raksti. runas. referåti

Ātri gaistošā teātra māksla — kādas liecības atstāsim

Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības kopsēdē par pētījumiem “Letonikā”

Latvijas Zinātņu akadēmijas kārtējā (sešpadsmitā) sēde, kas tika rīkota kopā ar Rīgas Latviešu biedrību un tās Teātra komisiju, bija veltīta teātra mākslai, tās atspoguļojumam pētījumos un publikācijās.

Sēdes dalībnieki ar klusuma brīdi godināja ZA goda locekļa Konstantīna Karuļa piemiņu. Akadēmiķis Saulvedis Cimermanis atgādināja viņa līdzdalību “Letonikas” programmas veidošanā, un RLB priekšsēdis, ZA goda loceklis Pēteris Pētersons viņu pieminēja kā vienu no erudītākajiem biedrības tradicionālo kultūras ceturtdienu diskusiju dalībniekiem.

Referentu — ZA akadēmiķu Viktora Hausmaņa un Jāņa Kalniņa un ZA goda locekles Lilijas Dzenes — rosināto sarunu par teātra pētniecību un kritiku turpināja dramaturgs un režisors Pēteris Pētersons, teātra kritiķi Anda Burtniece un Gunārs Treimanis, mākslas maģistre Ieva Zole un dramaturgs un Saeimas deputāts Pauls Putniņš.

Pēteris Pētersons: “Kritiķi apcer izrādes un izrādītes, bet par problēmām, par procesiem, kas notiek starp izrādēm, neviens nerunā. Nav analīzes — vai notiek attīstība vai degradācija. Pazūd tāds jēdziens kā teātra seja. Nav vairs arī sezonas pieteikumu, režisoru radošo plānu apskata. Savulaik zināms informācijas avots bija arī programmas grāmatiņas. Tagad programmā nevar izlasīt tulkotāja vārdu, ja luga tulkota, bet dažkārt nav minēts pat lugas autors. Kādā līmenī mēs atstājam nākotnei liecības par mūsdienu teātri?!”

Žurnāla “Teātra Vēstnesis” redaktore Anda Burtniece: “Žurnāls cenšas uzturēt spēkā profesionālo kritiku, atspoguļot Latvijas teātru dzīvi un iespēju robežās — arī procesus aiz robežām. Tā uzdevums ir arī jauno kritiķu audzināšana, sagādājot iespēju regulāri publicēties. Jo subjektīvāks ir teātra kritiķis, jo interesantāks. Taču tikai pietiekami erudīts, arī citās mākslas jomās izglītots kritiķis var tuvoties objektīvam skatījumam. Kritiķa darbs ir ļoti darbietilpīgs, grūti apmaksājams. Tāpēc arī trūkst plašāku apskatu, dziļāku analītisku materiālu.”

Tas arī izskanēja kā satraucošākais un mobilizējošākais jautājums: “Kādas liecības par mūsdienu teātri tiks atstātas nākamībai?!”

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Viktors Hausmanis, LZA akadēmiķis:

Kas paliks gråmatås

Starp pirmajiem latviešu teātra vēstures materiāliem var minēt Ādolfa Alunāna atmiņu stāstījumu par latviešu teātra izcelšanos.

Pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā tapa arī pirmie mēģinājumi radīt latviešu teātra vēstures apskatu, taču brīvvalsts laiks bija pārāk īss, lai to paveiktu.

Teātra vēstures nozarē aktīvi darbojās Artūrs Bērziņš. 1932. gadā publicēta viņa brošūra “Latviešu teātra attīstības gaita”, bet 1935. gadā uzrakstītais “Latvju teātra vēstures” apskats publicēts “Latviešu konversācijas vārdnīcā”. Latviešu teātra attīstības problēmas skartas arī K.Strauta rakstā “Oriģinālrepertuārs un mūsu teātra attīstība”, kas publicēts “Latviešu literatūras vēstures” VI sējumā. Līdz plašākai, izvērstākai Latviešu teātra vēstures grāmatai neatkarīgajā Latvijā mūsu teātra pētnieki vēl nepagūst nonākt, taču atzīmējams gan kāds cits pozitīvi vērtējams fakts — 1935. gadā iznāk R.Krodera (kopā ar J.Munci un J.Vecozolu) veidotās piecas “Teātra vēstures” grāmatas ar pasaules teātra vēstures izklāstu.

Sekoja karš, emigrācija, mūsu teātra vēsturnieku spēki tika sašķelti. Artūrs Bērziņš dzīvoja Zviedrijā, kur publicēja grāmatiņu “Latvijas lauku teātra sākumi” (1948) un plašu monogrāfiju par Ādolfu Alunānu (1954).

Latvijā teātra vēstures pētniecībai pievērsās Kārlis Kundziņš, vispirms publicēdams divos izdevumos “Latviešu teātra repertuārs līdz 1940. gadam”, pēc tam uzrakstīdams un publicēdams samērā plašu “Latviešu teātra vēsturi” divos sējumos, kas aptver laikaposmu no teātra sākumiem līdz 1940. gadam. Taču ne visu K.Kundziņš tais gados viens pats iespēja un ne visu tai laikā — viņa grāmatas iznāca 1968. un 1972. gadā — varēja pateikt. Piemēram, šī darba otrajā sējumā nav minēti vairāku ievērojamu latviešu aktieru vārdi, jo tolaik viņi atradās emigrācijā. Tāpat nav aplūkoti vairāku nozīmīgu literāru darbu uzvedumi, jo to autoru vārdi tais gados skaitījās nepieņemami.

Latviešu teātra vēstures pētniecībā pēckara gados savu ieguldījumu devušas trīs paaudzes: pirmo pārstāv Kārlis Kundziņš ar savu “Latviešu teātra vēsturi”, pēc tam seko Lilija Dzene, Līvija Akurātere un Valentīna Freimane ar diviem bieziem “Latviešu padomju teātra vēstures” sējumiem (1973. un 1974. gadā) un nākamās paaudzes uzrakstītā teātra vēsture “Latvijas teātris. 70. gadi” (1993) un “Latvijas teātris. 80 gadi” (1995). Tādējādi varētu sacīt, ka visa latviešu teātra attīstības gaita līdz mūsdienām ir aptverta un tā ieliedēta sešos sējumos. Kādas skaitliski nelielas tautas teātra vēsturei tas nav maz. Un tomēr: vai var sacīt, ka viss jau ir paveikts un latviešu teātra vēstures pētniecībā nekas vairs nav darāms? Šāds apgalvojums būtu tālu no patiesības.

Vispirms — atsevišķi teātra vēstures posmi prasa pārlūkojumu vai vismaz precizējumu. Īpaši tas attiecas uz 20.—30. gadu latviešu teātra vēstures posmu un uz Latviešu padomju teātra vēstures sējumiem.

Līdz šim nav vēl uzrakstīta trimdas teātra vēsture. Kaut kas šajā jomā ir paveikts, publicējot Viktora Hausmaņa grāmatu “Latviešu aktieri trimdā”, bet trimdas teātra attīstības izsekojuma nav. Arī te var jautāt — vai tāds maz vajadzīgs? Latviešu teātra attīstības procesu kopumā šī teātra daļa ietekmēt nevarēja, jo starp abām šīm teātru daļām bija uzcelta stingra un necaurlaidīga siena. Tālab var jautāt — vai ir vērts pētīt teātri, ko Latvijā nepazina? Mana pārliecība ir tāda, ka mums būtu jāzina par visām mūsu tautas kultūras izpausmēm. Trimdas teātra gaita ir daļa no mūsu latviešu teātra attīstības ceļa, it sevišķi ņemot vērā, ka trimdā devās liels skaits mūsu izcilāko skatuves mākslinieku. Protams, trimdas teātra pētīšanā pastāv īpašas grūtības, jo par tā izrādēm priekšstatu var iegūt vienīgi no recenzijām, kas vairākos gadījumos nav pietiekami profesionālas.

Es minēju, ka par latviešu teātra vēstures procesu var izlasīt sešos sējumos, taču līdztekus būtu vajadzīga koncentrēta latviešu teātra vēstures grāmata, kurā viss mūsu teātra attīstības process būtu ietverts vienā sējumā. To varētu izmantot gan studenti, gan skolēni un citi interesenti.

Samērā daudz mūsu teātra zinātnieki paveikuši atsevišķu teātru darbības pētīšanā: ir plašas monogrāfijas par Dailes un Drāmas teātriem, īpaši gribas izcelt Lilijas Dzenes grāmatu par Drāmas teātri, publicētas monogrāfijas par Krievu drāmas teātri un Valmieras teātri, ir neliela Valentīnas Freimanes grāmatiņa par Liepājas teātri, taču tā iznāca jau krietni sen, un plašāka pētījuma par Liepājas teātri nav. Tāpat nav grāmatu par Jelgavas teātri, bijušo Strādnieku teātri, bijušo Jaunatnes teātri.

Ar labu vārdu gribu pieminēt Līvijas Akurāteres plašo pētījumu “Aktiermāksla latviešu teātrī”, savukārt joprojām trūkst izvērsta pētījuma par latviešu režijas mākslu. Šāds darbs bija Silvijas Radzobes iecerēs un, cerams, ka viņa to arī realizēs. Savukārt Guna Zeltiņa pirmajā variantā pabeigusi darbu par latviešu teātra nacionālo savdabību, cerams, ka nākamajā gadā tas varēs ieraudzīt dienas gaismu.

Īpaša teātra vēstures pētniecības nozare ir faktu krāšana, dažādu datu bāzu veidošana. Vispirms tās ir teātru hronikas — Latvijā publicēti trīs šādu hroniku sējumi.

Te esmu nonācis pie problēmas par datu bāzu veidošanu. Katrā ziņā tādas ir nepieciešamas, lai katram pētniekam no jauna nevajadzētu vākt nepieciešamo informāciju. Patlaban tāda izveidota par trimdas teātru izrādēm, taču arī te atduramies pret savu nabadzību: institūta teātra nodaļas darbinieku rīcībā nav neviena datora.

Vēl viena sāpīga problēma saistīta ar teātra parādību vizuālo dokumentēšanu. Kādreiz teātra izrādes vai vismaz kādu fragmentu filmēja. Tagad tas vairs nenotiek. Kādreiz izrādes regulāri videolentēs ierakstīja Latvijas televīzija, tagad arī šis process apsīcis un tādējādi par deviņdesmito gadu otrās puses izrādēm paliks gaužām maz liecību. Ideāli būtu, ja varētu izveidot teātra izrāžu videotēku. Tam vajadzīga nauda un aktīva ieinteresētība.

Uzskatu, ka samērā daudz ir padarīts atsevišķu aktieru daiļrades iemūžināšanai, gan ne lentēs, bet grāmatās. Aizvadīto kādu divdesmit gadu laikā radīta vesela aktieriem veltītu monogrāfiju bibliotēka. Organizatoriskajā ziņā te ļoti daudz paveikusi Ina Zaķe. Kamēr eksistēja izdevniecības “Liesma” Mākslas un teātra direkcija, katru gadu iznāca vairākas aktieriem veltītas grāmatas, to skaitā Lilijas Dzenes izcilās monogrāfijas par mūsu skatuves māksliniekiem. Pēc manis minētās redakcijas likvidēšanas arī aktieriem veltīto grāmatu izdošana apsīka, līdz tieši pēdējā laikā atkal sāk cita pēc citas iznākt grāmatas par aktieriem. Šo grāmatu izdošanas misiju uzņēmies “Preses nams” un “Likteņstāsti” .

Ļoti sāpīga ir aktieru enciklopēdijas izdošanas problēma. Tai jau vairākus gadus tika krāti raksti, pirmajam sējumam jau bija salikti raksti A un B burta šķirkļiem, bet pēc enciklopēdiju izdevniecības likvidēšanas nav zināms, kas notiks ar aktieru enciklopēdiju un gatavajiem rakstiem.

Līdz šim es uzskaitīju problēmas un darāmo darbu, taču var arī jautāt, kas to smago vezumu kustinās? Un šai vietā gribētu iemest arī kādu optimisma dzirksti: pateicoties Silvijas Radzobes entuziasmam, ir izaudzināta jauna teātra kritiķu paaudze, patlaban studijas sāk nākamā grupa. Šī gada maģistratūras absolventi uzrādīja labas zināšanas, un šie jaunie cilvēki iedveš cerību. Protams, ja par viņu darbu kāds arī samaksātu, jo patlaban jauna zinātnieka alga diemžēl nepārsniedz pensijas līmeni. Kā tādā situācijā jaunus entuziastus ilgstoši piesaistīt zinātnei?

Referāts Latvijas ZA un Rīgas Latviešu biedrības kopsēdē “Par pētījumiem Letonikā” 1997. gada 28. novembrī

Jānis Kalniņš, LZA akadēmiķis:

Kā meklēt teātri

televīzijā un radio

Vispirms daži vārdi par to, kā iespējams uzzināt, ko televīzijā un radio par teātri raida. Ik dienas man nācies konstatēt, ka to izdarīt nav nemaz tik vienkārši, kā varētu likties. Varētu domāt: kādas gan šai ziņā problēmas — ir taču televīzijas un radio programmas, kas ievietotas laikam visos kaut cik lielākos laikrakstos, paskaties tajās un veselas nedēļas garumā izvēlies, ko gribi skatīties, un raugi izkārtot savu laiku, lai tas varētu notikt.

Praktiski tomēr šādas iespējas nav, jo bezgala daudz gan televīzijā, gan radio ir tādi raidījumi, kam doti tematiski nosaukumi vai pussimboliski apzīmējumi, par kuriem jau iepriekš vajag zināt, kas tajos apmēram būs. Piemēram, katru ceturtdienu pēc pulksten deviņiem ir raidījums “Teātris”, bet, lasot programmu, nepavisam nav uzzināms, kas tajā uzstāsies un kas no teātra pasaules tajā būs dzirdams.

Tā notiek, ka tu, piemēram, nezini, ka kādā ceturtdienas rīta raidījumā “Teātris” par sevi un savu daiļradi stāstīs dramaturgs un Saeimas deputāts Pauls Putniņš un ka tai pašā raidījumā par Dailes teātra kādreizējo skatuves gleznotāju Oskaru Muižnieku un viņa darbu teātrī stāstīs viņa dzīvesbiedre Nora Vētra — Muižniece. Tāpat iepriekš programmā nebija izlasāms, ka, piemēram, raidījumā “Tik un tā” sakarā ar valsts svētkiem par teātri pirmās Latvijas brīvvalsts laikā interesanti, saturīgi runās teātra zinātniece Lilija Dzene...

Lai radioklausītāji nedzīvotu gluži kā pa tumsu, tad gan diktori, gan īpašā raidījumā Gunārs Treimanis raidījumu gaitā ik dienas ziņo, kas būs dzirdams un tad programma tiek arī komentēta nedaudz sīkāk. Radio to kopumā izdara solīdi, turpretī televīzija savus raidījumus reklamē reizēm ļoti lielā blīvumā, uzbāzīgi — pat to, kas būs skatāms pēc dažām minūtēm, un tad šķiet, ka televīzija vienkārši tērē savu raidlaiku, ka tai šo raidlaiku nav kur likt...

Kopumā rodas iespaids, ka televīzija un radio īsti neciena savu darbu, nerūpējas, lai par to klausītāji un skatītāji jau iepriekš varētu saņemt pietiekami pilnīgu informāciju. Vai šai ziņā nebūtu kaut kas grozāms uz labu? Tas būtu darāms jo īpaši tāpēc, ka īsteni — piemēram, par teātri, par skatuves māksliniekiem — vienas nedēļas robežās tiek raidīts stipri daudz un tas izpaužas ļoti dažādos veidos. Televīzijas un radio attiecīgās redakcijas meklē, kā šos raidījumus padarīt saistošākus, raidījumos ienāk teātru tagadne un pagātne, dzimtene Latvija un trimda. Par pēdējo stāstījuši ne reizi vien teātra zinātnieki Viktors Hausmanis un Lilija Dzene, klausītājus uzrunājuši gan paši trimdas mākslinieki, gan viņu tuvinieki. Ik vakara “Panorāmā” Andrejs Volmārs ar patiesi lielu uzcītību informē par teātru pirmizrādēm, par skatuves mākslinieku jubilejām, savukārt Gunārs Treimanis ne vien informē, bet īsi arī novērtē jaunās izrādes iknedēļas radioraidījumā “13. rindā, 13. krēslā”. Raidījumos ir iespējams iepazīt skatuves māksliniekus arī sabiedriski politiskajā dzīvē. Praktiski gan televīzijā, gan radio skatuves māksliniekus var sastapt ļoti dažāda rakstura raidījumos, arī humoristiskā skatījumā (piemēram, raidījumā “Horoskopi, horoskopi” Pēteri Pētersonu redzējām un dzirdējām dziedām solo un uzzinājām, ka viņam patīk spēlēt zolīti...).

Šeit nav nedz iespējams, nedz vajadzīgs izvērtēt šos raidījumus sīkāk, tas te nav iespējams. Tad varētu nosaukt virkni ļoti labus, un varētu nosaukt arī pelēkus, garlaicīgus, neizdevušos raidījumus. Gribu šai sakarā apstāties tikai pie vienas negatīvas parādības, kas, manuprāt, ir samilzusi, un proti: televīzijā gandrīz ik dienas skatuves mākslinieki skatāmi kā dažādu uzņēmumu reklamētāji. Reizēm tas notiek nedaudz maskētā veidā, bet citreiz klaji atklāti. Tādās reizēs mākslinieki kalpo kā dzīvās bildes pie reklāmas. Ir jau tā, ka reizē it kā tiek reklamēts arī pats aktieris, ir jau tā, ka aktieriem, tāpat kā daudziem no mums, ar naudu ir knapi, pat ļoti trūcīgi, bet tomēr... Piemēram, ne visai sen skatījāmies regulāru raidījumu “Mēneša labākais aktieris”, kur raidījums katrā reizē beidzās kafejnīcā, kas raidījumu sponsorēja, un savukārt tika reklamēts arī uzņēmums, kura ražotie saldumi atradās uz galda. Varbūt par to var diskutēt, bet vismaz man ir tāda sajūta, ka aktieri, šādos veikalnieciskos darījumos atkārtoti piedaloties, itin kā pamazām sadilst un kā personības kļūst pelēcīgāki, kļūst līdzīgi tauriņiem, no kuru spārniem notraukta sarma, kas liek mums par šiem radījumiem priecāties. Priecāties par viņu vienreizējo gluži dvēselisko pievilcību. Man šķiet, ka pat izcili skatuves mākslinieki, apbružājušies pusmākslas vai nemākslas pasākumos, arī ir uz skatuves, tātad izrādās, atnes sev līdzi kaut ko no šāda nodeldējuma, ir zaudējuši daudz no savas personības, savas skatuviskās pievilcības, šarma. Jo ir tērēts mākslas svētums, ētiskā prasījuma lielums, pat tīrība.

Tas gan nenozīmē, ka pie vainas ir tikai televīzija, vēl vairāk varbūt vainojama prese, kas organizē krustu šķērsu intervijas, dažādas “izteikšanās”, pie tam atkal un atkal. Dzejniekam Arvīdam Skalbem ir tāda pirms gadiem piecpadsmit — divdesmit rakstīta prātula: “Nodzīvojies tik tālu, ka var runāt katrā sapulcē.” Mūsdienās tādā ievirzē “tiek trenēti” dažādi sabiedrībā pazīstami cilvēki, arī skatuves mākslinieki.

Vai, klausoties radio un skatoties televīziju, rodas kaut cik skaidrs priekšstats par atsevišķo teātru māksliniecisko savdabību, par tā snieguma ievirzi, repertuāra politiku?

No televīzijas raidījumiem, manuprāt, iegūstam vienīgi skaidru priekšstatu, kas notiek Nacionālajā operā. Parasti tie ir īsāki vai garāki raidījumi, kas sniedz kvalitatīvu informāciju ar diezgan izvērstu ieskatu par uzvedumu. Bez šaubām, salīdzinot ar dramatiskajiem teātriem, par Nacionālo operu televīzijā radīt priekšstatu daudz vieglāk. Nacionālajā operā pirmizrāžu nav daudz un lielum lielā daļa no tām pastāvīgajiem operas apmeklētājiem nav nekāds jaunums ne mūzikas ziņā, ne sižetiskajos risinājumos. Pie tam, ar jauno uzvedumu iepazīstinot, ir iespējams bez informācijas, bez vērtējuma dot ilustratīvo materiālu, kas rada skatītājā vai klausītājā māksliniecisko pārdzīvojumu: var pārraidīt kādu jaunā iestudējuma āriju vai kori, ko uztveram kā mākslas vērtību. Par dramatisko teātru jaunuzvedumiem informējot, šādas iespējas nav. Parādot televīzijā kādu epizodi no jaunuzveduma dramatiskajā teātrī, skatītājs praktiski nekādu emocionālo lādiņu nesaņem.

Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc, skatoties teātru jaunuzvedumu informācijas nerodas reljefāks priekšstats nedz par jauno izrādi, nedz teātra darba ievirzi kopumā.

Izņēmums dažā ziņā ir Nacionālais teātris, kas deklarējis (un šo deklarāciju realizē), ka pievērsīsies tam labākajam, kas teātrī radīts tā pastāvēšanas gados un sakņojas latviešu klasiskajā literatūrā — dramaturģijā un tautā populāros prozas darbus. Tāpēc Nacionālajā teātrī joprojām tiek saglabātas “Skroderdienas Silmačos”, tāpēc šis teātris no jauna atgriezies pie “Zaļās zemes”, “Cepļa”, “Zvejnieka dēla”, “Barona Bunduļa” — pie latviešu tautas dzīves nosacīti panorāmiska skatījuma.

Teātris, kam nav repertuārā savas tautas dramaturģija, ir akls teātris, tas pirmām kārtām vajadzīgs sev pašam un ne savai tautai.

Būtībā vienīgi Gunārs Treimanis ne vien informē par jaunuzvedumiem, bet arī vērtē tos un bieži vien viņa vērtējumi pārsniedz vienas izrādes robežas.Gunārs Treimanis uzskata, ka mūsu teātru izrādēs trūkst aktiera dvēseles, ka latviešu skatītājiem ir sveša modē nākusī tendence “gudri” intelektuāli spriedelēt.

Vai nevajadzētu kaut reizi mēnesī televīzijā plašākā kontekstā runāt par atsevišķu teātru darbu un raudzīt iezīmēt, kurp virzās mūsu teātra dzīve kopumā? Šādu pārraidi — vismaz vienas sezonas robežās — varētu vadīt kāds teātra kritiķis vai teātra zinātnieks, piedaloties vēl diviem vai trim pārrunu dalībniekiem.

Latviešu teātris ir audzis un veidojies ciešā vienotībā ar latviešu tautas pašapziņas mošanos un nostiprināšanos. Teātris, tāpat kā Dziesmu svētki, ir vienojis, konsolidējis tautu vācu un krievu okupācijas gados veselu pusgadsimtu. Varbūt maldos, bet patlaban teātris stāv it kā savrup no tautas likteņgaitas, tas it kā noņemas vairāk pats ar sevi, eksistē pats par sevi, ciešāk nesaaudzis ar laikmeta dramatismu. Vai tik neliela tauta kā latviešu tauta ir tiesīga to atļauties? Joprojām taču reāli pastāv latviešu tautas iznīcināšanas briesmas.

Referāts Latvijas ZA un Rīgas Latviešu biedrības kopsēdē “Par pētījumiem Letonikā” 1997. gada 28. novembrī

Lilija Dzene, LZA Goda locekle:

Kas daråms kritiķiem

Kritiķis neraksta recenziju domādams par to, ka viņa vērtējums kļūs par liecību teātra vēsturē. Dažreiz — par vienīgo. Bet ikviens, kam nācies darboties teātra vēstures jomā, ir izmantojis recenziju citātus kā savu atziņu drošākos balstus un pierādījumus. Agrāk nereti bija arī tā, ka recenzijas autors atsaucē zaudēja savu vārdu un tika vispārināts kā “kritika”, kas izteikusi anonīmu spriedumu par izrādi: “Kritika atzina par lielu sasniegumu”, “kritika atzīmēja izteiksmes līdzekļu atkārtošanos” un tml. Taču tieši teātra kritiķis, recenzents ir tas, kurš viscītīgāk piegādā ķieģeļus teātra vēstures celtnei, un tāpēc ļoti žēl, ka nav realizējusies ZA iecere radīt pētījumu — pārskatu par latviešu teātra kritikas attīstības gaitu. Jauno kritiķu maiņa, kas pašlaik tik kuplā skaitā piesaka sevi šajā visnotaļ nepateicīgajā darbības laukā, tur ieraudzītu gan ievērojamas personības ar dziļu profesionālu izpratni un izkoptu stilu, gan diskusiju paraugus, gan arī pietiekami biedinošus primitīvu uzskatu piemērus.

Luize Skujeniece, Artūrs Bērziņš, Roberts Kroders, Paula Jēger–Freimane, Jānis Grīns, kritiķis un teorētiķis Kārlis Strauts — tās bija autoritātes savam laikam, un viņu ikdienišķais recenzenta darbs periodikā ir pamats latviešu teātra vēsturei. Diemžēl Kārļa Kundziņa vēsturē (līdz 1940. gadam) šis devums nav pilnībā izmantots, jo daudzi kritiķi atradās emigrācijā vai bija krituši nežēlastībā.

Kā īpaša parādība jāmin latviešu rakstnieku plašā un aktīvā darbošanās teātra kritikas jomā — Blaumanis, Brigadere, Upīts, Akuraters, Virza, Veselis, Grots un, protams, Sudrabkalns. Tas ir vērienīgs ienesums, jo rakstnieki ar savu tēlaino valodu, asprātību, zināmu neatkarību padarīja recenziju par pievilcīgu lasāmvielu, par īpašu literatūras žanru, asredzīgu, bet atbrīvotu no profesionālai kritikai neizbēgamās specifikas. Rakstniecības tuvība skatuves mākslai, arī operai nodrošina ko vairāk nekā intereses izpausmi, jo stiprina kultūras procesa vienotību, kritēriju kopsaucējus.

Šo jau tradicionālo saistību rakstnieku un profesionālo teātra kritiķu, teātra mākslinieku vidū mūsu kultūra pazaudēja padomju varas apstākļos, četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, kad lugas un izrādes sāka vērtēt tikai pēc tematikas un tā, cik tā politiski atbilstoša vadošajām dogmām un vietējības sociālajai konjunktūrai. Tiesa, teātra recenzijas rakstīja arī Aleksandrs Čaks, bet labāk viņš to nebūtu darījis, jo tajos vulgārsociālajos “pareizajos” teikumos runā tikai tas Čaks, kurš rakstīja “Patriotu” un “Cēlās zvaigznes” dzejoļus.

Septiņdesmitajos gados it kā no tā laika, no citas pasaules kritikā iesaistījās Arvīds Grigulis, un te nu bija jūtams, kā izmainījies teātris un tā vērtēšanas kritēriji. Trīsdesmitajos gados atradīsim īsrecenzijas, kur pēc lugas satura konspektīva izklāsta beigās uzskaitīti arī aktieri, kas iestudējumā piedalījušies, pat bez viņu tēlotajām lomām. Bez jebkāda vērtējuma. Pēckara laika recenzijas gan ir plašākas, taču rakstītāji akcentē tikai izrādes sociālo nozīmību un atkal — nevērība pret aktiera veikumu, nemaz jau nerunājot par viņa individualitātes attīstību no lomas uz lomu. Tāpēc tik skopas un bālas ir liecības par mūsu toreiz un tagad ievērojamo aktieru sniegumu 40. un 50. gadu izrādēs. Daudz un regulāri “Cīņā” rakstīja redaktors Kārlis Ozoliņš, kurš mīlēja teātri, tāpat ar teātri apsēsts bija žurnālists un valodnieks Hermanis Bendiks, bet populārs kļuva viņa teiciens: “Man patīk rakstīt par izrādēm, tikai es nezinu, kur likt visus tos velna aktierus.” Te nu man jāpiebilst, ka joprojām recenzijās (īpaši redakciju strikti ierobežotajos apjomos) jautājums par “velna aktieri” ir aktuāls un laikam nekad netiks atrisināts.

Krietnu laika posmu par vadošu kritiķi kļuva Jānis Kalniņš, kura recenzijas citu starpā izcēlās ar uzmanību pret režijas darbu un interpretācijas jautājumiem.

Izrādes mākslinieciskā koptēla redzējums un dzīvākas zīmes par aktiera darbu sāka ieplaiksnīties, kad “Padomju Jaunatnē” sāka rakstīt Līvija Pečaka (Akuratere), Oļģerts Dunkers, Oļģerts Kroders, arī — Pēteris Pētersons kā J.Runcis. Viņi bija profesionāļi, taču obligāti pieprasītais un tendenciozi nogradētais sabiedriski politiskais vērtējums klājās pāri kā migla un iesūcās arī šo rakstītāju domāšanā un stilā. Arī mani pirmie mēģinājumi kritikā attiecas uz šo laiku un “laika spaidu”.

Tātad atgādinu: teātris un rakstniecība sākotnēji tik dzīvo kopības saikni zaudēja. Un daudz, daudz agrāk nekā pašreiz, kad rakstnieka teātra mīlestību stipri iespaido viņa materiālie apstākļi. Tas sākās jau tad, kad šīs problēmas vēl nebija tik aktuālas. Tāpēc Zigmunda Skujiņa skatījumi (un pirms tam Alberta Bela amizantās ekvilibristiskās piezīmes) tagad rādās kā baltie zvirbuļi. Tomēr sabiedrība tos uztver un lasa, un gaida ar lielu interesi, ne tikai kā pazīstama rakstnieka vērtējumu, bet arī kā vēsti no citas, ne teātra sfēras, kas apņem samērā šauro un noslēgto teātra kritiķu apli. Svarīgi ir arī tas, ka Skujiņa skatījumi parādās regulāri, kādu priekšrocību pagaidām nav nevienam kritiķim. Skujiņa skices katrā ziņā noderēs teātra vēsturei, ja vispār pieļaujam tik utopisku iedomu, ka tāda pašreizējā viendienīšu Latvijā varētu tapt.

60. un 70. gadi ir manas paaudzes kritiķu un arī mans aktīvākais darbības laiks, un par to, cik mūsu rakstītās recenzijas ir noderējušas teātra vēsturei, var spriest pēc to izmantojuma gan “Latviešu padomju teātra vēstures” sējumos, gan apcerēs par 70. un 80. gadu teātri, kas tapušas Silvijas Radzobes vadībā un līdzautorībā un kuras rakstījušas Guna Zeltiņa un Edīte Tišheizere. Jāteic, ka izmantots nav maz. Taču es negribētu kavēties pie šī posma, jo tad man nāktos saistīt jūsu uzmanību ar krietnu paškritikas klājienu un zināmu taisnošanos arī tāpēc, ka pastāvēja tik daudzas obligātas prasības un ierobežojumi, ka sava absurduma un kategoriskuma dēļ tie mums pašiem jau šķiet neticami un komiski, kur nu vēl jaunajai, brīvdomīgajai paaudzei. Taču šis laiks ir svētīgs tajā ziņā, ka teātros notiek interesanti procesi, jaunu izteiksmes līdzekļu atklājumi un ir tik plašas publicēšanās iespējas profesionālos mākslas izdevumos “Literatūra un Māksla”, “Māksla”, “Teātra Vēstnesis”, “Teātra Almanahs”, “Padomju Jaunatnes” pielikumi. Teātra grāmatu “bums”.

Bet par visu ir jāmaksā. Acīmredzot. Taču labi, ka šajā posmā kritikā ienāca un nostiprināja autoritāti Silvija Radzobe, Guna Zeltiņa, arī Normunds Naumanis. Žēl, ka no kritikas atgājusi viedā Edīte Tišheizere un pilnīgi pazudis Māris Ronis.

Kritiķim nelon nodarboties ar prognozēm par kādas lugas vai izrādes labu vai sliktu likteni. Kā lielākā brīdinājuma zīme te vienmēr stāvēs Jāņa Asara iznīcinošais spriedums par Blaumaņa “Skroderdienām”. Tāpat tas ir mūsu laikos, kad cerību un labvēlības vadīti kritiķi pareģo kādai izrādei vai aktierim (jaunam!) lielu veiksmi vai spožu karjeru, bet tā vai nu neatnāk, vai stipri ilgi kavējas. Cik spārnota bija ticība Jurim Rijniekam kā JRT vadītājam, cik lieli avansi tika izrakstīti visiem Daugavpils teātra aktieriem, un vēl nesen spilgts piemērs, kad Normunda Naumaņa “Livonijas sapņu” vīzija nepārvērtās cik necik baudāmā īstenībā. Solīts bija tik daudz!

Taču teātra vēsturniekam jārēķinās arī ar tādu parādību kā izrāžu leģendarizēšana, pret kuru pat spēcīgi argumentēts kritiķu spriedums kļūst bezspēcīgs. Nekad neesmu varējusi šiem brīnuma pieredzētajiem uzticēties, jo laiks un gadi ir nepielūdzamākie režisori. Tāpat top leģendas par izrādēm, īpaši tajās reizēs, kad populārs skatuves darbs tiek vairākkārt iestudēts vienas paaudzes laikā. Tad balsis sasaucas vienotā korī ar refrēnu: “Es nevaru to aizmirst” vai “Man vēl stāv acu priekšā”. Un tā ir visai ietekmīga “kritiskā masa”, kas izplatās atmiņu publikācijās, piemiņas reizēs pa TV un radio, pamazām vien iekarojot savu vietu kultūras vērtību skalā. Kā pats Dievs Harijs Liepiņš varētu spēlēt Gēstu Berlingu, taču viņš jau bija nolemts nepieņēmībai no tiem skatītājiem, kuri vēl spilgti atcerējās šajā lomā Eduardu Smiļģi. Šinī gadījumā Gēsta Liepiņa biogrāfijā nekļuva par radošu sasniegumu, un to neparasti lielā vienprātībā atzina itin visi recenzenti. Visa izrāde bija ļoti vāja, taču leģenda “Gēsta Nr.2” iestīgoja tautā un it spēcīgi sakuploja pretī jaunajam iestudējumam ar Valdi Liepiņu. Neaizmirstams nu bija Harija Liepiņa brīnišķīgais mācītājs. Tā ir vēsture, ko raksta skatītāji.

Gada robežās esmu ieskatījusies plašajā periodikas klāstā, secinot, ka vairāk nekā kritiķi rakstījuši un intervijās runājuši aktieri un režisori. Te var atrast visus modeļus. No Krodera garāmslīdošajām vieglprātībām (ek, vajadzēja jau “Mīlestības neprātu” taisīt kā komēdiju, bet iestudēju kā drāmu, lai jau tantiņas paraud), līdz Džilindžera absurdiem un galējam cinismam (sakarā ar aktiera Zihmaņa izdarīto slepkavību). Arī šīs vāvuļošanas un čalošanas lasu ar interesi un priecājos, pēkšņi sastopot Alvja Hermaņa vai Māras Ķimeles nopietnās pārdomas. Visas “Unas”, “Ievas”, “Brigitas” un citi dāmu žurnāli burtiski barojas no teātrinieku intervēšanas, un man ir žēl, ka šis “brīvais stiliņš” iespraucas arī kritikā, tik respektējamā laikrakstā kā “Diena”, kur teātrim atvēlēto laukumu visbiežāk piepilda Normunds Naumanis, viens no visprofesionālākajiem teātra kritiķiem. “Muļķiki”, “viģiki”, angļu iespraudeņi! Man šķiet, ka “Diena” sarunājas ar inteliģentu lasītāju un saprotamā latviešu valodā.

Joprojām domāju, ka kritika ir atbildīga un prestiža profesija, kurā nav vietas izsmieklam vai ņirgām, pret ko paši kritiķi kļūst sevišķi jūtīgi, ja kaut ko tādu atļaujas pret viņiem.

Tas, ko saucam par aktuālo kritiku, parādās laikrakstos “Diena”, “LMM”, Skujiņa skatījumos (kā jau teicu — visregulārāk), “Fokusā”, cerams, arī “Jaunajā Avīzē”. Žēl, ka no teātra apskatiem atteicies “Karogs”. Bet daudzas izrādes paliek nerecenzētas, vai arī parādās tikai viens vienīgs vērtējums. Protams, subjektīvs. Jo prasības pēc kaut kāda izskaitļota objektīvisma ir vecas kā pasaule un nepiepildāmas. Tomēr nav normāli, ja presē paliek tikai viens viedoklis, viens zīmogs.

Preses atvēlētās šaurās iespējas skarbi jūtamas tādēļ, ka līdzās vadošajiem kritiķiem — S.Radzobei, G.Zeltiņai, V.Čakarei, N.Naumanim un M.Ziedai — sevi pieteic jaunās maģistrantes, kurām tāpat laiks min uz papēžiem (mācās taču vēl viens kurss!), un vajag savu autoritāti nostiprināt ar sistemātiskām publikācijām.

Es neticu, ka recenzija var izmainīt vai būtiski ietekmēt izrādi. Liepājnieku Pērs Gints tāpat divas ainas nekustīgi gulšņās uz ragavām, lai cik pārliecinoši S.Radzobe būtu aprādījusi šīs situācijas bezjēdzību. Saskarsmē ar publiku izrāde attīstās pēc saviem likumiem. Ja skatītāji smiesies, tad kritiķa aizrādījums par banālu triku tik un tā dzirdīgas ausis neatradīs. Neatkarīgi no tā, ka to smējēju būs procenti 20, bet sliktas gaumes aizvainotu klusētāju — pārējie 80 procenti. Teātrim mūsu recenzija: vai nu rūgts piliens, vai salda pastila, bet abi norijas ātri. Tā kā uzrakstītā vērtība — man tā šķiet — ir dialogs ar skatītāju. Izrādes turpinājums, atbalss, arī aicinājums. Pēcgarša. Jautājums. Salīdzinājums. Atskārsme. Arī dusmas: nu, kā tā var rakstīt! Daudziem tā ir arī informācija, garīga līdzi dzīvošana. Un, otrkārt, tā pati vēsturiskā nozīme, par ko rakstot nedomājam nemaz.

Lasot vecās recenzijas, vislielākā vēlēšanās ir starp skopajām rindām to izrādi vai tēlu ieraudzīt. Un interesanti ir tas, ka vairāk vai mazāk ieraugāmas ir tieši nokritizētās, par neizdevušamies atzītās izrādes vai vājās lugas. Tad parādās krāsas, detaļas, mizanscēnu uzzīmējumi, reizēm ironiski, kurpretī recenzenta sirdij tīkamie iestudējumi bieži paliek apliecinošos vārdos un komplimentos. Es runāju par agrākiem laikiem, taču arī šodien tādus piemērus atradīsim. S.Radzobei daudz iebildumu pret liepājnieku “Pēru Gintu”, bet viņas recenzija šo izrādi lieliski fiksējusi. Ar to atšķirību, ka man par uzvedumu ir daudz labākas domas. Bet — vizuālais novilkums der arī man. Kā fotogrāfija no melna negatīva.

Tagad teātra vēsturnieku rīcībā ir fotogrāfijas, videoieraksti, lai gan arī tur lielas vērtības neuzmanības vai mirkļa konjunktūras dēļ ir aizlaistas vējā. (P.Pētersona iestudējumi.)

Vismazāk teātra vēstures restaurācijā un bijušo sasniegumu popularizēšanā var palīdzēt izrāžu vai aktieru priekšnesumu vecie radioieraksti, kuriem pašiem par sevi ir milzīga kultūras vērtība. Bet reizēm tie pat noārda priekšstatu, ko izdevies uzburt ar laikabiedru stāstiem, recenzijām par kādreiz slaveniem aktieriem, kurus jaunākās paaudzes nav redzējušas. Teātra vēsturnieks vai tāds stāstnieks kā Kārlis Pamše var uzburt brīnišķīgu priekšstatu par pirmo Spīdolu, izcilo personību Liliju Ēriku, bet balss ieraksts to nekādi neapstiprinās, ja to neklausīsies cilvēks, kurš aiz šīs balss redzēs cildenas aktrises tēlu. To pašu var teikt par Nacionālā teātra premjeru, šī teātra vēstures veidotāju Žani Katlapu, atsaucot atmiņā viņa Oskaru, Edgaru, Jāzepu, bet viņa balss, runas maniere radioierakstos zīmē pavisam citu portretu. Par uzdrošināšanos to pateikt saņēmu bargu nosodījumu no tagadējiem Nacionālā teātra korifejiem un droši vien saņemšu vēl. Turpretī — Jāņa Oša radiobalss tiektin tiecas organiski saliedēties ar viņa lomu portretiem un tiem cildinošajiem vārdiem, kādi šim reālistiskajam meistaram veltīti.

Tātad — lai ciktāl attīstītos tehniskās iespējas, mākslas brīnums nav pilnībā notverams, bet tā mirkļa liecinieks būs peltais un lādētais teātra kritiķis. Un viņa rakstītās liecības vienmēr paliks kā pirmā palīdzība teātra vēstures pētniekiem.

Referāts Latvijas ZA un Rīgas Latviešu biedrības kopsēdē “Par pētījumiem Letonikā” 1997. gada 28. novembrī