Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vakar. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.12.1998., Nr. 367/368 https://www.vestnesis.lv/ta/id/50885

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vakar (turpinājums)

Vēl šajā numurā

11.12.1998., Nr. 367/368

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Saeimā

Vakar:

1. lasījumā kā steidzamu pieņēma likumprojektu "Likums par "Saeimas deputātu darbības nodrošinājuma likuma" atzīšanu par spēku zaudējušu"; pieņēma lēmumu (Skat.9.lpp.)

"Par Latvijas Republikas Saeimas paziņojuma pieņemšanu Eiropas Savienības Padomei Vīnē 1998.gada 11.–12.decembrī"

S2.JPG (17830 BYTES)S1.JPG (17153 BYTES) Sarkanajā zālē sakarā ar ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 50. gadadienu ANO Attīstības programmas vadītājs Jans Sands Sorensens uzrunāja Saeimas deputātus un Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs deputāts Antons Seiksts nolasīja komisijas aicinājumu

Latvijas Republikas 7.Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas aicinājums sakarā ar ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 50.gadadienu

Pirms 50 gadiem, 1948.gada 10.decembrī, 48 valstīm balsojot par un astoņām atturoties, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālā Asambleja pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.

Neviena valsts nebalsoja pret šo deklarāciju, un tas liecina par šā dokumenta jau sākotnējo vispārēju atzīšanu.

Latvijā komunistiskā režīma okupācijas gados ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas normām netika iepazīstināta plašāka sabiedrība, tās normas netika piemērotas praksē.

1990.gada 4.maijā, atgūstot savu valstiskumu, Latvijas Republika atkal atgriezās civilizēto valstu saimē.

Viens no pirmajiem neatkarīgās valsts lēmumiem bija deklarācijas "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptrautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos" pieņemšana, kurā kā pirmais dokuments minēta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Šā lēmuma pieņemšana noteica apzinātu valsts vēlmi risināt cilvēktiesību jautājumus atbilstoši starptautisko tiesību normām.

Šobrīd mēs veidojam demokrātisku un tiesisku valsti.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, apzinoties, ka elementāro cilvēktiesību neievērošana globālā mērogā izraisījusi divus postošus pasaules karus un joprojām izraisa daudzus reģionālus konfliktus, bez cilvēktiesību respektēšanas un to nodrošināšanas nav iespējama ne valsts iekšējā stabilitāte un ekonomiskā augšupeja, ne integrācija demokrātiskajā Eiropā,

aicina:

1. Latvijas likumdevējus — savā darbā ievērot Latvijas iedzīvotāju intereses, jo cilvēka pamattiesībām un pamatbrīvībām jābūt garantētām ar likumu un jāatbilst starptautiskām tiesiskām saistībām un LR Satversmei.

2. Visas mūsu valsts izpildvaras institūcijas un pašvaldības — uzskatīt indivīda tiesību un pamatbrīvību aizsardzību par sava darba pamatmērķi, paturot prātā, ka valsts pastāv iedzīvotāju labad, nevis otrādi.

Vislielāko iejūtību un uzmanību veltīt tiem, kam ekonomisko un sociālo reformu apstākļos klājas visgrūtāk — bērniem, pensionāriem, bezdarbniekiem un invalīdiem.

3. Visu līmeņu tiesas — garantēt jebkurai personai vienādu, objektīvu un efektīvu tiesību aizsardzību bez jebkādas diskriminācijas, jo visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Tiesām ar savu darbu jāpanāk, lai sabiedrībā izzustu jebkuras šaubas par tiesu neatkarību vai cita veida ieinteresētību lietu iztiesāšanā.

4. Valsts cilvēktiesību biroju — būtiski aktivizēt darbu, veicinot iedzīvotāju lielāku informētību par cilvēktiesībām, reaģējot uz cilvēktiesību pārkāpšanas faktiem, kā arī pēc savas iniciatīvas noskaidrojot apstākļus, kas varētu radīt šādus pārkāpumus, lai Valsts cilvēktiesību birojs kļūtu par augstāko autoritāti cilvēktiesību aizstāvības jomā.

5. Presi un elektroniskos saziņas līdzekļus— aktīvāk informēt un analizēt gadījumus, kad tiek pārkāptas cilvēktiesības, īpaši bērnu, invalīdu u.c. mazaizsargātu grupu tiesības.

Jans Sands Sorensens:

Jūsu ekselences, Prezidija locekļi, Saeimas deputāti, viesi!

Tas ir liels pagodinājums, ka man kā ANO pārstāvim Latvijā ir rasta iespēja vērsties pie jums ar uzrunu un dalīties savās domās ar jums visiem.

Šajā dienā visā pasaulē Apvienoto Nāciju Organizācija sadodas rokās ar parlamentiem kā ar dalībvalstu tautu pārstāvjiem, lai kopīgi atzīmētu to, ka pirms 50 gadiem tās nācijas, kuras savā paspārnē bija pulcinājusi Apvienoto Nāciju Organizācija, pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju — nenoliedzami, vienu no visaugstākajiem šīs nāciju saimes sasniegumiem. Tagad es vēlētos dalīties ar jums savās pārdomās par deklarācijas vēsturisko nozīmi, kā arī atsaukt jūsu atmiņā Latvijas ieguldījumu šī dokumenta iedzīvināšanā.

Deklarācija ir uzskatāma par unikālu vēsturisku notikumu. Tikko bija beidzies Otrais pasaules karš, kurā iepriekš nepieredzētos apjomos tika laupītas cilvēku dzīvības un rupji pārkāptas visas cilvēku sabiedrības pamatvērtības, kad deklarācijas autori vērsās pie vissvētākajām cilvēciskajām vērtībām, kuras vieno visas pasaules reliģijas, kā arī pie cilvēces ideālu un gudrības simboliem, kurus daudzu gadsimtu gaitā savos darbos pauduši lielākie filozofi un dzejnieki. Viņi radīja dokumentu, kas ietvēra katra cilvēka centienus pēc dzīves brīvībā, cieņas un ideāli veidotas sabiedrības, kura balstītos uz taisnību, vienlīdzību un mierīgu līdzāspastāvēšanu. Iecerēta laikā, kad daudzām pasaules nācijām un tautām, to starpā arī Latvijai, vēl bija liegtas vairākas šī dokumenta trīsdesmit pantos izvirzītās tiesības un brīvības, deklarācijas vēsturiskā nozīme neatklājās uzreiz, bet gan laika gaitā, kad represīvie režīmi izrādījās nespējīgi turēties pretim tai tautu prasību spiediena rezonansei, kuru izraisīja šajā deklarācijā tik spēcīgi paustie principi un idejas.

Šo piecdesmit gadu laikā deklarācija ir kalpojusi par Apvienoto Nāciju morāles vaduguni un veidojusi to pamatu, uz kura turpmāk tiek izstrādāta ne viena vien jau šaurāk vērsta konvencija un starptautisko tiesību norma, tādējādi ievirzot daudzu visdažādāko starptautisko un reģionālo organizāciju un iestāžu darbību atbilstošā gultnē. Deklarācija nosaka to standartu, pēc kura ir pieņemts vadīties starpvalstu attiecību jomā un, kas vēl jo svarīgāk, kuru izmanto kā mērauklu valsts attiecību izvērtēšanai ar tās iedzīvotājiem.

Cilvēktiesību jomā Latvijā ir panākts ievērojams progress. Likums paredz indivīda pamatbrīvības — vārda brīvību, pulcēšanās brīvību, reliģiskās un politiskās pārliecības brīvību, tās aizsargā valsts un tur godā katrs Latvijas iedzīvotājs. Tomēr nepastāv tāda valsts, kas varētu paziņot, ka nu visi deklarācijā minētie mērķi ir sasniegti un principi iedibināti un vairs nav nepieciešams censties vēl pilnīgāk realizēt cilvēktiesības. Piemēram, redzot vecāka gadagājuma cilvēkus vai bērnus ubagojam uz ielām, tas jāuztver kā atgādinājums, ka cilvēktiesību ievērošana nozīmē arī to, ka indivīdam ir tiesības uz cienīgu dzīvi, nejūtot bailes un trūkumu.

Šķiet, ka deklarācijas principu un ideālu iemiesošanās valstu likumdošanā un praksē vispārliecinošāk pierāda šī dokumenta nepārejošo vērtību. Šajā sakarībā atjaunotā Latvijas valsts var lepoties ar ievērojamiem sasniegumiem. Kopš neatkarības atgūšanas Latvija ir pievienojusies lielākajai daļai starptautisko cilvēktiesību pamatdokumentu, tai skaitā Bērnu tiesību konvencijai, kas garantē katra bērna tiesības uz pilsonību. Tagad šis princips ir ietverts valsts likumdošanā. Latvija ir pievienojusies arī Eiropas konvencijai par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, kā arī virknei šaurāku konvenciju un rekomendāciju, kas attiecībā uz visu plašo cilvēktiesību jomu iztrādātas ANO un tās specializētajās aģentūrās.

Saeima, šogad pievienojot Satversmei 8.nodaļu, ir ierādījusi cilvēktiesībām centrālo vietu Latvijas sabiedrības konstitucionālajā iekārtā.

Latvijas apņēmību cieši sadarboties ar Apvienoto Nāciju Organizāciju tautas attīstības un cilvēktiesību veicināšanas jomā šogad apstiprināja Valsts prezidents Guntis Ulmaņa kungs savā uzrunā Apvienoto Nāciju Ģenerālās asamblejas sesijas atklāšanā. Apliecinot šo apņēmību praksē vadīties pēc starptautiskiem cilvēktiesību dokumentiem, Latvijā ir izveidots neatkarīgs Valsts cilvēktiesību birojs, kuram ir piešķirtas plašas pilnvaras izskatīt iesniegumus par cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī kalpot par padomdevēju un informācijas avotu gan profesionāļiem, gan arī plašai sabiedrībai. Mēs esam liecinieki tam, ka tagad jau visā valstī arvien vairāk un vairāk parādās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras ir neatņemama cilvēktiesību un demokrātijas uzvaras gājiena sastāvdaļa.

Latvijas piemērs uzskatāmi demonstrē deklarācijas ilglaicīgos rezultātus: no vienas puses, tās noārdošo ietekmi attiecībā uz slēgtiem un autoritāriem režīmiem, bet, no otras, kā tā atbrīvo pozitīvo enerģiju un rada ierindas pilsoņos vēlēšanos darboties, panākot visā sabiedrībā arvien labāku izpratni par cilvēktiesību jautājumiem. To pārliecinoši apliecina tas, cik daudzi un dažādi pasākumi visā Latvijā, pateicoties gan valsts, gan sabiedrisko organizāciju pūliņiem, ir notikuši šajā jubilejas gadā. Es te gribētu arī minēt Latvijas līdzdalību ANO Attīstības programmas reģionālajā cilvēktiesību konferencē Jaltā, dodot savu ieguldījumu visaptveroša projekta "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību" īstenošanā. Jalta kā konferences vieta tika izvēlēta ar nodomu un simbolisku jēgu, tā demonstrējot, ka agrāk apspiestās šī reģiona valstis uzsāk vēsturiski jaunu attīstības posmu.

Šodien man ir liels prieks pasniegt Saeimas Prezidija priekšsēdētājam speciāli šai dienai publicēto konferences gala ziņojuma eksemplāru.

Nobeigumā es vēlētos nodot Latvijai vislabākos novēlējumus no ANO ģenerālsekretāra Kofi Anana kunga, atkārtojot vārdus, kurus viņš teica pirms gada: "Cilvēktiesības ir cilvēces pastāvēšanas pamats... Cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas un savstarpēji saistītas... Cilvēktiesības ir tās, kas padara mūs par cilvēkiem. Tās veido pamatprincipus, uz kuriem tiek celts svētais cilvēciskās cieņas nams... Cilvēktiesību universālais raksturs piešķir tām piemītošo vareno spēku."

Godātie Latvijas iedzīvotāji!

Cilvēktiesības nav abstrakta sfēra, to neievērošana sāpīgi skar katru sabiedrības locekli, mazina valsts varas autoritāti iedzīvotāju vidū palielina plaisu starp valsts varu un sabiedrību, tādējādi vājinot uzticību demokrātiskajām institūcijām.

Latvija pēdējos gados sasniegusi nopietnu progresu cilvēktiesību jomā attiecībā uz pamattiesību un pamatbrīvību garantiju ievērošanu nacionālās likumdošanas aktos. Ir pieņemta Satversmes nodaļa par cilvēka pamattiesībām, izveidots Valsts cilvēktiesību birojs, ratificēti svarīgi starptautiski dokumenti cilvēktiesību jomā, tādējādi radot stabilu pamatu, lai tuvākajā nākotnē sekmīgi iekļautos demokrātisko valstu saimē.

Kopš 1991.gada 17.septembra esam pilntiesīga ANO dalībvalsts. Visumā mūsu likumi atbilst ANO un Eiropas valstu atzītajām starptautisko tiesību normām cilvēktiesību jomā. Taču liela problēma vēl ir likumu harmonizācija valstī, kā arī to detalizētāka saskaņošana ar Eiropas Savienības tiesību normām.

Cilvēktiesību ievērošana ir nemitīgs process. Mūsu valsts būs droša un stabila savā ceļā uz vispārēju labklājību tikai tad, ja katrs tās iedzīvotājs jutīsies aizsargāts un drošs par savu paša un savu bērnu nākotni. Tas ir mūsu visu kopīgs uzdevums. Esam pārliecināti, ka mēs to varam izpildīt visas Latvijas sabiedrības interesēs.

LR 7.Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija:

A.Seiksts, V.Lāzo, P.Tabūns, B.Cilevičs, S.Dreimane,

Rīgā, 1998.gada 10.decembrī I.Geige, J.Leja, M.Mitrofanovs, A.Razminovičs

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!