Par grozījumiem Latvijas Kriminālkodeksā

Dr.jur. AIVARS NIEDRE — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

1995. gada 11. maijā stājās spēkā Latvijas Republikas Saeimas šī gada 12.aprīlī pieņemtais un Latvijas Republikas Valsts prezidenta 28. aprīlī izsludinātais likums "Grozījumi Latvijas Kriminālkodeksā" (turpmāk KK). Tie ir piektās Saeimas darbības laikā līdz šim visplašākie Kriminālkodeksa grozījumi, kuri attiecas pavisam uz 19 kodeksa pantiem. Tiesa, pieci no šiem pantiem (71., 22., 24., 50. un 51.pants) satur vienīgi redakcionāla rakstura labojumus, kas izdarīti sakarā ar 1861.panta nosaukuma grozīšanu. Tomēr izmaiņām, kuras izdarītas Kriminālkodeksa sevišķās daļas 12 pantos, un kodeksa papildināšanai ar diviem jauniem pantiem ir tik būtiska nozīme, ka vēlams šo normu plašāks apskats.

Grozījumi ir ļoti svarīgi, ja ņem vērā, ka krimināllikums ir visasākais likumpārkāpumu apkarošanas ierocis. Izmaiņas Kriminālkodeksā liecina par likumdevēja centieniem pilnveidot normas krimināllikumu kopojumā, kas saņemts vēl no Latvijas PSR laikiem.

Diemžēl, izvērtējot Kriminālkodeksa sevišķās daļas pantu grozījumus un papildinājumus to kopumā, jāsecina, ka tiem lielā mērā ir gadījuma raksturs. Tiešām, vai, izdarot grozījumus, piemēram, KK 157. pantā, nevajadzēja mainīt arī turpat līdzās esošo 161. pantu, kura dispozīcija (dispozīcija — panta daļa, kas satur nozieguma pazīmju aprakstu) jau sen ir novecojusi. Augšminēto secinājumu apstiprina arī tas, ka grozījumi un labojumi attiecas uz pantiem, kas ir dažādi pēc sava satura un tajos paredzētā nozieguma apdraudējuma objekta. Tā četri panti attiecas uz nodaļu "Citi valsts noziegumi", viens – uz nodaļu "Noziegumi pret pilsoņu politiskajām, darba un citām tiesībām", divi — uz nodaļu "Saimnieciskie noziegumi", bet septiņi – uz nodaļu "Noziegumi pret pārvaldes kārtību".

Jauno krimināllikuma normu analīze rāda vēl kādu nevēlamu tendenci — nerēķināšanos ar citām likuma normām, kuru dēļ var rasties pretrunas šo likumu piemērošanā. Jāievēro, ka tādā likuma kopojumā kā Kriminālkodeksā (kaut arī tas ir neapšaubāmi novecojis) normas sakārtotas vienotā sistēmā. Tādēļ, papildinot kodeksu ar jaunu pantu vai izdarot grozījumu kādā vecajā pantā, ir rūpīgi jāapsver, vai neradīsies pretrunas ar citiem pantiem. Tā, paplašinot personu loku, kuras varēs saukt pie kriminālatbildības par KK 80.pantā "Transporta kustības drošības noteikumu un ekspluatācijas noteikumu pārkāpšana" paredzēto noziegumu, vajadzēja vienlaikus grozīt KK 214.pantu "Transporta noteikumu pārkāpšana", kas arī paredz atbildību par transporta kustības drošības noteikumu pārkāpšanu, ja tās rezultātā notikuši nelaimes gadījumi ar cilvēkiem vai bijušas citas smagas sekas. Papildinot kodeksu ar 1902. pantu, kas nosaka kriminālatbildību par braukšanas biļešu, talonu vai citu norēķiniem par sabiedriskā transporta pakalpojumiem paredzēto zīmju nelikumīgu izgatavošanu (viltošanu), pārdošanu un izplatīšanu, vajadzēja norobežot šo noziegumu no noziegumiem pret īpašumu — materiālo vērtību prettiesiskas iegūšanas ar viltu (krāpšana) vai citādi. Tas nenotika un tādēļ par minētajiem noziegumiem tagad sods varētu būt zemāks nekā tad, ja tos kvalificētu pēc KK 15. un 142.panta. Protams, nav viegls uzdevums nodrošināt savstarpēju saskaņotību starp dažādā laikā pieņemtu likumu normām. Mūsu valstī nav arī pietiekamas pieredzes šādam darbam. Tomēr ir jautājumi, kuru atrisināšanai īpaša piepūle vai dziļas zināšanas nemaz nav vajadzīgas. Tas skaidri saredzams arī Kriminālkodeksā izdarīto grozījumu sakarā. Tā 1994.gada 13.janvārī Latvijas Republikas Saeimā pieņemtā pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 48. pantā bija noteikts, ka deputāta kandidāti, kuri likumā norādītajā deklarācijā snieguši par sevi apzināti nepatiesas ziņas, ir saucami pie kriminālatbildības saskaņā ar Latvijas KK 1513. pantu (sk. "Latvijas Vēstnesis" 25.01.94., nr.10). Norādījums uz šo pantu bija nepareizs, un tagad Kriminālkodeksā izdarītas attiecīgas korekcijas, taču vēlēšanu likums palika nelabots.

Nav grūti saprast, ka pretrunas un nepilnības likumā lieki sarežģī tā piemērošanu un kopumā nevis mazina, bet veicina likumu nesakārtotību. Tomēr likums ir pieņemts, un tādēļ cerībā kaut kādā mērā sekmēt tā pareizu piemērošanu var izteikt dažus apsvērumus par Kriminālkodeksā izdarīto grozījumu saturu.

Latvijas KK 78., 781., 80. un 81. pants ievietoti sevišķās daļas nodaļā "Citi valsts noziegumi". 78. un 781. pantā paredzētos noziegumus var pieskaitīt nodarījumiem, kuri apdraud Latvijas valsts robežas neaizskaramību, bet 80. un 81. pantā paredzētos noziegumus — nodarījumiem, kuri vērsti pret valsts sabiedrisko drošību.

KK 78. pantā "Nelikumīga izbraukšana uz ārvalstīm un nelikumīga iebraukšana Latvijas Republikā" noteikta kriminālatbildība par izbraukšanu uz ārvalstīm, iebraukšanu Latvijas Republikā vai Latvijas Republikas robežas šķērsošanu bez noteiktās pases vai bez attiecīgu institūciju atļaujas. Iebraukšanu Latvijas Republikā un izbraukšanu no tās, šķērsojot valsts robežu, nosaka 1994.gada 27.oktobrī Saeimā pieņemtais Latvijas Republikas valsts robežas likums (sk."Latvijas Vēstnesis", 10.11.94., nr.132). Šajā likumā dots arī Latvijas Republikas valsts robežas jēdziens. Noziegums uzskatāms par pabeigtu, kad vainīgais šķērsojis (izmantojot jebkuru transporta līdzekli, šķērsojot robežu kājām vai peldus) valsts robežu. Valsts robežas likumā uzsvērts, ka valsts robežas šķērsošana nav atzīstama par nelikumīgu, ja tā notikusi maldīšanās dēļ (aiz neuzmanības) vai izdarīta situācijā, kas pielīdzināma galējās nepieciešamības stāvoklim. Jākonstatē, ka noziegums izdarīts ar tiešu nodomu, t.i., vainīgais ir apzinājies, ka viņa darbības ir vērstas uz to, lai nelikumīgi šķērsotu valsts robežu, un ir vēlējies to darīt. Ja nelikumīga robežas šķērsošana ir saistīta ar citu noziegumu (piemēram, ar vardarbības lietošanu pret robežapsardzības spēku pārstāvjiem vai ar kriminālsodāmu kontrabandu), nodarījums kvalificējams pēc noziegumu kopības. Par KK 78. pantā paredzēto noziegumu (tāpat kā par citiem šī gada 12. aprīļa likumā nosauktajos pantos paredzētajiem noziegumiem) pie kriminālatbildības var saukt fiziskas pieskaitāmas personas, kas pirms nozieguma izdarīšanas sasniegušas sešpadsmit gadu vecumu.

Grozījumi KK 78. panta pirmajā un otrajā daļā, ja neskaita dažus tīri redakcionāla rakstura labojumus, attiecas uz šo daļu sankcijām (sankcija — likuma panta daļa, kurā norādītas šā likuma pārkāpuma tiesiskās sekas). Tagad tiesai radīta iespēja sodu diferencēt, jo bez brīvības atņemšanas soda likums kā panta pirmajā, tā arī otrajā daļā paredz arī naudas sodu. Bez tam abās panta daļās paredzēts arī papildsods — vainīgajam piederošā transporta līdzekļa konfiskācija. Protams, to tiesa varēs piemērot tikai tām personām, kuras izdarījušas noziegumu pēc 1995. gada 11. maija.

No KK 78. panta izslēgta tā trešā daļa, kurā bija noteikts, ka pants neattiecas uz gadījumiem, kad Latvijas Republikā ierodas ārvalstu pilsoņi bez noteiktās pases vai atļaujas, lai izmantotu patvēruma tiesības. Tas saprotams, jo Latvijas Republikas likumos pagaidām nav regulēts jautājums par patvēruma tiesību piešķiršanu.

Ar 78. pantu cieši saistīts jaunais KK 781. pants. Tagad atsevišķi kriminālatbildība noteikta personām, kuras agrāk varēja atzīt par līdzdalībniekiem (organizētājiem, atbalstītājiem) 78. pantā paredzētajā noziegumā. Turklāt jaunajā pantā paredzēts bargāks sods nekā 78. pantā.

KK 781. pantā kriminālatbildība noteikta par personu nelikumīgu, pārvietošanu pāri Latvijas Republikas valsts robežai. Tātad par šā nozieguma izdarītāju (subjektu) var atzīt to personu, kura pārvedusi citas personas (personu) pāri Latvijas Republikas valsts robežai ar jebkuriem transporta, tehniskiem vai citādiem līdzekļiem (arī šķērsojot robežu kājām vai peldus) bez attiecīgas atļaujas vai arī pārkāpjot noteikto kārtību. Vainīgais vienlaikus var arī pats nelikumīgi šķērsot valsts robežu — tad nodarījums kvalificējams pēc KK 78. un 781. pantā paredzēto noziegumu kopības.

KK 781. pantā paredzēto noziegumu var izdarīt ar tiešu nodomu — vainīgais apzinās, ka viņš citu personu pāri robežai pārvieto nelikumīgi un vēlas to darīt.

Pantā paredzēti kvalificējoši apstākļi:

1) ja noziegums izdarīts atkārtoti (781. panta otrā daļa), t.i., ja vainīgais agrāk izdarījis tādu pašu noziegumu — nelikumīgi pārvietojis kādu personu pāri Latvijas Republikas valsts robežai — neatkarīgi no tā, vai par agrāk izdarīto noziegumu viņš bija sodīts vai nē, ja vien agrākā sodāmība likumā paredzētajā kārtībā nav dzēsta vai arī nav iestājies kriminālatbildības noilgums;

2) ja noziegumu izdarījusi amatpersona, izmantojot savu dienesta stāvokli (781. panta otrā daļa), t.i., ja vainīgo atbilstoši KK 162. pantā dotajam amatpersonas jēdzienam var atzīt par šā nozieguma subjektu;

3) ja vainīgais pāri Latvijas Republikas valsts robežai vienā gadījumā nelikumīgi pārvietojis vairāk nekā piecus cilvēkus (781. panta trešā daļa). Likumā atzīts, ka tas ir liels personu skaits.

KK 781. pantā paredz kā pamatsodu brīvības atņemšanu un kā papildsodu — mantas konfiskāciju. Pie tam panta pirmajā daļā paredzēta vienīgi nelikumīgi izmantotā transporta līdzekļa konfiskācija, bet otrajā un trešajā daļā — vainīgā personiskā īpašumā esošās visas mantas konfiskācija.

Pēc KK 781. panta var saukt pie kriminālatbildības tikai tad, ja personu nelikumīga pārvietošana pāri Latvijas Republikas valsts robežai notikusi pēc 1995. gada 11. maija. Taču, kā jau minēts, kriminālatbildība par šāda veida darbībām iestājas arī tad, ja tās izdarītas agrāk. Tādā gadījumā nodarījumu var kvalificēt pēc KK 17. un 78. panta, t.i., kā līdzdalību nelikumīgā valsts robežas šķērsošanā.

KK 80. pantā "Transporta kustības drošības noteikumu un ekspluatācijas noteikumu pārkāpšana" izslēgts norādījums uz šā nozieguma speciālo subjektu — dzelzceļa, ūdens vai gaisa transporta darbinieku. Tādēļ tagad par minētā transporta kustības drošības un ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanu, kas izraisījusi vai apzināti draudējusi izraisīt nelaimes gadījumus ar cilvēkiem vai citas pantā norādītās sekas, varēs saukt pie kriminālatbildības arī jebkuru attiecīgajam transporta veidam nepiederīgu personu, ja tā pārkāpusi speciālos transporta kustības noteikumus. Šādi pārkāpumi var izpausties, piemēram, kā dzelzceļa pārbrauktuves šķērskoka patvarīga atvēršana, sliežu ceļu aizsprostošana, mājlopu ganīšana lidlauka teritorijā, lidlauka skrejceļa aizsprostošana un tamlīdzīgi.

Personu, kura nav dzelzceļa, ūdens vai gaisa transporta darbinieks, par KK 80. pantā paredzēto noziegumu pie kriminālatbildības var saukt tikai tad, ja noziegums izdarīts pēc šī gada 11. maija, bet par agrāk izdarītu noziegumu atbildība var iestāties pēc KK 214.panta, ja ir šā nozieguma pazīmes. Te jāņem vērā, ka tagad minēto personu kriminālatbildība ir paplašināta, jo KK 80.pantā kriminālatbildība noteikta ne vien par gadījumiem, kad, pārkāpjot transporta kustības drošības noteikumus, iestājušās pantā norādītās sekas (80.panta pirmā daļa), bet arī par gadījumiem, kad noteikumu pārkāpšana šādas sekas apzināti draudējusi izraisīt (80.panta otrā daļa). Tas nozīmē, ka vainīgā apzinātā rīcība (darbība vai bezdarbība) radīja situāciju, kurā reāli varēja notikt nelaimes gadījumi ar cilvēkiem, katastrofa, avārija vai iestāties citas smagas sekas. Tās nav iestājušās tikai gadījuma rakstura dēļ vai pateicoties citu personu rīcībai (piemēram, lokomotīves vadītājs paspējis apturēt vilcienu pirms šķēršļa).

Lai gan pēc KK 80.panta otrās daļas var saukt pie kriminālatbildības tikai par transporta kustības drošības noteikumu un ekspluatācijas noteikumu tīšu pārkāpšanu, tomēr šo noziegumu, tāpat kā panta pirmajā daļa paredzēto noziegumu, jāatzīst par noziegumu, kas izdarīts aiz neuzmanības. Apzinoties, ka transporta noteikumu pārkāpšana draud izraisīt sekas, kas norādītas KK 80.pantā, vainīgais cer, ka tās neiestāsies (noziedzīga pašpaļāvība). Ja sekas iestājušās un norādījums līdz ar to kvalificējams pēc KK 80.panta pirmās daļas, tad iespējama arī pati noteikumu pārkāpšana aiz neuzmanības (noziedzīga nevērība).

Turpretī, ja vainīgais vēlējies vai apzināti pieļāvis smagu seku iestāšanos, nodarījums kvalificējams pēc KK 81.panta. Arī šajā pantā tagad izdarīti būtiski grozījumi.

KK 81.pants ar nosaukumu "Satiksmes ceļu vai dzelzceļa, ūdens vai gaisa transporta līdzekļu bojāšana" tagad veidots pēc tāda paša principa kā iepriekšējais — 80.pants — un satur divas daļas. Tomēr atšķirībā no 80.panta kriminālatbildība par nodarījumu, ja tas varēja izraisīt sekas (katastrofu, avāriju vai traucējumus transporta līdzekļu darbā), noteikta 81.panta pirmajā daļā, bet par nodarījumu, ja tas izraisījis sekas, — 81.panta otrajā daļā.

Salīdzinot KK 81.panta pašreizējo un agrāko tekstu, var secināt, ka tagad precizēta panta dispozīcija. Paplašināts nozieguma priekšmetu uzskaitījums (piemēram, "ceļu būves", "transporta telekomunikāciju tīkli"), radīta iespēja saukt pie kriminālatbildības ne vien par to iznīcināšanu un bojāšanu, bet arī par citādām tīšām darbībām, kuru rezultātā tie kļuvuši nederīgi ekspluatācijai. Savukārt izslēgts norādījums par atbildību, ja izdarīts slikts transporta vai sakaru līdzekļu remonts.

Noziegumu, kā jau minēts, var izdarīt tikai ar nodomu (tiešu vai netiešu). Tātad vainīgais ir apzinājies (arī izdarot sliktu remontu), ka viņa darbības ir vērstas uz augšminēto ceļu, būvju, transporta vai signalizācijas līdzekļu iznīcināšanu vai bojāšanu, kas var izraisīt vai izraisīs attiecīgas sekas, un vēlas vai vismaz apzināti pieļauj to.

Turklāt jāatceras, ka saskaņā ar KK 10.panta norādījumiem par tīšām darbībām, kas var būt par cēloni vilciena katastrofai, kriminālatbildība iestājas personām, kas sasniegušas 14 gadu vecumu, bet pārējos gadījumos — 16 gadu vecumu.

Grozīta arī KK 81.panta sankcija. Panta otrajā daļā tagad paredzēts bargāks sods — brīvības atņemšana no pieciem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Agrāk par šo noziegumu minimālā robeža brīvības atņemšanas sodam bija trīs gadi, bet mantas konfiskācija kā papildsods nebija paredzētas. Tādēļ saukt pie kriminālatbildības pēc KK 81.panta otrās daļas personu var tikai tad, ja viņa šo noziegumu izdarījusi pēc 1995.gada 11.maija. Turpretī KK 81.panta pirmajai daļai ir atpakaļejošs spēks, jo te, salīdzinājumā ar agrāko 81.panta redakciju, paredzēts vieglāks sods.

KK 132.pantā "Pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas un citas informācijas noslēpuma pārkāpšana" paredzēta kriminālatbildība par nodarījumu, kas vērsts pret personas pamattiesībām. Latvijas Republikas 1991.gada 10.decembra konstitucionālā likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" 17.pantā norādīts, ka "valsts garantē korespondences, telefonsarunu, telegrāfisko un citu sakaru noslēpumu". Garantiju nodrošina arī ar krimināllikuma palīdzību, paredzot atbildību par šo noslēpumu pārkāpšanu. Tāda atbildība jau agrāk bija noteikta KK 132.pantā, taču grozījumu rezultātā tā redakcija ir būtiski mainīta. Pantam tagad ir divas daļas, tā otrajā daļā paredzēta paaugstināta atbildība, ja noziegums izdarīts mantkārīgā nolūkā vai ja to izdarījusi amatpersona. Panta pirmajā daļā precizēta dispozīcija, paplašinot nozieguma priekšmetu uzskaitījumus. Par to var būt personas jebkura pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmā, kā arī datu elektroniskajai apstrādei paredzētā informācija un programma.

Noziegumu var uzskatīt par pabeigtu, ja notikusi korespondences vai citā pantā minētā noslēpuma pārkāpšana, kas izpaužas aktīvās darbībās (piemēram, vēstuļu atvēršanā, patvaļīgā piekļūšanā kompjūtersistēmā ievietotai informācijai un tml.). Noziegums ir pabeigts ar pašu noslēpuma pārkāpšanas brīdi neatkarīgi no seku rakstura un smaguma. To var izdarīt tikai ar tiešu nodomu, t.i., tikai tad, ja vainīgais apzinājies, ka ar savām darbībām pārkāpj citas personas korespondences vai pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas noslēpumu, un vēlējies to darīt. Tomēr jāievēro, ka tiesības uz korespondences vai citas pantā minētās informācijas noslēpumu var ierobežot ar tiesnešu lēmumu, izmeklējot lietas par smagiem noziegumiem.Tādēļ nozieguma sastāva nebūs, ja, piemēram, telefonsakaru tīša noklausīšanās vai informācijas iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem notikusi, ievērojot Latvijas kriminālprocesa kodeksa 1761.panta nosacījumus.

Ja agrāk KK 132.panta subjekts varēja būt tikai amatpersona, tad tagad panta pirmajā daļā atbildība paredzēta jebkurai personai, kas sasniegusi 16 gadu vecumu. Amatpersonai atbildība noteikta panta otrajā daļā. Tās sankcijā paredzēta brīvības atņemšana, kādas agrāk pantā nebija, kā arī papildsods — iespēja atņemt tiesības uz zināmu nodarbošanos. Paaugstināta atbildība noteikta arī par noziegumu, ja tas izdarīts aiz mantkārības, t.i., nolūkā iegūt jebkura veida materiālu labumu.

KK 1513.pantā "Izvairīšanās no deklarācijas iesniegšanas" pilnveidota dispozīcija, kā arī noteikta diferencēta atbildība par nozieguma izdarīšanu. Atbilstoši tam, ka šajā pantā paredzētais noziegums pieskaitāms pie saimnieciskajiem noziegumiem (apdraud valsts intereses saimnieciskajā sfērā), pantā norādīts, ka tieši tāda rakstura deklarācijas ir nozieguma priekšmets, jo atbildība iestājas par izvairīšanos iesniegt likumā noteikto ienākumu, īpašumu, darījumu vai cita mantiska rakstura deklarāciju vai par apzināti nepatiesu ziņu norādīšanu šādā deklarācijā. Šo noziegumu var izdarīt kā ar darbību (nepatiesu ziņu norādīšanu), tā ar bezdarbību (deklarācijas neiesniegšanu, t.i., izvairīšanos iesniegt). Noziegums pabeigts ar brīdi, kad deklarācija iesniegta , norādot tajā nepatiesas ziņas, vai tā nav iesniegta likumā noteiktajā termiņā. Taču kriminālatbildība iestājas tikai tad, ja personai bijis tiešs nodoms izvairīties no deklarācijas iesniegšanas vai norādīt tajā nepatiesas ziņas.

Kriminālatbildība par KK 1513.pantā paredzēto noziegumu tagad ir paaugstinātas. Ja agrāk tā iestājās tikai tad, kad bija konstatēta atkārtota (t.i., vismaz otrreizēja) izvairīšanās no deklarācija, iesniegšanas vai nepatiesu ziņu norādīšana tajā, tad tagad saskaņā ar panta jauno redakciju pietiek ar vienu gadījumu. Tomēr par šo nodarījumu paredzēta nevis brīvības atņemšana, bet tikai naudas sods — līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām. Tikai par atkārtotu nozieguma izdarīšanu KK 1513.panta otrajā daļā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem vai naudas sods līdz astoņdesmit minimālajām mēnešalgām. Tātad par nodarījumu, kas izdarīts pirms 1995.gada 11.maija, var saukt pie kriminālatbildības pēc KK 1513.panta tikai tad, ja konstatētas pazīmes, kas norādītas panta agrākajā redakcijā, bet sods nosakāms atbilstoši panta jaunajai redakcijai — pēc KK 1513.panta pirmās daļas.

KK 157.pantā, kas tagad saucas "Augu slimību, kaitēkļu un nezāļu apkarošanas noteikumu pārkāpšana", izdarīti divi nelieli, bet būtiski grozījumi.

Pirmkārt, papildināts panta nosaukums un dispozīcija. Tagad kriminālatbildība noteikta ne vien par augu slimību un kaitēkļu apkarošanas noteikumu, bet arī par nezāļu apkarošanas noteikumu pārkāpšanu, kam bijušas smagas sekas. Šādus noteikumus var apstiprināt ne vien valsts izpildvaras institūcijas, bet arī vietējās pašvaldības. Tā, LR Saeimas 1994.gada 19.maijā pieņemtajā likuma par pašvaldībām 43.pantā norādīts, ka pagasta padome ir tiesīga izdot saistošus noteikumus par nezāļu apkarošanu (sk. "Latvijas Vēstnesis", 24.05.94., nr.61).

Ja nezāļu apkarošanas noteikumu pārkāpšanai nav smagu seku un tie nav pārkāpti tīši, var iestāties vienīgi administratīvā atbildība pēc Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 101. vai 103.panta. Ar smagām sekām jāsaprot ievērojama zaudējuma nodarīšana tautsaimniecībai, arī nopietns kaitējums lauksaimnieciskai ražošanai un tamlīdzīgi. Kaut gan kriminālatbildība iestājas tikai par nezāļu apkarošanas noteikumu tīšu pārkāpšanu, tomēr KK 157.pantā paredzētais noziegums uzskatāms par izdarītu aiz neuzmanības, jo, apzināti pārkāpjot minētos noteikumus, vainīgais ir vai nu vieglprātīgi paļāvies, ka neiestāsies smagas sekas, vai arī nav paredzējis šādu seku iespēju, lai gan viņam vajadzēja un viņš varēja to paredzēt.

Otrkārt, ir grozīta KK 157.panta sankcija, pastiprinot sodu par pantā paredzētajiem noziegumiem. Ja agrāk par augu slimību un kaitēkļu apkarošanas noteikumu tiešu pārkāpšanu, kam bijušas smagas sekas, varēja sodīt ar naudas sodu līdz desmit minimālajām mēnešalgām, tad tagad par minēto noteikumu, kā arī par nezāļu apkarošanas noteikumu tīšu pārkāpšanu, kam bijušas tādas pašas sekas, var sodīt vai nu ar naudas sodu līdz astoņdesmit minimālajām mēnešalgām, vai arī ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem. Sakarā ar to pie atbildības pēc KK 157.panta tā jaunajā redakcijā personu varēs saukt tikai tad, ja noziegums izdarīts pēc 1995.gada 11.maija.

KK sevišķās daļas devītajā nodaļā "Noziegumi pret pārvaldes kārtību" grozījumi izdarīti sešos pantos, bet ar vienu pantu nodaļa ir papildināta. Par šīm izmaiņām īsumā var teikt sekojošo.

Vienveidīgi grozījumi izdarīti KK 1841., 1851. un 1861.pantā. Šajos pantos līdz šim bija paredzēta paaugstināta atbildība (salīdzinot ar citiem varas un sabiedrības pārstāvjiem) par policijas darbinieku un zemessargu noziedzīgiem apdraudējumiem. Tagad tāda pati atbildība noteikta arī gadījumos, kad cietušais ir karavīrs vai valsts drošības iestāžu amatpersona, kas izpilda savus dienesta pienākumus.

Papildinājums izdarīts arī KK 1862.panta otrajā daļā. Tagad kriminālatbildība par apzinātu ziņu sniegšanu iestāsies, ja tās sniegtas ne vien attiecīgās funkcijas realizējošai valsts institūcijai, bet arī vēlēšanu komisijai. Tās ir komisijas, kas likumā paredzētā kārtībā izveidotas valsts un pašvaldību institūciju ievēlēšanai.

Kriminālkodeksa papildināšana ar 1902.pantu "Braukšanas biļešu, talonu vai citu norēķiniem par sabiedriskā transporta pakalpojumiem paredzētu zīmju nelikumīga izgatavošana (viltošana), pārdošana vai izplatīšana" nozīmē, ka par nelikumīgām darbībām ar minētajām pakalpojumu zīmēm tagad noteikta kriminālatbildība kā par noziegumu pret pārvaldes kārtību. Šāda atbildība varētu iestāties arī pēc noziegumu kopības (noziegums pret īpašumu), ja konstatētas izlaupīšanas pazīmes.

Grozījumi KK 192.pantā izdarīti sakarā ar Latvijas Republikas valsts robežas likuma pieņemšanu (sk. "Latvijas Vēstnesis", 1994.gada 10.novembra nr.132). Šajā likumā izskaidroti jēdzieni, kuri minēti pantā — valsts robeža, pierobeža, pierobežas josla, robežkontroles un robežpārejas punkti un to režīms.

Visbeidzot, KK 2031.pantā tagad, atšķirībā no šā panta agrākās redakcijas, precizēts nozieguma priekšmeta nosaukums (telekomunikācijas tīklu līnijas), kā arī noteikta diferencēta atbildība par šā nozieguma izdarīšanu aiz neuzmanības vai ar nodomu. Turklāt par tīšu telekomunikāciju tīklu līniju iznīcināšanu vai bojāšanu sankcija ir ievērojami paaugstināta — par šo noziegumu var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz desmit gadiem. Tomēr šī sankcija ir zemāka nekā jau minētā KK 81.panta otrās daļas sankcija. Tādēļ var uzskatīt, ka gadījumos, kad transporta telekomunikāciju tīklu līniju tīša iznīcināšana vai bojāšana izraisījusi katastrofu vai avāriju, nodarījums kvalificējams pēc KK 81.panta otrās daļas. Taču vienlaikus var arī secināt, ka gadījumos, kad šo seku nav, tāds nodarījums kvalificējams pēc KK 81.panta pirmās daļas, lai gan tajā paredzēts vieglāks sods nekā 2031. panta otrajā daļā.

Diemžēl šāda veida neskaidrības var radīt pretrunas jauno Kriminālkodeksa pantu piemērošanā.