Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pie zemes zaļās - ar prātu un sirdi Par Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas satversmi Cauri mūžam - ar zemi, zinātni un dziesmu Mans treju krāsu dzīvesceļš. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.12.1998., Nr. 387 https://www.vestnesis.lv/ta/id/51158

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Labklājības ministrs:

Vēl šajā numurā

29.12.1998., Nr. 387

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pie zemes zaļās — ar prātu un sirdi

Akadēmiskā sēde Latvijas Lauksaimniecības universitātē 23. decembrī ieskandināja augstskolas 60.gadadienas svinības. 1938.gada 23.decembrī Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis parakstīja likumu par Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas satversmi

8.JPG (38723 BYTES)

Jelgavas pils — Viestura piemiņas pils 1939. gadā

6.JPG (29321 BYTES)

Kārlis Ulmanis. 30. gadu foto

Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors, profesors, Dr.h.c.agr. Voldemārs Strīķis:

Šomēnes sākas mūsu augstskolas dibināšanas 60. gadskārta, jo 1938. gada 23. decembrī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis izsludināja likumu par Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, bet LLU pirmsākumi ir vēl senāki. Mūsu augstskolas saknes ir Lauksaimniecības fakultāte, kurai pērn atzīmējām 135 gadus un kura tika dibināta vienlaikus ar RTU. Veterinārmedicīnas un Mežsaimniecības fakultātēm nākamgad svinēsim 80 gadus — tikpat, cik LU. Lauksaimniecība, mežsaimniecība, veterinārmedicīna — tās ir galvenās jomas, uz kurām balstāmies arī šodien. Interesanti, ka veterinārmedicīnas speciālisti sevi atzīst par cilvēces ārstiem, jo viņi rūpējas par veselīgu pārtiku un "mazajiem brāļiem" — dzīvniekiem. Bet svarīgi, ka tagad LLU ir attīstījusies par visa lauku spektra augstskolu.

Varam pāriet pie šodienas. Bet saistībā tomēr ar Kārli Ulmani, saistībā ar 1938. un 1939. gadu, kad no LU atdalīja lauksaimniecību, mežsaimniecību, veterinārmedicīnu un dibināja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju.

Toreiz laukos dzīvoja 70 procenti Latvijas iedzīvotāju, tagad — 30 procenti. Toreiz Latvijā agronoma vārdam bija īpašs svars. Toreiz runāja — gudrākais dēls ir jāatstāj par zemnieku. Tagad jau varētu teikt citādi — gudrākais dēls jāatstāj laukos. Viņam jākļūst par pašvaldības vadītāju, par vides apsaimniekotāju, par meža resursu apsaimniekotāju un izmantotāju. Tam gudrākajam ir jāapsaimnieko mūsu lielākās dabas bagātības, protams, neaizmirstot, ka lielākā bagātība pāri visam ir cilvēks.

Man ir ļoti sāpīgi, ka, veidojot valdību, zemkopības ministra amats ir kļuvis par tādu, ko neviens negrib. Nav nevienas partijas, kas pēc šī amata tiektos. Darbojas pārpalikuma princips — sak, varbūt kāda partija "uzķersies", kad nebūs dabūjusi kārotās ministru vietas... Ar šādu domāšanu mēs Latviju neattīstīsim! Kārlis Ulmanis redzēja, ka laukus nedrīkst atstāt novārtā. Tepat Jelgavā beidzis reālskolu, kuras ēkā tagad atrodas mūsu Ekonomikas fakultāte, Ulmanis brauca mācīties uz Šveici, Ameriku, Vāciju. Studēja ne vien agronomiju, bet arī piensaimniecību, vadīja kursus, rakstīja grāmatas. Un pārvērta Latvijas lauksaimniecību par fenomenu Eiropā — Latvijā bija visstraujākie attīstības tempi. Ūdeņi, meži, zeme ir jāizmanto mūsdienīgi — ne vairs tikai kā sviesta un bekona avots. Klāt nāk attīstīta vide. Visas mūsu augstskolas reformas ir veltītas tam, lai mēs sagatavotu speciālistus attīstītas vides radīšanai. Esam izveidojuši arī lietišķo mājturību — sagatavojam viesnīcu speciālistus, lauku tūrisma saimniekus — menedžerus. Esam attīstījuši vides saimniecību. Ekonomikas fakultātē ir reģionālās attīstības novirziens. Veidojam mūsdienīgu izpratni par resursu izmantošanu. Lai mežam būtu desmitkārt lielāka atdeve, jāsagatavo nevis papīrmalka, bet celuloze. Tam ir vajadzīgi mūsu mežtehnologi. Nepieciešami arī mēbeļu ražotāji, lai koksni izmantotu ekonomiski. Mums ir arī bagātīgi ūdensresursi, turklāt daudz saldūdeņu. Norvēģi ar mums dalās to apsaimniekošanas gudrībās. Starp citu, norvēģi kļuva bagāti ar lašu audzēšanu.

Šobrīd no tiem 30 procentiem iedzīvotāju, kas dzīvo laukos, tieši ar lauksaimniecību nodarbojas 14–16 procenti. Nav ko slēpt, ka perspektīvā pietiks ar 8 procentiem, bet varbūt pat ar 5 procentiem "tīro" lauksaimnieku. (..)

Protams, saimniekošana lauku vidē patlaban ir viena no smagākajām. Bet tāpēc vēl jo vairāk mums ir nepieciešamas lauku labā strādājošas gudras, izcilas personības. Tāpēc gudrākajam dēlam, kas vispirms labi izskolojies, jāpaliek laukos.

Uzruna Latvijas Lauksaimniecības universitātes akadēmiskajā sēdē 1998.gada 23.decembrī

Latvijas Lauksaimniecības universitātes

zinātņu prorektors, profesors,

Dr.habil.sc.ing. Edvīns Bērziņš:

Mūsu augstskola arī zinātnes jomā ir ar senām tradīcijām, par mums zina, mūs pazīst. Arī mēs dodam savu daļu, lai Latvija kopumā stabili justos pasaules zinātnes sabiedrībā. Savu izdevumu "Latvijas Lauksaimniecības universitātes raksti" drīz izdosim angļu valodā. Bet jau tagad izdevumu sūtām uz vairāk nekā 30 ārvalstu bibliotēkām.

Tautsaimniecības vadīšanā ir vairāki līmeņi — viens ir zinātniskais līmenis, tajā daudz kļūdu netiek pieļauts, bet vēl ir ierēdnieciskais līmenis, reizēm pat grūti pateikt, pēc kādiem principiem tur vadās. Es pats nevaru samierināties ar to lauksaimniecības konsultāciju sistēmu, ko mums ievieš dāņi. Plānošanas, atskaišu metodikas, grāmatvedības daļa — ar to viss ir kārtībā. Bet jāņem vērā, ka normāli konsultēt var zinošu cilvēku. Pieaugušo nepārtraukta tālākizglītība tieši dziļos tehnoloģiskajos jautājumos laukos ir palikusi otrajā plānā. Konsultāciju sistēmai būtu jāstrādā uz tehnoloģiskiem procesiem, to nevar atraut no tehnoloģijas dziļas izpratnes. Tikai šīs dziļās zināšanas var kalpot progresam, perspektīvai. Bonnā saskāros ar pieredzi: lai kļūtu par zemniekmeistaru, cilvēks pusgadu pētīja desmit telītes: katru dienu svēra, mērīja utt. Lai tiešām izprastu procesus, kas nodrošina augstu produktivitāti. Lai visu darītu ar dziļu izpratni.

Zinātnē vajadzīgi ne tikai jauni cilvēki, bet arī moderna aparatūra. Piemēram, Dānijā ir jau pazīstama sistēma, kur tehnoloģiskais process vadāms tādējādi, ka, piemēram, situāciju tīrumā nofiksē ar satelītu. Un visam modernākajam jābūt arī Latvijā. Jābūt! Kārtīgā zemnieku saimniecībā ar 300 līdz 400 hektāriem!

Zinātniekus brīdinu — jums nav jābrauc uz ārzemēm apgūt tikai to, kas tur ir. Par to ir jāzina jau iepriekš.

Uzruna Latvijas Lauksaimniecības universitātes akadēmiskajā sēdē 1998.gada 23.decembrī

Latvijas Lauksaimniecības universitātes

mācību prorektors, profesors,

Dr.sc.ing. Pēteris Bušmanis:

(..) Tagad, izveidojot kaut ko jaunu, ir jāņem vērā divas lietas, jāstrādā divos virzienos — jānodrošina attiecīgās struktūras izaugsme un arī jādomā, lai lietotājs būtu spējīgs patērēt to, ko viņam dod. Piemērs ar mūsu bibliotēku — tā piedāvā tiešām lielas modernās komunikācijas iespējas, internetu ieskaitot, pat studentiem ir iespējams dabūt savu elektroniskā pasta adresi. Taču bibliotēkas tehniskā attīstība ir apsteigusi lietotāju — gan studenta, gan mācībspēka — izaugsmi. Te mums jāmaina prioritātes — no bibliotēkas attīstības jāpāriet uz lietotāja izglītošanu. Pieeja pasaules jaunākajām atziņām ir — tad nu tikai tās jāizmanto.

Atļaujos definēt — laiks no 1990. gada līdz pat šim brīdim ir radošo iespēju laiks augstskolām. Ieejot pārmaiņu procesā, sākām ar koncepciju. Bet jau 1991.gada 1.septembrī studijas organizējām pēc jaunās sistēmas. Negribētos lielīties, bet tas, kas ir paveikts, harmoniski iekļaujas Latvijas augstākās izglības sistēmā. Un vienlaikus nebūs problēmu, lai mēs iekļautos starptautiskajās prasībās.

Latvijā augstākās izglītības vispārējo līmeni noteiks valsts augstskolas. LLU misijā liekam tieši lauku izglītības līmeņa noteikšanu. Šobrīd Latvijas lauku jaunieši izglītības ziņā tomēr ir sliktākā situācijā nekā pilsētnieki. Mēs sev izvirzām uzdevumu panākt, lai pie mums mācītos arī lauku jaunieši, kam intelektuālais potenciāls nav zemāks par pilsētniekiem. Tos, kam atzīmes ir labas un augstākas, uzņemam bez iestājpārbaudījumiem, pārējiem tie jākārto. Tā arī lauku vidusskolas beidzējam dodam iespēju konkurēt ar pilsētnieku. Tie, kas paliek "zem svītras", var mācīties par maksu. Akadēmiskajiem parādniekiem arī piedāvājam kļūt par maksas studentiem. Tas pamazām nostiprina apziņu, ka izglītība ir kapitāls.

"Zirdziņš", ar kuru varētu noķert Eiropu, ir informātika un datorizācija. LLU jebkuras specializācijas studentam šī programma ir jāapgūst, turklāt bez maksas.

Pašlaik studentu un mācībspēku gadu starpība ir paliela. Bet raksturīgi, ka studentu prasības, spiediens liek arī gados vecākiem mācībspēkiem darboties un mainīties. Normāls process. Kopš pārmaiņu sākuma esam ieviesuši oficiālu studentu aptauju — viņu vērtējumus izmantojam pat pasniedzēju vēlēšanās. Tā ir lauzts profesora uzskats, ka students nav spējīgs viņu vērtēt.

Esmu par to, lai arī lauksaimniecības ministra krēslā sēstos kāds no jaunajiem — nevis tas, par kuru saka, ka viņam ir laba pieredze un prakse, bet kuram tomēr trūkst plašās pasaules dimensijas.

Uzruna Latvijas Lauksaimniecības universitātes akadēmiskajā sēdē 1998.gada 23.decembrī

7.JPG (53294 BYTES)

Jelgavas pils šoziem

9.JPG (21111 BYTES)

LLU rektors Voldemārs Strīķis

Par Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas satversmi

No divām Lauksaimniecības akadēmijas satversmes nodaļām — :

Akadēmijas raksturs un uzdevumi

1. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija ir augstākā lauksaimniecības un mežsaimniecības zinātnes un izglītības iestāde valstī. Tās uzdevumi ir: veicināt zinātnisku pētīšanu un zinātnes izplatīšanu tautā un sniegt saviem audzēkņiem augstāko izglītību lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, rūpējoties arī par viņu audzināšanu. Akadēmija atrodas Jelgavā, Viestura piemiņas pilī.

2. Akadēmijā ir divas fakultātes: 1) lauksaimniecības un 2) mežsaimniecības.

3. Akadēmija ir autonoma valsts iestāde ar visām juridiskās personas tiesībām, kas uz savas satversmes pamata patstāvīgi veido savu dzīvi un veic savus zinātniskos un pedagoģiskos, kā arī administratīvi–saimnieciskos uzdevumus.

Akadēmijas tiesības

91. (..) Akadēmijas štatā ieskaitītie mācības spēki, ierēdņi un kalpotāji bauda visas valsts darbinieku tiesības.

92. Akadēmijai ir tiesības ievēlēt par goda biedriem personas, kas ar savu darbību izcilā kārtā veicinājušas zinātni un tehniski kulturālo uzplaukumu vispār un kam ir sevišķi nopelni Latvijas lauksaimniecības un mežsaimniecības kultūras un zinātnes attīstībā un Latvijas valsts labā.

93. Goda biedru ievēlēšana notiek vienreiz gadā pirms akadēmijas gada svētkiem akadēmijas padomes sēdē 26.pantā paredzētā kārtībā, par ko svinīgi paziņo akadēmijas gada svētku aktā. Citos svinīgos gadījumos goda biedrus var ievēlēt tikai ar akadēmijas padomes vienbalsīgu lēmumu.

94. Akademijai ir tiesības dibināt zinātniskas biedrības, organizēt publiskus kursus un lekcijas, sasaukt zinātniskus kongresus un svinīgas sanāksmes, sarīkot ekspedīcijas, izdot periodiskus un citus zinātniskus rakstus un grāmatas, kā arī organizēt dažādus praktiskus tehniska, rūpnieciska vai tirdznieciska rakstura uzņēmumus un saimniecības, kas saistīti ar akadēmijas zinātnisko darbību.

95. Akadēmijas nodibinātajās zinātniskajās biedrībās bez akadēmijas mācības spēkiem par biedriem var iestāties arī citi zinātnes un kultūras darbinieki. Vairāk kā pusei no biedrību valžu locekļiem jābūt akadēmijas mācības spēkiem.

Tajā pašā dienā K.Ulmanis parakstīja arī pārejas noteikumus Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes pārveidošanai par Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju.

1. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas pagaidu rektoru uz 1 gadu ievēlē Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāte un apstiprina Ministru kabinets.

2. Līdz akadēmijas satversmes spēkā stāšanās laikam Ministru kabinets piešķir Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātei ārkārtēju budžetu akadēmijas iekārtošanai Viestura piemiņas pilī Jelgavā. (..)

5. Ar Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes darbības izbeigšanu tās mācības spēki, zinātniski pedagoģiskais papildu personāls un kalpotāji pāriet akadēmijas dienestā bez jaunām vēlēšanām, resp.iecelšanas un apstiprināšanas, pie kam paliek spēkā ar izdienu Universitātē saistītās tiesības, kā arī visas citas tiesības un priekšrocības. Par akadēmijas studentiem ieskaita visus Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes studentus. (..)

Šī akadēmiskā sēde bija īpaši svinīga. Pieminot šo svētku brīdi pagātnē, tomēr runāja tikai par šodienu un nākotni. Sēdi atklāja konventa priekšsēdis profesors Jānis Latvietis. Pēc tam bija rektora Voldemāra Strīķa, mācību prorektora Pētera Bušmaņa un zinātņu prorektora Edvīna Bērziņa uzrunas. Tās īsinātā veidā publicējam šajā lappusē.

Šajā sēdē godināja mācībspēkus un studentus. Ne velti minēja, ka tas ir kā ražens lietus. Te pasniedza Triju Zvaigžņu ordeņa 1.pakāpes goda zīmes, LLU atzinības rakstus, doktoru un goda doktoru un vēl daudzus citus apbalvojumus. Bija noslēdzies arī vērienīgs LLU mācību grāmatu konkurss. Balvas saņēma 11 cilvēki. Tagad visās fakultātēs ir vārdiskās stipendijas, kas nosauktas ievērojamu zinātnieku vārdā. Arī to paziņoja svinīgajā akadēmiskajā sēdē. Uzskaitīsim šīs stipendijas. Lauksaimniecības fakultātē — Jāņa Berga un Pauļa Lejiņa prēmija, Ekonomikas fakultātē — Jāņa Vanaga prēmija, Veterinārmedicīnas fakultātē — Ludviga Kundziņa prēmija, Lauku inženieru fakultātē — Jāņa Biķa un Artūra Tramdaha prēmija, Pārtikas tehnoloģijas fakultātē — Pētera Dolles prēmija un Meža fakultātē — Arvīda Kalniņa prēmija, Tehniskajā fakultātē — Oļģerta Ozola prēmija. Visi šie profesori bija talantīgi pedagogi un atstājuši daudzus pētījumus nākamajām paaudzēm. "LV" jau vairākos numuros publicējis rakstus par LLU. Plašākais no tiem bija 1996.gada 27.jūnijā.

Sigizmunds Timšāns, Ivars Reinis

Cauri mūžam — ar zemi, zinātni un dziesmu

Par profesoru, zinātnieku, mūziķi, sabiedrisko darbinieku Pāvilu Kreišmani – Kveldi

5.JPG (23335 BYTES) 4.JPG (61843 BYTES)

Rīgas politehniskā institūta students Pāvils Kreišmanis (attēlā pa kreisi) . Studējis institūta Lauksaimniecības nodaļā (1906–1908). Izslēgts no Rīgas poli-tehniskā institūta par piedalīšanos nelegālā studentu sapulcē. Pēc tam studijas turpinājis Maskavas lauksaimniecības institūtā Petrovsko–Razumovskojē. Rīgas Politehniskā institūta studenta apliecība (augšējā attēlā) . No 1913. līdz 1915. gadam bijis speciālo priekšmetu skolotājs Priekuļu lauksaimniecības skolā. No 1918. gada rudens līdz 1919. gada rudenim — Priekuļu lauksaimniecības skolas priekšnieks. 1919. gadā Pāvila Kreišmaņa vadībā izveidots Priekuļu lauksaimniecības institūts. No 1919. gada rudens līdz 1928. gada augustam bijis Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas direktors. Vadījis arī skolas kori

Vispusīga un apbrīnojami darbīga personība. Latviskās lauksaimniecības izglītības veidotājs Priekuļos. Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes docētājs. Arī dekāns. "Vecauces" mācību un izmēģinājumu saimniecības talantīgs vadītājs. Labestīgs cilvēks. Talantīgs pedagogs un jaunatnes audzinātājs. Pirmais Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas rektors. Mūzikas draugs. Visu mūžu dziesmas draugs, koru dziedonis un daudzu koru diriģents. Novadu dziesmu svētku virsdiriģents un rīkotājs. Latvijas dziesmu svētku dalībnieks ar saviem koriem. Arī mūzikas skolotājs.

Pāvila Kreišmaņa–Kveldes daudzveidīgā darbība ir reta parādība Latvijas izglītības un zinātnes vēsturē. To arī dažādi vērtē.

 

Priekuļi. Kopš šī gadsimta sākuma līdz tā beigām Latvijā ar lepnumu izrunā Priekuļu vārdu. Te atrodas lauksaimniecības izglītības, zinātnes un kultūras centrs.

Te XX gadsimta sākumā latviešu entuziasti, gaišākie prāti meklē ceļus pie Krievijas ierēdņiem, lai Priekuļos īstenotu savas ieceres lauksaimniecības zinību centra izveidē.

Šeit tikai minēsim, ka 1910. gada rudenī Priekuļos atver ziemas kursus. To programmu piemēro iecerētajai skolai. To arī nodibina un vēlāk pārveido par lauksaimniecības vidusskolu. Kursus vada agronoms Jānis Bickis.

Nākamajā — 1911. — gadā darbu sāk Baltijas Priekuļu mašīnu izmēģināšanas stacija. To veido un līdz 1918. gadam vada agronoms Viļums Skubiņš. Nodibina Bioentomoloģisko staciju. Darbu uzsāk Priekuļu lauksaimniecības izmēģinājumu un selekcijas stacija. Žurnāla "Latvijas Lauksaimnieks" 1925. gada 17. numurā raksta, ka Priekuļos darbojas desmit dažādas lauksaimniecības iestādes. Tās visas gadsimta sākumā ierīko un atver Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība. Tām ir arī vienojošs nosaukums — Priekuļu Lauksaimniecības institūts.

Priekuļos darbā ierodas diplomētais agronoms Pāvils Kreišmanis. Te atraisās saimnieka, skolotāja un audzinātāja talants. Ar savu darbu viņš desmit gados gūst apbrīnojamus panākumus. Var tikai apskaust vērienīgo kultūras dzīvi. Priekuļos novērtē Pāvilu Kreišmani — direktoru, skolotāju, audzinātāju, diriģentu, cilvēku. Bijušie audzēkņi ar savām atmiņām uzceļ viņam pieminekli.

 

Latvijas Universitāte. Vecauce. Pāvils Kreišmanis 1925. gada 12. aprīlī visā augstcienībā raksta LU Lauksaimniecības fakultātei: "Atsaucoties uz sludinājumu laikrakstos, pagodinos pieteikties uz vakanto docenta vietu īpatnējā augkopībā un saimniekošanas mācībā."

Sākas darbs augstskolā. Šajā laikā viņš vada arī Lauksaimniecības fakultātes Vecauces izmēģinājumu un praktisko darbu saimniecību. Kopā ar kolēģiem viņš vada arī studentu praksi. Vecauce attīstās un plaukst. Pārskatā, kas iznāk 1940. gadā, minēti sasniegumi saimniekošanā un vērienīgu docētāju un studentu zinātniskais darbs. To panācis talantīgais zinātnieks.

Apbrīnojama ir arī vērienīgā sabiedriskā dabība Latvijā un ārzemēs. Zinātnieks nešķiras no dziesmas. Turpina vadīt kori. Raksta grāmatas. Aizstāv doktora disertāciju.

Latvijas Universitātes Padome piešķir agronomijas zinātņu doktora grādu.

Rosīgs ir Pāvila Kreišmaņa darbs Latvijas Lauksaimniecības kamerā (vicepriekšsēdētājs), Latvijas Agronomu biedrībā (valdes priekšsēdētājs), daudzās Auces sabiedriskajās organizācijās.

 

Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija. Izglītības ministrs Jūlijs Auškāps 1939. gada 30. jūnija 85. rīkojumā raksta:

"Saskaņā ar Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas satversmes (Lik. kr.1938.g. 231.) spēkā stāšanos 1939. gada 1. jūlijā, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai uzsākt savu darbību ar 1939. gada 1. jūliju Jelgavā, Viestura piemiņas pilī. Par minētās akadēmijas pagaidu rektoru uz vienu gadu ar Ministru kabineta 1939. gada 9. marta lēmumu apstiprināts vecākais docents Dr. agr. Pāvils Kreišmanis, skaitot ar 1939. gada 1. jūliju."

Profesors Pāvils Kreišmanis ir pirmais Latvijas lauksaimniecības augstskolas rektors. Viņš izprot Dr. Kārļa Ulmaņa vadītās valdības centienus un mērķus, tos atbalsta un īsteno. Laikrakstā "Brīvā Zeme" 1939. gada 30. decembrī profesors raksta: "(..)

Tikai pusgadu darbojusies Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija kā patstāvīga mācību iestāde, uzsākot savas gaitas ar 1. jūliju. Tagad, aizvadot 1939. gadu un metot skatu atpakaļ uz īso nostaigāto ceļa gabalu, varam liecināt, ka akadēmija savas pastāvēšanas tiesības jau apstiprinājusi, pulcēdama savās sienās gandrīz 800 jauniešu, kas visi viņā meklējuši apmierinājumu savām dziņām pēc augstākās izglītības. Akadēmija notecējušā gada pirmā pusgadā organizējusi apmācību abās fakultātēs: lauksaimniecības un mežsaimniecības. Pie katedrām pastāv profesoru kabineti, laboratorijas, muzeji, speciālas bibliotēkas. Neatkarīgi no katedrām darbojas galvenā bibliotēka, izmēģinājumu kontroles un tīrkultūru stacija Jelgavā, Viestura piemiņas pilī, jaunā korpusā, Lauksaimniecības fakultātes izmēģinājumu un praktisko darbu saimniecība "Vecauce", pētīšanas saimniecība "Rāmava", mācību un izmēģinājumu virsmežniecība "Lielauce". Teorētiskās mācības akadēmijā grib cieši saistīt ar darbiem praktiskās saimniecībās. Lauksaimniecības fakultātē ir paredzēta obligāta prakse svešās saimniecībās pirmā un otrā gada vasarās un trešā gadā "Vecauces" izmēģinājumu saimniecībā.

Akadēmijā pirmā pusgadā noorganizēts arī studentu koris, kas darbojas jau komponista Jēkaba Mediņa vadībā. Organizēšanās stāvoklī atrodas studentu virtuves lieta. Virtuves komisija veikusi nepieciešamos priekšdarbus, lai nākamā mācību semestrī virtuve jau varētu sākt darboties.

Bez jaunu agronomu un mežkopju apmācības akadēmijai uzlikts arī otrs liels uzdevums: veicināt zinātnisku pētīšanu un zinātnes izplatīšanu tautā, kā Valsts prezidents to formulēja 18. novembra svētku vēstījumā — nodibināt arī mūsu patstāvīgo lauksaimniecības zinātni.

Lauksaimniecības kamera nodibinājusi Kārļa Ulmaņa lauksaimniecības zinātnes veicināšanas fondu pie Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas. Tas viss liecina, ka lauksaimniecības izglītība un zinātne tagad ir vispār atzītas. Gaisma ir uzvarējusi vienaldzību un tumsu. Ar paļāvību un gaišu ticību Latvijas radošiem spēkiem un valsts Vienotājam varam uzsākt Jauno gadu (..)."

Rektoram ieceru daudz. Daudz radoša darba. Taču Latvijā nav lemts to piepildīt.

Plosās Otrais pasaules karš. Divas okupācijas. Rektoru 1940. gada vasarā atbrīvo no darba. Taču atļauj strādāt akadēmijā. Vācu okupācijas vara atjauno rektoru darbā. Taču tas vairs nav darbs. Tā ir cīņa par izdzīvošanu. Nav saprašanās arī ar brīvkungu von Medemu. Tādēļ 1944. gada 1. jūlijā rektora amata ķēdi Pāvils Kvelde nodod savam ilggadējam darba biedram profesoram Maksim Eglītim.

 

1944. gads. Otrā pasaules kara fronte tuvojas Jelgavai. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija darbu pārtrauc. Nodeg Jelgavas pils. Te sadeg profesora Pāvila Kveldes bibliotēka un arhīvs. Platonē profesors pārdzīvo smagus mirkļus. Atbrīvotājas armijas karavīri ved profesoru uz nošaušanu. Tikai piedāvātais pulkstenis izglābj Pāvila Kveldes dzīvību.

1944.gada rudenī Rīgā uzsāk darbu Latvijas Lauksaimniecības akadēmija. Profesoru Pāvilu Kveldi pieņem darbā Lauksaimniecības organizācijas un plānošanas katedrā. Profesors teicami absolvē Marksisma–ļeņinisma vakara universitātes zinātnes darbinieku nodaļu. Taču rektors profesors Jānis Peive un viņa tuvākie darbinieki atbrīvo ideoloģiski nevēlamos mācībspēkus. Viņiem velta kritiskus rakstus žurnālā "Padomju Latvijas Boļševiks".

Bijušā Latvijas PSR lauksaimniecības ministra, profesora, doktora, PSRS Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas akadēmiķa Jāņa Vanaga atmiņu pierakstā atradu šādas rindas: "No Krievijas atbrauca profesors Jānis Peive. Viņš kļuva par LLA rektoru (..). J.Peive nepamatoti iznīcināja daļu no garīgā Latvijas lauksaimniecības zinātnes potenciāla (..). Profesoram Pāvilam Kveldem viņš jautājis, kā viņš vērtē Ļeņina darbu par kooperāciju. Profesors to nebija izstudējis (..). Tad rektors Peive piebildis: "Jums tad nav vietas kā profesoram akadēmijā (..)"".

Motivējot pedagoģiskās slodzes trūkumu, profesoru Pāvilu Kveldi atbrīvo no darba. Faktiski ir sācies psiholoģiskais genocīds pret agrāko profesūru.

Ar LLA rektora pavēli nr.328 1947. gada 25.oktobrī no augstskolas izslēdz arī profesora dēlu Paulu Kveldi — Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes 4.kursa studentu. Pavēlē rakstīts, ka tādiem studentiem nevar būt vietas padomju augstskolās un viņi nevar tapt par lauksaimniecības speciālistiem. Viņi nevar tapt spējīgi celt jaunu, sociālistisku lauksaimniecību. Pie tādiem studentiem pieder arī LMF 4.kursa students Pauls Kvelde, bijušā okupācijas laika akadēmijas rektora un vācu rokas puiša dēls. Šī gada vasaras brīvlaikā students "dziedājis baznīcā jauniešu iesvētīšanā ne tikai garīgas, bet arī buržujiski nacionāla satura dziesmas un vispār izsakās par buržujiski nacionālo dziesmu (tātad arī buržujiski nacionālistisko ideoloģiju) dziedāšanu un negrib popularizēt padomju dziemas. Students Pauls Kvelde naidīgi noskaņots pret padomju varu un viņam labāk patīk tautas nodevēju — leģionāru dziesmas. Tādam studentam nevar būt vietas godīgas padomju jaunatnes vidū, un tāpēc Paulu Kveldi izslēdzu no LLA studentu skaita." Tā pavēli noslēdz rektors.

Ar to vēl nepietiek. Ideoloģiskā cīņa turpinās. Nekautrīgi cenšas pazemot un nomelnot talantīgo pedagogu un zinātnieku. Lūk, rindkopa no raksta 1965. gada 9.numura laikrakstā "Plēsums": "Latvijas Lauksaimniecības akadēmija pirms 25 gadiem":

"Jaunās dzīves vēsmas drīz aiztrauca arī akadēmijas reakcionārās virsotnes, kuras bija nostiprinājušās līdz ar ulmaniski fašistisko režīmu. Kāda tad bija tā atmosfēra, kas valdīja akadēmijā pirms padomju iekārtas nodibināšanas?

Jau 1939.gada sākumā par topošās akadēmijas rektoru ievēlēja doc. P.Kreišmani (vēlākais uzvārds Kvelde), Auces aizsargu pulka komandieri. Šo bijušo Vecauces saimniecības bezdarbīgo vadītāju dažos mēnešos pataisīja par doktoru un piešķīra viņam profesūru saimniekošanas katedrā. Jaunais rektors kultivēja reakcionārismu un uzskatīja, ka akadēmijai par agronomiem jāgatavo tikai saimniekdēli. Reakcijas balsts akadēmijā bija korporeļu organizācijas, kuru locekļi kļuva aizvien nekaunīgāki un pat atklāti izteica savu sašutumu par progresīvajiem mācību spēkiem. Akadēmijā nemaz nebija pazīstami PSRS lauksaimniecības zinātnes sasniegumi. Ulmaņa valdība, vadoties no "patriotiskās" devīzes: "Pašu zemei — pašu arājs", kā atzinību P.Kveldem piešķīra lielas lauku mājas Platones pagastā (vācu izceļotāju īpašumu), kaut arī viņam Vidzemē jau bija viena saimniecība. Ap rektoru grupējās citi akadēmijas reakcionārie spēki: mežsaimniecības fakultātes dekāns prof. R.Markuss, kurš atklāti nīda darba studentus un bija viens no vadošajiem "vīriem" visreakcionārākajā studentu biedrībā "Šalkone", kas izpildīja arī politpārvaldes uzdevumus studentu izspiegošanā; otrs šīs fakultātes "dižvīrs", jaunradītais profesors A.Teikmanis savās lekcijās līdz apnikumam dziedāja slavas dziesmas "vadoņiem" un noniecināja PSRS zinātnes sasniegumus. Nav jābrīnās, ka, nodibinoties padomju varai, Komunistiskās partijas laikrakstā "Cīņa" parādījās prasības izvēdināt akadēmijas reakcionāro garu."

Stiprās gribas cilvēku atturībnieku uzbrukumi nesalauž. Pāvils Kvelde tulko grāmatas, daudz lasa, raksta nākotnei mācību grāmatas grāmatvedībā un saimniekošanas mācībā, iesāk apceri par Latvijas lauksaimniecības vēsturi. Top arī esejas, dzejoļi. Daudzas ieceres palikušas uz atsevišķām lapiņām. Profesors dzied korī. Pats diriģē Ķemeru baznīcas kori.

Pāvils Kreišmanis bija nesmēķētājs un atturībnieks. Ādolfs Šilde grāmatā "Ardievas Rīgai" atceras: "Rīkojām priekšlasījumus un disputus, atturības dienas Latvijas Universitātē, izbraukumus, izstādes un draudzības vakarus. Atzinība atturībnieku darbam bija tik liela, ka dažos mūsu sarīkojumos ieradās rektors prof. A.Tentelis, bet visbiežāk prof. K.Kundziņš, prof. E.Paukuls, prof. K.Barons, prof. A.Kalniņš, prof. P.Kreišmanis (..). "Šīm P.Kreišmaņa – Kveldes īpašībām viņa darbā bija īpaša nozīme.

Latvijas Universitātes 75 gadu jubilejas svinību ietvaros Universitātes Mazajā aulā atklāja piemiņas plāksni Konstantīnam Čakstem (1901—1945). Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēlam liktenis bija lēmis būt ne tikai LU civiltiesību profesoram, bet arī Latvijas Centrālās padomes vadītājam 1943. un 1944. gadā (..). Arī Štuthofas koncentrācijas nometnes gūsteknim. Pirms mēneša saņēmām vēstuli no F.Dangas kunga (ASV), kurā viņš vēsta jaunu ziņu: "Šķiet, ne katram būs zināms, ka vācu okupācijas laikā profesors P.Kvelde, kurš atkal darbojās kā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas rektors, bija viens no tiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes sastādīto memorandu iesniegšanai vācu iestādēm, pieprasot Latvijas neatkarību, un ka viņa vadītajā akadēmijā notikusi memoranda tehniskā sagatavošana. Ar to profesors P.Kvelde bija uzņēmies lielu risku. Viņš parādīja savu patriotismu un bezbailību (..)."

Dr. Sigizmunds Timšāns

11.JPG (27045 BYTES)

Pāvils Kreišmanis 1914. gada 3. augustā Priekuļos

12.JPG (44829 BYTES)

Pāvils Kreišmanis dzimis bijušā Valmieras apriņķa Vilzēnu pagasta Ķirķu mājās kā astotais bērns ģimenē. Mācījies Vilzēnu pagasta skolā, Matīšu draudzes skolā un E.Liepiņa privātskolā Valmierā. Grupas fotogrāfija Valmierā. Pāvils Kreišmanis — otrajā rindā trešais no labās. Pirmpublikācija. Attēlā redzamie jaunieši nav apzināti

Mans treju krāsu dzīvesceļš

13.JPG (56786 BYTES)

Profesors Pāvils Kreišmanis savā kabinetā Vecauces pilī 1936. gada vasarā. Dēla Andreja Kreišmaņa grafika (ogle). Oriģināls 30 × 40 cm

Guļot man laika bij daudz domāt un pārdomāt visu, kas bijis un piedzīvots. Un, kad es tā pārskatu savu dzīvi, tad nāku pie atziņas, ka ir strādāti dažādi darbi. No tā secinu, ka, ja gribētu izteikt savu dzīvi vispārējos vilcienos, tad varētu sacīt par dzīves pavedienu, ka tas nav bijis vienkrāsains pavediens pelēkā vai baltā krāsā, bet sastāv no vairāku krāsu pavedieniem. Rainis savā "Senatnē" dzied par saulīti drīz zilu, drīz zaļu, drīz sarkanu. Pārnesot to citā plāksnē, man gribētos teikt, ka arī manā līdzšinējā dzīvē ir saskatāmi šādi treju krāsu pavedieni.

Zaļais pavediens. Ilgus gadus esmu dzīvojis un strādājis uz laukiem. Tūliņ pēc augstskolas beigšanas sāku strādāt par agronomu izmēģinājumu rīkošanā un no 1913. gada rudens par Priekuļu lauksaimniecības skolas skolotāju, vēlāk arī par tās direktoru. Tas darbs bij cieši saistīts ar zaļo dabu. No 1928. gada rudens pārgāju darbā uz LU Lauksaimniecības fakultātes izmēģinājumu saimniecību Vecaucē par saimniecības un studentu praktisko darbu vadītāju. Kad Lauksaimniecības fakultāti pārorganizēja par Lauksaimniecības akadēmiju, es turpināju strādāt Vecaucē, vēlāk Jelgavā un pēc Jelgavas pils sagraušanas — Rīgā. Pavisam Lauksaimniecības akadēmijas darbā nostrādāju no 1928. līdz 1947. gadam ar mazu pārtraukumu. Pēc tam noorganizēju izmēģinājumu saimniecību Platonē un biju par tās vadītāju trīs gadus. Pa starpām bij jāvada arī sava personīgā saimniecība. Kopsummā varu teikt, ka ar lauksaimniecību esmu nodarbojies lielāko daļu sava līdzšinējā mūža. Esmu audzējis dažādus augus — gan kviešus, kartupeļus, cukurbietes, gan zaļaugus, būdams visciešākā sakarā ar dzīvo zaļo dabu. Un tamdēļ varu skaitīt, ka tas ir zaļais pavediens manā dzīvē.

Zilais pavediens. Vadot izmēģinājumu un studentu praktisko darbu saimniecību Vecaucē, nācās lasīt lekcijas, iztirzāt dažādus jautājumus, iedziļināties grāmatās, pieskarties un iztirzāt jautājumus, dažreiz arī pašam nācās sarakstīt tehniskus rakstus un grāmatas. Šajā plāksnē strādājot, izdevās sarakstīt deviņas grāmatas, galvenā kārtā mācības grāmatas par lauksaimniecības dažādiem jautājumiem. Devīto gan priekš sevis, un tai vēl trūkst pāris nodaļu. Nācās izstrādāt zinātnisko darbu un iegūt augstāko zinātnisko grādu. Izdevās pārtulkot trīs grāmatas (vienu lielu un divas mazākas) no krievu valodas latviešu valodā, vienu kandidātu darbu un vairākus sīkākus speciālus rakstus no latviešu valodas uz krievu. Man šķiet, ka zinātnisko darbu var raksturot ar auksto, dzidri zilo debess izplatījuma krāsu, un tāpēc skaitu, ka manā dzīvē ievijies arī zilais pavediens.

Sarkanais pavediens, pēc manas nojautas, izteic dziesmu un mūziku, šo sirds valodu, kas uzbango jūtas, saviļņo asinis un iesilda mūs, iekvēlina dvēseles spēkus, lai tie deg gaišās liesmās, kas dzīvi dara gaišāku un paceļ pāri ikdienas pelēkai miglai. Ar dziesmu esmu draugos jau no 1905. gada janvāra, kad es kā 19 gadus vecs zaļš jauneklis, iebraucis Rīgā sagatavoties uz abitūrijas eksāmenu, iestājos Oskara Šepska dziedātāju korī, un no tā laika dziesma mani tura savā gūstā līdz šim laikam. Gada beigās pēc abitūrijas eksāmena izturēšanas kopā ar dažiem draugiem noorganizēju uz laukiem savu kvartetu. Studiju gados apjēdzu, ka arī dziesmai vajadzīgas savas zināšanas, un tāpēc iestājos uz īsu laiku Peina mūzikas skolā un vēlāk baritona Jāņa Korneta privātstudijā. Tai pašā laikā es iestājos Baltkāja vadītā jauktā korī par dziedātāju un diriģenta palīgu. Tanī korī uz īsu laiku parādījās divas jautras meičas — Milda un Alise Brehmanes, kuras man bija jāapmāca dziedāšanā, un Mildu arī vijoles spēlē, jo toreiz es apmācīju balsis un vijoles. Nācās arī vadīt un pašam līdzdziedāt studentu dubultkvartetā, ap diviem gadiem dziedāju arī Klaustiņa korī. Pēc studiju beigšanas iestājoties darbā, iekrita tā, ka, starp citu, man bija jāuzņemas arī lauksaimniecības vidusskolas kora vadīšana. Kopā ar Cēsu pilsētas un apkārtnes koru diriģentiem noorganizējām trīs Cēsu novada dziesmu svētkus. Pārceļoties darbā uz Vecauci, netiku vaļā arī no kora vadīšanas. Bija pastāvīgi jāuzņemas gan studentu, gan darbinieku kora dziesmu mācīšana. Arī Vecaucē ar apkārtnes koriem noorganizējām četrus novada dziesmu svētkus. Tur es iepazinos arī ar mūsu tagadējo šefu, kuru uzaicinājam par virsdiriģentu vienos novada svētkos. Tā es noņēmos ar dažādu koru un kvartetu vadīšanu ap 24 gadus. Starp citu, saorganizējām "Zemes spēka" kori, kuru vadīju ap vienu gadu, kur par pirmo tenoru dziedāja Arturs Vanags. Visbeidzot nokļuvu LRAP nopelniem bagātā korī. Kaut gan šķita, ka man, septīto gadu desmitu pāri kāpjot, balss ir galīgi sarūsējusi, bet mūsu cienījamais šefs atzina par pielaižamu ieskaitīt basos. Šinī respektējamā kolektīvā līdzdarbojoties, ir pagājuši vairāk nekā seši gadi.

Apskatot visā īsumā savu dzīves gājumu, varu teikt, ka minētie trīs pavedieni vijas ap mani līdz pašam pēdējam laikam. Audzējot kartupeļus un augļu kokus bērnu ierīkotā ģimenes dārziņā, zaļā daba bij katru gadu ap mani. Bij arī saskare ar zinātnisko darbu, jo, sadarbojoties ar jaunu zinātnieku, bij jātulko vairāki speciāli raksti no latviešu uz krievu valodu. Un, ja turpmāk būs vēl lemts dzīvot un strādāt, paredzams, ka būs jātulko ap 10 lokšņu bieza grāmata no latviešu uz krievu valodu un jāpabeidz divas nodaļas savā grāmatā. Arī sarkanais pavediens savijas kopā ar pārējiem, jo man ir izdevība klausīties dziesmas un mūziku, arī aktīvi piedalīties dziedāšanā mūsu labāko dziesmu un mūzikas tulka vadībā. Pēdējo es uzskatu par lielāko ieguvumu, kādu man lemts piedzīvot mūža pēdējā posmā un kuru nevaru vien pietiekoši augstu novērtēt. Gribu izteikt vēlēšanos, kaut visi mēs apzinātos, kāds augsti kvalificēts mākslinieks ziedo savu brīvo laiku un tērē savu nervu enerģiju, lai mums darītu pieietamus un saprotamus dziedāšanas mākslas noslēpumus un no savas puses darītu visu, lai maksimāli izlietotu tās nedaudzās stundas, ko mēs pavadām viņa vadībā.

14.JPG (63584 BYTES) Materiāls publicēts no P.Kreišmaņa Kveldes mūža beigās tapušā rokraksta, nemainīts un nerediģēts

 

Dokuments par Pāvila Kreišmaņa muzikālo izglītību

3.JPG (20095 BYTES)

Mildas Brechmanes–Štengeles ieraksts Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas viesu grāmatā 1925. gada 9. maijā

1.JPG (125724 BYTES) 2.JPG (103694 BYTES)

Mildas Brechmanes–Štengeles vēstule Pāvilam Kreišmanim 1925. gada 6. martā (no Pāvila Kreišmaņa personīgā arhīva). Pirmpublikācija

10.JPG (40670 BYTES)

Profesora Pāvila Kveldes atceres sarīkojums Rīgas Latviešu biedrības nama bibliotēkā 1995. gada 26. novembrī. Attēlā no labās: pirmais — Pāvila Kveldes dēls profesors un diriģents Pauls Kvelde, ceturtā — meita mūzikas pedagoģe un tulkotāja Maija Kvelde Foto: Sigizmunds Timšāns

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!