecības aparatūru. Šos līdzekļus saņems deviņas Latvijas zinātnieku grupas, kuras sekmīgi piedalās 5. ietvara programmas pētnieciskajos projektos. Šāds atbalsts zinātniskās aparatūras iegādei tiek plānots arī turpmāk.

Tomēr jūs teiksiet, ka finansējums zinātnei ir nepietiekams. Es varu piekrist šādam apgalvojumam ar piebildi, ka izglītības un zinātnes finansējums nekad nevarēs būt pietiekams, jo šī sfēra prasa milzīgas un mūžīgas investīcijas. Tieši tādēļ es aicinu jūs vēl aktīvāk iesaistīties dažādos starptautiskos pētnieciskajos projektos, vēl vairāk piedāvāt savas zināšanas un pieredzi dažādu jautājumu risināšanā. Nepieciešama būtu arī aktīva un konkrēta rīcība zinātniski pētniecisko centru sakārtošanā — nozares studiju un zinātniski pētnieciskās darbības koncentrēšanas nepieciešamība, pētniecības bāzu optimizācija.

Šajās dienās kopā pulcējas cilvēki, kuri mūsu valsts vārdu ir darījuši pazīstamu un slavenu ar saviem sasniegumiem zinātnē un pētniecībā. Esmu pārliecināts, ka arī nākotnē tieši zinātne būs tā nozare, pateicoties kurai Latviju pazīs visā pasaulē. Tieši tādēļ gribētu uzsvērt vēl vienu jautājumu, kura aktualizēšana būtu nepieciešama šajā kongresā. Mums visiem kopīgi jāizstrādā stratēģija un programma jaunu un spējīgu cilvēku iesaistīšanai zinātnē un pētniecībā. Mums jāsper jau konkrēti soļi akadēmiskā personāla kvalitātes un kvantitātes palielināšanai. Izglītības un zinātnes ministrija ir izstrādājusi Zinātniskā un akadēmiskā personāla atjaunošanas programmu, kas ir jau izskatīta un apstiprināta Ministru kabineta komitejā. Šī programma paredz mērķtiecīgu un strauju akadēmiskās elites atjaunošanos, rodot lielākas iespējas izstrādāt zinātniskos darbus un palielinot zinātnes īpatsvaru mūsu valsts universitātēs.

Šobrīd pie šiem un arī daudziem citiem jautājumiem aktīvi strādā Augstākās izglītības un zinātnes attīstības programmas izstrādes komisija, kurā darbojas zinātnieki, augstskolu pasniedzēji, studenti un Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji. Komisija nodarbojas gan ar esošās zinātniskās un pētnieciskās bāzes izvērtējumu, gan arī izstrādā nepieciešamās reformas. Es būtu gandarīts, ja arī kongresā tiktu aplūkoti jautājumi un izstrādāti konkrēti priekšlikumi jaunu spēku piesaistē zinātnē un akadēmiskajā darbībā. Jo mums jau šodien ir jādomā par to, kāda mūsu valsts un mūsu zinātne būs pēc 20, 30 un vairāk gadiem. Tieši intelektuālais potenciāls ir tas, ar kuru mēs varam darīt mūsu nāciju bagātu un pārtikušu. Un tas varētu būt arī viens no zinātnes virzītājspēkiem — bagāta un lepna Latvijas valsts kopējā Eiropas un pasaules ēkā.

Pasaules latviešu zinātnieku 2. kongress notiek Rīgas 800 gadu svētku kulminācijas priekšvakarā. Pilsēta tiek posta svētku rotā. Bet, manuprāt, mūsu Rīgas, tāpat kā visas valsts, labākā rota ir mūsu cilvēki. Es vēlreiz pateicos visiem kongresa dalībniekiem un viesiem par to, ka jūs ar saviem darbiem un vārdiem rotājat mūsu pilsētu un valsti, un esmu pārliecināts — darīsiet to arī turpmāk. Vēlu darbīgu noskaņojumu kongresam un ceru, ka ne pēc desmit gadiem, bet pavisam drīz notiks jau nākamais pasaules latviešu zinātnieku kongress.

Vispasaules latviešu zinātņu pirmā kongresa Ārzemju rīcības komitejas priekšsēdētājs Andris Padegs:

Vispasaules latviešu zinātņu kongresu misija

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns; kongresa organizācijas komitejas līdzpriekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Juris Ekmanis; Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Andrejs Siliņš; Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Baiba Rivža

Runa Pasaules latviešu zinātnieku otrajā kongresā Rīgā 2001.gada 14.augustā Rīgas Latviešu biedrības namā

— Mēs šodien esam sanākuši kopā Otrajā pasaules latviešu zinātnieku kongresā, kas ir iecerēts kā 1991.gadā notikušā Vispasaules latviešu zinātņu kongresa (VLZK) tradīciju pārņēmējs un turpinātājs.

Es gribu īsumā pakavēties pie šī pirmā kongresa, runājot galvenokārt par tā vēsturisko nozīmi.

Mani iespaidi un vērtējums, dabīgi, būs no ārzemnieka viedokļa. Pilnīgāka informācija par VLZK ir atrodama kongresa tēžu grāmatā.

VLZK bija ievērojams notikums Latvijas sabiedriskajā dzīvē. Atklāšanas sesija bija Dailes teātrī ar premjerministra un Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšnieka uzrunām.

Prese kongresu uzskatīja par lielāko notikumu kopš iepriekšējā gadā notikušajiem dziesmu svētkiem, un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents rakstīja "Zinātnes Vēstnesī", ka "VLZK var uzskatīt par svarīgāko visu laiku notikumu līdzšinējā Latvijas zinātņu vēsturē".

Pēc atklāšanas sekoja svinīgs gājiens ar latviešu korporāciju un citu akadēmisko mūža oganizāciju karogiem uz Brīvības pieminekli. Atklāšanas dienas vakarā bija kokteiļi Rīgas pilī.

Runājot par kongresa nozīmi un izdošanos, jāņem vērā tā mērķi un apstākļi, kādos tas tika rīkots.

Vispirms par apstākļiem kā politiskā, tā saimnieciska laukā.

Vispasaules latviešu zinātņu kongress notika pirms 10 gadiem, un tas bija viens no pirmajiem plašiem saietiem ar rietumos dzīvojošiem tautiešiem, kas notika Latvijā pēc padomju okupācijas beigām. Sākotnējais ierosinājums par saietu Latvijā, kur piedalītos liels skaits latviešu zinātnieku un citu akadēmiski izglītotu tautiešu no visas pasaules, nāca no ārzemēs dzīvojošiem tautiešiem.

Tas bija 1988.gada maijā. Šajā laikā dzelzs aizkars sāka jau irt, bet vēl pastāvēja. Tādēļ tāda saieta rīkošana pati par sevi bija uzdrošināšanās. Bija jārēķinās ar to, ka padomju varas orgāni katrā laikā varētu šādu uzdrošināšanos noliegt. Te jāpiezīmē, ka kaut arī kongresu nenoliedza, diviem pieteiktiem dalībniekiem iebraukšanas vīzas neizsniedza.

Saimnieciskā laukā problēma nebija ar finansēm, bet gan ar iespējām. Kongresu atbalstīja valsts ap 20%, un mazvērtīgā rubļa rezultātā iznāca, ka kādu trešo daļu no budžeta sedza ārzemju dalībnieku maksas.

Bet par šiem rubļiem neko lielu nevarēja nopirkt. Tādas rīkošanas detaļas kā ārzemju dalībnieku uzņemšana, telpu un tehnoloģijas sagāde un programmas iespiešana pārejas laikā Latvijā prasīja lielu iniciatīvu un izdomu.

Bija jāatrod ceļi, kā trūcīgās no padomju laikiem mantotās iespējas papildināt ar pakalpojumiem no privātiem uzņēmumiem, kas tajā laikā tikai sāka veidoties.

No ārzemju puses bija jāapzina pa visu pasauli izkaisītie potenciālie dalībnieki. Jāņem vērā, ka neeksistēja nekāda infrastruktūra, kas ļautu apzināt visus latviešu zinātniekus visā pasaulē. Latviešu trimdas profesionālo organizāciju sarakstos bija tie, kas puslīdz aktīvi ņēma dalību latviešu pasākumos. Tā kā Latvijas rīkotājiem nebija zināms, kādās nozarēs varēs sagaidīt ārzemju latviešu referātus, sākotnējā rīkošanas iniciatīva un programmas sastādīšana bija ārzemju latviešu rokās. Bet nebija jumta organizācijas, kas uzņemtos un finansētu kongresa rīkošanu.

Ņemot vērā šos apstākļus, tas fakts, ka kongress vispār notika, pats par sevi jau bija sasniegums.

Lielā mērā tas bija nacionālās apziņas un atmodas laikmeta sajūsmas rezultātā. Kongress deva pirmo plašāko iespēju sniegt roku pāri dzelzs aizkara drupām — mūsu tautai Latvijā rast kontaktu ar rietumiem, un rietumos dzīvojošiem tautiešiem atgriezties dzimtenē. Par to rietumnieki sapņoja un cīnījās visus trimdas gadus, bet vēl pirms pāris gadiem šāda iespēja likās kā nereāls sapnis.

Kongresu rīkojot, tika pārrunāts jautājums, kādā valodā tam būtu jānotiek. Tika izteikts uzskats, ka šādam globālam kongresam ir jānotiek internacionāli pazīstamās valodās, sevišķi angļu, lai tam būtu zinātniska nozīme pasaules mērogā. No zinātniskā viedokļa, tas tā bija. Taču šoreiz mūsu nolūks nebija paziņot pasaulei par jaunāko, kas atklāts katrā no kongresā aplūkojamām nozarēm. Mūsu nolūks bija apzināt un apvienot mūsu pašu latviešu intelektuālo spēku. Kas mūs šeit saveda kopā, bija tas, ka mēs esam latvieši. Tādēļ mums bija jāizceļ viss, kas latviešiem Latvijā un ārzemēs ir kopīgs, un viena no galvenajām kopības saitēm, dabīgi, ir mūsu valoda. Referātus varēja iesniegt angļu valodā, bet, cik zinu, tādu nebija.

Kongress noritēja latviešu valodā, un man tas likās tīri dabīgi. Bet no rīdziniekiem es dzirdēju novērojumu, kas man pašam nebūtu ienācis prātā. Kongress bija sevišķs un neparasts ar to, ka šeit liela profesionāla rakstura sanāksme notika tikai latviešu valodā; parasti šādās sanāksmēs nevarēja izbēgt no krievu valodas. Bet par krievu valodu te nevarēja būt runas. Pirmkārt, tas bija princips — beidzot brīvi runāt pašiem savā valodā. Otrkārt, ļoti maza daļa no ārzemju dalībniekiem zināja krievu valodu.

Kongresa vispārējais nolūks bija latviešu nacionālās apziņas stiprināšana un intelektuālā spēka apzināšana pasaules mērogā. Specifiskie mērķi bija:

- viecināt informācijas apmaiņu un sadarbošanos starp latviešu zinātniekiem, akadēmiķiem un profesionāļiem Latvijā un ārzemēs un

- dot konkrētus ieteikumus zinātnes atjaunošanai un lietošanai atjaunotā Latvijā tajos laukos, kas bija palikuši novārtā padomju okupācijas laikā.

Nav sakopota nekāda statistika par to, ko šis kongress ir konkrēti devis, un grūti minēt piemērus, kur tupmākā sadarbība ir kongresa rezultātā. Bet tas katrā ziņā pastiprināja esošās saites un radīja jaunas. Domāju, ka šīm saitēm bija un ir nozīme Latvijas izglītības, sabiedriskā, saimnieciskā, kā arī zinātniskā laukā.

Kongresam bija panākumi arī divu citu veida kontaktu izveidošanā. Tas saveda kopā savā starpā kādus 240 ārzemēs zinātniskā un profesionālā darbā iesaistītus tautiešus un radīja viņiem iespēju iepazīties. Šādas globālas satikšanās iespējas ārzemju latviešiem profesionālā laukā ir retas. Bez tam varbūt tas deva ierosmi ciešākai sadarbībai arī starp Latvijas augstskolām, institūtiem un citiem zinātniska darba centriem.

Tomēr galvenais kongresa devums bija apziņa, ka mēs esam viena tauta un ka abām tautas daļām ļoti tuva ir otra puse. Mums, ārzemēs dzīvojošajiem rūp, kas notiek Latvijā un kā varētu palīdzēt. Latvijas daļa bija pārsteigta un iepriecināta par mūsu latviskumu un stipro latviešu valodu.

Daudzi ārzemju dalībnieki atgriezās Latvijā pirmo reizi pēc gandrīz 50 gadiem. Sevišķi nozīmīgi bija tas, ka līdz ar tiem ārzemju dalībniekiem, kas bija uzauguši brīvā Latvijā, kongresā piedalījas dalībnieki, kas savu profesionālo izglītību, kā arī savu apziņu par nacionālo piederību bija guvuši, ārzemēs dzīvojot. Daži jaunākās paaudzes kongresa dalībnieki Latvijā nekad nebija bijuši. Tas, ka kongress piesaistīja šādus akadēmiski izglītotus latviešus, varbūt bija nozīmīgākais kongresa devums Latvijai.

Kongresu rīkojot, tika pārrunāta doma saukt to par Pirmo VLZK, bet tas likās par daudz pretenciozi. Toreiz likās, ka nākamajiem kongresiem varbūt būs jābūt šaurākos laukos vai tiem būs jābūt ar internacionālāku raksturu. Bet tas fakts, ka mēs šodien piedalāmies Otrā latviešu pasaules zinātnieku kongresā, norāda, ka latviešu zinātniskā spēka pulcināšana pasaules mērogā joprojām ir svarīga un nepieciešama.

Šī Otrā kongresa dalībniekiem vairs nav jārūpējas par fiziskā dzelzs aizkara šķērsošanu. Bet dzelzs aizkara sekas — pasaulē izkliedētā latviešu tauta un latviešu zinātnieki — vēl joprojām pastāv, un viena no šīm sekām ir tā, ka zinātniskam darbam sagatavoti tautieši vēl joprojām atstāj Latviju. Ceru, ka šis kongress palīdzēs stiprināt mūsu kopības apziņu un varbūt arī izveidot drošāku pamatu zinātniskam darbam Latvijā.

LZA prezidenta padomnieks Jānis Kristapsons; LZA Lielās medaļas 2001.gada laureāts Juris Hartmanis Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Latvijas Zinātņu akadēmijas Scientometrisko pētījumu grupas vadītājs Jānis Kristapsons:

Latvijas zinātne pēdējos 10 gados

Referāts Pasaules latviešu zinātnieku otrajā kongresā Rīgā 2001.gada 14.augustā Rīgas Latviešu biedrības namā

Godājamo priekšsēdētāj! Dāmas un kungi! Klātesošie latviešu un Latvijas zinātnieki!

Autori pateicas programmas komitejai par godu nolasīt šo referātu.

Referāta galvenie avoti: Jura Ekmaņa š.g. 22.februāra referāts "Zinātnes stāvoklis Latvijā"; Scientometrisko pētījumu grupas dati; Statistikas pārvaldes dati.

Referāta galvenie jautājumi: Kā izmainījusies zinātnes sistēma un resursi? Tēma — publikācijas — saistīta ar pētījumu rezultativitāti. Visbeidzot — izgudrojumi un pēdējo gadu sasniegumi.

Daudz kas no šī referāta lielai daļai klātesošo labi zināms. Arī vairākas interpretācijas būs pazīstamas. Šos 10 gadus esam nupat kā dzīvojuši. Tomēr autori cer, ka izdosies uz šiem gadiem paskatīties arī mazliet no malas. Vēl viena piezīme: vienmēr ir pesimisms un optimisms… Referātā vairāki akcenti ir optimistiski, un arī referāta izskaņa būs optimistiska…

Lūdzu, kopīgi pasekosim sagatavotajam vizuālajam materiālam!

Latvijas zinātnes attīstībā šajos gados ir divas galvenās iezīmes: pirmkārt, pāreja no lielas valsts (PSRS) zinātnes sastāvdaļas uz mazas valsts zinātni; otrkārt, cerība uz pilnvērtīgu ieiešanu Eiropas zinātnes vienotajā telpā. Daļēji mūsu zinātne jau ir Eiropā — mēs piedalāmies daudzās kopīgās programmās un projektos; Eiropas Savienība finansiāli atbalsta mūsu zinātnieku līdzdalību konferencēs. Ieiešana Eiropas zinātnes telpā nozīmē savdabīgu atgriešanos pie modeļa, kad Latvijas zinātne ir lielas zinātnes sastāvdaļa.

Baltija uz pārējo Austrumeiropas valstu fona

Baltijas valstis starp pārējām Austrumeiropas valstīm zinātnes reformēšanā izcēlās ar radikālismu. Līdz 1990.gadam pārējās Austrumeiropas valstis varēja realizēt kaut cik patstāvīgu zinātnes politiku. PSRS republikām bija paklausīgi jārealizē Maskavā nodiktētā politika. Reformu gaitā Baltijas valstīs pilnībā tika likvidēta iepriekšējā zinātnes pārvaldes sistēma un pakāpeniski ieviesta jauna. NVS valstis un citas Austrumeiropas valstis pamatā saglabāja iepriekšējo pārvaldes sistēmu. Baltijas zinātņu akadēmijas no zinātnes ministrijām transformējās par personālajām zinātņu akadēmijām, kad bijušie institūti kļuva patstāvīgi un vēlāk pārgāja universitāšu sastāvā. Citās Austrumeiropas un NVS valstīs zinātņu akadēmijas kā institūtu kopības ir saglabājušās.

Būtiska bija Latvijas izšķiršanās par grantu sistēmu. Jaunizveidotā Zinātnes padome 1990.gada rudenī, demokrātiski balsojot, ar nelielu balsu pārsvaru ieviesa šo sistēmu. Grantu sistēma pakļāva projektus un rezultātus nopietnai ekspertīzei. Var filozofēt, vai mazā valstī ir iespējams nodrošināt objektīvu ekspertīzi — kā lielā valstī. Bet, lūk, kāda akadēmiķa viedoklis: "Nav svarīgi, vai tā ir grantu sistēma vai vēl kāda… Svarīgi, lai būtu nauda. Ja nauda ir, mēs to dabūsim." Šī viedokļa zemteksts ir gaužām vienkāršs: ja zinātne ir augstvērtīga, tai naudu dod.

Zinātnes pārvaldes sistēma izmainījās kardināli. Līdz 1990.gadam tajā bija nodarbināti ap 200 cilvēku. Pēc 1990.gada — daži desmiti. Finansu varas sviras no Valsts plāna, ministrijām, Zinātņu akadēmijas pārgāja Zinātnes padomes rokās.

Latvijas zinātne 90.gadu sākumā piedzīvoja savdabīgu "absolūtas demokrātijas" laikmetu, kad zinātnes sistēmu pārvaldīja tikai pašu zinātnieku ievēlēta Zinātnes padome. Otrās vēlēšanas, kuras notika 1993.gadā, dažās zinātņu nozarēs norisinājās gandrīz tāpat kā valsts parlamenta vēlēšanas — ar aģitāciju par kandidātiem, kuri gan pārstāvēja nevis politiskās partijas, bet gan konkrētus institūtus.

Zinātnes resursi

Ar zinātnes resursiem saprotam cilvēkus, finansējumu un aparatūru. Šie rādītāji tieši saistīti ar valsts inovatīvās attīstības indikatoriem.

Vārdu inovācija vēl nesen Latvijas avīzes praktiski neizmantoja. Arī valdība un ministrijas šo terminu līdz šim ir lietojušas maz. Ja neskaita valdībā divreiz skatīto inovāciju koncepciju un neseno premjera rīkojumu izveidot darba grupu valsts inovāciju programmas izstrādei. Bet inovatīvā attīstība ir viena no Eiropas Savienības politikas galvenajām sastāvdaļām jau 10 gadus. Savukārt tās pamatu pamats ir zinātne. Referātā būs dažu Latvijas rādītāju salīdzinājums ar ES un Somijas rādītājiem.

Deviņdesmito gadu sākums iezīmējās ar būtiskām izmaiņām tautsaimniecībā, tai skaitā pētniecības un izstrāžu nozares apjoma krasu samazinājumu. Šajā nozarē 1990.gadā bija nodarbināti 2,2% no visa Latvijas darbaspēka, bet pēc 1994.gada — tikai 0,5%. Absolūtos skaitļos 2000.gadā tas sastāda 5448 cilvēkus (kas ir pārrrēķins uz pilnā laika ekvivalentu, proti, summējot daļslodzes). Samazinājums ir noticis sakarā ar agrāko laiku nozaru institūtu likvidēšanu, kā arī palīgpersonāla aiziešanu no zinātnes. Tikai neliela daļa no viņiem kļuva par bezdarbniekiem. Liela daļa pārgāja citā labāk atalgotā darbā, piemēram, valsts pārvaldes iestādēs. Daļa zinātnieku sāka strādāt biznesa sektorā, pat izveidoja savas firmas. Ir notikusi "smadzeņu noplūde" no zinātnes. Šī noplūde ir ar plusa zīmi, ja cilvēki turpina darboties Latvijā. Padomju totalitārā režīma apstākļos zinātne bija viena no nedaudzām nodarbēm, kur cilvēki kaut cik varēja radoši darboties. Tagad šo iespēju ir ļoti daudz. Noplūde ir ar mīnusa zīmi Latvijai, ja tā notiek uz ārzemēm, vienalga, uz Rietumiem vai Austrumiem. Aptuveni aprēķini rāda, ka ap 1000 Latvijas zinātnieku ir pārcēlušies strādāt uz citām valstīm, bet tas nozīmē 100 miljonu dolāru zaudējumu Latvijai.

Pētnieku skaits ir samazinājies apmēram 4 reizes un ir 2000.gadā 3800 cilvēki (pilnā laika ekvivalents).

Augstākās izglītības sektors skaitliski ir vislielākais — pēc augstskolu sniegtiem datiem, pasniedzēji daļu no sava darba laika veltī zinātniskajam darbam.

Skaitliski liels ir valsts sektors — tie ir patstāvīgie institūti, kas nav integrēti universitāšu sastāvā. Relatīvi daudz uzņēmumu biznesa sektorā piesaka savu nodarbošanos ar pētniecību un izstrādēm.

Vai mums šobrīd ir pietiekami daudz zinātnieku? Mēs atpaliekam kā no tuvākajām kaimiņzemēm — Lietuvas, Igaunijas, Somijas, tā arī 3 reizes no Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem.

Viens no svarīgākiem valsts attīstības indikatoriem — attīstības kā tādas un attīstības politikas — ir izdevumi pētniecībai un izstrādēm, kurus rēķina kā procentus no iekšzemes kopprodukta. Pēc 1990.gada šis rādītājs samazinājās un visu laiku ir zem 0,5%. Absolūtos skaitļos tas ir 21 miljons latu. Eiropas Savienības vidējais rādītājs ir 2%, Somijas — 3%.

Nākamais rādītājs — cik liels ir valsts zinātnes budžets tajās pašās iekšzemes kopprodukta procentu vienībās. Latvija — 0,23%, Eiropas Savienībai vidēji ir 0,7%, Somijai — 0,9%. Bet — ko visvairāk gribam uzsvērt — biznesa sektora ieguldījums, un Somijā tas ir 2%, tieši 10 reizes lielāks nekā Latvijā. Absolūtā izteiksmē Somijas kopprodukts arī ir daudz lielāks, un tāpēc mums būs vēl daudz un ilgi jāstrādā… Bet 1940.gadā mūsu attīstības līmenis bija aptuveni vienāds, ja tik Latvijai nebija pat labāki rādītāji.

Valsts attieksmi un valsts zinātnes politiku raksturo fakts, ka iekšzemes kopprodukts absolūtos skaitļos nemitīgi pieaug, bet zinātnes valsts budžets pēdējo gadu laikā praktiski nav mainījies.

 

Pētījumi un izstrāžu rezultāti

Starptautisko organizāciju un rietumvalstu zinātnes organizatori, lai gūtu priekšstatu par kādas valsts zinātnes līmeni, vispirms pēta, cik ir zinātnisko publikāciju un cik ir patentu.

Salīdzināšanai parasti izmanto publikāciju skaitu, kas ietvertas Science Citation Index rādītājā. Tie ir raksti, kuri publicēti prestižos žurnālos, bet šo žurnālu atlasi savukārt veic dators. Tas ir daudz stingrāks saraksts nekā tas, ko apstiprinājusi mūsu Zinātnes padome. Igaunijai pieaugums 10 gadu laikā ir no 200 uz 500 rakstiem, Lietuvai — no 200 uz 400, Latvijai — no 200 uz 300. 1990.gadā skaitļi bija vienādi. Kādi ir Igaunijas fenomena iemesli? Pirmkārt, zinātnes finansējums no valsts budžeta ir lielāks nekā Latvijā ne tikai procentos, bet arī absolūtā naudas izteiksmē. Otrkārt, Igaunijas zinātnieki intensīvi izmanto savus tuvākos kaimiņus — Somiju un Zviedriju —, daudzi no publicētiem rakstiem ir uzrakstīti kopā ar minēto valstu zinātniekiem.

Būtisks inovācijas indikators ir augsto tehnoloģiju patentu skaits uz 1 miljonu iedzīvotāju. Šo rādītāju rēķina, saskaitot patentus noteiktās tehnikas nozarēs. No Somijas atpaliekam apmēram 10 reizes . [ Mazajā Latvijā ir grūti izmantot visus tajā radītos izgudrojumus. Diemžēl Eiropas Savienība nav apzinājusies mūsu izgudrošanas potenciāla izmantošanas lietderīgumu un paņēmienus, kā to veikt . ]

 

Humanitāro un sociālo zinātņu bloks

Rietumos jēdziens "zinātne" tradicionāli it kā neietver humanitārās un sociālās zinātnes. Ir atsevišķas zinātnes padomes u.tml. Latvijā (un visā Austrumeiropā) ar šīm zinātnēm ir notikusi viena pārvērtība, par kuru dabas un inženierzinātņu pārstāvji parasti nedomā. Brīvība — brīvība no ideoloģiskā diktāta, cenzūras utt. Un tas ir devis jūtamus augļus — katru pēdējo gadu ap 15 grāmatu šajā zinātņu jomā. Līdzdalība ar referātiem daudzās starptautiskās konferencēs… Bet praktiski nav publikāciju ārzemju zinātniskajos žurnālos (rakstu krājumos vēl dažas var atrast). No Somijas šādu publikāciju skaita ziņā atpaliekam apmēram 50 reizes. Līdzīgi skaitot, dabas zinātnieki no Somijas atpaliek tikai 20 reizes. Bet tā ir visu Austrumeiropas valstu šīs jomas zinātnieku nelaime — pieredzes un drosmes trūkums rakstīt par saviem rezultātiem starptautiskos žurnālos.

Brīvību izteikt savas domas par sociālām un garīgām lietām izmantoja un izmanto arī vairāki dabas zinātnieki, un spilgtākais no tiem — izcilais Latvijas fiziķis Edgars Siliņš. Viņa grāmata "Lielo patiesību meklējumi" kļuva par īpaši ievērojamu notikumu Latvijas zinātnē.

1998.gada 19.jūnijā uz visiem laikiem tika apstādināts Salaspils kodolreaktors. "Līdz ar to noslēdzās gandrīz 40 gadu ilgs posms Latvijas zinātnes un tehnoloģijas vēsturē… Nav pareizi uzlūkot spēcīgo Latvijas zinātnes potenciālu, tajā skaitā Salaspils kodolreaktoru, par komunisma un militārisma ēras nevajadzīgu mantojumu" — bija rakstīts Zinātņu akadēmijas vēstījumā.

Mēģināsim izprast Latvijas zinātnes nākotnes iespējas — vai ir iemesli pesimismam? Diemžēl, jā.

Pirmkārt, valsts finansējums zinātnei ir niecīgs. Kā PSRS laikos valsts budžets tiek rēķināts, izejot no iepriekšējā gada. Atskaites punktu zinātnes budžetam noteica 1990.gada rudenī tā laika valdība. Igaunijai budžets ir lielāks tāpēc, ka atskaites punkts tika noteikts lielāks un arī klātpielikumi bija lielāki, jo valsts orientācija ir uz inovatīvu attīstību. Bet Latvija nekur no 0,23% no IKP projām netiek…

Uztrauc zemās vērtības rādītājiem: zinātnieku skaits uz 1 miljonu iedzīvotāju, augsto tehnoloģiju patentu skaits, ārzemju žurnālos publicēto rakstu skaits. Arī starptautiskās sadarbības rādītāji varēja būt labāki.

 

Pagātne

Kādi ir argumenti par labu optimismam? Vispirms trīs fakti no pagātnes: VEF "Minox", LZA Goda doktors Valters Caps; LZA Goda doktors Kārlis Irbītis — VEF lidmašīna; LZA Goda doktors Konstantīns Počs — AWACS. Varat jautāt, kāpēc tiek pieminēta pagātne? Lai demonstrētu, ka Latvijas zinātnieku un izgudrotāju potenciāls bija un būs varens. Kāds var jautāt, ar kādām tiesībām runājam par kanādieti Irbīti, amerikāni Poču… Bet viņi taču ir no Latvijas un uzturēja ļoti ciešas saites ar savu dzimteni! Latvija un Latvijas Zinātņu akadēmija Austrumeiropā izceļas ar to, ka apvieno savu pa pasauli izkaisīto intelektuālo potenciālu.

 

Pagātne un tagadne

Siltumizolācijas materiāls RIPOR — kā raķetei "Buran", tā arī Ventspils amonjaka tvertnei; Latvijā radītās zāles. Ftorafūrs kā izcilākais to pārstāvis; Neorganisko materiālu plazmas tehnoloģija; Lizīna biotehnoloģija: citronskābes biosintēze, MHD tehnoloģijas, kodolreaktora radiācijas kontūrs.

Vairāk par Latvijas izgudrojumiem var skatīt interneta lapā http://izgudrojumi.lza.lv

 

Tagadne

Atšķirībā no iepriekšējām pēdējās divas valdības laiku pa laikam izskata arī Latvijas attīstības nākotnes scenārijus: inovāciju koncepciju, industriālās attīstības stratēģiju, zinātnes attīstības koncepciju, augstākās izglītības koncepciju, tiek izstrādāta inovatīvās attīstības programma. Šā gada nesen rīkotajā ekspertu aptaujā akadēmiskā personāla atjaunošanas programma tika nosaukta par vienu no galvenajām nākamā gada budžeta prioritātēm — pēc mēneša redzēsim, vai valdība un parlaments respektēs ekspertu viedokli. Un tagad ļoti konspektīvi par Latvijas pašreizējās zinātnes sasniegumiem.

Pirms 10 gadiem toreizējais Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Lielpēters no Pasaules latviešu zinātnieku pirmā kongresa tribīnes uzbūra savu redzējumu par Latvijas zinātnes nākotni. Un viena no galvenajām tēzēm bija: "Būs zinātniskie centri Latvijā, uz kuriem gribēs braukt un brauks strādāt Rietumu zinātnieki." Šodien vismaz trīs tādi centri jau ir: Ventspils radioastronomijas, Cietvielu fizikas institūta un Elmāra Grēna vadītais UNESCO Biomedicīnas un biotehnoloģijas centrs. Elmāra Grēna un līdzstrādnieku komanda nesen pamatoja savu ideju veidot Latvijas iedzīvotāju genoma programmu. Cerēsim, ka tas viņiem izdosies. Tas ļoti ceļ Latvijas zinātnes starptautisko prestižu.

Cik daudzus un kādus centrus var veidot maza valsts? Diez vai tas ir iespējams visās zinātņu nozarēs. Bet, ja šie centri būs atbilstošā līmenī, tajos paliks strādāt mūsu talantīgā jaunatne.

Tagad tiks demonstrēti daži saraksti, kurus laika trūkuma dēļ nav pat iespējams visus nolasīt… Mums ir pavisam 18 LZA Lielās medaļas laureāti.

Rīt šajā zālē medaļu saņems izcilais ASV datorzinātnieks Juris Hatmanis. Medaļa iedibināta 1993.gadā.

Mums ir arī četri Ministru kabineta balvas laureāti zinātnē.

2000.gada svarīgākie sasniegumi atrodami Zinātņu akadēmijas gadagrāmatā. Nosaukšu dažus: jauna potenciāla pretvēža vielu klase, plazmas tehnoloģija, kuru minējām jau starp Latvijas izcilākajiem izgudrojumiem, ir pamatā Eiropas Komisijas projektam "Transnanopowder", biodīzeļa ražošanas tehnoloģijas autoru vidū ir arī tie zinātnieki, kas savā laikā izstrādāja lizīna biosintēzes tehnoloģiju…

Jauni zinātniski izdevumi.

Respektablas ārzemju izdevniecības publicē grāmatas, kuras saraksta vai rediģē Latvijas zinātnieki.

Starptautiskas konferences… Latvijas zinātnei ir autoritāte citu valstu zinātnieku vidū.

 

Rīgas izcilāko zinātnieku godinot

Vācijas vēstnieks Ekarts Herolds:

Diena, kad zinātne godina Rīgu

Uzruna Vilhelma Ostvalda pieminekļa atklāšanā Vērmanes parkā 2001. gada 14. augustā

Jūsu ekselence Valsts prezidentes kundze, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieka kungs, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta kungs, Tehniskās universitātes rektora kungs, firmas "Grindeks" darbinieki! Dāmas un kungi! Mēs esam sapulcējušies, lai Rīgas pilsētas astoņsimtgades svinību laikā, kad atklājam pieminekli Nobela prēmijas laureātam profesoram Vilhelmam Ostvaldam, godinātu viņa piemiņu. Mēs viņu godinām kā nenogurdināmu, raženu zinātnieku, oriģinālu filozofu un aktīvu pilsoni. Mēs viņu godinām kā zinātnieku, kura mūža sasniegumi zinātnē, pētniecībā un zinātnes popularizēšanā vēl tagad, gandrīz pēc gadsimta, izraisa arī nespeciālistu, piemēram, manu, apbrīnu.

Tā mēs vienlaikus izjūtam Vilhelma Ostvalda progresīvos un savu laiku apsteidzošos centienus, jo Ostvalds gāja jaunus ceļus gan zinātniskās pētniecības organizācijā, gan arī zinātniskās apmaiņas jomā. Viņš bija pirmais profesors, kas apmaiņas ceļā strādāja ASV. Mēs godinām arī filozofu, kurš apņēmīgi pievērsās ne tikai savas konkrētās specialitātes tēmu laukam, kas dažreiz bija arī ierobežojošs, bet pievērsās arī plašāka mēroga jautājumiem. Tagad mēs varam tikai nojaust, cik būtiski viņš tolaik bagātināja un rosināja savu laikabiedru domu.

Un visbeidzot mēs godinām aktīvu pilsoni, kurš drosmīgi iestājās par savu pacifista pārliecību un vienotas pasaules valodas izveidošanu. Līdz ar to viņš akceptēja īpašu atbildību, kas gulstas uz zinātnieka pleciem. Jo viņš ir guvis izglītību, lai pētītu un jautātu.

Pateicoties firmas "Grindeks" iniciatīvai, Rīga šodien godina savu dēlu Vilhelmu Ostvaldu. Bet viņa dzīve un darbs godina arī šo pilsētu. Astoņsimt gadus jauno Rīgu, kurā viņš dzimis un dzīvojis laikā, kad veidojās viņa personība.

"LV" neoficiāls tulkojums

Rīgas Tehniskās universitātes rektors, akadēmiķis Ivars Knēts:

Vieta, kur domai kā asnam dīgt

Uzruna Vilhelma Ostvalda pieminekļa atklāšanā Vērmanes parkā 2001. gada 14. augustā

Man ir patiess gods un prieks šeit uzstāties kā Rīgas Tehniskās universitātes pārstāvim, universitātes rektoram. Jo Rīgas Tehniskā universitāte ir pēctece Rīgas Politehniskajai augstskolai, kas radās pirms simt trīsdesmit deviņiem gadiem. Tas bija laiks, kad Latvijā un sevišķi Rīgā sāka attīstīties gan ražošana, gan tirdzniecība un cilvēki saprata, ka vajadzīgas zināšanas, lai izdarītu ko vairāk. Tas bija 1861. gadā. Un pēc divdesmit gadiem Rīgas Politehniskajā augstskolā tika uzaicināts strādāt toreizējais Tērbatas privātdocents Vilhelms Ostvalds, kurš bija dzimis rīdzinieks. Viņš atbrauca uz Rīgu, un, pateicoties Vilhelma Ostvalda ienākšanai, šajā augstskolā sāka attīstīties zinātne un uz zinātni balstītas tālākas zināšanas.

Ir tiešām liels prieks, ka šobrīd, kad zinātne netiek pienācīgi finansēta, kad daudzi latviešu zinātnieki brauc projām labāka darba meklējumos, mēs atceramies tos, kas stāvēja pie mūsu zinātnes šūpuļa. Man ir liels prieks, ka šeit ir arī tiešie Vilhelma Ostvalda pēcteči — gan viņa mazmeita, gan viņa brāļa mazdēls, profesors Taurītis, Lībekas Tehniskās augstskolas bijušais rektors, ar kuru mēs aktīvi sadarbojamies. Es šajā neaizmirstamajā, svinīgajā reizē ceru, ka mēs arī atcerēsimies šo interesanto vietu, kur šis piemineklis atrodas. Pāri Vērmanes parkam otrā pusē ir bijušā Rīgas Politehniskā institūta galvenā ēka, kas tagad ir Latvijas Universitātes galvenā ēka. Bet šajā vietā atradās Kaula nams. Tā bija pirmā ēka, kur 1861. gadā mācības uzsāka Rīgas Politehniskās augstskolas studenti. Pagājušā gadsimta sākumā šī ēka tika nojaukta un tika uzcelta ēka, kurā tagad ir Nacionālā bibliotēka. Bet šai diagonālei vidū tagad ir Ostvalda piemineklis. Es domāju, tas šeit paliks kā svēta vieta arī mūsu nākamajiem studentiem un zinātniekiem. Iespējams, pat ieviesīsies tradīcija, ka pēc disertācijas aizstāvēšanas jaunais zinātnieks atnāks šurp nolikt ziedus ar domu, ka varbūt arī viņš nākotnē kļūs Nobela prēmijas laureāts. Lai jums visiem veicas!

Pēc ieraksta "LV"

(Jānis Ūdris) diktofonā