Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lai katrā dvēselē gaisma nāk. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.12.1998., Nr. 388/399 (1449/1460) https://www.vestnesis.lv/ta/id/51696

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lai katrā dvēselē gaisma nāk (turpinājums) Karavīra mundierī, dažādās zemēs un gados (turpinājums)

Vēl šajā numurā

30.12.1998., Nr. 388/399 (1449/1460)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Lai katrā dvēselē gaisma nāk

Ināra Liepa, Latvijas Bērnu kultūras atbalsta fonda vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

B2.JPG (14263 BYTES) — Tikko aizvadīti trīs dienu Ziemassvētku koncerti Latvijas Medicīnas akadēmijas Bērnu slimnīcā, atklāta bērnu zīmējumu galerija Nepilngadīgo bērnu profilaktiskajā centrā Rīgā, Alises ielā. Kopā ar viņiem veidota gan multiplikācijas filmiņa, gan ceptas piparkūkas. Jūs te esat bijusi gan Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu, gan labā feja, kas nes gara gaismu un prieku. Tāpat arī bērnu psihoneiroloģiskajā pansionātā "Veģi" un daudzviet citur Latvijā. Taču skaists laiks!

— Šajā laikā man patiesi ir tāds darbu sastrēgums un paātrinājums, ka dažbrīd pat nesaprotu, vai vispār iespējams visu ieplānoto paveikt.Taču es nesūdzos, jo patiesībā visas idejas un projektus pati vien esmu izdomājusi un sev uzkrāvusi. Un tie domāti vienam mērķim — bērnu priekam. Tālab arī es pati esmu gandarīta un, par spīti nogurumam, laimīga. Laikam jau katram cilvēkam savs liktenis.

— Bet jūs taču esat interjera māksliniece ar Mākslas akadēmijas diplomu kabatā. Varētu iekārtot bagātus birojus un turīgu ļaužu mājokļus, dzīvot bez rūpēm... Un naudas būtu vairāk...

— Bet man allaž bijusi tuva leļļu māksla, dažādi veci ķiņķēziņi. Vienmēr esmu izjutusi šo lietiņu brīnišķīgo auru, un tā arī sāku nodarboties ar lellēm.

— Varbūt esat saglabājusi bērnības brīnišķo izjūtu pret rotaļlietām? Varbūt tā ir sava veida nostalģija?

— Nē, gluži otrādi. Man bērnībā skaistu rotaļlietu nekad nav bijis, esmu piedzīvojusi arī daudz rūgtuma. Varbūt tagad, kad zinu, kā īstenībā ir jābūt, es vēlos šo siltumu un prieku dot citiem mazuļiem, kuriem tā trūkst.

— Daudzi no mums vēl atceras pašdarināto leļļu un bērnu apģērbu salonu "Paija" Vecrīgā. Ļoti skaistu, trijos stāvos, ar izstāžu zāli. Un tad vienā jaukā dienā "Paijas" vairs nebija...

— Astoņdesmito gadu beigās mēs, pulciņš domubiedru, nodibinājām savu firmu. Ieguldījām visus uzkrājumus, arī paši strādājām dienām un naktīm un kapitāli izremontējām namu.

B1.JPG (22083 BYTES)

 

Rīgas Centra rajona pašvaldība mums stingri apgalvoja, ka šai ēkai īpašnieki nav pieteikušies, un tā mēs ar lielām cerībām un optimismu uzsākām vērienīgu darbību. Bijām izstrādājuši savu biznesa plānu un sarēķinājuši, cik ilgā laikā ieguldītais atmaksāsies. Mūsu mērķis bija "Paijā" izveidot arī savdabīgu kultūras centru — šeit ne vien bija nopērkamas oriģinālas lelles un bērnu apģērbi, bet arī notika marionešu teātra izrādes, izstādes, koncerti. "Paija" jau sāka ieņemt savu patstāvīgu vietu arī kultūras apritē. Taču tieši tobrīd Latvijā ļoti strauji sākās ārzemju rotaļlietu un bērnu apģērbu tirdzniecība, cilvēki šādas masu produkcijas lēto košumu nebija redzējuši, un mūsu darinājumi vairs nešķita pietiekami iekārojami. Tad namam kādu dienu vēl uzradās īpašniece — Bļumkinas kundze no Maskavas un, uzslavējusi par brīnišķīgo remontu, noteica "Paijai" tik augstu nomas maksu, ka mums nekas cits neatlika, kā atstāt šo vietu.

— Un par ieguldīto darbu un līdzekļiem nesaņēmāt nekādu kompensāciju...

— Protams. Tā pienāca "Paijas" gals. Toreiz bijām pilnīgi bez jebkādas pieredzes uzņēmējdarbībā un pieļāvām arī kļūdas. Tagad situācija mainījusies — ārzemju lētums apnicis, cilvēki mūs meklē, taujā pēc "Paijas" lellēm, kuru pagaidām vairs nav. Bet tā taču ir — ja cilvēks brauc ciemos, teiksim, uz Vāciju, viņš taču nevedīs uz turieni Vācijā ražotu lelli. Bet Latvijā izgatavots roku darbs ir unikāla vērtība uz gadu gadiem. Roku darbu visā pasaulē ļoti ciena, un šādi izstrādājumi nav lēti. Lelles un rotaļlietas tiek glabātas paaudžu paaudzēm, un tām ir kultūrvēsturiska vērtība. Man ļoti žēl, ka no Latvijas izvests ļoti daudz senu rotaļlietu. Lietpratēji, apmuļķojot vecus cilvēkus, par lētu naudu nopirka un aizveda ļoti vērtīgas vaska, porcelāna un mehāniskās lelles, kam kolekcionāru vidē ir augsta cena. Eiropā visur ir leļļu muzeji, kas ir ļoti labi apmeklēti. Jebkura sevi cienoša pilsēta vai ciems sava muzeja ekspozīcijā izstāda arī šādas senas rotaļlietas. Piemēram, Somijā vien ir astoņi leļļu muzeji. Pateicoties Somijas vēstniecībai Latvijā, visus tos esmu apmeklējusi. Tagad zinu, kādam ir jābūt šim muzejam, un ļoti ticu, ka reiz arī pati tādu izveidošu. Bet janvārī atkal būs kārtējā leļļu izstāde Kara muzejā, kur apmeklētājus priecēs gan lelles no kolekcijām, gan profesionālu mākslinieku veidotās. Šīm izstādēm ir ļoti liela piekrišana — tās apmeklē vidēji 12 tūkstoši cilvēku. Man ir vesela kaudze ar bērnu atsauksmēm. Kad bērniem lūdzām atbildēt uz jautājumu, ko viņi vēlētos savā pilsētā, katrs otrais rakstīja — rotaļlietu muzeju, vairāk izstāžu, vairāk izklaides iespēju.

— Patiesībā gan nevar teikt, ka "Paija" beigusi pastāvēt, jo visus šos gadus darbojusies "Paijas ideju darbnīca", kas turpinājusi leļļu salonā iesākto kultūras darbu, attīstot bērnu mākslinieciskās spējas, rīkojot bērniem mākslas izstādes, dažādus svētkus un labdarības pasākumus. Darbībai vēršoties plašumā, jūs šā gada augustā nodibinājāt Latvijas Bērnu kultūras atbalsta fondu.

— Tā dibinātāju vidū ir profesionāli radoši cilvēki — Karinē Heinrihsone, Inese un Ivars Mailīši, Silvija Silava, Arnis Miltiņš, Juris Petraškevičs, Aleksandrs Brandavs, Ausma Neretniece un citi. Valdes locekļi — Māra Muižniece, Gundega Cēbere, Irina Vinnika, Dzintra Oga un Daniels Neibergs. Mūsu godabiedri ir Katrīna Hemeleinena, Elizabete Siliņa, Imants Ziedonis, Ansis Bērziņš un Vera Singajevska. Ko vēlamies darīt? Regulāri rīkot ceļojošas izstādes bērniem, izveidot rotaļu laukumus — no projekta līdz tā īstenošanai, bērnu namos, patversmēs, slimnīcās un citviet iekārtot telpas un vidi. Rīkosim mākslas un kultūras festivālus Latvijā un ārpus tās, kā arī mākslas nometnes bērniem un jauniešiem. Plaša darbība saistīta tieši ar izglītību: semināru un praktisko nodarbību rīkošana pirmskolas un sākumskolas pedagogiem, kā arī lekcijas un konsultācijas bērnu psiholoģijā. Domājam arī par mācību līdzekļu izdošanu darbmācības, mākslas un mūzikas skolotājiem. Daudz kas no šeit minētā jau tiek konsekventi īstenots.

— Jūsu lielākā iecere un rūpe ir Bērnu kultūras centrs Aldaru ielā 10. Pagaidām tā ir pussagruvusi ēka, kurai, šķiet, pateicoties arī jūsu neatlaidībai, Valsts nekustamā īpašuma aģentūra uzlikusi pagaidu jumtu, pasargājot namu no tālākas sabrukšanas. Jā, vēl ir arī skaists projekts, kur šajā ēkā redzam gan izstāžu zāli, muzeja telpas, gan kafejnīcu...

— Tā ir lielā ideja, ar kuru esmu pārņemta un no kuras neatkāpšos. Līdz šim Rīgā nekā tāda nav bijis, un šāds nams Vecrīgā ir ārkārtīgi nepieciešams. Rīgas kultūras pasākumu afišā itin bieži redzam, ka vecākiem ar bērniem nemaz nav kur aiziet. Var uz Zvēru dārzu, sezonas laikā — uz Brīvdabas muzeju, Leļļu teātri, pa retam uz kādu izstādi. Latvijā viesojas tūristu ģimenes ar bērniem, un ko lai viņi Vecrīgā sadara? Uzbraukt Pētera baznīcas tornī, pasēdēt kādā kafejnīcā, bet pēc tam? Mūsu bērnu centrs darbotos cauru gadu, šeit pastāvīgi notiktu dažādas izstādes, teātra izrādes, kursi un semināri skolotājiem, sadarbībā ar dažādu valstu vēstniecībām mēs varētu rīkot bērnu kultūras dienas. Šo valstu bērni brauktu pie mums, bet mūsējie savukārt dotos uz ārvalstīm. Tādu darbu jau esam uzsākuši, un visciešākā sadarbība mums izveidojusies ar Somijas vēstniecību Latvijā un vēstnieku Hannu Hemeleinena kungu. (Esam viņam ļoti pateicīgi arī par atsaucību Ziemassvētku pasākumu rīkošanā Bērnu slimnīcā.)

Turklāt šis nams Aldaru ielā ir sevī glabājis kultūras auru vismaz desmit gadus. Imants Ziedonis pirmais izteica ideju šajā namā izveidot kultūras centru. Pēc tam te savu teātri vēlējās nodibināt Edgars Liepiņš. Tie laimīgie, kas piedalījās viņa vienīgajā koncertā Aldaru ielas namā, to ar patiesu baudu atceras līdz šai dienai...

Šis nams ir ārkārtīgi piemērots tādam nelielam kultūras centram, un būtu ļoti žēl, ja pēc kāda laika šeit ieraudzīsim kārtējo kazino vai restorānu. Turklāt vēlēšanos sadarboties ar mums Bērnu kultūras centra izveidē un tālākajā darbībā izteikusi ANO Bērnu fonda (UNICEF) Latvijas Republikas Nacionālā komiteja. Aldaru ielas namā atrastos arī šīs komitejas birojs un mūsu kopīgais informācijas centrs. Šī sadarbība ar komiteju, kuras izpilddirektore ir Ilze Doškina, manuprāt, izvērtīsies ļoti auglīga. Aldaru ielā būtu koordinācijas centrs, kas organizētu pasākumus Rīgā un citviet Latvijā.

— Kas nepieciešams, lai ideju par Bērnu kultūras centru Vecrīgā varētu īstenot?

— Jāatjauno šī pussagruvusī ēka, un tam nepieciešams 300 tūkstošu latu. Protams, tādas naudas mums nav. Šī ēka atrodas Valsts nekustamā īpašuma aģentūras valdījumā, un tās ģenerāldirektors Jānis Motte mums deva cerību, ka nākamgad aģentūra par saviem līdzekļiem apņemtos šos darbus veikt.

— Jā, tāda laba apņemšanās bija izteikta arī aģentūras nākotnes plānu izklāstā plašsaziņas līdzekļiem. Atliek vienīgi cerēt, ka šie labie nodomi nemainīsies...

— Arī mēs tā ceram. Taču šis Aldaru ielas nams vienkārši palīdzētu mūsu darbību izvērst plašāk un būtu daudziem par prieku. Mēs, šis domubiedru pulciņš, neatlaidīgi esam strādājuši arī mazajās un šaurajās telpās Krāmu ielas 2. nama trešajā stāvā jau pirms Bērnu kultūras atbalsta fonda nodibināšanas, kamēr vēl bija tikai "Paijas ideju darbnīca", un tikpat neatlaidīgi to turpināsim. Man nemaz nav tiesību palikt mierā un neko nedarīt, jo esmu saņēmusi lielu uzticību un atbalstu gan no Kultūrkapitāla, gan Sorosa fonda, gan vairākiem sponsoriem, kas piešķīruši naudu, lai mūsu pasākumi bērniem notiktu. Mums ļoti palīdzējusi SIA "Pakenso Baltika", firmas "Zepter" un "Oriflame", "Madas", kā arī kafejnīca "Sala", kas allaž gādājusi bērniem cienastus. Turklāt esmu šausmīgi spītīga — ja ko esmu iecerējusi, es to izdarīšu. Man ir ļoti liela ticība tam, ko esmu iecerējusi. Pagājušajā gadā ar Somijas vēstniecības atbalstu 900 bērniem no bērnunamiem sarīkojām brīnišķīgus Ziemassvētkus — ar dāvanām, koncertiem. Augustā par godu fonda dibināšanai Kongresu namā sarīkojām skaistu un plašu koncertu ar nacionālu kultūras programmu. Mazā prinča balvu saņēma organizācijas un arī atsevišķi cilvēki, kuri īpaši atbalstījuši "Paijas ideju darbnīcas" kultūras pasākumus.

Taču fonda dibināšanai bija vēl kāds, būtībā vissvarīgākais iemesls — mēs nedrīkstam vilcināties vairs ne mirkli. Gan pirms, gan pēc fonda dibināšanas mēs esam apmeklējuši daudzus Latvijas novadus, skolas, bērnunamus un ģimenes, kurās bērniem grūti klājas. Nekad mēs neesam braukuši tukšām rokām, allaž mums līdzi bijusi kāda mākslas darbu izstāde, koncertprogramma, arī dāvanas. Šajās tikšanās reizēs arī esam uzzinājuši, kāda palīdzība nepieciešama un ko tieši mēs lietas labā varētu darīt. Tas mūs rosināja sarīkot kursus un seminārus sākumskolas un ārpusklases darba pedagogiem. Varu droši teikt — tie cilvēki, kas pie mums mācījušies, ir guvuši ļoti bagātīgu zināšanu un iemaņu bagāžu visam tālākajam mūžam. Ieguvēji būs bērni, kuri savukārt apgūs iemaņas pašu rokām darināt ko vērtīgu, izpratīs šo skaistumu.

— Ļoti nozīmīgs atzars jūsu darbībā ir tieši labdarība.

— Tā ir. Taču to nedrīkst darīt "ķeksīša" vai naudas dēļ. Bērni to tūdaļ sajūt. Man šie bērnunamu, pansionātu un patversmju bērni ir ļoti mīļi. Es redzu, cik ļoti labprāt un jūtīgi viņi uzņem visu to garīgo un skaisto. Ipaši to varu teikt par bērnu patversmi Alises ielā, kur atvērām gleznu galeriju. Piebildīšu, ka šeit izstādīti nevis bērnu zīmējumi, bet profesionālu mākslinieku gleznas, jo uzskatu, ka bērniem pie viena jādod iespēja apgūt mākslas pamatus. Šīs izstādes notiks regulāri. Turklāt man bija svarīgi šos bērnus izdabūt ārā no patversmes sienām, un, pateicoties Sorosa fonda atbalstam, viņi brauks uz "Paijas ideju darbnīcu", apmeklēs mākslas pulciņu nodarbības. Ir ļoti svarīgi, lai šie bērni, kuri faktiski uzauguši uz ielas, iekļautos normālā dzīves apritē, apgūtu savstarpējo attiecību kultūras pamatus, uzzinātu, ka ir arī cita dzīve, nevis tikai tā, kas bija uz ielas vai patversmē. Šī ielas bērnu un depresīvo ģimeņu problēma ir ārkārtīgi smaga un mūsu valstī nepietiekami novērtēta. Piekrītu Bērnu fonda prezidentam Andrim Bērziņam, ka Latvijā veidojas vesela agresīvu ielas bērnu paaudze, kura, ja nekas netiks darīts, kļūs (un jau kļūst) bīstama visai sabiedrībai. Jādomā par to, ka viņiem arī būs bērni, kuri neko citu kā tikai savas apkārtējās dzīves modeli nebūs redzējuši. Esmu bijusi daudzās ģimenēs, kurās bērnu vecāki bezdarba un bezcerības dēļ kļuvuši pilnīgi apātiski un bez palīdzības no malas nekad vairs neuzsāks pilnvērtīgu dzīvi, nodrošinot tādu arī saviem bērniem. Te ir vajadzīga kāda rehabilitācijas programma depresīvajiem rajoniem, jo citādi būs ļoti slikti. Bērnu nami neko neatrisinās. Jo arī šeit lielākoties aug praktiskajai dzīvei nepiemēroti jaunieši. Kas būs, kad aiz viņiem aizvērsies bērnunamu durvis? Normālā ģimenē pret bērnu tomēr ir noteiktas prasības, viņam ir savi pienākumi, tradīcijas.

Kad es aizbraucu uz bērnunamu, pirmais, ko mazie prasa: "Ko tu man atvedi?" Es jautāju pretī: "Bet ko tu tik labu esi izdarījis, lai man tev kaut kas būtu jādāvina?" Ir jau labi, ka tagad spējam dāvināt un dot, bet bērnunamos aug paaudze, kura pieradusi tikai saņemt, un visu par velti... Arī par to mums jādomā. Izņēmums te, manuprāt, ir tikai ģimenes bērnunami, kuros bērni tomēr izjūt ģimenes attiecības un praktiskās dzīves grūtības. Līdzīgi arī ar šīm depresīvajām ģimenēm. Cik daudzās mājās pieraduši vairs neko nedarīt, nepūlēties un paļauties tikai uz palīdzību no malas... Ir vajadzīga kāda sistēma, kas to mainītu. Domāju arī, ka valstij būtu jāiegulda zināmi līdzekļi bērnu kultūras labā. Šos līdzekļus varētu piešķirt projektu konkursos, tāpat kā Kultūrkapitāla fondā, bet šādiem līdzekļiem ir jābūt.

— Kā jūs pati nopelnāt iztikai?

— Ne šajā kultūras darbā. To varu uzskatīt par savu sirdsdarbu un aicinājumu. Dažreiz atalgojums paredzēts projektos, kuriem konkursos saņemam finansējumu, bet tas ir niecīgs. Esam lepni, ka nelielas algas sev esam nopelnījuši ar maksas kursu rīkošanu. Bet iztikšanu gādāju, šujot oriģinālus tērpus dažādiem pasākumiem. Tādēļ jau arī saku, ka nekad nepazudīs tas cilvēks, kas ar savām rokām prot izgatavot ko skaistu.

— Kādas ir jūsu nākamās ieceres?

— Ir liels projekts par bērnu kultūras dienām, Bērnu slimnīcā esam nolēmuši izveidot skulptūru dārzu, turpināsim ceļojošo mākslas izstāžu organizēšanu, izglītības darbu. Nodomu ir ļoti daudz, jo bērnu kultūras laukā ļoti daudz darāmā. Mēs neesam nākuši, lai konkurētu, bet gan — lai sadarbotos šajā tik ļoti vajadzīgajā darbā.

Mudīte Luksa,

"LV" nozares redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

a

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!