Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru prezidenta Andra Šķēles atbildes. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.04.1996., Nr. 74/75 (559/560) https://www.vestnesis.lv/ta/id/52413

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidents Andris Šķēle: "Ir sācies darīšanas laiks"

Vēl šajā numurā

30.04.1996., Nr. 74/75 (559/560)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RUNAS, REFERĀTI 

Ministru prezidenta Andra Šķēles atbildes

Jūs minējāt, ka laukos nepieciešami speciālisti ar ļoti plašām zināšanām. Izglītības ministrijas ierēdņi pārmet Zemkopības ministrijai, ka tās pakļautībā esošās mācību iestādēs speciālistu sagatavošana izmaksā aptuveni 1,5 reizes dārgāk. Kā Jūs uzskatāt: vai iespējams ar vienādu finansiālu ieguldījumu sagatavot dažādu nozaru speciālistus?

Šis jautājums it kā uzdots ļoti šauri, bet tas skar ļoti plašu problēmu loku. Un jāsaka - problēma ir tāda: mēs arī varam ar kaut ko lepoties, ka esam pirmā vietā Eiropā pēc skolotāju skaita uz vienu skolēnu. Vai tāpēc Latvijā ir visaugstāk izglītotie bērni? Vai tāpēc zināšanu kvalitāte mums ir pirmā Eiropā? Acīmredzot nav. Ir jautājums par racionālu no budžeta finansēto skolotāju, pedagogu apjomu uz vienu skolēnu, lai šis apjoms būtu pietiekami precīzi normēts. Līdz ar to attiecīgi varētu noteikt normatīvu un, to koriģējot ar attiecīgiem koeficientiem, noteikt gan vispārējās izglītības, gan specializētās izglītības, profesionālās izglītības izmaksas. Mums ir tādi pagasti un mazpilsētas, kurās ir pat trīs, teiksim, pedagoģiskās iestādes, un visas trīs ir noslogotas par 30%. Tās visas tiek apsildītas, šīs milzīgās telpas, šīs greznās telpas, kuras kādreiz tika celtas citiem mērķiem, citā domāšanā, citām vajadzībām. Tās tiek apsildītas par nodokļu maksātāju naudu, un tajās klīst daži bērni. Mēs sakām, ka nevaram samaksāt skolotājiem algu, bet pie tādas situācijas mēs arī nevarēsim to samaksāt. Šai reformai būs jānotiek, un, ja man tas būs ļauts, es vienmēr rūpēšos, lai tā notiktu pietiekami ātri. Racionalizācija ir vajadzīga katrā vietā, arī izglītības sistēmā. Protams, lai sagatavotu speciālistus ar plašākām zināšanām, mēs dabūsim tērēt vairāk naudas. Par to šaubu nav. Bet, ja mēs neradīsim zināmu kārtību, zināmu normēšanu un pietiekami vieglu šo savstarpējās atskaites sistēmu, mēs nekad nevarēsim paskaidrot saviem līdzcilvēkiem, kāpēc esam iztērējuši tik daudz un saņēmuši pretī tik maz.

 

Vai valdība ir domājusi un atbalstījusi nepārtikas ražošanu no lauksaimniecības izejvielām? Es domāju par biodegvielu, plastmasām, biopreparātiem un citiem. Runa ir, piemēram, par biodīzeli no rapša sēklām, par bioekstraktu no graudiem. Arī šeit būtu nepieciešama labvēlīga nodokļu politika un valsts subsīdijas. (Jautā akadēmiķis M.Beķeris.)

Protams, zinātnes progress nešaubīgi piedāvās un jau šobrīd piedāvā tehnoloģijas vai vismaz zinātnieki piedāvā savus priekšlikumus, savas zinātniskās izstrādes, kurām jātop reālās, tautsaimniecībā iedzīvināmās tehnoloģijās. Jautājums gan, man šķiet, vēl pasaulē ir visai filozofisks. Mēs redzam, ka šobrīd, protams, pamatoti Eiropa satraucas, Anglija satraucas par govju trakumsērgu un iespējām pēc tam saslimt cilvēkiem. Un tanī pašā laikā Eiropas Savienības ietvaros tiek atļauts šogad oficiāli tirgot ģenētiski izmainītus pārtikas produktus, piemēram, tomātus. Un vai kāds no zinātniekiem ir izvērtējis šīs ģenētiskās izmaiņas pārtikas produktos? Tās ir nodrošinājušas pavisam augstu ražības līmeni no viena kvadrātmetra, ilgāku saglabāšanas laiku: šie tomāti piecreiz ilgāk nepūst. Viss kārtībā, it kā, bet faktiski — vai ir izvērtēts šis risks un vai tas ir tas, kas pasaulei galu galā būs vajadzīgs. Protams, tā ir cita lieta par biodegvielu un šīm te tehnoloģijām, kas saistās ar mūsu dabīgo izejvielu pārstrādi. Es domāju, ka Latvijai nebūs citas izvēles. Pietiekami ātri, tāpat kā šobrīd Vācijā, aizvien pieaugošs ir īpatsvars biodegvielai, ko lieto klāt pie sintētiskām degvielām. To arī Latvija pietiekami ātri lietos. Šobrīd Latvijā ar vides ministra Emša palīdzību iegādātas daudzas ļoti labas bioloģisko atkritumu pārstrādes iekārtas, kas, utilizējot esošos atkritumus, dod enerģiju un apkārtējai videi nenodara nekādu ļaunumu. Protams, ir vajadzīga nauda, lai to visu novestu līdz mūsdienu tehnoloģijas līmenim dzīvē, bet, kā vēlreiz es saku: kam lai šobrīd noplēš vairāk nodokļu, kā lai tos vairāk iekasē, kur lai dabū šo naudu, lai varētu tieši šo lietu subsidēt. Ja pavisam niecīgās naudas ietvaros, kāda ir atvēlēta Latvijā šobrīd zinātnei, zinātnieki paši nonāks pie slēdziena, ka šis ir tas ceļš, kas Latvijai dod zināmu izrāvienu nākotnē, tad tas ir zinātniekiem jāizlemj un par to pašiem ir savā starpā jāvienojas. Es domāju, ka nebūtu piedodami, ka ierēdņi administrētu lēmuma pieņemšanu pašu zinātnieku vidū. Tas nebūtu pareizi.

 

Lūdzu paskaidrojiet, kā domāts nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus brīvajā lauksaimniecības produktu tirgū pie ļoti dažādajām cenām un naudas kursa? Vai arī turpmāk domāts, algas nepalielinot celtq kopējo izmaksājamo summu, kā tas ir pašreiz ar izreklamēto minimālo algu 38 lati?

Lai mani atvaino autors, droši vien informācija viņa rīcībā nav pietiekama vai arī ir kāds cits motīvs. Šobrīd Latvija pēc sava lauksaimnieciskā potenciāla, pēc pašizmaksas mūsu pašražotiem produktiem, manā uztverē (un man nav spējas pagaidām ekonomiski neko citu parādīt), ir konkurētspējīgākā Baltijas tirgū. Ja runā par pašražoto produkciju, mums nav ko baidīties ne igauņus, kuri ir ziemeļu kaimiņi, kuriem šī pašizmaksa tomēr ir dārgāka, un mums nav ko baidīties arī šobrīd ļoti subsidēto Lietuvas produkciju. Baidīties nav ko tāpēc, ka Lietuvas naudas sistēma un pašreizējais stāvoklis neļaus ilgāk par 3—4, maksimums 6 mēnešiem subsidēt mūsu tirgu. Vienkārši tad būs letāls iznākums Lietuvas valūtai. Lietuvas valūta ir daudz vairāk nesegta vai, pareizāk sakot, ja mūsu nauda ir pilnībā nodrošināta ar attiecīgām rezervēm, Lietuvas budžeta deficīts ir katastrofāli lielāks, un es nezinu, kā viņiem izdosies šīs problēmas atrisināt. Ceru, ka viņiem veiksies un viņi visu atrisinās. Šis ir īstais laiks, kad mums ir jāiet ar iniciatīvu, un es to darīšu arī tālāk. Mums nav ko baidīties, un, ja mēs nespēsim konkurēt tik mazā tirgū, kāds ir Baltija, kas ir tikai trīs reizes lielāks nekā pašlaik Latvijas tirgus, tad mums ir jānoraksta jebkādas ilūzijas sacensties vēlāk starptautiskajā arēnā, lielākā tirgū. Šeit nav ko baidīties, un atšķirības ļoti ātri pie brīvās tirdzniecības līguma, saskaņojot ar to dažas attiecīgās lietas un iekšējās regulācijas, tiks nokārtotas. Arī šeit man jāsaka, ka mūsu pašu triju Baltijas valstu zemkopības ministru tikšanās tika precīzi atreferēta pēc tam Eiropas Savienībā. Sakarā ar to, ka mūsu iniciatīva bija precīza, ir izvirzītas pret mums vislielākās prasības, ka mēs esam tie, kas var pārveidoties, kas var strādāt ražīgāk, tie, kas ir gatavi domāt un reāli cīnīties par konkurenci.

Par minimālajām algām. Pirmām kārtām šis jautājums skar budžeta iestādes, tāpēc ka lielākajā vairumā nebudžeta iestāžu šo minimālo algu maksā. Tad maksāja 28 latus uz papīra un pārējo maksāja konvertos, šobrīd maksā 38 un pārējo maksā konvertos. Budžeta iestādes ir tās, kas norēķinās pilnībā ar sociālo nodokli, un to šeit noslēpt nav iespējams. Būs jānomazina no valsts budžeta finansēto valsts ierēdņu skaits, nebūs kur likties, jo šāda politika no manas puses tiks piekopta arī tālāk. Mums ir jādod iestādes vadītājam tiesības. Mums jānoņem šīs gradācijas tiesības, kas neļauj samaksāt labāk strādājošam un nonivilē atšķirības starp labi strādājošu un mazāk spējīgu darbinieku. Atbilstoši šīm kategorijām viņi saņem gandrīz vienādu algu. Mums šīs barjeras ir jānoņem, un iestāžu vadītājs attiecīgā limita ietvaros, kāds viņam ir izdalīts, acīmredzot pietiekami ātri būs spiests pieregulēt arī strādājošo skaitu. Mums Latvijā, piemēra pēc, no budžeta tiek finansētas 284 dažādas kvalitātes noteikšanas laboratorijas. Latvijā ir 26 rajoni. Kad es šo skaitu uzzināju, man jautājumu vairs nebija. Mums ar to jācīnas, un es ar to cīnīšos, jo 284 kvalitātes laboratorijas, kas finansējas no budžeta, Latvijā nav vajadzīgas. Tad būs arī algas citiem budžeta iestādēs strādājošajiem.

 

Esmu saņēmis divus jautājumus arī no savas iepriekšējās darba vietas: no profesora Lāčgalvja un Matisāna. Jūsu viedoklis par vietējās lauksaimniecības mašīnbūves produkcijas veicināšanu, ja tās produkcija pašreiz ir 5—15 reizes lētāka un nodrošina ap 4500 darba vietu?

Varētu teikt tā: ja produkcija ir 5—15 reizes lētāka, tai ir pieprasījums un tā nodrošina darba vietas, es domāju, ka valstij tur vairs nekas nav jādara. Acīmredzot jautājuma zemtekstā ir kādas citas problēmas.

Ja runājam par tomēr starptautisku darba dalīšanu, un tas noteikti skar arī lauksaimniecības mašīnbūvi, es domāju — gan jau lauksaimniecības mašīnbūves speciālisti, inženieri, mehāniķi pietiekami labi šobrīd saprot, kuru mašīnu, kuru ierīci, vienkāršāku mehānismu vai sarežģītāku, mums ir jēga šeit būvēt. Ar kuru pašizmaksu un kvalitāti mēs spēsim šeit atrast tirgu, un varbūt arī kādreiz ārpus Latvijas. Droši vien, ka liela daļa mehānismu ir tāda, par kuru kopēšanu vai būvēšanu šeit uz vietas mums domāt nevajadzētu — tā būtu lieka, neracionāla līdzekļu un arī intelekta tērēšana. Kas jau ir labi atstrādāts gadu desmitiem un noklājis ar savu preču tirgu visu pasauli — diez vai mums izdosies tur kaut ko īpaši uzlabot un lētāk izdarīt. Te, protams, es domāju, būs pietiekami daudz vienkāršāku mehānismu, kas skar lauksaimniecības tehniku, kuru ir vērts ražot un kura arī acīmredzot tiks ražota. Situācija, kāda bija raksturīga mums Latvijā līdz šim, ka tika ražotas arī pietiekami sarežģītas lauksaimniecības mašīnas, no kurām tikai 1 % vai 2 % palika šeit Latvijā un pārējā gāja ļoti šauri specializētā tirgū, ir izmainījusies. Šie tirgi ir zuduši. Šo tirgu bieži vien vairs nav. Šobrīd tur, kur mēs sūtījām, ir priekšā citu valstu ražotais. Līdz ar to šīs lielās rūpnīcas, kuras ir zaudējušas tirgu un nav spējušas pārkārtoties uz citu produkciju, protams, ir bankrota situācijā. Tā ir smaga realitāte.

 

Jautājums visai neakadēmisks šai akadēmiskajai sēdei - kas ir labāks: ilgas mocības vai ātrs gals, ja runājam par neracionālu ražošanu? Jūsu runā sadzirdēju tikai stipro, veiksmīgo cildinājumu. Esam radījuši valsti, kuras laukos neveiksminieku ir ap 85%, īpaši Latgalē. Katrā sabiedrībā ir izcilie veiksminieki, normālie un neveiksminieki. Cilvēktiesību pirmais un galvenais pants runā par tiesībām uz dzīvību visiem. Lūdzu izteikties šinī sakarā.

Gribētos piekrist jautājuma vidusdaļai, ka sabiedrībā ir veiksminieki un neveiksminieki, tāpat kā biznesā. Normāla parādība biznesā ir, ka 50% ir veicies bizness un 50% tas nav veicies, un ir bijuši normāli, civilizēti šo uzņēmēju bankroti, pāriešana citos īpašumos, likvidācija un viss pārējais. Ja tas notiek civilizēti un tas ir iedibināts un notiek cilvēktiesību aizsargājošā līmenī, tad tas ir tas, kas mums jāpanāk. Valdība šobrīd ir iesniegusi pilnīgi jaunu likumprojektu par uzņēmēju maksātnespēju un bankrotu ne tikai ar attiecīgu tiesību garantiju, bet arī ar attiecīgu likuma spēku par to ļaunumu, ko nodara apzināti ļaundari, mērķtiecīgi novedot savus uzņēmumus - privātos un valsts - bankrota stāvoklī, atstājot valsts budžetam milzīgus parādus un budžetu un valdību pie šīm te milzīgajām nemaksām, bet no valsts budžeta papildinot savu labklājību.

Par reģionalitāti un - kādā veidā tas varētu būt nākotnē, kā vajadzētu būt. Nav vēl līdz šim brīdim efektīva risinājuma, ko piedāvāt par šīm problēmām un kas būtu balstīts uz zinātniski pamatotas, bet tirgus sabiedrībai atbilstošas izpratnes. Jāsaka, ka tikai Latgalē vēl ir palikuši nepieteikti zemes gabali un dažas teritorijas. Vidzeme, Kurzeme un Zemgale ir pilnīgi nosegta, pilnībā cilvēki ir sapratuši, ka, attīstoties valstij, kādreiz šie īpašumi kļūs par kapitālu. Acīmredzot šī kapitāla cena Latgalē būs zemāka, to diktē gan sliktā infrastruktūra, gan zemākais vietājais tirgus, gan vietējās aktivitātes. Esmu par to teicis un teicu arī šodien savā runā, un šobrīd turpinu uzstājīgas sarunas ar Ekonomikas ministriju un Vides un reģionālās attīstības ministriju par šīs reģionālās attīstības problēmām. Esam pārliecināti, ka vasaras laikā mums būs piedāvājums par šiem depresīvajiem rajoniem, kādā veidā tos stimulēt. Faktiski iespējas ir tikai divas — vai nu valsts no budžeta līdzekļiem, vai ar budžeta garantijām panāk augstu infrastruktūras līmeni visā reģionā. Tas nozīmē, ka tiek noasfaltēti attiecīgi ceļi, ierakti stabi un aizvilkti energotīkli, telekomunikāciju tīkli un viss, kas ir nepieciešams. Tad nāk uzņēmējs un redz, ka viņam viss ir gatavs un viņam tikai jāuzsāk savs bizness, ka valsts bāzi ir sagatavojusi. Otra lieta - ja valsts nespēj šo sagatavošanas darbu veikt, nespēj piedāvāt šo infrastruktūru, tad valstij ir jāpiedāvā kaut kādas, vienalga, priekšrocības, lai cilvēki turp dotos un riskētu ar savu biznesu. Acīmredzot uz tiešo nodokli, kāds šobrīd ir peļņas un uzņēmumu ienākumu nodoklis, no šiem depresīvajiem rajoniem nav jācer. Mūsu galvenais mērķis nav kaut ko izspiest, ja vispār tur vēl kaut ko var, un acīmredzot tas būs pirmais piedāvājums, ka to vajadzētu tādā veidā risināt. Jautājums ir tikai par to, ka mums vienmēr ir precīzi, dodot kaut kādas priekšrocības, nedaudz deformējot tirgu, jāparedz iespēja, kādā veidā tiks novērstas ļaunprātības no to cilvēku puses, kuri deformētajā tirgū mēģinās atrast pašlabumu. Jebkura priekšrocība, jebkurš uzstādījums par labu kaut kam deformē tirgu, un valstij ir jābūt spējīgai to novērst. Ja valsts to nespēj, tad nelaimes bieži vien rodas daudz lielākas.

Domāju, ka par cilvēktiesībām var arī parunāt atsevišķi, ja vēlas jautātājs. Tur es neko nevaru piebilst. Par cilvēktiesībām vakar man bija diezgan ilga saruna ar misiju, kas uzturas Latvijā, par minoritātēm. Protams, man ir grūti, bet es vienmēr kā labu argumentu varu pateikt: ja valsts no budžeta uztur krievu klasi ar vienu skolēnu vai pieciem skolēniem, kuri mācās krievu valodā, tad valsts neuztur nevienu klasi, kurā mācās viens skolēns latviešu valodā.

 

Vai ir iespējams Latvijā kaut vienā bibliotēkā nodrošināt pilnu ISO un ES standartu komplektu, kāda standartu sistēma regulēs produkcijas kvalitāti Latvijā nākotnē?

Šobrīd bibliotēkā nav, mums ir elektronizētā veidā Eiropas integrācijas birojā. Pirmām kārtām, šis darbs ir angļu valodā, tātad, ja zināšanas ir pietiekamas, tad to var dabūt elektroniskā veidā un strādāt atsevišķi mājās uz sava datora vai darbā. Šobrīd notiek darbs pie šo attiecīgo standartu un direktīvu klasifikācijas laika ziņā — kuras ir tās, ko ES mums pieprasīs kategoriski, kuras ir tās, kurām mums tiek dots termiņš un kad to varam izpildīt, un kuras ir tās, par kurām mūsu parlamentāriešiem, valdībai, ministriem būs jācīnās, lai mēs panāktu kaut kādus īpašus noteikumus. Tādas iespējas ir. Arī jaunākās divas ES valstis - Zviedrija un Somija - panāca pietiekami daudz, precīzi strādājot pie tā sauktā strukturētā dialoga, pie kura mēs esam sākuši strādāt. Mūsu ministri jau brauc uz Briseli un strādā. Ir jāsašķiro un jāpanāk tās lietas, kuras mēs ES prasīsim kā mūsu īpatnības, kā mūsu pamatotas prasības pret šo jauno lielo ģimeni. Es domāju, ka mēs šaubīties nevaram par to, ka mēs pāriesim nākotnē uz ISO standartiem. Tas neaizliedz katrai ES valstij arī nacionālus standartus, nacionālas regulācijas. Šeit šobrīd redzu problēmas vairāk ar to, ka valsts nav atradusi pietiekamu finansējumu, lai Eiropas integrācijas biroja darbs, kurš it kā jau bija dibināts labu laiku iepriekš, būtu pa īstam iekustināts. Esmu apņēmies vadīt šo Integrācijas biroja padomi. Katrā gadījumā, tas ir mežonīgs darbs, jo ir 30 000 dažādu standartu, 30 000 dažādu direktīvu. Jāsaka, ka, panākot finansējumu un uzsākot darbu ar attiecīgi atbildīgiem speciālistiem, kuri piesaistīti no institūtiem - pedagogi, tiešie praktiķi, domāju, ka darbs sācies nopietns un neslikts. Ja vēl būtu klāt finansējums, tad varētu norēķināties ar cilvēkiem par papildu patērēto laiku, kas strādā ārpus tiešajiem darba pienākumiem. Domāju, ka mēs tiksim galā.

 

Vai jaunieši, kuri tiks iesaukti dienestā, varēs izmanot savas zināšanas vai iegūt jaunas, paaugstināt kvalifikāciju, teiksim, varēs strādāt ar datoru, un vai virsdienestā palikušie karavīri izies papildu apmācības kursus? (Jautā studenti.)

Tas man liekas kā komentārs vispār par šo armijas lietu, mācību spēku, profesoru, zinātņu maģistru pašu attieksme. Daži skaitļi. Latvijā jauniesaucamo vecumā šobrīd ir 30 000 jaunekļu, Latvijas valsts armijas vajadzības ir drusku mazākas par 4000. Tā ir attiecība kaut kur 1:8 - 1:10, un mēs nevaram nokomplektēt nedaudz vairāk par 3,5 tūkstošiem. Vai nu tiešām reformas ir novārdzinājušas 30 000 līdz badam, līdz nespējai paiet, gara vājumam vai kaut kam citam, man ir grūti to, protams, prognozēt. Nelaime ir tā, ka esam pārmantojuši visu to slikto, kas bija raksturīgs padomju armijai, kur ir bijuši cilvēka necienīgi sadzīves apstākļi un bieži vien arī attieksme no virsnieku un vidējā elitārpersonu sastāva. Tas, protams, visu to ir ietekmējis, un neesam mēs atguvuši šajos 50 gados, esam pazaudējuši to, ka 30-tajos gados ar vārdu “Latvijas armijas virsnieks” lepojās, tas bija viens no viscienījamākajiem vārdiem, profesijām. Tas ir valsts uzdevums, tas ir visu mūsu, arī žurnālistu un masu mediju, uzdevums — strādāt šajā virzienā. Ja šis vārds nebūs atguvis cieņu, tad arī jaunekļi negribēs iet armijā dienēt. Situācija tiešām mainās: tās pašas mazās, nesakārtotās, vāji aprūpētās armijas rīcībā tomēr jau ir pietiekami moderna tehnika, kas prasa zināšanas ne tikai datoru lietās, bet arī augstākajā elektronikā, un, protams, tur šobrīd arī vajadzīgi cilvēki, ne tikai virsnieki, bet arī karavīri, kuri prastu ar šo tehniku apieties. Tā ka jautājums par kvalifikāciju armijā vajadzīgajā virzienā būs jārisina un tiks risināts. Acīmredzot, tiklīdz budžets spēs, jābūt iespējām pāriet uz profesionālu, algotu, mazskaitlīgu, labi organizētu armiju. Ne jau mūsu armija spēs paglābt mūs no lielā vandāļu pūļa iebrukuma, droši vien visvairāk vajadzīgs ir valsts principiāla demonstrācija, ka mums ir armija, lai nebūtu tāda mierīga pazušana atkal citu spēku rokās.

 

Kas Latvijai būtu piemērotāks: zemes pārdošana ārzemniekiem privātīpašumā vai ilgtermiņa noma, piemēram, uz 50 vai 99 gadiem?

Domāju, ka Latvijai, vispirmām kārtām, vajadzīgas izvēles tiesības. Izvēles tiesības gan pārdot zemi, gan to nomāt. Šobrīd šī situācija, kā es jau teicu agrāk vienā citā uzstāšanās reizē un šīs domas neesmu mainījis, kad neattīstās zemes un kapitāla tirgus, noved pie tā, ka latviešu cilvēki savu zemes gabalu, izmisuma dzīti, pārdod zem cenas. Vienkārši nav šīs cenas. Notiek visādas nelikumības, kuras pietiekami daudz pieļauj visi pārējie likumi. Piemēram, ap lidostu kādam pilsonim Perepjolkinam masveidā latviešu cilvēki dāvina zemi. Atradām ap 60 dāvināšanas aktu, jo dāvināt jau drīkst, bet pirkt nedrīkst. Jautājums ir tāds, ka mūsu tēvi nebaidījās līdz 40-tajiem gadiem no zemes tirgus, un bija tikai speciālas regulācijas, piemēram, pierobežas. Bija ļoti internacionālas pilsētas, piemēram, Daugavpils, un nekas slikts nenotika. Igauņiem no 1993. gada ir brīvs zemes tirgus, bet viņi pilnīgi nejūt, ka kāds tā laustos un gribētu visu Igauniju izpirkt un aizvest vai kaut ko citu izdarīt. Domāju, ka mums, vispirmām kārtām, jārada šīs izvēles tiesības. Cilvēkiem jābūt iespējai pieņemt lēmumu — pārdot vai ne. Otrkārt — sākot noteikt zemei tirgu, zemes cenu un parādoties zemes cenai, sāks strādāt arī visas pārējās regulācijas. Tāda vērtība kā, teiksim, privātīpašumā mežs, kas ir viens no labākajiem līdzekļiem resursu piesaistīšanai, lai dabūtu kredītus. Citai vajadzībai mēs šobrīd nevaram izmantot. Pasaulē parasti bioloģiskais pieaugums no augoša meža pie labi strādājošas hipotekārās sistēmas nosedz hipotekāros augļus. Zeme nepieaug vērtībā, mežs pieaug. Ja ir tirgus, ja ir cena, tad meža pieaugums atpelna ķīlas cenu. Šim tirgum neesot, mums ir tikai vienīgais veids - mēs to izcērtam nenobriedušu, neizaugušu. Man nav argumentu, un neviens mani nav spējis pārliecināt, ka kaut kas ir savādāk.

 

Kura valdības lauksaimniecības politika ir īstā - tā, ko šodien izteicāt Jūs, vai tā, ko savās publiskajās uzstāšanās sludina Jūsu biedrs un zemkopības ministrs Kaula kungs. Jautājums no Ilmāra Randera — “Lauku Avīze”.

Es palūgšu kādreiz Kaula kungu uzaicināt mani, lai es dzirdētu, ko viņš sludina, es neesmu piedalījies, nav vienkārši iznācis laika. Mums ir sadalīts darbs. Es domāju, ka valdībai ir tikai viena valdības deklarācija, par tās izpildi ir parakstījušies visi valdības ministri, kuri par deklarācijas izpildi arī rūpējas un atbildēs.

 

Jaunpils no 1922. gada ir bijis nozīmīgs lopkopības centrs, šobrīd Jaunpils turpina nodarboties ar šķirnes lopu audzēšanu. Vai Jūs uzskatāt, ka arī turpmāk Jaunpilī varētu būt valstiski svarīgs lopkopības centrs?

Neņemos atbildēt tieši par Jaunpili. Tā kā bija saspringts aprīļa mēnesis, tad nākošnedēļ ir tikšanās ar Zemkopības ministrijas vadību. Ejot cauri kārtējiem darba pienākumiem, bija zinātnieku grupai jāpabeidz noteikt, kuras ir valstī tās vajadzīgās izmēģinājumu saimniecības. To savā runā minēja arī rektors. Ja mēs nonāksim pie atziņas, ka šis pasākums nav galīgi lieks, valsts risinās šo zemes izpirkšanu tuvākā laikā zinātnes vajadzībām. Vai tā ir Jaunpils, es neņemos spriest, man ir jāskatās, ko rakstījuši savos slēdzienos speciālisti, zinātnieki, kuri bija piesaistīti šo saimniecību izvēlēšanai.

Rūta Bierande,
“LV” lauksaimniecības nozares
virsredaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!