MĒS VISI EIROPĀ

Caur pretrunu pagātni, pretim rītdienas aicinājumam

Skat. arī "LV"

nr. 334/335, 6.11.98.

un nr. 336, 10.11.98.

Aizvadīto piektdien, 6. novembrī, LU Mazajā aulā

notika konference par Latvijas vēsturi

"Latvijas un Eiropas jaunās valstis: 1918 – 1939."

Latvijas Universitātes Mazā aula. 6.11.1998.

Eižena Laubes projektētajā kancelē — akadēmiskās domas

LU Latvijas vēstures institūta direktors Andris Caune

LU rektors Juris Zaķis

LU Latvijas vēstures institūta profesors Valdis Bērziņš

Pētnieks Ainārs Lerhis un Elga Zālīte–Džeikoba

Dr. iur. Tālavs Jundzis

Klausītāji (no labās) : Ļubošs Švecs (Prāga), Rihards Kondratovičs un Jānis Graudonis Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

 

Latvija Universitātes rektors,

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis,

Dr. habil. phys. prof. Juris Zaķis:

"Nacionālās valstis

un nacionālās universitātes"

Valsts prezidenta kungs! Ekselences! Dāmas un kungi!

Latvijas Universitāte jūtas pagodināta, redzot jūs šajā vēsturiskajā telpā — ēkā, kas ir vienlīdz nozīmīga kā Latvijas Universitātei (LU), tā arī visai Latvijas augstākajai izglītībai. Kā to vēsta piemiņas zīme šīs ēkas vestibilā, tā ir celta Latvijas teritorijā pirmajai augstskolai — Rīgas Politehniskajam institūtam, un tajā neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajā gadā ir dibināta nacionālā augstākā mācību iestāde — Latvijas Universitāte.

Šī gada 28.septembrī LU iegāja savas pastāvēšanas 80.gadā. Šāds vecums līdz 18.novembrim oficiāli būs arī Latvijas valstij. Tas, ka LU un Latvijas valsts ir vienaudzes, nav sagadīšanās. Latvijas valsts Eiropā parādījās ne tikai kā latviešu senlolots sapnis, bet arī kā tās jaunās tendences rezultāts, kāda iezīmējās Pirmā pasaules kara rezultātā. Tā bija lielo impēriju sabrukšana un patstāvīgu nacionālu valstu veidošanās. Jaunā Latvijas valsts jau pirmajā savas pastāvēšanas gadā saprata, ka tā nevar nostāties kā līdzīga blakus pārējām Eiropas valstīm, ja tai nav savas nacionālās izglītības sistēmas, kuras augstākajai pakāpei ir jābūt pilna profila klasiskajai universitātei.

Eiropas un pārējās pasaules iepriekšējais sadalījums nebija nacionāls. Tajā dominēja sadalījums starp lielvarām. Jau sen savas pozīcijas iekarojušo lielvaru ārējās pazīmes bija impēriju apmēri, to ekonomiskās un citas materiālās dabas atribūti. Tomēr gadsimtu gaitā arvien lielāku nozīmi sāka ieņemt valstu un tautu garīgās vērtības. To saprotot, lielvaras savās teritorijās sekmēja universitāšu veidošanos. Un tieši tā rīdzinieki tika pie savas pirmās universitātes, būdami Zviedrijas karaļvalsts aizjūras teritorijā — Livonijā. 1632.gadā tajā tika dibināta otra vecākā (pēc 1477.gadā dibinātās Upsalas universitātes) zviedru augstskola — "Academia Gustaviana" jeb Dorpatas (tagad Tartu) universitāte. Krietni agrāk, jau 1579.gadā, pie savas augstskolas bija tikuši arī lietuvieši, būdami Polijas–Lietuvas karalistes sastāvā. Tā bija "Academia et Universitas Vilnensis", tagadējās Viļņas universitātes priekštece.

Brīdī, kad tika proklamēta neatkarīgā Latvijas valsts — 1918.gada 18.novembrī —, tās teritorijā (kā brīvajā, tā arī vēl okupētajā) nebija nevienas augstskolas, jo RPI jau pašā kara sākumā bija evakuēts uz Maskavu un tālāk uz Ivanovu. Jaunajai valstij bija jāsāk ar jaunas savas augstskolas izveidi. Tās pamatmetus jau bija iezīmējusi latviešu skolotāju konference Tērbatā (Tartu) 1917.gada 13.jūnijā, nolemjot, ka latviešiem vajadzīgi pašiem savi augsti izglītoti un latviešu valodā runājoši valsts pārvaldes darbinieki, tautskolu skolotāji, draudžu mācītāji. Ar to arī tika norādīts, ka jaunajā augstskolā būs jārunā latviešu valodā.

Tas tomēr daudziem nepatika. Kā aizrādīja ievērojamais ķīmiķis, aktīvs jaunās augstskolas dibināšanas piekritējs P.Valdens, viņš neredzot nepieciešamību visas zinātnes pārtulkot valodā, kura nav pieskaitāma pasaules zinātņu valodu saimei. Un tomēr šajā pašā zālē, skanot tīrai latviešu valodai, 1919.gada 28.septembrī tika dibināta augstskola ar tīri latvisku nosaukumu — Latvijas Augstskola (LA), citās valodās to gan dēvējot par Latvijas Universitāti. Tikai 1923.gadā to arī latviešu valodā pārdēvēja par universitāti. Kā vēlāk izrādījās, ar šo savu soli Latvija pirmā no trim jaunajām valstīm Baltijā tika pie savas nacionālās augstākās mācību iestādes. Nepilnus divu mēnešus vēlāk, tā paša gada 1.decembrī, Tartu universitāte tika pārveidota par Igaunijas pirmo nacionālo augstskolu. (Kā zināms, tā vēl šodien savā valstī tiek dēvēta par Tartu Ülikool jeb Tartu Augstskolu.) Interesanti, ka to šajā dienā klātienē apsveica tikai Helsinku universitātes (neilgi pirms šī notikuma šādi pārdēvētā Somijas universitāte) un Latvijas augstskolas pārstāvji. (LA vārdā to izdarīja prof. K.Balodis.)

Ar ko sāka jaunā LA? Ar to, ka jau ar pirmajām tās pastāvēšanas dienām tai piederīgajiem bija jādodas aizstāvēt un atbrīvot savu zemi, ko pirms tam jau bija sekmīgi uzsākuši bijušā RPI studenti. Pienāca Lāčplēša diena, kad par iegūto un zaudējumiem varēja atskaitīties arī jaunā LA. Zeme bija atbrīvota. Bet bija arī kritušie, kuru vārdi minēti piemiņas plāksnē šajā zālē (tā ir precīza agrākās, padomju laikā noņemtās, kopija).

Tad nāca mierīga darba gadi, kuru laikā LU ieguva to pazīstamību un slavu pasaulē, kuru tā bauda joprojām. Toreiz dotais netradicionālais tās nosaukums ne pilsētas, bet valsts vārdā daudzu apziņā asociējās ar to, ka tā pārstāv ne tikai pati sevi, bet visu Latvijas valsti. Līdz pat šai dienai tā ir pasaulē vienīgā klasiskā tipa universitāte ar latviešu mācībvalodu. Šo savu funkciju tā ir pildījusi visu savas pastāvēšanas laiku, ieskaitot visas okupācijas. Un tāpēc tā var būt lepna par savu vēsturi, kaut arī tajā ir ne viena vien drūma un pat apkaunojoša lappuse.

Otro pasaules karu šajā zālē simbolizē piemiņas plāksne bojā gājušajam Latvijas brīvības cīnītājam Konstantīnam Čakstem. Par pirmajiem pēckara gadiem liecina trīs Baltijas valstu kopīgi Vācijā (Hamburgā, Pinebergā) dibinātās Baltijas universitātes (1946—1949) emblēma, kas pagaidām ir vienīgā šāda veida piemiņas zīme Baltijā.

LU vēsture tās pirmajos divdesmit pastāvēšanas gados ir diezgan pilnīgi aprakstīta kā Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajai divdesmitgadei veltītajās grāmatās, tā arī speciāli LU vēsturei veltītajos izdevumos. Sākot ar LU četrdesmitgadi (1959.gadā), tika izdotas grāmatas par katru tās desmitgadi, šo tradīciju pārtraucot tikai 1989.gadā, mūsu valsts lielo pārvērtību priekšvakarā. Mēs sapratām, ka iepriekš aprakstītais ir krietni vien jārevidē, bet nebijām tam vēl tā īsti gatavi.

Nākamā grāmata, gan ne kā vēsturisks apcerējums, bet tikai kā mēģinājums apkopot daļu no pieejamā faktu materiāla bez dziļākas tā analīzes, bija LU septiņdesmit piecu gadu jubilejai veltītā grāmata. Tagad, LU astoņdesmitās gadadienas priekšvakarā, varam jums darīt zināmu, ka profesora H.Stroda vadībā sekmīgi tuvojas nobeigumam plašs pārskats par LU vēsturi tās pastāvēšanas vissmagākajā posmā — no 1940.gada līdz pat mūsu Trešajai atmodai. Tur būs atrodams daudz kas jauns, vēl līdz šim tā īsti neizpētīts.

Bet nu jau LU vēsturi rakstīt ir arvien grūtāk — tās plašās sazarotības dēļ. No mums ir ne tikai aizgājuši, dibinoties LPSR ZA un atsevišķām fakultātēm kļūstot par pamatu jaunām Latvijas augstskolām, bet arī nākuši atpakaļ. Tā šajā gadā ir iezīmējusies medicīnas studiju atgriešanās LU, kas ar Staļina dekrētu 1950.gadā tika nošķirtas no LU, veidojot RMI, tagadējo AML. LU sastāvā ir integrējušies lielākā daļa bijušo LZA institūtu.

Un nu ar prieku varam konstatēt, ka LU atgriežas tajā lomā, kādu tai piešķīra tās pirmā, 1923.gadā Latvijas Saeimā apstiprinātā, Satversme — būt par nozīmīgāko augstākās izglītības un zinātnes iestādi valstī. Šīs tendences apliecinājums, pēc manām domām, ir arī šī konference, kuru rīko LU un LZA.

Un tomēr daudz kas vēl ir palicis nepaveikts un neskaidrs. Viens no piemēriem — LU īpašo stāvokli Latvijas valstī līdz 1940.gadam apliecināja fakts, ka tai bija atļauts lietot Latvijas valsts ģerboni kā savu oficiālo simbolu. Atbilstoši šai tradīcijai tas arī šodien rotā LU galvenās ēkas fasādi, ir zeltā ieausts LU kobaltzilajā karogā un atrodas virs šīs pašas tribīnes, kā to ieplānoja viens no pirmajiem LU vadītājiem arhitekts Eižens Laube. Tāpat kā toreiz, šis ģerbonis rotā arī LU vārdā izsniegtos diplomus. Un to tā dara nu jau arī citas Latvijas augstskolas. Par to nebūtu šeit jārunā, ja šodien nebūtu Latvijā noteikta kārtība par valsts simbolikas lietošanu, kas šādas privilēģijas paredz tikai valsts varas un pārvaldes institūcijām, pie kādām LU, protams, nepieder. Tāpēc šīs tradīcijas saglabāšana ir tikai atbalss no tā, ka pirmskara Latvijā LU pēc sava statusa faktiski bija "augstākās izglītības ministrijas" lomā.

Vēl gribu izteikt nelielu piezīmi šīs konferences organizatoriem par tās programmas tulkojumu angļu valodā. Tajā vairākkārt īpašvārda "Latvia" vietā nepareizi lietots apzīmējums "Latvian", kas angļu valodā, atšķirībā no latviešu valodas, nav vārda "Latvija" locījums, bet ir pavisam citai vārdu šķirai piederīgs. Tā LU nosaukums angļu valodā, kas ir apstiprināts arī LU Satversmē, ir "University of Latvia", un mūsu valsts ir "State of Latvia", bet ne tā, kā rakstīts programmā. Par to varētu nerunāt, ja tas mūsu ārzemju viesiem nevarētu radīt nepareizas asociācijas, it kā viņi te atrastos "Latviešu Universitātē latviešu valstī", nevis Latvijas Universitātē Latvijas valstī, kā tas ir īstenībā. Vismaz LU gadījumā tas tā nedrīkst būt, jo jau pats internacionālais LU nosaukums "universitāte" liecina par to, ka tā, tāpat kā tās māsas citur pasaulē, ir atvērta visu nāciju piederīgajiem, par ko liecina kaut vai fakts, ka tajā šodien ir Latvijā vislielākais studējošo skaits no valstīm ārpus Latvijas, kas, protams, ir laba liecība tam, ka mēs šodien atkal esam pilntiesīga locekle pasaules klasisko universitāšu saimē.

LU ieiet savā astoņdesmitgadē, mīlot un cienot savu zemi, un ir pārliecināta, ka arī Latvija mīl un ciena savu pirmdzimto. Tās mūsos vieš pārliecību, ka kopīgiem spēkiem novērsīsim ne vienu vien trūkumu savā darbā.

Mēs esam gatavi godam sagaidīt savas valsts gadadienu.

Nobeigumā vēlreiz gribu pateikties visiem par gatavību strādāt kopā mūsu mātes Latvijas labā, Latvijas Valsts prezidentam, LU goda biedram Guntim Ulmanim par spilgto un ierosinošo atklāšanas runu, kurā izskanēja aicinājums uz jauniem darbiem nākotnē, kuri vēl ciešāk mūs visus saliedēs.

Dr. habil. hist. Valdis Bērziņš:

"Latvijas neatkarīgas valsts nodibināšanās"

Latvijas neatkarīgas valsts nodibināšanās pirms astoņiem gadu desmitiem nebūt nebija nejaušs akts, bet gan latviešu tautas saglabāšanās diktēta nepieciešamība. Ceļš uz savu nacionālu valsti, kas, kā to apstiprina paaudžu pieredze, vienīgā spēj nodrošināt tautas pastāvēšanu un brīvu attīstību, latviešiem bijis ne tikai grūts, bet arī ļoti sarežģīts.

Ideja par Latviju kā valsti nobrieda XX gadsimta sākumā. Pusotra gadu desmita laikā šī ideja tika pausta divās dažādās un kvalitatīvi atšķirīgās, lai gan savstarpēji saistītās stadijās. Kā zināms, pirmās ierosmes par Latvijas autonomiju (gan daļēju, gan pilnīgu) vēlāk pārtapa neatkarības prasībā, vēl vairāk — reālā mērķī. Autonomijas iecere izrietēja no Krievijas impērijas iekšpolitiskajiem apstākļiem, bet Latvijas neatkarības pieteikums saistāms ar ievērojamām pārmaiņām starptautiskajā situācijā, reizē ar daudzu jaunu valstu rašanos Austrumeiropā uz izirušo veco impēriju drupām.

Gadsimta sākumā Latvijā bija sasniegti relatīvi augsti ekonomiskie rādītāji, daudz panākts tautas izglītībā un kultūrā. Taču netrūka tālāko attīstību kavējošu traucēkļu. Tāds katrā ziņā bija, piemēram, saglabājies arhaiskais administratīvi teritoriālais iedalījums, kas šķēla Latviju trīs dažādās guberņās un bremzēja latviešu nācijas konsolidēšanos, noteica Latgales ilgstošu atrautību un atpalicību no abiem pārējiem Latvijas novadiem. Carisma plānos neietilpa to mainīt. Kā viens no sava laika despotiskākajiem režīmiem tas bija ķēries pie iekarošanas karu rezultātā izveidotās impērijas — konglomerāta — unificēšanas un nekrievu tautu piespiedu pārkrievošanas. Latviešu situāciju smagāku vērta gandrīz divkāršais nacionālais jūgs, ko Kurzemē un Vidzemē noteica baltvācu elites, bet Latgalē — poļu muižniecības un garīdzniecības noteicošās pozīcijas. Turklāt, vēl neizveidojusies par pilna profila etnosu, latviešu tauta jau šķēlās sociālā plaknē. Jaunlatviešus nomainījušie jaunstrāvnieki, tiecoties pēc realitātei tuvākiem ideāliem, daudzos gadījumos izrādījās nokļuvuši marksisma un kosmopolītisma tīklos. Īss mūžs bija pārlieku sentimentālajam jaunnacionālismam, kas, izplatīts latviešu rakstnieku vidū, tā arī nespēja piedāvāt sabiedrībai laikmetīgus garīgus orientierus.

Beztiesiskais stāvoklis tautu nevarēja apmierināt, un tā bija pilna apņēmības panākt radikālas pārmaiņas. Šo apņēmību apliecināja 1905. gada revolūcija, pēc būtības latviešu tautas pirmā lielā cīņa par savām tiesībām. Tieši tad latviešiem un "latviešu revolūcijai", kā revolucionāros notikumus Latvijā dēvēja ne tikai pārbiedētie baltvācu virsslāņi, pievērsa uzmanību ārvalstīs. Ārzemju presē latviešu vārds pirmoreiz, tiesa, bieži nebūt ne patiesā apgaismojumā, atbalsojās Eiropā un pat viņpus Atlantijas okeānam.

Krievijas impēriju aptvērusī revolūcija satricināja patvaldības pamatus un piespieda carismu piekāpties, apsolīt demokrātiskās brīvības, Valsts domi, pieļaut politisko partiju darbību. Atslāba, vismaz uz laiku, stingrie cenzūras tīmekļi.

Līdztekus revolūcijas izvirzītajam uzdevumam — pārvērst Krieviju par demokrātisku republiku — latvieši nāca klajā ar Latvijas autonomijas prasību. Uzņēmusies vietējo revolucionāru vadību, Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija savā programmā atbalstīja "pašnolemšanās tiesību visām tautām", tāpat "plašu politisku un saimniecisku pašvaldību (autonomiju)" Latvijai. Taču sociāldemokrāti nepieļāva autonomijas jautājuma apspriešanu ne Latvijas skolotāju, ne pagastu pārstāvju kongresā. Acīmredzot baidījās, ka tas varētu traucēt partijas paustajam atbalstam Krievijas impērijas visu sociāldemokrātisko spēku vienībai.

1905. gadā tapa pirmie, gan vēl nedetalizētie, Latvijas autonomijas projekti. Novembrī un decembrī laikraksts "Mājas Viesis" publicēja filozofa un izdevēja Pētera Zālītes rakstu "Valsts ideāls" ar viņa ieteiktas autonomijas izklāstu. Projekts paredzēja, ka Latvija, kas sastāv no latviešu apdzīvotās Vidzemes guberņas daļas, Kurzemes un Latgales, paliek vienota ar jau parlamentāru Krieviju. Rīgā būtu sava, vispārējās un tiešās vēlēšanās ievēlēta Saeima, tāpat īpašs sūtnis Latvijas interešu aizstāvēšanai Krievijas valdībā. Pēc Zālītes domām, Latvijas pilnīgā kompetencē vajadzēja atrasties skolu, baznīcas un agrārajām lietām. Bez tam kara gadījumā Latvijā mobilizētie izmantojami tikai Latvijas un valsts rietumu robežu aizsardzībai.

Latviešu apdzīvotās teritorijas apvienošanu "vienā pašvaldībā" ar plašām tiesībām un patstāvību visos kulturālos un saimnieciskos jautājumos paredzēja Latviešu demokrātiskā partija. Latviešu sociāldemokrātu savienības 1. vispārējā kongresā pieņemtā programma arī iestājās par Latvijas visu novadu apvienošanu ar "pilnvarīgām pašnolemšanās tiesībām", kam bija jāizpaužas Latvijas likumdošanas autonomijā un atsevišķa parlamenta darbībā, tāpat izpildu rīcības patstāvībā. Jāpiebilst, ka minētā savienība dažus gadus agrāk bija izvirzījusi lozungu "ārā no Krievijas (!)", kuru revolūcijas laikā nomainīja ar prasību par Krievijas impērijas sadalīšanu federatīvās vienībās.

Pēc revolūcijas sakāves, kas latviešiem bija smags trieciens, cara patvaldība nepieļāva nekādas runas par autonomiju. Ar jaunu sparu turpinājās pārkrievošana, kā atbilde "latviešu revolūcijai" sākās Latvijas lauku kolonizācija ar ievestiem vācu un krievu zemnieku tūkstošiem, vienlaikus stimulējot latviešu izceļošanu uz Iekškrieviju un Sibīriju. Brieda plāns par latviešu lielas daļas deportēšanu uz komiešu apdzīvoto teritoriju Krievijas ziemeļos. Tas gan netika īstenots.

Lielas pārmaiņas iezīmēja Pirmais pasaules karš, jau drīz pārvēršot Latviju par karadarbības arēnu ar visām no tā izrietošām sekām: postījumiem un cilvēku upuriem, piespiedu bēgļu plūdiem, uzņēmumu evakuāciju utt. Ar latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu 1915. gada vasarā radās pamatota iespēja izvirzīt autonomijas jautājumu, tomēr pilsonības politiķi, 4. Valsts domes deputātus ieskaitot, to darīt neuzdrošinājās. Emigrējušā sociāldemokrāta Fēliksa Cielēna tā paša gada novembrī Bernē sastādītais Latvijas autonomijas visai mērenais, kā arī 1916. gada rudenī Pētera Zālītes radikālais projekts iegūla personīgajos arhīvos.

Krievijas Pagaidu valdība pēc Februāra revolūcijas tā arī nepiešķīra Latvijai autonomiju un neapmierināja prasību par Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemei. Kļuva skaidrs, ko patiesībā vērti šīs par liberālu uzskatītās valdības paziņojumi par tautu pašnoteikšanās principa ievērošanu.

Trīs nedēļas pirms Rīgas krišanas vācu karaspēka rokās desmit latviešu sabiedriskās organizācijas (Rīgas sabiedrisko organizāciju padome, pilsētas dome, Rīgas strādnieku deputātu padome, Iskolastrels un tā Latgaliešu sekcija u.c.) autonomijas jautājumā izteica atbalstu Latvijai kā autonomai vienībai Krievijas demokrātiskajā republikā, likumdošanu, izpildu, tiesu varu un pašvaldību nododot ievēlamajai Latvijas Satversmes sapulcei. Taču turpmākie notikumi dažādos politiskos spēkus attālināja tiktāl, ka kopēja rīcība kļuva neiespējama. Lai gan Latvijas Sociāldemokrātijas 5. kongress bija izteicies par politisku autonomiju Latvijai un attiecīga projekta sagatavošanu, lēmums palika tikai kongresa rezolūcijā. Acīmredzot taktikas elastīguma vārdā šai partijai labāk likās pieturēties pie nekonkrētā lozunga "Brīva Latvija brīvā Krievijā". Atbalstot demokrātiskā centrālisma principu, latviešu lielinieki noraidīja irstošās Krievijas impērijas decentralizāciju kā nekrievu tautu brīvas attīstības nosacījumu.

Līdz 1917. gada vasarai Latviju bija atstājusi aptuveni trešdaļa iedzīvotāju, ja ne vairāk, kad Krievijas Pagaidu valdība kopā ar karaspēka pavēlniecību bez īpašas vajadzības gatavojās piespiedu kārtā izraidīt civiliedzīvotājus no Ziemeļvidzemes. Cits plāns paredzēja Latvijas bēgļu pārvešanu uz Bologoji un tālāk uz Permas guberņu un Rietumsibīriju. Tas jau liek domāt par apzinātiem centieniem izkliedēt latviešus Krievijas plašumos.

Tieši sakarā ar latviešu kā tautas nopietno apdraudētību 1917. gada vasarā Latviešu nacionāldemokrātiskā partija, tāpat atsevišķi tās aktīvisti, piemēram, žurnālists Ernests Blanks, Latvijas autonomijas vietā izvirzīja jaunu mērķi — Latvijas neatkarību. Rakstnieks Linards Laicens brošūrā "Latvijas valsts" to vērtēja kā nepieciešamību tautas izdzīvošanai.

Daudzi latviešu politiķi un sabiedriski darbinieki pārejai no autonomijas uz neatkarīgas valsts prasību, kā izrādījās, nebija psiholoģiski sagatavoti. Drīz pēc lielinieku apvērsuma, kas atkal mainīja situāciju, Valkā pilsonisko partiju un sabiedrisko organizāciju izveidotā Latviešu pagaidu nacionālā padome vēl pieturējās pie autonomijas. Lēmumu, ka Latvijai jākļūst par patstāvīgu demokrātisku republiku, šī padome pieņēma otrajā sesijā Petrogradā 1918. gada janvārī.

Tikmēr Brestā separātajās miera sarunās ar Vāciju Padomju Krievija, neraugoties uz V.Ļeņina valdības oficiāli pieņemto "Krievijas tautu tiesību deklarāciju", turklāt ar tiesībām atdalīties, iztirgoja Baltiju aiz to tautu mugurām. Sarunām uz laiku pārtrūkstot, vācu karaspēks ieņēma arī Latgali un Ziemeļvidzemi, likvidējot tur lielinieku režīmu. 1918. gada 3. martā noslēgtais Brestas miera līgums un tā paša gada augustā Berlīnē parakstītais papildlīgums Kurzemi un Vidzemi atdalīja no Krievijas. Par Latgali vācu okupanti īpašu interesi neizrādīja.

Ķeizariskā Vācija nedomāja atteikties no kolonizācijas plāniem un iecerēm Baltiju tā vai citādi piesaistīt sev. Pasaules kara beigu fāzē tika izmantotas baltvācu elites iniciatīvas Baltijas valsts ( Baltenland ) organizēšanā. Taču proklamētā proģermāniskā valsts izrādījās nedzīvs veidojums.

Orientējoties uz sabiedroto lielvalstīm, 1918. gada otrajā pusē Latvijas neatkarības labā enerģiski darbojās Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļa. Tās vadītājam Zigfrīdam Annai Meierovicam izdevās panākt Lielbritānijas oficiālu atbalstu. Vienlaikus Rīgā pilsonisko politiķu un no lielinieciskās Latvijas sociāldemokrātijas izslēgto mazinieku izveidotais Demokrātiskais bloks centās izmantot pārmaiņas Vācijas valdībā un tās "jauno austrumpolitiku". Diemžēl abas šīs pārstāvniecības struktūras nespēja panākt savstarpēju vienošanos.

Laiks negaidīja. 1918. gada 11. novembrī ar Kompjeņas pamiera parakstīšanu beidzās Pirmais pasaules karš. Tomēr jau divas dienas vēlāk, 13. novembrī, paziņojusi par Brestas miera līguma anulēšanu, Padomju Krievija virzīja uz Baltiju Sarkano armiju. Latvijai draudēja jauna okupācija.

Kā zināms, vēl 1918. gada februārī neatkarību bija deklarējušas gan Lietuva, gan Igaunija, un nu Latvija nedrīkstēja palaist garām izdevību, kāda varēja arī neatkārtoties. Latviešu laikraksti mudināja pasteigties ar Latvijas patstāvības pieteikumu, kam bija izveidojusies labvēlīga situācija.

Pēc daudzkārtējām pārrunām 17. novembra vakarā astoņas latviešu politiskās partijas, ieskaitot sociāldemokrātus, beidzot vienojās par jauna pārstāvniecības orgāna — Latvijas Tautas padomes — izveidošanu. Tajā šīs partijas pārstāvēja kā zemniecību, tā strādniecību un pilsonību. Pēc konstituēšanās Tautas padome pieņēma politisko platformu un ievēlēja pagaidu prezidiju.

Tautas padomes politiskā platforma paredzēja iespējami ātrāk sasaukt Latvijas Satversmes sapulci. Objektīvu cēloņu dēļ šo apņemšanos ilgi nebija iespējams izpildīt. Politiskā platforma garantēja minoritāšu tiesības un politiskās brīvības.

Nākamajā dienā, 1918. gada 18. novembrī, Tautas padomes otrajā sēdē pirmais Latvijas minsistru prezidents Kārlis Ulmanis pasludināja Latvijas demokrātiskās republikas nodibināšanu. Diemžēl vēl mūsu dienās dažs labs gluži nepārliecinoši cenšas apšaubīt šo notikumu no joprojām strikti nefiksētām starptautisko tiesību normām. Var gan arī jaunu valstu rašanos salīdzināt ar revolucionāru aktu. Turklāt ir taču zināms, ka par brīvību tautām nākas norēķināties ar asinīm. Tolaik latvieši asinis bija lējuši pārpārēm.

Laiks pierādīja, ka Latvijas valsts atbilda ne tikai latviešu tautas, bet arī tās pārējo apzinīgo iedzīvotāju vairākuma interesēm. Tādējādi 1918. gada 18. novembris ievadīja gluži jaunu laikposmu Latvijas vēsturē.

Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis:

"Vācija un Latvijas valsts izveidošanās"

Savā referātā es gribētu pievērst uzmanību galvenokārt diviem jautājumiem: Vācijas lomas izvērtēšanai Latvijas valsts tapšanas procesā un tās aizsardzībā pret lieliniekiem un Latvijas kara pieteikumam Vācijai 1919. gada 25. novembrī. Tas ir vienīgais gadījums Latvijas valsts vēsturē, kad tā pieteikusi karu kādai citai valstij.

Kas attiecas uz pirmo jautājumu, vispirms būtu jānorāda, ka vēstures literatūrā visai izplatīts ir uzskats, ka Vācija bija traucējošs faktors Latvijas valsts veidošanās procesā, jo tai Pirmā pasaules kara laikā bija tālejoši plāni Baltijā. Lai gan šāda jautājuma nostādne ietver sevī zināmu racionālu kodolu, to ir visai grūti akceptēt. Vācijas lomas objektīvs izvērtējums katrā ziņā prasa ievērot atšķirības vācu augstāko instanču pieejā Baltijas jautājumam. Visai reljefi tās atklājas tieši 1918. gadā, kad (kopš februāra) visa Baltija atradās vācu armijas kontrolē, un likās, ka šādā situācijā Vācijai bija lielas iespējas Baltijas telpā izdarīt sev vēlamās izmaiņas.

Galvenais spēks, kas atbalstīja radikālāko risinājumu — Krievijai piederošo Baltijas provinču tiešu vai netiešu pievienošanu Vācijai, bija vācu armijas virspavēlniecība ( Oberste Heeresleitung ), kuras mērķus noteica gan zemes iegūšanas prasība, gan stratēģiski apsvērumi. Vācijas militārie vadītāji, t.s. "rāmie diktatori" ģenerālfeldmaršals P. fon Hindenburgs un ģenerālis E.Ludendorfs bija ieinteresēti izveidot Baltijā Vācijai pakļautas "nomaļvalstis" ( Randstaaten ), lai tādējādi panāktu Krievijas permanentu novājināšanos.

Armijas virspavēlniecības plāni lielā mērā saskanēja ar daudzu Latvijā un Igaunijā dzīvojošo vācbaltiešu politiķu centieniem, kuri arī aktīvi iestājās par Baltijas provinču pilnīgu atdalīšanu no Krievijas un to sasaisti (dažādos variantos) ar vācu valsti. Piemēram, visai izplatīti bija plāni par Baltijas tiešu pievienošanu Prūsijai personālūnijas formā. Visai daudz piekritēju bija arī idejai izveidot apvienoto Baltijas hercogisti un tās troni piedāvāt Mēklenburgas hercogam Frīdriham.

Atšķirībā no vācu augstākajām militārajām aprindām Vācijas valdība neīstenoja nepārprotamu un mērķtiecīgu politiku Baltijas jautājumā. Tā rezervēti izturējās gan pret armijas virspavēlniecības prasībām, gan arī pret vācbaltiešu plāniem. Vācijas valdība vairāk vai mazāk skaidri apzinājās tās grūtības, kurām sakarā ar vācu plāniem Baltijā bija jāizvirzās attiecībās ar Krieviju.

Objektīvi "Krievijas faktora" iedarbībai uz Vācijas oficiālo Baltijas politiku it kā vajadzēja mazināties 1918. gada pavasarī un vasarā, kad tika parakstītas divas abu pušu vienošanās, kuras izmainīja un dažādoja Latvijas un Igaunijas atsevišķu teritoriju valsts tiesisko statusu, kā arī arvien vairāk "internacionalizēja" Baltijas jautājumu. Tā 3. martā noslēgtais Brestas miera līgums fiksēja Krievijas piekrišanu, tai paturot Latgali, nodot Kurzemi, Rīgu un Sāmsalu Vācijas varā, bet jautājumu par Vidzemes un Igaunijas turpmāko piederību atstāja atklātu. Savukārt saskaņā ar Berlīnes līgumu (papildinājums pie Brestas miera līguma), kas tika parakstīts gandrīz pusgadu vēlāk — 27. augustā, Krievija atteicās no "augstākās varas" arī pār Vidzemi un Igauniju. Tātad tagad faktiski vairs neeksistēja nekādi juridiska rakstura šķēršļi, kas varētu aizkavēt īstenot vācu militāro aprindu un daudzu Latvijā dzīvojošo vācbaltiešu politiķu plānus pievienot minētās teritorijas tādā vai citā formā Vācijai. Taču vācu valdība, kas, neraugoties uz zināmām ārējām aktivitātēm, jau tāpat visu 1918. gada vasaru apzināti nesteidzās risināt Baltijas jautājumu, bija gandrīz zaudējusi interesi par šo reģionu. Acīmredzot Berlīne, kuras rīcību arvien stiprāk ietekmēja, reizēm pat gandrīz vai paralizēja bezcerīgais stāvoklis Rietumu frontē, kā arī tuvojošās sakāves apziņa un demokrātiskās kustības pacēlums valstī, nezināja, ko ar Baltiju iesākt. Rezultātā tā gluži vienkārši tika pamesta savam liktenim. 22. septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II pat pasludināja Baltiju par "brīvu un patstāvīgu apgabalu", šāda oficiālā vācu politika, ja arī nesaskanēja ar latviešu centieniem izveidot savu neatkarīgu valsti, tomēr objektīvi veicināja šo procesu.

1918. gada oktobra sākumā situācija kļuva vēl labvēlīgāka Latvijai. Vācijā tika saformēta pirmā parlamentārā valdība ar Bādenes princi Maksi priekšgalā, kas iesāka jaunu "austrumu politiku". Attiecībā uz Baltiju tas nozīmēja, ka Berlīne tagad vismaz vārdos atzina un orientējās uz tautu pašnoteikšanās tiesībām. Vairākos latviešu politiķos šīs izmaiņas viesa pārliecību, ka Vācija tagad varētu atbalstīt divu neatkarīgu valstu — Latvijas un Igaunijas (tās neatkarība bija proklamēta jau 24. februārī) — izveidošanu vācbaltiešu ieplānotās un dibināt iesāktās Baltijas valsts vietā. T.s. demokrātiskais bloks, kas līdzās Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei (LPNP) bija viens no galvenajiem cīnītājiem par Latvijas valsti, nolēma tieši griezties pie Bādenes prinča Makša. Minētā bloka pārstāvji M.Valters un E.Traubergs nodeva vācu kancleram iesniegumu, kurā bija uzsvērts, ka latviešu tauta ir stingri apņēmusies panākt "Latvijas teritorijā starptautiski atzītu valsts neatkarību". Dokumentā bija arī nepārprotami pateikts, ko latvieši gaida no jaunās Vācijas — to, ka "tā neliks Latvijas tautai šķēršļus ceļā uz tūlītēju neatkarīgas valsts celtniecības sākumu."

Ar "Vācijas faktoru", tiesa, pavisam citā, pat pretējā, nozīmē daļēji bija saistīti arī LPNP panākumi cīņā par neatkarīgas, starptautiski atzītas Latvijas valsts izveidi. Anglija, kas, neapšaubāmi, vēlējās vājināt Vācijas pozīcijas Baltijā, izšķīrās par tiešu atbalstu Latvijas neatkarībai. Jau 1918. gada 23. oktobrī Lielbritānijas ārlietu ministrs A.Balfūrs paziņoja LPNP pilnvarotajam pārstāvim Z.A.Meierovicam, ka angļu valdība ir nolēmusi provizoriski atzīt "Latviešu Nacionālo padomi par Latvijas valdību", līdz Miera konference (kas sanāks pēc Pirmā pasaules kara beigām — I.F. ) "galīgi neizšķirs Latvijas statusu". Šo A.Balfūra paziņojumu Nacionālās padomes politiķi uztvēra kā Latvijas "de facto" atzīšanu.

Nākamais 1918. gada mēnesis — novembris — iesākās ar jauniem notikumiem, kas radīja reti izdevīgus apstākļus Latvijas valsts izveides turpināšanai. 3. novembrī Vācijā izcēlās revolūcija, bet 9. novembrī tā no monarhijas kļuva par republiku. Bādenes princim Maksim nācās nodot kanclera amatu vairākuma sociāldemokrātu līderim F.Ebertam. Vēl pēc divām dienām Vācija parakstīja Kompjeņas pamiera līgumu, kura 12. pants fiksēja Berlīnes piekrišanu izvest karaspēku no okupētās pirmskara Krievijas teritorijas (arī no Latvijas — I.F. ) tikai tad, kad Antantes lielvalstis to uzskatīs par vajadzīgu. Turklāt šajā pašā 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs A.Balfūrs oficiālā vēstulē Z.A.Meierovicam paziņoja, ka Lielbritānijas valdība "labprāt no jauna apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālajai padomei kā "de facto" neatkarīgai iestādei" un pieņem viņu pašu "kā Latviešu pagaidu valdības neoficiālo diplomātisko pārstāvi". No vēstules teksta izrietēja, ka Anglija par Latvijas pagaidu valdību atkal atzina Nacionālo padomi. Britu uztverē šī institūcija bija Latvijas leģitīmā augstākā pārstāvība.

Atsevišķi vēsturnieki (piemēram, angļu autors Dž.Haidens) pamatoti uzskata, ka tieši Kompjeņas pamiera noslēgšana bija izšķirošais moments Baltijas tautu nacionālo valstu tapšanas procesā. Viņu skatījumā pamiers būtībā nozīmēja vāciešu atteikšanos no visiem Baltijas aneksijas plāniem, jo pēc Vācijas sakāves un demokratizācijas par tiem vairs nevarēja būt ne runas. Vācu ārpolitiku pakāpeniski sāka noteikt jauni spēki. Militārās aprindas arvien vairāk zaudēja savu ietekmi.

Šī Berlīnes "austrumu politikas" jaunā realitāte Latvijā vispirms izpaudās kā oficiālās Vācijas intereses zudums par vācbaltiešu ieplānoto Baltijas valsti, kurai vajadzēja aptvert Kurzemi, Vidzemi un Igauniju. Formāli šī valsts 1918. gada 7. un 8. novembrī pat tika izveidota, kad Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas apvienotā zemes padome kā Pagaidu valdību ievēlēja t.s. reģentu padomi ar baronu Ā.Pilāru fon Pilhausu priekšgalā. Turklāt 11. novembrī Latvijas teritorijā esošās vācu 8. armijas vadība atļāva veidot Baltijas landesvēru kā minētās Baltijas valsts zemessardzi, kurā dominējošā vieta bija ierādīta vācbaltiešiem. Taču Baltijas valsts palika uz papīra, jo bija piedzimusi nedzīva, neatbilstoša politiskās realitātes prasībām. Vācija tai nesniedza vai nespēja sniegt palīdzību, ignorēja tās lūgumus un nostādnes.

1918. gada 10. novembrī sastādītā jaunā Vācijas provizoriskā valdība ar F.Ebertu priekšgalā turpināja Bādenes prinča Makša iesākto Baltijas politiku, faktiski atzīstot, ka latviešiem ir tiesības uz pašnoteikšanos. 15. novembrī tā pieņēma lēmumu iecelt līdzšinējo Vācijas valsts komisāru Baltijas provincēs A.Vinnigu par vācu ģenerālpilnvaroto Baltijas zemēs un uzdeva viņam "vest sarunas ar latviešiem un igauņiem", ievērojot viņu prasības dibināt neatkarīgas valstis.

Vācijas politikas maiņa Baltijā deva spēcīgu impulsu latviešu politiskās dzīves aktivizācijai, kas noveda pie lielām pārmaiņām, valsts pasludināšanas. Lai gan LPNP bija jau starptautiski atzīta, vairāki ietekmīgi latviešu politiķi un vispirms Zemnieku savienības līderis K.Ulmanis uzskatīja šo institūciju par nepietiekami demokrātisku, jo tā nepārstāvēja visus Latvijas politiskos spēkus un iedzīvotāju slāņus. Demokrātiskā bloka aprindās izvirzījās un nobrieda ideja, ka uz plašākiem pamatiem jāizveido jauns priekšparlaments — Latvijas Tautas padome, kurā ieietu arī LPNP nepārstāvētie sociāldemokrāti, nacionālo mazākumtautību pārstāvji utt.

Latvijas Tautas padome tika izveidota 1918. gada 17. novembrī un savā pirmajā sēdē par pirmo Latvijas Ministru prezidentu ievēlēja K.Ulmani un uzticēja viņam sastādīt Pagaidu valdību. Nākamajā dienā notika Latvijas valsts svinīga pasludināšana.

Kopš savas darbības sākuma K.Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība īpašu uzmanību veltīja attiecību noregulēšanai ar Vāciju, kurai Latvijā joprojām piederēja faktiskā vara. Jaunā valdība centās panākt, lai pēc iespējas ātrāk Vācija to atzītu un vācu okupācijas iestādes tai nodotu valsts pārvaldes funkcijas.

Neraugoties uz vācbaltiešu protestu, Vācijas valdība nevilcinādamās izlēma nodibināt attiecības ar K.Ulmaņa valdību un atzīt to kā provizorisku augstāko varu "latviešu etnogrāfiskajā teritorijā" un Tautas padomi kā tās "kontrolējošo instanci". Attiecīgu rakstu K.Ulmanis saņēma 25. novembrī.

Latviešu vēstures literatūrā ir sastopams apgalvojums, ka "Vācijas atzīšanai bija slepens nolūks iesaistīt Latviju Vācijas ietekmes sfērā". Bez atrunām un iebildumiem šo apgalvojumu grūti akceptēt. Katrā ziņā vispirms Vācijas aplūkotais solis būtu jāvērtē kā tās jaunās austrumu politikas loģiska konsekvence. Cita lieta, ka atzīšana no Vācijas puses bija ierobežota un attiecās tikai uz valdību. Tas bija daļēji saistīts ar nepieciešamību atrast tādu atzīšanas formulu, kurai piekristu dažādu viedokļu aizstāvji. Pat tiem diviem politiskajiem spēkiem, kuru pārstāvji veidoja Vācijas valdību, šajā jautājumā bija principiālas domstarpības. Piemēram, pretēji vairākuma sociāldemokrātiem, vācu neatkarīgie sociāldemokrāti uzskatīja, ka pēc tam, kad Kompjeņas pamiera līgums atcēla Brestas miera līgumu un tā papildnoteikumus, padomju Krievija ir atguvusi tiesības uz savām kādreizējām Baltijas provincēm.

1918. gada nogalē Latvijas un Vācijas attiecībās bija jārisina vairāki ar vispārējo militāro situāciju Baltijā saistīti jautājumi. Vācu karaspēks (8. armija), kas atradās Latvijā, neievēroja disciplīnu un bija revolucionarizējies.

Turklāt vācu karavīri par visu vairāk gribēja līdz Ziemassvētkiem atgriezties dzimtenē un piespieda savu vadību organizēt šo procesu. Antantes lielvalstis nespēja nodrošināt, lai Vācija pildītu Kompjeņas pamiera līguma 12.pantu un aizkavētu lielinieku virzīšanos uz priekšu Baltijā, kas bija iesākusies novembra otrajā pusē pēc tam, kad padomju Krievija anulēja Brestas miera līgumu. Latvijas teritoriju lielinieki sasniedza decembra pirmajos datumos. Sākās atbrīvošanās karš.

Šādos apstākļos, kad galvenais uzdevums bija organizēt cīņu pret lieliniekiem, K.Ulmaņa Pagaidu valdība 7. un 29.decembrī noslēdza ar Vācijas pārstāvi A.Vinnigu divus strīdīgus un vēstures literatūrā dažādi interpretētus līgumus. Pirmais no tiem risināja jautājumu par landesvēra sastāvu, paredzot to izveidot uz brīvprātības pamatiem no 18 latviešu, 7 vācu un vienas krievu rotas. Līgums atzina Vāciju (tās karaspēku Latvijā) par okupācijas varu, kas uzņēmās saistības uz kredīta piešķirt vajadzīgo bruņojumu un dot naudas līdzekļus. Tādējādi vācu puse, pamatojoties uz 1907.gadā pieņemtajām Hāgas konvencijām, no kurām viena noteica okupētājvalsts tiesības un pienākumus, varēja iejaukties Latvijas iekšējās lietās, ko vēlāk arī plaši praktizēja, mēģinot, piemēram, izmantot ierobežotās veto tiesības attiecībā uz Pagaidu valdības lēmumiem, lai aizkavētu vispārējo mobilizāciju. Pavisam neveiksmīgs risinājums minētajā līgumā bija arī vecā nosaukuma — Baltijas landesvērs — saglabāšana, jo ar tādu nosaukumu jau darbojās vācbaltiešu brīvprātīgie formējumi.

29.decembra līgums tika parakstīts sakarā ar Latvijas stratēģiskās situācijas nepārtrauktu pasliktināšanos un neiespējamību aktivizēt brīvprātīgo pieteikšanos, jo daudzi latvieši, neizprotot politisko situāciju, nosodīja Pagaidu valdības sadarbību ar vāciešiem un simpatizēja lieliniekiem. Šis līgums paredzēja piešķirt Latvijas pilsoņu tiesības vācu brīvprātīgajiem par vismaz četras nedēļas ilgu cīnīšanos pret lielinieku armiju. K.Ulmanim naidīgā propaganda vēlāk nepamatoti apgalvoja, ka vācu karavīriem bija apsolīta arī zeme.

Minētie līgumi neglāba un arī nevarēja nekavējoties glābt Pagaidu valdību. Tieši 1918. un 1919.gadu mijā tā nonāca pavisam bezcerīgā situācijā. 30.decembrī sociāldemokrāti atteicās no sadarbības un izstājās no Tautas padomes (pazīstamā sociāldemokrāta F.Cielēna skatījumā tā bija "politiskā dezertēšana no kara lauka"), bet 3.janvārī Rīgā ienāca lielinieku spēki un, turpinot uzbrukumu, īsā laikā okupēja gandrīz visu Latvijas teritoriju. Latviju sāka pārvaldīt P.Stučkas valdība, kas pārstāvēja formāli neatkarīgo Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku. Šī valsts, kas tika proklamēta 1918.gada decembrī, bija iecerēta kā padomju Krievijas taktisks atbildes manevrs latviešu nacionālās atbrīvošanās kustībai, kas bija vainagojusies ar nacionālas valsts nodibināšanu.

Cīņā pret lieliniekiem Pagaidu valdībai, kas tagad darbojās Liepājā, nozīmīgu, bet reizē bīstamu palīdzību sniedza Vācija, kuru satrauca Sarkanās armijas ofensīva Austrumprūsijas robežu tuvumā. Baltijas landesvēra un valsts vāciešu brīvprātīgā militārā formējuma — dzelzsdivīzijas — komandēšanu pārņēma pieredzējuši, bet pret latviešiem naidīgi noskaņoti vācu virsnieki. Par visu vācu bruņoto spēku pavēlnieku Kurzemē un Ziemeļlietuvā, kā arī par Liepājas gubernatoru februāra sākumā tika iecelts "politiskais" ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, kurš pirms tam bija palīdzējis Somijas valdībai sakaut lieliniekus. Viņam izdevās ātri stabilizēt stratēģisko situāciju un ievadīt sekmīgu uzbrukumu Kurzemei.

Rīdigeram fon der Golcam bija tālejoši, arī pret Latvijas neatkarību vērsti plāni, lielas politiskas un militāras ambīcijas. Saskaņā ar viņa iecerēm tieši Baltijā bija jāsākas vācu revanšam. Savu pretinieku nometnē viņš ar laiku ieskaitīja ne vien lieliniekus un Antanti, bet arī Latvijas Pagaidu valdību, kuru uzskatīja par puslieliniecisku un vāciešiem naidīgu.

Pēc R. fon der Golca ierašanās Liepājā strauji pasliktinājās K.Ulmaņa valdības un Vācijas attiecības, kas pakāpeniski tuvojās nulles punktam, to savukārt noteica un veicināja dažādi faktori: abu pušu atšķirīgās nostājas dažādos Latvijai svarīgos jautājumos (orientācija uz Antanti u.c.), vācbaltiešu un vācu karavīru patvaļa, R. fon der Golca plāni un viņa mēģinājumi traucēt Pagaidu valdības bruņoto spēku attīstību, 16.aprīļa valsts apvērsums — K.Ulmaņa valdības gāšana, ko īstenoja vācu landesvēra trieciennodaļa, un provāciskās Andrieva Niedras valdības izveidošana. Sava loma te bija arī Vācijas valdošo aprindu šaubām, vai vispār būtu vēlama Latvijas un citu Baltijas valstu pastāvēšana, ja tās pilnībā orientējas uz Antanti. Nākotnē tas varētu traucēt Vācijai nodibināt ekonomiskās un politiskās attiecības ar Krieviju (Baltijas valstis kā sabiedroto barjera starp Berlīni un Maskavu). Vadoties no atziņas, ka Vācijai un Krievijai ir jāsadarbojas un jāatbrīvojas no Antantes jūga, Vācijas pilnvarotais pārstāvis Latvijā V.Burhards (A.Vinniga vietnieks) 1919.gada pavasarī pat iesniedza savai valdībai izskatīšanai priekšlikumu par iespējām sadalīt Baltiju interešu sfērās. Šā priekšlikuma otrais variants paredzēja, ka Krievija iegūst Rīgu, Dienvidvidzemi un Latgali, Igaunija apvienojas ar Somiju, bet Kurzeme — ar Lietuvu (te dominētu Vācijas ietekme).

Neskatoties uz Latvijas un Vācijas attiecību straujo pasliktināšanos līdz Rīgas ieņemšanai, ko veica vācu spēki 1919.gada 22.maijā, pret lieliniekiem kopīgi sadarbojās K.Ulmanim uzticīgais latviešu karaspēks un A.Niedras valdību aizstāvošais vācbaltiešu un valsts vāciešu karaspēks. Galvenā loma cīņā pret lieliniekiem, protams, bija vācu spēkiem.

Pēc Rīgas ieņemšanas situācija mainījās. No Igaunijas uz Ziemeļlatviju, ko draudošā ielenkuma dēļ atstāja P.Stučkas valdības armija, virzījās igauņu un Igaunijā saformētais latviešu karaspēks, kas bija uzticīgs K.Ulmanim, bet neatzina A.Niedras valdību. Vācieši (R. fon der Golcs), kas vēlējās palielināt savu ietekmi Latvijā, bija ieinteresēti nepieļaut, lai šīs militārās vienības ieņemtu kaut cik vērā ņemamu Latvijas teritorijas daļu, jo tas nostiprinātu K.Ulmani un viņa atbalstītāju pozīcijas. Tāpēc A.Niedras valdībai uzticīgais karaspēks (galvenokārt vācu landesvērs, kurā pakāpeniski tika iekļautas arī dzelzsdivīzijas daļas) devās uz Cēsu pusi, lai ieņemtu Vidzemi. Izšķirošā bruņotā sadursme 19.—23.jūnijā pie Cēsīm (Cēsu kaujas) beidzās ar vācu landesvēristu un dzelzsdivīzijas sakāvi. A.Niedras valdība bija spiesta pamest politisko skatuvi.

Antantes valstis, kas nebija zaudējušas cerības no jauna iesaistīt vāciešus cīņā pret Sarkano armiju, nevēlējās pieļaut viņu pilnīgu sagrāvi un piespieda igauņus un latviešus 3.jūlijā noslēgt ar vāciešiem Strazdumuižas pamiera līgumu. Saskaņā ar pamiera noteikumiem landesvēram un citām vācu daļām līdz 5.jūlija vakaram bija jāatstāj Rīga. Vācu karaspēkam tika izvirzīta formāla prasība "visdrīzākā laikā atstāt Latvijas teritoriju". Līgumā bija norādīts, ka "vācu karaspēks Latvijas robežās pārtrauc visas uzbrukuma darbības, izņemot kaujas darbību pret padomju Krievijas spēkiem".

Lai gan Antantes valstis pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas laiku pa laikam atkārtoja prasību, lai valsts vāciešu karaspēks atstāj Latviju, vācu puse, neraugoties uz daudzajiem solījumiem, tos nesteidzās izpildīt. Tieši otrādi: no Vācijas R. fon der Golcs sistemātiski saņēma jaunus papildspēkus. Uz Kurzemi tika sūtītas arī krievu karaspēka daļas, kas tika saformētas krievu karagūstekņu nometnēs Vācijā. Sabiedrotie bija paredzējuši tās izmantot militārajās operācijās pret padomju Krieviju. Tā kā šo krievu karaspēku Kurzemē uzturēja vācieši, tas politiski bija atkarīgs no Vācijas.

Vācu karavīru noskaņojums pret Latviju nebija labvēlīgs. 1919.gada 25. augustā viņu izvirzītie delegāti pieņēma paziņojumu, kurā bija pieprasīts, lai K.Ulmaņa valdība izpilda 1918.gada 29.decembra līgumu un piešķir viņiem Latvijas pavalstniecību ar tiesībām iegūt zemi. Prasība nebija pamatota, jo 29.decembra līgumā vācu brīvprātīgajiem zeme tieši netika solīta. Turklāt saskaņā ar Versaļas miera līguma 292.pantu minētais līgums bija zaudējis savu juridisko spēku. Tā to uztvēra arī Vācijas valdība. Ārlietu ministrs H.Millers pat apgalvoja, ka ministru kabinets nekad nav īpaši atzinis 1918.gada decembrī ar Latviju noslēgtās vienošanās.

1919.gada augustā un septembrī, lai nebūtu jāatstāj Kurzeme, vācu karavīri pārgāja P.Bermonta vadītajā krievu karaspēkā, t.s. Krievijas brīvprātīgo rietumu armijā. Antantes valstis sākumā pret to īpaši neiebilda, jo P.Bermonts deklarēja, ka viņa vienības iesaistīsies cīņā pret boļševikiem Krievijā. 14.augustā viņš paziņoja (admirālim Kolčakam), ka ar savu karaspēku dosies uzbrukumā Daugavpils — (Veļikije Luku — Višņijvoločkas) —Vologdas virzienā, lai pārtrauktu satiksmi starp Petrogradu un Maskavu. Šī P.Bermonta nodoma īstenošana nozīmētu, ka viņš faktiski okupē gandrīz vai visu Latvijas teritoriju. K.Ulmaņa valdībai šāda iespējamība šķita ļoti bīstama, un tā nevēlējās to pieļaut.

R. fon der Golca ietekmē P.Bermonts savus tuvākos plānus saistīja ar Baltijas sagrābšanu. Krievijas brīvprātīgo rietumu armijas virsnieku apspriedē Jelgavā 1.oktobrī tika nolemts uzbrukt Rīgai, gāzt Latvijas un Igaunijas valdību, pārvērst abas šīs valstis par Krievijas provincēm ar ierobežotu autonomiju un bez tiesībām turēt savu karaspēku, kā arī pilnībā atjaunot visas vācbaltiešu muižniecības privilēģijas. Divas dienas vēlāk, kad P.Bermonts pārņēma pavēlniecību pār visu Kurzemē paliekošo karaspēku, tika parakstīts slepens līgums, saskaņā ar kuru vācu karavīriem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība, turklāt saņemot zemi.

Vāciešu un krievu sadarbība izrādījās ļoti bīstama Latvijas neatkarībai. 8.oktobrī sākās bermontiešu uzbrukums Rīgai, kas tika apturēts Pārdaugavā. Izšķirošie notikumi risinājās novembrī. Latvijas armijai, kas tolaik piedzīvoja strauju izaugsmi, izdevās gūt virsroku un Bermonta armiju sakaut. Decembra sākumā bermontiešu daļu atliekas šķērsoja Vācijas robežu.

P.Bermonta avantūra un tās sekas radīja nopietnas izmaiņas Latvijas starptautiskajā stāvoklī un tās attiecībās ar Vāciju. 1919.gada 18.novembrī Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis saņēma vācu ģenerālleitnanta M.Eberharda radiotelegrammu, kurā bija norādīts, ka Bermonta armija tiek pakļauta vācu virspavēlniecībai. Uz Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica pieprasījumu, vai Vācijas valdība akceptē šo M.Eberharda soli, Vācijas ārlietu ministrs atbildēja apstiprinoši. Pēc šīs atbildes saņemšanas Latvijas valdība konstatēja, ka Vācija ir Latvijai uzbrukusi un abas valstis atrodas kara stāvoklī. 25.novembrī Z.A. Meierovics nosūtīja Vācijas Ārlietu ministrijai notu, kurā bija teikts, ka Latvija pārtrauc ar Vāciju diplomātiskos sakarus, "atsauc savus priekšstāvjus pie vācu valdības un uztic Latvijas pilsoņu interešu pārstāvēšanu Vācijā Igaunijas valdībai".

Vēstures literatūrā ir pārstāvēts viedoklis, ka, piesakot karu Vācijai, Latvija cerēja bez Antantes valstu iejaukšanās panākt, lai vācu un krievu karaspēks atstātu Latviju, kā arī vēlējās šādā veidā iegūt Antantes sabiedrotās statusu un radīt zināmu juridisku pamatu reparāciju pieprasīšanai no Vācijas. Taču neviens no šiem motīviem, ja tie tik tiešām noteica Latvijas rīcību, neliekas pārliecinošs. Novembra beigās Bermonta armija Latvijai jau vairs nebija problēma, un tās pilnīgu sakāvi varēja pabeigt bez kara pieteikuma. Turklāt Latvija tagad izrādījās vienīgā valsts, kas atradās karastāvoklī ar Vāciju. Antante karu jau bija beigusi, bet savukārt Latviju vēl nebija atzinusi "de iure", kā arī nebija ieinteresēta kaut ko piešķirt Latvijai no Vācijas maksājumiem.

Latvijas kara pieteikums Vācijai bija pārsteidzīgs un nevajadzīgs solis, kas izraisīja vienīgi sarežģījumus. Taču tas atspoguļoja abu valstu attiecību attīstības gaitu un raksturu 1919.gadā. Februārī iesākušās nesaskaņas pakāpeniski padziļinājās un noveda pie arvien jaunām domstarpībām un konfliktiem. Pieminētajā Z.A.Meierovica notā uzskaitīti deviņi raksturīgākie gadījumi, kad vācu valdība pēc 3.jūlija pamiera noslēgšanas ir rīkojusies naidīgi pret Latviju un tās valdību. Kā pirmais minēta Vācijas valdības bezatbildīgā nostāja karaspēka izvešanas jautājumā, bet kā pēdējais — P.Bermonta karaspēka uzbrukums Rīgai, uzsverot, ka tas lielākoties sastāvējis no vācu militārajiem formējumiem.

Vācija kara pieteikumu neņēma nopietni. Taču Latvijas diplomātiem vienalga vajadzēja daudz nopūlēties, lai panāktu diplomātisko sakaru atjaunošanu ar Vāciju. Sarunas iesākās 1920.gada pavasarī un ilga dažus mēnešus. Jau sarunu pirmajā raundā vācieši piekrita atzīt Latviju "de iure" pēc tam, kad to izdarīs Antantes valstis. Viņi deva arī nenoteiktu solījumu, ka atlīdzinās Latvijai zaudējumus (saskaņā ar īpašas komisijas slēdzienu), kurus tai nodarījuši vācu militārie formējumi. Vācieši ierosināja nesaukt paredzamo līgumu par Friedensvertrag (miera līgumu), bet vienkārši par Vertrag (līgumu).

Pagaidu līgums par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju tika parakstīts 1920.gada 15.jūlijā. Tas izbeidza formālo karastāvokli starp abām valstīm un pasludināja minēto formulu jautājumā par Latvijas "de iure" atzīšanu. Nozīmīga Latvijai bija arī saistība, ko saturēja līguma trešais pants, atspoguļojot abu pušu apņemšanos "neatbalstīt un savās robežās nepielaist nekādus centienus, kuri būtu vērsti pret otras valsts likumīgo valdību". Toties par neapšaubāmu līguma mīnusu jāuzskata tajā fiksētā Vācijas atteikšanās atzīt atbildību par P.Bermonta avantūru. Līdz ar to pavisam savu jēgu zaudēja Latvijas kara pieteikums.

Dipl.hist. Ainārs Lerhis:

"Latvijas ārpolitika 20.gados"

Latviešu tautas ievērojamāko sabiedrisko darbinieku cīņā par Latvijas kā neatkarīgas valsts izveidošanu un tās turpmākas pastāvēšanas nodrošināšanu nozīmīga loma vienmēr ir piederējusi ne tikai ārējai politikai kopumā, bet arī šīs ārpolitikas īstenošanas mehānisma izveidei un darbībai. Latvijas kā topošas valsts ārpolitiskā dienesta pirmsākumi sakrīt ar laiku, kad latviešu pārstāvji formulēja savu mērķi par neatkarīgu valsti, kā arī izvērsa propagandas darbu ārzemēs un iesāka tiešus kontaktus ar citu valstu pārstāvjiem Krievijā ārpus tās jautājumā par latviešu tautas centieniem izveidot neatkarīgu valsti.

Pamatu vēlākajiem pirmajiem ārpolitiskajiem kontaktiem ar citu valstu pārstāvjiem jau iepriekš veidoja informācijas un propagandas darbs Rietumeiropas valstīs. Jau Pirmā pasaules kara gados Šveicē tika nodibināts Latviešu informācijas birojs, ap 1917.gadu informācijas darbs vēl vairāk pieauga. To sākumā individuāli veica gan ārzemēs pastāvīgi dzīvojošie, gan īslaicīgi tur ieradušies latvieši (Zviedrijā, Norvēģijā, Anglijā un citur).

1917.gada 18.oktobrī savu darbību pēc Krievijas valsts domes deputāta J.Goldmaņa iniciatīvas Petrogradā uzsāka Latviešu informācijas birojs J.Seska vadībā. Tā uzdevums bija meklēt, uzsākt un ievadīt sakarus ar Antantes un neitrālo valstu pārstāvjiem, iepazīstinot viņus ar latviešu tautas stāvokli un politiskajām prasībām. Kopā ar J.Goldmani tika apspriesti un izstrādāti pirmie memorandi un uzsaukumi ārvalstu diplomātiem. Tie bija pirmie latviešu ievērojamāko darbinieku diplomātiskie kontakti.

Iesāktajam darbam bija jāizveido plaša organizācija, kas kontaktos ar ārvalstu diplomātiem būtu tiesīga runāt latviešu tautas vārdā un izteikt tās galvenās intereses un prasības. Bija nepieciešama ne tikai atsevišķu pārstāvju, bet visas latviešu tautas un nedalītas Latvijas patstāvības prasība. Ar vienotas nacionālas pārstāvniecības palīdzību izteiktām prasībām bija lielāka ārpolitiska nozīme.

1917.gada 17.novembrī Valkā nodibinājās Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP), kuras pirmā sesija notika no 16. līdz 19.novembrim. Pārrunājot jautājumu par LPNP valdes darbības vietu, padome nolēma, ka valdei un dibināmo nodaļu centriem jāatrodas Latvijā (Valkā), izņemot Ārlietu nodaļu, kuras centram jāatrodas Petrogradā. Padome 19.novembra sēdē nolēma dibināt 7 nodaļas, to skaitā Ārlietu nodaļu. Domāju, ka organizatoriski ar šo brīdi var datēt latviešu nacionālā diplomātiskā dienesta sākumu.

Ārlietu nodaļas uzdevumi bija: informēt Antantes valstu pārstāvjus par latviešu tautas kultūru, saimniecisko stāvokli un politiskajiem mērķiem; atspēkot un reaģēt uz tiem latviešu tautas politiskās gribas sakropļojumiem un viltojumiem, ko izplatīja latviešu lielinieki un vācu okupācijas vara; informēt Antantes valstu pārstāvjus un ārzemju presi par latviešu tautas stāvokli okupācijas apstākļos, kā arī par to latviešu stāvokli, kuri cieta no lielinieku režīma; skaidrot ārvalstu pārstāvjiem lieliniecisko latviešu strēlnieku attieksmi pret latviešu tautu un krievu lieliniekiem; izdot propagandas brošūras un ziņojumus par Latviju; gatavot sabiedroto lielvalstu domu Latvijas valsts neatkarības atzīšanai; glābt un pulcināt latviešu tautas dzīvos spēkus eventuālai vēlākai cīņai par Latvijas brīvību, uzturēt tiešus un aktīvus sakarus ar LPNP prezidiju utt. LPNP par savu nodibināšanos informēja ārvalstis, tiklīdz Nacionālās padomes pirmās sesijas dalībnieki ieradās Petrogradā un Ārlietu nodaļa uzsāka darbību. Ar Ārlietu nodaļas nodibināšanu Informācijas biroja Petrogradā darbība ieguva pamatu pārstāvēt organizāciju, runāt latviešu tautas vārdā. Birojs tagad darbojās pie Ārlietu nodaļas Petrogradā.

Kopš 1917.gada decembra Ārlietu nodaļa savās sēdēs apsprieda nepieciešamību ievērot starptautiskās politikas tendences. Analizējot pasaules notikumu attīstību, tika secināts, ka: latviešu tautas nākotne jāsaista ar Antantes valstu uzvaru pasaules karā; ir sagaidīts, ka nelielo tautu atbrīvošanās process ietvers ne tikai Turcijas impēriju, bet arī Austroungārijas un Krievijas impērijas; nelielās tautas varētu iegūt brīvību lielvalstu savstarpējās nesaprašanās dēļ, tādēļ latviešu tauta sadarbībā ar citām mazajām tautām un Rietumu sabiedrotajām lielvalstīm — Angliju, Franciju, ASV un Itāliju — varētu panākt pilnīgu Latvijas neatkarību, neielaižoties nekādos kompromisos ar Latvijas okupantiem un balstot savas prasības tautu pašnoteikšanās tiesībās. Tikai LPNP Ārlietu nodaļas darbiniekiem bija pilnvaras runāt latviešu tautas vārdā, nodaļa īstenoja LPNP funkcijas un pārstāvību ārzemēs. Sakarā ar LPNP locekļu vajāšanām no lielinieku puses nodaļas darbība notika dažādās vietās konspiratīvi.

LPNP 2.sesija notika 1918.gadā no 15.līdz 18. (28.‚31.) janvārim Petrogradā. Atšķirībā no 1.sesijas, kas galvenokārt nodarbojās ar organizatoriskiem jautājumiem, 2.sesijā izlēma svarīgākos nacionālos jautājumus. Padome pirmo reizi oficiālā līmenī izvirzīja prasību pēc pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts, tādējādi galīgi izveidojot un izsakot Latvijas valsts ideju un balstoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām. Latvijas valsts tika prasīta, bet vēl netika pasludināta. LPNP nedeklarēja sevi par Latvijas valdību. Tomēr bija svarīgi iegūt atzīšanu Nacionālajai padomei kā Latvijas "augstākajai iestādei", par kādu šī nacionālā pārstāvniecība sevi apzīmēja.

Ar LPNP II sesijas minēto vēsturisko lēmumu sākās jauns posms Latvijas valsts izveidē. Ārpolitiski tas nozīmēja, ka par Ārlietu nodaļas darbinieku galveno uzdevumu kļuva — ar ārpolitiskiem līdzekļiem starptautiskajā politikā panākt Latvijas neatkarības atzīšanu. Ar brīdi, kad Latvijas valsts ideja bija oficiāli izteikta, Ārlietu nodaļas pārstāvji faktiski uzsāka praktisku diplomātisku darbību šīs idejas īstenošanai. Viņi vēl nepārstāvēja reāli pastāvošu neatkarīgu valsti, bet objektīvi darbojās latviešu tautas interesēs, kaut arī tai tobrīd vēl nebija nodrošināmas reālas iespējas tautas nobalsošanā paust savu gribu. Viņi, darbodamies ar konkrētas organizācijas pilnvarojumu, veicināja neatkarīgas valsts pasludināšanu un izveidošanu. Līdzīgi arī vairāku citu Viduseiropas un Austrumeiropas valstu, kuras nodibinājās pēc Pirmā pasaules kara beigām, pārstāvji uzsāka darbību un ienāca starptautiskajā diplomātijā pirms šo neatkarīgo valstu nodibināšanās.

Ārlietu nodaļas darbinieki nekavējoties informēja Rietumu valstu diplomātiskās pārstāvniecības Petrogradā par latviešu tautas mērķi — neatkarīgu valsti, kā arī sniedza valstu valdībām un sabiedrībai paskaidrojumus par tautas nacionāliem un politiskiem mērķiem un to īstenošanas iespējām. Pirmie diplomātiskie soļi dažkārt sākumā vēl bija nedroši, bet nepieciešamās prasmes un iemaņas bija jāapgūst praktiskā darbībā. Antantes valsts diplomāti savukārt bija ieinteresēti uzklausīt nelielo tautu pārstāvjus Krievijas iekšējā sabrukuma dēļ un arī tāpēc, ka nebija īstas skaidrības — 1918.gada sākumā atzīt vai neatzīt lielinieku valdību Krievijā, jo nebija skaidras Krievijas valsts tālākās perspektīvas. Lai veicinātu Rietumu valstu diplomātu un sabiedrības domu Latvijai labvēlīgā virzienā, tika izstrādāti Latvijas propagandas darba virzieni, vadoties no diplomātisko un preses pārstāvju jautājumiem.

Kad lielinieki, liedzot Antantes diplomātiem iespēju apmesties Arhangeļskā un pieprasot galīgi atstāt Krieviju jūlija beigās, izbeidza sakarus ar Antantes valstīm, un 1918.gada jūlijā pēc eseru sacelšanās Maskavā apspiešanas sākās sarkanais terors visā Krievijā, Ārlietu nodaļas darbība vēl tika aktīvi turpināta aizvien lielākā slepenībā līdz augusta beigām, bet tās darbinieki atgriezās Latvijā. Kad visi augstākie ārvalstu diplomātiskie pārstāvji bija no Krievijas aizbraukuši, kā pēdējais Ārlietu nodaļu likvidēja, decembra beigās atgriezās Rīgā un par savas misijas izbeigšanu Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidentam ziņoja J.Seskis. Tādējādi Ārlietu nodaļa darbojās līdz pat Latvijas valsts proklamēšanai 1918.gada 18.novembrī un Latvijas Pagaidu valdības nodibināšanai.

Jau kopš 1917.gada beigām LPNP un Ārlietu nodaļas sēdēs apsprieda nepieciešamību Nacionālās padomes pārstāvjiem doties uz ārzemēm — ārpus toreizējās Krievijas robežām. Tiekoties tikai ar sabiedroto valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem Krievijā, nevarēja latviešu tautas interešu propagandu un Latvijas valsts dibināšanas un starptautiskās atzīšanas nepieciešamības ideju izplatīt tālāk pasaulē. 1918.gada jūlija beigās Z.Meierovicam izdevās atstāt Krievijas teritoriju. Viņš vispirms ieradās Stokholmā, kur 4.augustā nodibināja pirmo LPNP pakļautībā esošo latviešu informācijas biroju (atšķirībā no vairākiem citiem uz privātas iniciatīvas dibinātiem latviešu informācijas birojiem Rietumeiropā) un sakarus ar vairākām sūtniecībām un zviedru presi.

1918.gada 12.augustā Z.Meierovics ieradās Londonā kā LPNP pilnvarots pārstāvis pie Anglijas valdības (saskaņā ar pilnvaru), bet vispirms bija jāpanāk, lai Anglijas valdība viņu par tādu atzītu. Viņa atzīšana bija neatraujami saistīta ar pašas LPNP kā "topošās Latvijas augstākās valsts iestādes" atzīšanas nepieciešamību. Meierovica uzdevums bija pārliecināt Anglijas ārlietu ministriju par Latvijas patstāvības iespējamību un nepieciešamību un latviešu tautas tiesībām uz neatkarīgu valsti. Vairāku mēnešu darba rezultātā tas viņam izdevās. 23.oktobrī Z.Meierovicu pieņēma Anglijas Ārlietu ministrs Dž.Balfurs, kurš Viņa majestātes valdības vārdā mutiski paziņoja, ka angļu valdība ir nolēmusi atzīt pagaidām latviešu Nacionālo padomi par Latvijas valdību līdz Miera konferences lēmumam par Latvijas likteni. Pēc šī angļu valdības paziņojuma Londonā vēl pirms 1918.gada 18.novembra sāka darboties pirmā Latvijas diplomātiskā pārstāvniecība, kaut arī tā sākumā vairāk pildīja informācijas funkcijas. Anglija pēc Nacionālās padomes lūguma 23.oktobra deklarāciju atkārtoja vēlreiz rakstveidā 11.novembrī, ko uzskata par Latvijas oficiālo "de facto" atzīšanu. Lielbritānija atzina Z.Meierovicu par Latvijas Pagaidu valdības neoficiālu diplomātisko pārstāvi, bet LPNP — par latviešu tautas likumīgu orgānu.

Kaut arī LPNP nebija sevi proklamējusi par pastāvošu augstāko varu Latvijā un nebija realizējusi varu Latvijā, tomēr tieši LPNP darbības rezultātā tika uzsākti pirmie latviešu pārstāvju diplomātiskie kontakti, meklēti risinājumi pirmo pārstāvniecību un konkrētu mehānismu izveidei ārējo sakaru funkcionēšanas vajadzībām. Tam faktoram, ka latviešu pārstāvjus pilnvaroja konkrēta latviešu tautas interešu pārstāvniecības iestāde (LPNP) un ka tieši tās pārstāvjus uzklausīja diplomāti ārzemēs, bija būtiska nozīme Latvijas ārpolitiskā dienesta veidošanās sākumposmā. Dienesta īpatnība bija tā, ka tā aizsākumus redzam pirms Latvijas valsts proklamēšanas, vēl "nevalstiskā" statusā. Nepieciešamība diplomātiskā ceļā cīnīties par neatkarīgas valsts izveidi un tās tiesībām starptautiskā arēnā rodas pirms jaunas neatkarīgas valsts izveidošanas. Bet, neapšaubāmi, Latvijas ārpolitiskais dienests pakāpeniski izveidojās par Latvijas valsts diplomātisko dienestu tikai pēc Latvijas valsts pasludināšanas.

Kad 1918.gada 18.novembrī Tautas padomes svinīgā sēdē tika proklamēta Latvijas valsts un izveidota Pagaidu valdība, tajā par Latvijas pirmo ārlietu ministru tika apstiprināts Z.Meierovics. Vairāki ieceltie ministri stājās pie savu resoru veidošanas, bet Ārlietu ministriju Rīgā nepaspēja veidot, jo pats ministrs atradās ārzemēs un no turienes veidoja ārlietu dienestu un vadīja tā darbu, turklāt Latvijas galvenajās ārpolitiskajās interesēs vissvarīgākais bija sabiedroto lielvalstu atbalsts un starptautiskās atzīšanas panākšana un turpmākā starptautiskā statusa noskaidrošana. Minētie uzdevumi vislabāk bija veicami, atrodoties ārzemēs, turklāt situācija Latvijā arī iekšpolitiski bija ārkārtīgi smaga lielinieku iebrukuma Latvijā apstākļos 1918.gada decembrī — 1919.gada janvārī. Šādos apstākļos, lai nodrošinātu topošā diplomātiskā dienesta izveidi un optimālu darbību, bija jāizveido funkcionējošs ārlietu dienesta vadības centrs ārzemēs, kurš uzturētu sakarus un saskaņotu darbību ar Latvijas Pagaidu valdību un tās Ministru prezidentu K.Ulmani, kas turpināja darbību Latvijas neokupētajā teritorijā, kas arvien saruka.

Neskatoties uz kritisko situāciju, Pagaidu valdība un Tautas padome bija apņēmīgas suverēno varu noturēt savās rokās. Pagaidu valdība neizlaida ne mirkli varu (kaut arī ļoti ierobežotā teritorijā) no savām rokām, ignorējot citus varas pretendentus (P.Stučkas, vēlāk A.Niedras valdību). Turklāt vēl pirms Rīgas atstāšanas Pagaidu valdība uzsāka pirmo Latvijas pārstāvju iecelšanu. Iekšpolitiski un ārpolitiski svarīgs bija fakts, ka tika nodrošināta Pagaidu valdības darbības nepārtrauktība.

Ārlietu dienestam ārlietu ministra Z.Meierovica vadībā bija jāizveido darbotiesspējīgas pārstāvniecības sabiedroto lielvalstu galvaspilsētās, kurās notika galvenā cīņa par pēckara Eiropu. Latvijas pārstāvju iesaistīšanās un klātbūtne šajos diplomātiskajos procesos bija ārlietu dienesta darbības svarīgākā sastāvdaļa. Latvijas diplomātiskā dienesta veidošanās jau no paša sākuma notika intensīvā un sarežģītā darbā "kaujas apstākļos", vienlaikus veicot svarīgos ārpolitiskos uzdevumus, radot un pilnveidojot tā organizatoriskās struktūras.

Svarīgs laikmets diplomātiskajā cīņā par Latvijas valsts turpmāko eksistenci bija Latvijas delegācijas darbība pie Parīzes miera konferences. Līdzīgi kā vairākām citām jaunajām valstīm, arī Latvijas ārlietu dienestam bija jāsāk ar cīņu par tā pārstāvētās valdības "de facto" un vēlāk "de iure" atzīšanu. Savukārt minētās atzīšanas neesamības dēļ jauno valstu pirmajām diplomātiskajām pārstāvniecībām pie citu valstu valdībām bija galvenokārt neoficiāls statuss un ļoti ierobežotas darbības iespējas. Jauno valstu pārstāvji nevarēja akreditēties pietiekami augstā diplomātiskā līmenī, kāds būtu nepieciešams šo valstu visaktuālāko eksistences un atzīšanas jautājumu diplomātiskai risināšanai. Tādēļ Latvijas pārstāvji izvēlējās relatīvi īslaicīgu diplomātiskās klātbūtnes formu kā neoficiāla delegācija pie Parīzes miera konferences. Delegācijai nebija iespējas piedalīties Miera konferences sarunās. Delegācijai ierodoties Parīzē un ārlietu ministram atstājot Londonu, arī Latvijas diplomātiskā dienesta vadības centrs tika pārcelts uz Parīzi, kura bija kļuvusi par pasaules politiskās dzīves centru.

Latvijas delegācija pie Parīzes miera konferences darbojās no 1919.gada 23.janvāra līdz 15.decembrim. Līdz 21.maijam delegāciju vadīja Tautas padomes priekšsēdētājs J.Čakste, pēc viņa aizbraukšanas uz Latviju — viņa vietnieks Z.Meierovics, viņu savukārt jūlija sākumā nomainīja J.Seskis. Delegācijas galvenās prasības bija: pielaist (uzklausīt) to Miera konferencē; saņemt Antantes valstu palīdzību, lai atbrīvotu Latviju tās etnogrāfiskajās robežās no vācu un padomju karaspēka, atzīt Latviju "de iure" kā neatkarīgu valsti.

Latvijas miera delegācija Parīzē darbojās apstākļos, kad Pagaidu valdība kontrolēja nelielu Latvijas teritorijas daļu. Svarīgs jautājums bija par delegācijas Parīzē iespējami operatīvāku sakaru nodrošināšanu ar Pagaidu valdību Liepājā. Viens no sakaru veidiem bija Latvijas darbinieku sūtīšana uz Parīzi un atpakaļ uz Liepāju, kā arī optimālās darba vietas (Liepājā vai Rietumeiropā) izvēle un nodrošināšana mainīgā konkrētā situācijā atkarībā no finansiālā stāvokļa un politiskajiem uzdevumiem Latvijā un Rietumeiropā. Sakari starp Parīzi un Liepāju tika īstenoti caur Latviešu informācijas biroju un vēlāk diplomātisko pārstāvniecību Kopenhāgenā ar kurjeru palīdzību.

1919.gada vidū Latvijā pastāvēja trīs režīmi — K.Ulmaņa valdība, P.Stučkas valdība un A.Niedras valdība, taču tie visi pretendēja uz augstāko varu Latvijā; šie režīmi neatzina cits citu un atradās savstarpēji nesamierināmā konfliktā, taču tie visi tiecās pārstāvēt Latvijas valsti starptautiskajā politikā. Tomēr tikai Pagaidu valdībai ārzemēs jau darbojās diplomātiskais dienests, kura darbinieki nesaistīja Latvijas perspektīvu ar citu valstu — Vācijas vai Krievijas — interesēm.

Jau kopš pirmajām darbības dienām Parīzē 1919.gada janvārī Z.Meierovics lielu uzmanību un organizatorisko darbu veltīja Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību un informācijas biroju tīkla tālākai izveidei. Svarīga bija arī pārstāvniecību personālsastāva komplektēšana, ko Z.Meierovics aktīvi apsprieda sarakstē ar diplomātiskajiem pārstāvjiem visu "Parīzes periodu". Tā kā 1919.gadā Latvija vēl nebija "de iure" atzīta, tad diplomātiskajiem pārstāvjiem ārzemēs nevarēja dot tolaik diplomātiskajos sakaros izplatīto ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra nosaukumu, bet gan viņus oficiāli nosauca par diplomātiskajiem pārstāvjiem, dažiem pilnvarās bija nosaukums "rezidējošais ministrs".

No Parīzes Latvijas ārlietu ministrs, sazinoties ar Ministru prezidentu K.Ulmani, uzsāka konkrētu politisku, ekonomisku un konsulāra rakstura (dažādu iemeslu dēļ ārzemēs atrodošos Latvijas iedzīvotāju tiesību aizsardzības) jautājumu risināšanu.

Ārlietu ministrs un latviešu miera delegācija svarīgu nozīmi piešķīra nepieciešamai politiskās un diplomātiskās darbības sastāvdaļai — propagandas darbam. Būtiska nozīme bija koncentrētā veidā izstrādātu propagandas materiālu sagatavošanai. Uz vairāku Latviešu informācijas biroju Rietumeiropā bāzes (Bāzelē, Bernē, Kopenhāgenā) 1919.—1920.gadā izveidojās Latvijas Pagaidu valdības pirmās diplomātiskās un konsulāras pārstāvniecības. Vairāki biroju darbinieki iekļāvās diplomātiskā dienesta pārstāvniecību personālsastāvā informācijas un preses biroju vadītāju kvalitātē. Savukārt inormācijas birojs Kopenhāgenā kļuva par svarīgu sakaru centru starp Pagaidu valdību Liepājā (un vēlāk "uz kuģa") un Latvijas pārstāvjiem Rietumeiropā — Londonā, Parīzē u.c. Informācijas biroju nodibināšanās un darbība ārlietu resora interesēs un pakāpeniska iekļaušanās tā strukturās bija viena no dienesta attīstības iezīmēm. Turklāt sākumposmā jaunizveidotās pārstāvniecības arī lielāko daļu darba ieguldīja informācijas un propagandas sfērā.

Pēc tam, kad 27.jūnijā Latvijas Pagaidu valdības kuģis "Saratov" piestāja Liepājas ostā un 8.jūlijā ieradās Rīgā, jūlija sākumā arī ārlietu ministrs caur Londonu izbrauca uz Latviju, lai praktiski uzsāktu Ārlietu ministrijas kā Pagaidu valdības ārlietu resora centrālās iestādes izveidošanu un vadīšanu. 23.jūlijā Z.Meierovics ieradās Latvijā. Noslēdzās tas ārpolitiskās darbības posms, kad no 1918.gada novembra līdz 1919.gada jūnijam Pagaidu valdības diplomātiskais dienests darbojās ārvalstīs un ārpolitiskā darbība Latvijas teritorijas gandrīz pilnīgas okupācijas dēļ norisinājās galvenokārt ārvalstīs. Līdz 1919.gada jūlijam tradicionāli Ārlietu ministrijām raksturīgās funkcijas veica ārlietu ministrs, kā arī Ministru prezidents faktiski bija uzņēmis ārlietu ministra pienākumus valsts iekšienē — Pagaidu valdības kontrolētajā Latvijas teritorijas daļā. Ārlietu ministrs atšķirībā no citu resoru ministriem līdz 1919.gada jūlijam nevarēja piedalīties valdības sēdēs. Tāpēc tieši Ārlietu ministriju vēlāk nereti dēvēja par visjaunāko Latvijas ministriju.

Uzsākot izveidot Latvijas Ārlietu ministriju, tikai ļoti neliels skaits latviešu pārstāvju bija guvuši pirmo diplomātisko pieredzi savai tautai. Topošajai Latvijas valstij nepieciešami diplomāti nevarēja agrāk izaugt neatkarīgas valsts trūkuma dēļ. Z.Meierovics un citi pirmie latviešu diplomātijas celmlauži paveica daudz, lai arī bija bez speciālas izglītības. Agrāk nebija iespējams nodarboties ar diplomātiju, jo tā bija lielo un neatkarīgo valstu darbības sfēra. Mazu tautu pārstāvjiem principā nebija iespējams sagatavoties diplomātiskajam darbam pirms šo tautu neatkarīgu valstu nodibināšanas. Turklāt Latvijas diplomātija veidojās asas cīņas apstākļos pret Latvijas liktenī iejaukto lielvalstu spēcīgo informācijas, propagandas un diplomātijas "mašīnu", par sabiedroto lielvalstu dažāda veida atbalstu Pagaidu valdībai.

Ministrijā pirms ārlietu ministra atgriešanās, sākot ar jūliju, tika izveidota vienīgi kanceleja. Tika izveidotas organizatoriskās struktūras. Pēc ministra ierašanās tika uzsākta politisko, ekonomisko, juridisko un konsulāro struktūru izveide. Jūlija beigās tika izveidots ministra sekretariāts. Augustā darbu sāka šādi departamenti: Vispārējais, Politiski diplomātiskais, Ekonomiski konsulārais, Informācijas un Juridiskais, tie sastāvēja no nodaļām. Par galveno departamentu tika uzskatīts Politiski diplomātiskais departaments (sākotnēji sastāvēja no Vācijas, Antantes valstu, Skandināvijas un kaimiņvalstu, Slāvu jeb Austrumu valstu un Baltijas valstu nodaļām), kas izstrādāja un īstenoja Latvijas politiskās attiecības ar ārvalstīm. Ekonomiski konsulārais departaments (sastāvēja no Ekonomiskās, Konsulārās un Ārzemju pasu nodaļām) vadīja visas Latvijas saimnieciskās lietas, ciktāl tās attiecās uz ārzemēm. Informācijas departaments (sastāvēja no Preses, Speciālo ziņu, Kurjeru un Ārzemju propagandas nodaļām) īstenoja Latvijas valsts informatīvo un propagandas darbu ārzemēs un uzturēja sakarus starp ministriju un Latvijas pārstāvniecībām ar diplomātisko kurjeru dienesta palīdzību. Juridiskā departamenta (Juriskonsultācijas) galvenais uzdevums bija izstrādāt likumus un konvencijas Latvijas attiecībās pret citām valstīm un Latvijas līgumus ar citām valstīm, kā arī izšķirt aktuālas juridiskās lietas. Vispārējā departamenta pārziņā atradās Ārlietu ministrijas administrācija un pārējās funkcijas, kuras neietilpa citu departamentu kompetencē (kanceleja, saimniecības nodaļa). Ministrijas struktūra un arī departamentu iekšējā struktūra turpmāk tika vairākkārt reorganizēta ne tikai pilnveidošanas un optimālu risinājumu meklēšanas dēļ, bet arī nelielā ārlietām atvēlētā Latvijas valsts budžeta dēļ.

Taupības nolūkos ar 1920.gada 1.oktobri tika īstenota ministrijas reorganizācija un samazināts ministrijas struktūrvienību skaits un personālsastāvs. Tika likvidēts Ekonomiski konsulārais departaments, bet Vispārējais departaments pārveidots par administratīvi juridisko departamentu. Informācijas departaments tika likvidēts un kā informācijas nodaļa ietilpināts jaunizveidotajā Politiski ekonomiskajā departamentā.

Sakarā ar tālākām pārmaiņām ministrijā 1921.gadā palika tikai 2 departamenti: 1) Administratīvi juridiskais (ar septiņām nodaļām), kas pārzināja ministrijas organizāciju, personālu sakarus ar Latvijā akreditēto ārvalstu diplomātisko un konsulāro korpusu un starpniecību starp ārvalstu pārstāvjiem un pārējām Latvijas valdības ministrijām, diplomātisko protokolu, juriskonsultācijas, konsulārās funkcijas, ekspedīciju ar diplomātisko kurjeru sekciju, ministrijas budžetu, grāmatvedības un citas līdzīgas funkcijas; un 2) Politiski ekonomiskais departaments attiecību izveidošanai un uzturēšanai ar ārvalstīm un Tautu Savienību ar četrām nodaļām: Austrumu, Baltijas, Rietumu ar Tautu Savienības sekciju (tā tika nodibināta 1922.gadā sakarā ar Latvijas iestāšanos Tautu Savienībā) un Preses nodaļu. Turpmākajos gados organizatoriskās pārmaiņas ministrijā bija maznozīmīgākas un aptvēra galvenokārt departamenta iekšējo struktūru, kā arī notika sakarā ar budžeta līdzekļu samazināšanu. Ministrijas iekārtu reorganizējot, 1924.gada jūlijā tika apvienots līdzšinējais ministra kabinets un Administratīvi juridiskā departamenta kanceleja vienā Administratīvajā un protokola nodaļā. 1926.gada 1.aprīlī tika nodibinātas Juridiskā nodaļa un Arhīvu un šifru nodaļa. 1926.gadā tika likvidēta diplomātisko kurjeru struktūrvienība. Notika arī citas organizatoriska rakstura izmaiņas, kā arī tika strādāts pie Ārlietu ministrijas Satversmes izstrādāšanas. 20.gados pamatos nostiprinājās un turpmāk (līdz 1938.gadam) saglabājās divi departamenti: Administratīvi juridiskais un Politiskais.

1919.—1923.gadā ministrijā bija ārlietu viceministra postenis (1921—1923.gadā tādi bija pat divi), 1928.gadā uz īsu laiku to atjaunoja, nosaucot par ārlietu ministra biedru. 1920.—1923.gadā bija ārlietu ministra kabineta vadītāja (šefa) postenis, bet 1923.—1940.gadā — Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra amats. 1928.gadā pēc vairākkārtīgām pārmaiņām Ārlietu ministrijā darbojās ārlietu ministrs, ģenerālsekretārs ar pastāvīgām viceministra funkcijām (1925.—1926.gadā pat kā Ārlietu ministrijas pārvaldnieks ārlietu ministra vietā) un minētie divi departamenti. Administratīvi juridiskā departamenta direktors bija arī ĀM ģenerālsekretāra palīgs.

Pirmajos ministrijas darbības gados vēl nepastāvēja ieņemto amatu un diplomātisko rangu iegūšana pēc dienestā nokalpoto gadu (izdienas) principa, un pasaules valstu diplomātiskajiem un konsulārajiem dienestiem raksturīgais hierahijas princips pakāpeniski sāka veidoties vēlāk, ministrijas iekārtai (struktūrai) stabilizējoties. Ministrijas struktūrvienību reorganizācija notika atkarībā no konkrētā laikposma ārpolitiskās darbības prioritātēm. Cik var spriest no dažādiem netiešiem pierādījumiem, arī Latvijā pakāpeniski izveidojās daudzās pasaules valstīs raksturīgā prakse, ka ietekmes ziņā ārlietu ministrs neoficiāli, bet praktiski kļuva par otro ietekmīgāko personu valdībā. Ministrs Z.Meirovics vairākkārt (piemēram, 1920.gada janvārī, kad K.Ulmanis devās braucienā pa Latviju), pildīja Ministru prezidenta pienākumus Rīgā viņa prombūtnes laikā.

1920.gadā pie Ārlietu ministrijas darbojās pastāvīgs birojs, kurš veica sagatavošanās darbus Bulduru (Rīgas) konferencei, kurā bija paredzēta Baltijas valstu piedalīšanās (konference notika 1920.gada augustā — septembrī). Konferences sagatavošanā Latvijas valdība veica ievērojamu darbu ar lielu atbildību, un tā Latvijas valstij bija pirmā organizatoriskā un diplomātiskā prakse plašas starptautiskas konferences ar vairāku valstu piedalīšanos sagatavošanā un norisē.

Turpmāk Rīga kā starptautisku politisku sarunu vieta bija ievērojama vēl vismaz divas reizes, kad tā acīmredzot sava ģeopolitiskā izvietojuma Austrumu — Rietumu interešu krustpunktā dēļ tika izvēlēta par padomju Krievijas un no tās uz Rietumiem atrodošos valstu sarunu vietu. 1920.—1921.gadā Latvijas valdība un Ārlietu ministrija veica organizatorisku darbu Polijas un padomju Krievijas miera sarunu Rīgā darbības nodrošināšanai (miera sarunas tika atklātas 1920.gada 21.septembrī). Savukārt 1920.gada 20.augustā Rīgā, Ārlietu ministrijas telpās Latvijas Ministru prezidenta un ārlietu ministra Z.Meierovica klātbūtnē parakstīja līgumu starp Amerikas palīdzības administrāciju un Padomju Krievijas pārstāvjiem.

Turpmākajos gados (ja neskaita Baltijas valstu konferences) Rīga tomēr nekļuva par lielu starptautisku (ar daudzu valstu piedalīšanos) sarunu un konferenču vietu. Rīgas nozīme izrādījās īslaicīga tikai 20.gadu sākumā, kas saistījās ar pēckara noregulējumu un laikmetu, kamēr starp Krieviju un rietumvalstīm vēl nepastāvēja totāla norobežošanās un pastāvēja ilūzijas, ka starp tām varēs atjaunot un attīstīt tālākos ekonomiskos sakarus.

Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības 1919.gadā tika pakļautas jaunizveidotajai Ārlietu ministrijai kā ārlietu resora centrālajam aparātam Rīgā. Dibinot jaunas pārstāvniecības ārvalstīs, Z.Meierovics uzskatīja, ka tās pirmām kārtām nepieciešamas sabiedrotajās lielvalstīs, turpmāk Skandināvijā un kaimiņvalstīs. Savas pastāvēšanas pirmajā gadā Latvija nodibināja diplomātiskās pārstāvniecības (sauktas arī par sūtniecībām jeb legācijām) Londonā, Kopenhāgenā (pastāvēja īslaicīgi), Helsinkos, Stokholmā, Parīzē (pastāvīga pārstāvniecība tur faktiski izveidojās jau Latvijas delegācijas darbības laikā, kopš 1919.gada vidus O.Grosvalds bija Latvijas Pagaidu valdības delegāts Francijā un 1920.gadā arī Latvijas oficiālais delegāts pie Miera konferences un Sabiedroto Augstākās Padomes līdz Latvijas "de iure" atzīšanai), Berlīnē, Tallinā, Kauņā, Romā, Varšavā, Bernē (līdz 1920.gada beigām). Turklāt ar Pagaidu valdības 1919.gada 4.oktobra lēmumu par speciālo sūtni pie Romas pāvesta tika iecelts katoļu garīdznieks Jāzeps Rancāns (atradās šajā amatā līdz 1925.gadam). Jau ar 1919.—1920.gadu Latvijas pārstāvniecībās vairākās valstīs (Polijā, Vācijā u.c.) uzsāka darbu tirdzniecības atašeji, tādējādi Latvija sāka izmantot diplomātisko sakaru praksē bieži izmantoto t.s. speciālo atašeju institūciju. Vispār Latvijas diplomātija gan savā politiskajā, gan tīri organizatoriskajā darbībā sāka veidot dienestu un ārējos sakarus ar citām valstīm, ievērojot tolaik starptautiski pieņemtās normas un likumdošanu diplomātisko sakaru jautājumos.

Kā jau agrāk minēts, līdz Latvijas starptautiskajai "de iure" atzīšanai Latvijas diplomātisko pārstāvju darbības iespējas bija ierobežotas. Laikā no 1919. līdz 1921.gadam vairāki diplomāti tika iecelti kā Latvijas diplomātiskie pārstāvji – parasti pagaidu pilnvarotā lietveža vai rezidējošā ministra rangā, kaut arī rezidences valstis ne vienmēr viņus šādos rangos atzina, kaut arī darbību pieļāva. Pirms valsts starptautiskas tiesiskās atzīšanas tās pārstāvniecībām labvēlības gadījumā atļāva darboties "de facto", faktiski, neoficiāli, tātad ierobežotā statusā. Pirms tam pārstāvniecību neoficiālu pastāvēšanu veicināja jauno valstu faktiskā atzīšana no "veco" valstu valdību puses. Pēc starptautiskās atzīšanas vairāku Latvijas pārstāvniecību ārvalstīs vadītāji (piemēram, O.Grosvalds Francijā, J.Seskis Tallinā u.c.) 1921.gada martā — aprīlī tika vispirms īslaicīgi iecelti par Latvijas rezidējošiem ministriem pie šo valstu valdībām, bet jau maijā — jūnijā viņus iecēla par ārkārtējiem sūtņiem un pilnvarotiem ministriem šajās valstīs. Faktiski sūtņa amatam līdzīgas (resp., diplomātiskās pārstāvniecības vadītāja) funkcijas jaunie sūtņi bija izpildījuši bez pārtraukuma 1919.—1920.gadā. Tādējādi grupa Latvijas pirmo ārzemēs strādājošo diplomātu pildīja savus amata pienākumus rezidences valstīs zem dažādiem amata nosaukumiem.

Turpmākajos gados diplomātisko pārstāvniecību tīkls ārzemēs tika paplašināts. 1923.gadā Latvijai ārzemēs bija vēl tikai 9 sūtniecības, bet jau 1928.gadā 12 (Berlīnē, Briselē, Helsinkos, Kauņā, Londonā, Maskavā, Parīzē, Romā, Stokholmā, Tallinā, Varšavā un Ženēvā, kā arī Latvijas sūtnis Vatikānā H. Albats pastāvīgi darbojās Ārlietu ministrijā Rīgā), turklāt vairāki no viņiem bija akreditēti arī citās valstīs. Sūtniecība Vašingtonā 1927.gadā taupības apsvērumu dēļ tika likvidēta kā nesvarīga, tās darbību atjaunoja tikai 1935.gada septembrī (kopš tā laika sūtniecība ir darbojusies bez pārtraukuma līdz mūsdienām, un 1991. gada septembrī sakarā ar Latvijas neatkarības atgūšanu paaugstināta par vēstniecību). Laikā no 1923.gada aprīļa līdz 1925.gada augusta beigām bija pārtraukums arī Latvijas sūtniecības Stokholmā darbībā budžeta līdzekļu samazināšanas dēļ. No politiskā viedokļa sūtniecību slēgšana uz vairākiem gadiem samazināja Latvijas diplomātisko klātbūtni stratēģiski svarīgās valstīs, tādēļ tā vērtējama kā kļūda.

Kad 1919.gada jūlijā darbu uzsāka Informācijas departaments, tam tika pakļauti un diplomātisko pārstāvniecību struktūrā iekļauti līdzšinējie un jaunizveidotie pastāvīgie informācijas biroji (Parīzē, Londonā, Bāzelē, Stokholmā, Varšavā un Berlīnē). Šo biroju galvenais uzdevums bija nodibināt tiešus sakarus ar attiecīgās valsts presi. Diemžēl sakarā ar ministrijas reorganizāciju ar 1920.gada 1.oktobri arī visu LR pārstāvniecību ārzemēs štatā vairs nebija paredzēti preses darbinieki ar informācijas un propogandas uzdevumiem, tādēļ sūtniecību informācijas biroji tika likvidēti. Sūtniecības un konsulāti turpināja veikt informatīvo darbu, tomēr šim nolūkam vairs nebija paredzēta speciāla vienība pārstāvniecību struktūrā. Kopumā informācijas birojiem Latvijas diplomātiskā dienesta vēsturē ir ievērojama nozīme, jo tie attīstījās no atsevišķu privātpersonu entuziasma Pirmā pasaules kara gados līdz mērķtiecīgam darbam valsts interesēs, kalpoja par pamatu diplomātisko pārstāvniecību izveidei un bāzi turpmākam informācijas darbam.

Ārkārtīgi svarīgs un vienlaikus sarežģīts un grūts Latvijas pārstāvniecībām (īpaši Krievijā) bija ārlietu resoram specifiskais uzdevums īstenot Latvijas pilsoņiem — bēgļiem un optantiem — iespēju atgriezties dzimtenē, turklāt haosa, lielinieku terora un dažādu materiāla un organizatoriska rakstura problēmu Krievijā dēļ, cenšoties ierobežoto iespēju robežās aizstāvēt viņu intereses un censties saglabāt viņu dzīvības. Lai īstenotu šo uzdevumu, pie Latvijas sūtniecības Maskavā tika nodibināta īpaša Latvijas pavalstniecības optācijas komisija optācijas lietu kārtošanai, kā arī bēgļu reevakuācijas komisija, juridiskā komisija, kuru darbinieki atradās Ārlietu ministrijas dienestā. Kopumā Latvijas pārstāvniecības Krievijas pilsētās veica milzīgu, intensīvu un pārcilvēcisku darbu, un daudzi tūkstoši latviešu bēgļu un optantu atgriezās dzimtenē, tomēr to nevarēja izdarīt visi, kas vēlējās. Optācijas komisija Maskavā tika likvidēta 1923.gada marta beigās, bet jauktā Latvijas un Krievijas optācijas komisija izbeidza darbu 1923.gada 15.jūnijā.

Ārlietu resors nodarbojās ar latviešu bēgļu un karagūstekņu atgriešanās jautājumu arī kaimiņvalstīs, no Krievijas atdalījušajās jaunajās valstīs Rietumeiropā, Viduseiropā un Dienvideiropā. 1919.gada beigās Latvijas valdība risināja bēgļu reevakuācijas jautājumu Vācijā, Francijā, Lietuvā, Polijā, Igaunijā un citur, kā arī uzņēma kontaktus ar tobrīd Krievijā esošām vairākām valdībām, kuras pārvaldīja noteiktus Krievijas reģionus (tobrīd Krievijas rajonus Latvijas pārstāvji iedalīja šādi: Sibīrija, Dienvidkrievija, Padomju Krievija, Ziemeļkrievija). 1919. un 1920.gadā Dienvidkrievijā, Ukrainā un Krimā Latvijas valdībai bija vairāki pārstāvji gan bēgļu lietās, gan citos uzdevumos ar tiesībām izdot Latvijas pilsoņiem pases. Ukrainā un īslaicīgi neatkarīgajās Kaukāza republikās Latvijas pārstāvji pieredzēja varas maiņu, kas atstāja iespaidu uz konsulātu darbību. 1921.gada sākumā Padomju Krievija, laužot neatkarīgo Kaukāza valstu atzīšanas līgumus, ar karaspēka iebrukumu okupēja Armēniju, Gruziju un Azerbaidžānu un nodibināja tur padomju varu. Turpmākajos gados izbeidza darbību visi Latvijas pilnvarotie pārstāvji un konsulāti tajās republikās, kuras pēc īsa valstiskās neatkarības posma tika iekļautas Krievijas padomju impērijā (PSRS).

Jau kopš darbības uzsākšanas Ārlietu ministrija lielu uzmanību veltīja konsulāro pārstāvniecību tīkla izveidošanai. 1919.un 1920.gadā tika izveidoti vairāki konsulāti, kuros konsuli bija no ārlietu resora no Rīgas sūtīti karjeras konsuli (piemēram, Berlīnē, Londonā). Tomēr lielākā daļa konsulāro pārstāvniecību bija dažāda līmeņa goda konsulāti (20.gadu pirmajā pusē vispirms galvenokārt nedaudz zemāka līmeņa konsulārās pārstāvniecības — konsulārās aģentūras, kuras vadīja konsulāraģenti). Konsulātus vadīja galvenokārt attiecīgo valstu pilsētās dzīvojošie prominentie saimnieciskie un sabiedrībā ievērojamie pārstāvji — goda konsuli. Jau 1919.gada augustā un septembrī ĀM Ekonomiski konsulārais departaments sāka organizēt ievērojamās ārzemju pilsētās un centros Latvijas konsulātus, izvirzot konsuliem ārzemēs divus galvenos uzdevumus: tirdznieciski ekonomiska rakstura uzdevumus un ar Latvijas pilsoņu tiesību un interešu aizstāvēšanu ārzemēs saistītos uzdevumus. 20.gadu sākumā un nedaudzos gadījumos arī vēlāk ministrija centās atrast piemērotus kandidātus vispirms ārzemju latviešu vidū, un grupa latviešu arī uzņēmās konsulāro pārstāvju pienākumus. Tomēr vēlāk daži no viņiem materiālu grūtību dēļ bija spiesti atteikties no konsulu amatiem. Tādējādi lielākā daļa konsulāraģentu (goda konsulu) bija vietējo nāciju pārstāvji.

Jaunas iespējas konsulāro aģentu iecelšanas aktivizēšanai pavēra Latvijas starptautiskā "de iure" atzīšana, kad tika pavērts ceļš dažādu tirdznieciski ekonomisko sakaru nodibināšanai un attīstīšanai. Latvija lika uzsvaru uz goda konsulu meklēšanu sevišķi Britu impērijas zemēs un īpaši ostu pilsētās, kur nereti piestāja Latvijas kuģi un bija nepieciešama kuģu un jūrnieku tiesību aizstāvēšana. Latvija nodibināja ievērojami vairāk goda konsulāro pārstāvniecību nekā Igaunija un Lietuva (īpaši tas sakāms par konsulātu skaitu Britu impērijā). Kopumā konsulāro pārstāvniecību skaits strauji paplašinājās — 1923.gada novembrī Latvijai bija 68 konsulārās pārstāvniecības: 5 ģenerālkonsulāti, 33 konsulāti, 27 vicekonsulāti un 3 konsulārās aģentūras. Konsulārais tīkls aptvēra Eiropu, Āziju un Ameriku, un līdz 30.gadu beigām tas palielinājās trīskārt.

Ārlietu resoram pilnveidojoties, svarīga nozīme bija ministrijas un diplomātiskā dienesta darbību reglamentējošo tiesību aktu izstrādei un ievērošanai. Organizatorisko jautājumu risināšanā svarīga loma bija plašai un vispusīgai jautājumu izpētei un apspriešanai. 20.gadu sākumā notika vairākas apspriedes ar no ārzemēm atkomandēto sūtņu līdzdalību, kurās izskatīja svarīgus politiskus, ekonomiskus un organizatoriskus jautājumus. 1920.gada 18.aprīlī Z.Meierovica vadībā notika Latvijas sūtņu Polijā, Lietuvā, Igaunijā un Somijā, un Vācijā konference. 1921.gada 19.un 20.augustā Bulduros notika Latvijas sūtņu Zviedrijā, Somijā, Lielbritānijā, ģenerālkonsula Kopenhāgenā un ārlietu ministra biedru apspriede. 1922.gada 12.augustā Rīgā notika Latvijas sūtņu Baltijas un Skandināvijas valstīs konference. 1923.gada 18.jūnijā sanāca Latvijas sūtņu pirmā konference, kas turpinājās līdz 22.jūnijam.

20.gadu pirmajā pusē tika pieņemti vairāki likumi un normatīvie akti, kas attiecās uz Ārlietu ministriju, tai skaitā ĀM struktūrvienību nolikumi un citi normatīvi, dokumenti, 1922.gada 2.novembrī Ministru kabinets apstiprināja Noteikumus par dienestu Ārlietu ministrijā. 1925.gada 9.janvārī pieņēma Latvijas Konsulāro reglamentu. Kopumā ministrijas darbības pirmajos 5—6 gados pamatos tika izveidota juridiskā bāze diplomātiskā un konsulārā dienesta un tā struktūrvienību darbībai, kas vēlākajos gados tika pilnveidota.

Latvijas diplomāti guva pirmo darbības pieredzi starptautiskajās organizācijās — pirmām kārtām Tautu Savienībā. Baltijas valstis atbalstīja visus starptautiskās sadarbības pasākumus, kur vien tas bija iespējams. Svarīga nozīme bija pirmo amatu iegūšanai Tautu Savienības konferencēs un citos forumos. 1923.gada 12.septembrī Latvijas delegātu Z.Meierovicu iecēla par Tautu Savienības Jauno valstu uzņemšanas komisijas priekšsēdētāju, kur viņš spēja pārliecināt pārējos delegātus uzņemt šajā organizācijā Etiopiju un Īriju.

Ārlietu dienesta darbībā liela nozīme bija konkrētām personām, kas vadīja ministrijas un tās strukturvienību darbu, pieņēma ārpolitiskos lēmumus. Ievērojamu ieguldījumu Latvijas ārpolitikas veidošanā devuši un paliekošu vietu dienesta vēsturē ieņēmuši Zigfrīds Meierovics, Hermanis Albats, Voldemārs Salnais, Miķelis Valters, Felikss Cielēns, Ludvigs Sēja, Hugo Celmiņš, Kārlis Zariņš, Fridrihs Grosvalds, Oļģerds Grosvalds, Edgars Krieviņš, Jānis Seskis, Ludvigs Ēķis, Vilhelms Munters, Alfrēds Bīlmanis un citi. Viņi visi bija diplomāti autodidakti, kas diplomātijas mākslu apguva praksē. Iepriekš aktīvā sabiedriskajā darbībā latviešu tautas interešu labā gūtā bagātā dzīves un cīņas pieredze ļāva Latvijas diplomātu "pirmajam vilnim — celmlaužiem" kompensēt dažus robus diplomātijas teorijā un ātri orientēties sarežģītās situācijās. Vēlāk, 20.gadu otrajā pusē, ministrijā sāka ienākt jaunāka paaudze, kuras pārstāvjiem bija jāvirzās augšup pa karjeras kāpnēm no zemākā pakāpiena, jo diplomātiskajam dienestam tradicionāli raksturīgā hierarhija jau sāka nostiprināties. Vairāki diplomāti nostrādāja dienestā no paša sākuma līdz 1940.gadam, daži, neatzīstot okupāciju un paliekot ārzemēs, — vēl krietni ilgāk.

Latvijas ārlietu resors (diplomātiskais dienests) radās un pilnveidojās ārkārtīgi smagos iekšējos un ārējos apstākļos, kad tam pirmie soļi bija jāapvieno ar cīņu par jaunās valsts nodibināšanu, atzīšanu un pastāvēšanas nodrošināšanu, Latvijas pilsoņu tiesību un interešu aizstāvēšanu. Specifiskus teorētisku zinību apguvei nepietika laika, latviešu diplomātu skola bija praktiskā pieredze. Atšķirībā no citām profesijām latviešu inteliģence ar diplomātisko darbu saskārās tikai 1917. un 1918.gadā. 20.gados Latvijas Ārlietu ministrija tomēr spēja izveidoties par vienu no ievērojamākajām Latvijas valdības institūcijām, neskatoties uz sabiedrībā nereti sastopamo skepsi un neizpratni par diplomātiskā darba lietderību un nepieciešamību. 20.gadu sākumā gūtā pieredze ietvēra ļoti intensīvu darbības periodu, strauju un dinamisku pārmaiņu un attīstības laikmetu. Kopš 20.gadu vidus Latvijas ārpolitikas veidošanās process bija visumā stabilizējies, turpinot attīstīt pirmā Latvijas ārlietu ministra Z.Meierovica iedibinātos Latvijas ārpolitikas principus, mērķus un virzienus.

Dr. iur. Tālavs Jundzis:

"Latvijas armijas veidošanas

problēmas 20.–30. gados un tagad"

Pēc Brīvības cīņām divdesmito gadu Latvijā, tāpat kā tagad, pēc neatkarības atjaunošanas, jautājums par to, būt vai nebūt armijai miera laika apstākļos, radīja daudzus strīdus un diskusijas. Arī Saeimā risinājās asas debates par to, vai mazai valstij vispār vajadzīga armija un vai nepietiktu ar brīvprātīgu tautas miliciju vai aizsargu organizāciju. Tika pausts viedoklis, ka Latvijā armija labākajā gadījumā varētu kalpot valsts reprezentācijas nolūkiem. Paradoksāli, ka šādi viedokļi bija populāri daļā sabiedrības tūlīt pēc tam, kad latvieši ar ieročiem rokās bija izcīnījuši savu brīvību. Pacifistisko domāšanu Latvijā provocēja Krievijas apņemšanās "uz mūžīgiem laikiem" atzīt Latvijas neatkarību, kā arī vairāku Eiropas starptautisko sociāldemokrātu grupu paustie uzskati par nepieciešamību panākt vispārēju atbruņošanos un armiju likvidēšanu. Tam kategoriski nepiekrita ģenerālis P. Radziņš. Pēc viņa pārliecības, jau miera laika apstākļos Latvijai vajadzīgs karam noderīgs karaspēks, jo tikai tad Latvija varētu atrast savus sabiedrotos, lai nepieciešamības gadījumā kopā aizsargātos. "Arī priekš mazajām valstīm armija ir vienīgais līdzeklis viņas neatkarības un pastāvības nodrošināšanai," secināja P. Radziņš.

Līdzīgā veidā diskusijas par armijas nepieciešamību risinājās pēc neatkarības atjaunošanas. Armijas pretinieki galvenokārt izvirzīja divus galvenos argumentus: valsts nav tik bagāta, lai uzturētu armiju; armija nespēs novērst valsts sagrāvi militāras agresijas gadījumā, jo Latvija ir pārāk maza. Rakstnieks Andrejs Dripe 1992. gadā aizstāvēja seno sociāldemokrātu saukli: "Armija jālikvidē visur un visiem." Arī rakstnieks Laimonis Purs aicināja atteikties no armijas veidošanas un gādāt par aizsardzību pret noziedzniekiem un demolētājiem. "Tas ir neaprakstāms stulbums," tādu vērtējumu pirmo bruņoto vienību veidošanai deva žurnālists I.Ezernieks.

LR Augstākajā padomē 1991. gada novembrī diskusijās par Aizsardzības ministrijas izveidošanas nepieciešamību daļa LTF deputātu tāpat krasi iebilda pret armijas veidošanu un aicināja aprobežoties ar robežapsardzības dienestu, kuru kontrolētu Robežapsardzības ministrija. Lai arī šis viedoklis neguva vairākuma atbalstu, tomēr turpinājās apgalvojumi, ka Latvijai pietiktu ar nelielu godasardzes vienību un armija varētu kalpot tikai kā valsts reprezentācijas elements.

Svarīgākā vēstures mācība, kas izriet no 20. gadu pieredzes, tomēr ir tā, ka Latvijas neatkarība jau tolaik nebūtu pastāvējusi ilgāk par dažiem mēnešiem vai gadiem, ja Latvijai nebūtu bijusi miera laika apstākļiem atbilstoša armija. Savukārt mūsdienās nacionālās armijas izveidošana ir priekšnoteikums Latvijas sadarbībai ar pārējām Baltijas valstīm un integrācijai NATO, kas uzskatāma par bezalternatīvu garantiju valsts neatkarības saglabāšanai un reģiona drošībai.

20. gados risinājās arī diskusijas par to, pēc kāda parauga organizēt nacionālos bruņotos spēkus. Sociāldemokrāti jau tolaik aizstāvēja t. s. Šveices modeli, kas vistuvāk atbilda Tautas padomes 1918. gada 17. novembra politiskajā platformā formulētajai tautas milicijas iecerei. Faktiski sociāldemokrāti neatlaidīgi centās īstenot jau 1883. gadā F. Engelsa izvirzīto uzdevumu, kuram atbilstoši "sociāldemokrātijai jācīnās, lai pastāvošās armijas pārveidotu demokrātiskās tautas milicijās ar īsu dienesta laiku". Pēc sociāldemokrātu ieceres karaspēks miera laikā reāli nepastāvētu. Tikai mobilizācijas gadījumā tiktu izveidotas reālas karaspēka vienības no tiem, kas jau iepriekš būtu iesaukti uz ļoti īsu apmācības laiku. Milicijas armijas aizstāvji bija pārliecināti, ka tādā veidā Latvijā būtu radīta visdemokrātiskākā un vislētākā armija, kas sniegtu labsajūtu tās karavīriem.

Lai cik tas pārsteidzoši būtu, bet pēc vairāk nekā 60–70 gadiem atjaunotajā Latvijā atkal strīdus objekts bija "Šveices modelis". 1991.–1992. gadā LR Augstākajā padomē, Latvijas Tautas frontē, Zemessardzē u. c. bija cilvēki, kuru sociāldemokrātiskās pozīcijas gan varētu apšaubīt, bet kuri aktīvi aģitēja par aizsardzības veidošanu pēc Šveices parauga, kā galveno aizsardzības spēku izmantojot Zemessardzi un atsakoties no regulāras armijas miera laikā.

Atskatoties vēsturē, tomēr varam pārliecināties, ka tautas milicijas tipa un tikai uz brīvprātības pamatiem veidotas militāras vienības nav iespējams sagatavot nepieciešamajā profesionālajā līmenī. Otrā pasaules kara pieredze parādīja šāda tipa armiju nespēcību labi bruņota un apmācīta pretinieka priekšā. To, piemēram, apliecināja karadarbība Dānijā un Norvēģijā, kur armijas bija organizētas pēc principiem, kas tuvi "Šveices modelim". Šajās valstīs karaspēks izrādījās nepilnīgi un vāji apmācīts, nepietiekami organizēts un sagatavots, lai kaut cik nopietni varētu stāties pretim regulārās armijas vienībām. Savukārt mūsdienu situācijā būtu grūti iedomāties, kādā veidā NATO sistēmās varētu integrēties ārrindas zemessargu vienības, ja attiecīgajai kandidātvalstij nebūtu regulārā karaspēka, ieskaitot jūras un gaisa spēkus.

Salīdzinoši veiksmīgi un pārdomāti 20.–30. gadu Latvijā bija atrisināti karaklausības un jauniešu militārās audzināšanas jautājumi. Šai pieredzei ir vērts pievērsties tādēļ, ka mūsdienu Latvijā likumdevējs izveidojis tādu sistēmu, kad dienestā nonāk vismaz trīs ceturtdaļas jauniešu, kuriem nav vidējās izglītības, daudzi no tiem jau sodīti, ap 20 procentiem vispār nespēj sazināties latviešu valodā. Turklāt ap 80 procentiem jauniešu no dienesta izvairās, pamatojoties uz kādu no likumā paredzētajiem atbrīvojumiem. Militārā audzināšana uzsākta tikai dažās skolās un arī tad tikai eksperimenta veidā. Viens no galvenajiem iemesliem šādai situācijai ir nihilistiskā attieksme pret aizsardzību, vēlme militāros jautājumus uzskatīt par padomju laika totalitārā režīma mantojumu.

Pirmskara Latvijā obligātais dienests tiešām bija obligāts. Likums paredzēja atbrīvot no aktīvā karadienesta tikai personas, kuras slimības vai fizisku trūkumu dēļ nebija spējīgas izpildīt karadienestu. Dažos gadījumos karadienestā varēja arī neiesaukt garīdzniekus un par noziegumiem sodītās personas. Stingri reglamentētos gadījumos iesaukšanu uz laiku varēja atlikt ģimenes vai saimniecisku apstākļu dēļ un arī tad līdz vienam gadam, kā arī izglītības turpināšanai.

Kopš neatkarīgās Latvijas pirmajiem gadiem valsts rūpējās par militāro audzināšanu un apmācību visu veidu valsts, sabiedriskajās un privātajās mācību iestādēs. 1937. gadā pieņemtajos noteikumos "Militārā audzināšana un apmācība publiskās un privātās mācību iestādēs" bija norādīts, ka galvenais uzdevums vidējās un zemākās mācību iestādēs nav vis audzēkņu sagatavošana par cīnītājiem ar ieročiem, bet gan tieši militārā audzināšana ar mērķi radīt, attīstīt un izkopt audzēkņos apzinīgu un nesalaužamu gribu cīnīties par savas tautas un valsts neatkarību. Militārajai apmācībai un audzināšanai bija piešķirts šāds stundu skaits: 1) pamatskolās un līdzīgās iestādēs 5. un 6. klasē pa 2 stundām nedēļā un pa 3 praktisko mācību dienām gadā; 2) skolotāju institūtos — pa 2, bet pārējās vidusskolās un līdzīgās mācību iestādēs — pa 1 stundai nedēļā katrā klasē; 3) universitātē, konservatorijā, Mākslas akadēmijā, institūtos un līdzīgās mācību iestādēs — 40 stundu mācību gadā. Augstākajās mācību iestādēs militārās apmācības ilgums (no 1. līdz 4. kursam) bija atkarīgs no studentu attiecībām pret karadienestu (rezervists, zemessargs, karadienestam nederīgs u.tml.). Kara ministram bija tiesības katra mācību gada mācību pārtraukumā iesaukt apmācībām karaspēka daļās uz laiku līdz 20 dienām augstāko un vidējo mācību iestāžu audzēkņus. Liela vērība bija veltīta militārās apmācības skolotāju sastāvam, nosakot, ka militāro apmācību visās mācību iestādēs pasniedz aktīvā karadienesta virsnieki, bet, kur tādu nebija, — aktīvā karadienesta virsnieku vietnieki vai arī atvaļinātie virsnieki un virsnieku vietnieki.

Pēc neatkarības atjaunošanas izskanējuši daudzi priekšlikumi atjaunot militāro apmācību skolās un augstskolās. Tikpat krasi pausta arī noliedzoša nostāja, tajā skaitā demonstrāciju un piketu veidā. Militārās apmācības atjaunošana obligātā veidā nebūtu labākais risinājums. Piespiedu pasākumi tikai pastiprinātu pretestību un vēl vairāk saasinātu šo problēmu. Turklāt pagaidām Latvijā trūkst kvalificētu pasniedzēju, mācību līdzekļu un metodisko izstrāžu, nav nepieciešamā finansējuma. No šī viedokļa pareizākais būtu militārās apmācības ieviešana uz brīvprātības principiem, kas jau sekmīgi aizsākusies. Ar laiku, krājoties pieredzei un palielinoties finansējumam, militārā apmācība varētu aptvert ja ne visas, tad vairākumu skolu un augstskolu. Būtu arī laiks sagatavot jaunu likumu par obligāto militāro dienestu, kas izslēgtu daudzos un nepamatotos atbrīvojumus no dienesta, paredzot, ka dienests jāpilda katram Latvijas Republikas pilsonim, ja vien viņš nav slims vai invalīds.

Latvijas armija no pirmskara laikiem palikusi atmiņā kā nācijas lepnums. Pretstatā mūsdienu situācijai armijā radīts priekšstats, ka tajā armijā vienmēr valdījusi stingra disciplīna un kārtība. Tomēr nepieciešams precizēt šo priekšstatu: pirmām kārtām — kārtība un disciplīna bruņotajos spēkos nostiprinājās lēnām, ar grūtībām un ne uzreiz, bet divu gadu desmitu laikā; otrām kārtām — kritiska informācija par bruņotajiem spēkiem presē varēja nonākt ar lielām grūtībām jau parlamentārās iekārtas laikā, bet tika pilnīgi izslēgta autoritārā režīma apstākļos. Tas ļāva no sabiedrības acīm noslēpt daudzas nepievilcīgas lietas. Piemēram, 1932. gadā Robežapsardzības brigādei iekšlietu ministrs nosūtīja šādu rīkojumu: "Tā kā ne visas ziņas lietderīgi publicēt presē un izšķirt to, kas publicējams un kas ne, piekrīt iestādes priekšniekam, tad šāda rīcība ir jānovērš, dodot presei tikai tās ziņas, kuru publicēšanu atzīst par iespējamu un vēlamu attiecīgās iestādes priekšnieks."

Dzeršanas netikums un krieviskas tradīcijas piemita arī kareivjiem un virsniekiem 20. un 30. gados. Par to liecina Rīgas pilsētas komandanta pārskats par aizturētajiem Rīgā 1923. gada decembrī un 1924. gada janvārī. Par trokšņošanu uz ielas stipri iereibušā stāvoklī ik pa trim dienām vidēji aizturēti divi karavīri, to skaitā arī dažkārt virsnieki. Pēc alkoholisko dzērienu lietošanas leitnants E. J. Oliņš Valmieras Kaugurmuižā 1927. gada 19. janvāra naktī pacēla viņam pakļauto vienību un ieņēma Valmieras pastu, telegrāfu, staciju un pilsētas valdi. Par problēmām armijā liecina arī pašnāvību gadījumi. Kādā no slepenajām pavēlēm redzams, ka viena gada laikā (1929.g.) samērā nelielajā Latvijas armijā notikušas 25 pašnāvības vai to mēģinājumi. Arī trīsdesmitajos gados problēmas turpinājās. Piemēram, 1938. gadā vien kara tiesās nācās izskatīt 308 dažādu pārkāpumu lietas.

Trīsdesmitajos gados uzkrāta arī vērā ņemama pozitīva pieredze disciplīnas un kārtības nodrošināšanā armijā. Šajā laikā Kara skolā jau bija sagatavots nepieciešamais daudzums jauno virsnieku, kuri stingri rūpējās par militāro disciplīnu. Priekšzīmīgi savus uzdevumus pildīja arī instruktori, panākot, lai pārkāpumi tiktu laikā atklāti un vainīgie saņemtu taisnīgu sodu. Svarīga loma bija kara tiesu sistēmai, kurā izskatīja ne tikai lietas par noziegumiem, bet arī karavīru izdarītajiem smagākajiem pārkāpumiem.

Domājot par disciplīnu mūsdienu armijā, jāapzinās, ka tāpat nepieciešams zināms laiks, lai vispirms armiju nodrošinātu ar labi sagatavotiem virsniekiem un instruktoriem. Armijā atspoguļojas tās pašas negācijas, kas mūsdienu sabiedrībā kopumā, un, ja mēs gribam, lai tur viņu būtu mazāk, tad jāpanāk situācija, lai par virsniekiem un instruktoriem kļūtu apzinīgākie mūsu sabiedrības pārstāvji. Zināmā mērā to var sekmēt ar atbilstošu algu politiku, taču ne tikai. Varētu apšaubīt nepieciešamību veidot kara tiesu sistēmu, jo armija skaitliski ir daudz mazāka nekā pirms kara. Tomēr kara prokuratūras darbībai būtu jākļūst daudz efektīvākai, iespējams, paplašinot tās funkcijas. Turklāt kopš 1998. gada sākuma savu praktisko darbu uzsākusi militārā policija, kura tāpat varētu dot savu ieguldījumu disciplīnas uzlabošanā.

Jau 20. un 30. gados nacionālo bruņoto spēku veidošana būtu bijusi daudz sekmīgāka un Baltijas valstu drošība daudz lielāka, ja īstenotos jau tad labi iecerētie plāni par Latvijas ciešu sadarbību ārpolitikā un militārajā jomā ar Lietuvu un Igauniju. Jau tad kā Rietumos, tā Austrumos Baltijas valstis uzskatīja kā kopumu. Arī militārajā ziņā Baltijas valstu ģeogrāfiskais stāvoklis prasīja vienoties kopīgai aizsardzībai. Kara gadījumā 30. gados Latvija, Lietuva un Igaunija, kopā ņemot, varēja mobilizēt 650 000 vīru lielu armiju 72 stundu laikā, kas starptautiski būtu vērtējams kā nozīmīgs spēks. E. Andersons uzskatīja, ka visas trīs Baltijas valstis kopā varētu pretoties Padomju Savienībai vai Vācijai vismaz dažas nedēļas, bet varbūt pat pāris mēnešus vai ilgāk, ja pretestība notiktu ziemā. Pēc viņa domām, tādā gadījumā Baltijas tautām būtu bijis daudz lielāks atbalsts pašnoteikšanās tiesību restaurēšanā. Tomēr divdesmit divu gadu neatkarības laikā Baltijas vienotību panākt neizdevās. Tas izskaidrojams gan ar atšķirīgajām ārpolitiskajām interesēm un savstarpējās vienprātības trūkumu, gan atsevišķu lielvalstu mērķtiecīgi virzīto politiku. Kļuvis zināms, piemēram, ka Padomju Savienība 30. gados izvirzīja saviem speciālajiem dienestiem, kompartijām un Ārlietu tautas komisariātam uzdevumu nekādā gadījumā nepieļaut Baltijas valstu apvienošanos.

Mūsdienās Baltijas valstu sadarbība militārajā jomā attīstās sekmīgi, lai arī sīkas domstarpības un nesaskaņotība vairākos jautājumos pastāv. Grūti būs atrast vēl citas trīs ārpus blokiem esošas neatkarīgas valstis, kas tik cieši risinātu militārās attīstības uzdevumus. Pabeigta Baltijas bataljona veidošana, tūlīt darbu uzsāks Baltijas aizsardzības koledža Tartu, turpinās Baltijas valstu jūras eskadras un Baltijas valstu gaisa telpas vienotas kontroles sistēmas izveide. Tie ir tikai daži svarīgākie projekti, taču militārās sadarbības lauks ir daudz plašāks.

Baltijas valstu sadarbības turpināšanu negatīvi varētu ietekmēt Latvijas nesamērīgi mazais militārais budžets. Latvija šajā jomā atpaliek jau trešo gadu, tādējādi radot par sevi nenopietna partnera iespaidu un apliecinot, ka Latvijas vārdi par integrēšanos NATO neatbilst tās darbiem. Ja arī 1999. gada budžets būs divtik un vairāk mazāks nekā Lietuvā vai Igaunijā, tad mūsu kaimiņu pacietības mērs var izrādīties pilns. Turklāt Latvija vairs nespēs nodrošināt savu līdzvērtīgu līdzdalību pat galvenajās militārās sadarbības programmās, kurās jau iezīmējās zināma atpalicība. Kaut arī 20. gados dzīve Latvijā nebija vieglāka, tomēr aizsardzībai no valsts budžeta tika izlietoti vidēji 25,2% gadā (1998. gadā — 3,6%).

Šajā rakstā skartas tikai dažas no problēmām, kuras nācās pārvarēt, veidojot savus Nacionālos bruņotos spēkus 20. un 30. gados. Šo problēmu pārsteidzošā līdzība mūsdienu situācijās ļauj secināt, ka daudz rūpīgāk jāiepazīst savas valsts un armijas veidošanās vēsture.

 

Dr. Ph. Heiki Roiko–Jokela:

"Somijas loma Latvijas (Baltijas valstu)

starptautiskā statusa nodibināšanā un robežvalstu politika 1918.–1922. gadā"

Baltijas valstu "de iure" atzīšanas priekšnoteikums bija aktīva aizkulišu manevrēšana un spēcīga diplomātiskā spiediena izmantošana. Lielvalstu priekšstatos Baltijas reģions bija vienots, nevis atsevišķas valstis. No vienas puses, ar Baltijas reģiona starptautisko statusu bija jānodarbojas saistībā ar "krievu jautājuma" risināšanu, bet, no otras puses, lielvalstis vēlējās atbalstīt Baltijas valstu nacionālos mērķus. Šajā sarežģītajā politiskajā situācijā Somijas un Baltijas politiķiem bija jādarbojas apņēmīgi. Jautājums par Baltijas valstu starptautiskā statusa stabilizāciju — priekšnoteikumu robežvalstu (sanitārā kordona) politikai — šeit tiek diskutēts, izvērtējot šo valstu politiķu un diplomātu personisko ieguldījumu procesā. Uzmanība tiek fokusēta uz viņu iespējām un motivāciju sekmēt neatkarības atzīšanu. Somijas ārlietu ministrs Rūdolfs Holsti, robežvalstu politikas galvenais arhitekts un diplomāts, kurš cīnījās par Baltijas valstu starptautiskā statusa stabilizāciju, uzņēmās ievērojamu lomu atzīšanas procesā.

Antantes Augstākā padome atzina "de iure" Igaunijas un Latvijas neatkarību 1921. gada 26. janvārī. Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics izteica savu pateicību arī Somijas ārlietu ministram Rūdolfam Holsti Somijas laikrakstā "Helsingin Sanomat": "Pēc tam, kad lielvalstu Augstākā padome ir atzinusi "de iure" Latvijas neatkarību, es vēlos sūtīt apsveikumu un pateicību Jums, mans dārgais kolēģi, par palīdzību, ko Jūs esat sniedzis cīņā par Latvijas neatkarības atzīšanu."

Rūdolfa Holsti aktivitāšu pamats bija ticība tam, ka bijušās Krievijas impērijas robežlīnijas tautām ir jābūt tiesībām uz pašnoteikšanos. Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Vudro Vilsona deklarāciju Holsti interpretēja tādējādi, ka katra nācija, kas izpilda valsts pazīmes, ir tiesīga iegūt neatkarību. No vienas puses, Somijas ārlietu ministrs vēlējās sadarboties ar igauņiem, latviešiem un lietuviešiem praktiskas politikas apsvērumu dēļ. Somija un Baltijas valstis varēja pastāvēt tikai tādā gadījumā, ja Vācijas spēks Baltijas valstīs ir samazināts un boļševisma izplatīšanās novērsta. Holsti bija ļoti svarīgi, lai Igaunija, Latvija un Lietuva iegūtu starptautisku atzīšanu savai neatkarībai, pirms jebkāds līgums varētu būt noslēgts. Viena no galvenajām tēmām Holsti ārpolitikā bija stiprināt Baltijas valstu starptautiskā statusa nostiprināšanu.

Rūdolfs Holsti bija pelēkais kardināls cīņā par neatkarību Latvijai. Viņš enerģiski strādāja aizkulisēs, lai pārliecinātu Antantes politiķus par nepieciešamību nodibināt Baltijas valstu starptautisko statusu. Viņš vērsās pie katras tautas tiesībām uz pašnoteikšanos un lielvalstu stratēģiskajām interesēm Baltijā: neatkarīgas Baltijas valstis varētu būt bufervalstis starp lielniecisko Krieviju un Vāciju. Holsti arī skaidroja britiem, itāļiem un frančiem, ka priekšnoteikums robežvalstu līgumam varētu būt robežvalstu vienāds starptautiskais statuss.

No ārlietu ministra Holsti viedokļa, Igaunijas un Latvijas "de iure" atzīšana bija nepieciešams priekšnoteikums robežvalstu politikai. Pēc Holsti domām, ne militāri, ne politiski līgumi nevar būt noslēgti bez līgumslēdzēju valstu vienāda starptautiska statusa. Robežvalstu politika izskaidro Holsti aktīvo lomu Baltijas valstu "de iure" atzīšanā. Igaunijas, Lietuvas un Latvijas starptautiskais statuss bija minimālais sadarbības mērķis. Šī mērķa realizācija padarīja iespējamu izvirzīt mērķi par militāru un politisku aizsardzības savienību pret Krievijas un Vācijas draudiem.

Dr. Ph. Ļubošs Švecs:

"Čehoslovākija un Latvija starpkaru posmā"

Čehoslovākija, līdzīgi kā Latvija, radās Antantes uzvaras un multietnisko impēriju sabrukuma rezultātā Pirmā pasaules kara beigās un bija saistīta ar pēcversaļas sistēmu.

Kontaktu veidošanas iniciatīva nāca no Latvijas puses, kas jau 1920. gada pavasarī pilnvaroja Eduardu Krastu sargāt savas intereses Čehoslovākijā. Attiecību izveidošanu stimulēja čehu kapitāla intereses, lai tas ar "Latvijas vārtu" starpniecību varētu iekļūt Krievijas tirgū. 1921. gada pavasarī Čehoslovākijas valdība ierīkoja Rīgā konsulātu, kuru vadīja bijušais leģionārs Jaroslavs Koške.

Savstarpējā atzīšana "de iure" normalizēja diplomātiskās attiecības un ļāva dinamiski pieaugt tirdzniecībai, ko padarīja iespējamu tirdzniecības līguma parakstīšana 1922. gadā. 1922. gada 7. oktobrī parakstītais tirdzniecības līgums starp Čehoslovākiju un Latviju bija vispār pirmais pa īstam noslēgtais jaunās Latvijas valsts tirdzniecības līgums, arī Čehoslovākijai tas bija viens no pirmajiem līgumiem, kas liecina par mērķtiecīgu Čehoslovākijas diplomātijas pieeju un par nozīmi, kas bija pievērsta Latvijai. Čehoslovākija eksportēja uz Latviju rūpniecības ražojumus (mašīnas un iekārtas — svarīga loma šeit bija valsts pasūtījumiem cukurfabriku, elektrostaciju, dzelzceļu būvēšanai, ieroču un militārās tehnikas iepirkšanai), tekstilpreces, divdesmito gadu sākumā viena no visvairāk eksportētajām precēm bija cukurs. Divdesmito gadu beigās Čehoslovākijas ekports sasniedza maksimumu, bet Latvijas eksporta līmenis (galvenokārt pārtikas preces) samazinājās. Pasaules saimnieciskā krīze trīsdesmito gadu sākumā izraisīja savu preču aizsardzības pasākumu ieviešanu un savstarpējās tirdzniecības samazināšanos.

1928. gadā līdzšinējais konsulāts tika pārveidots par vēstniecību, kuru vadīja pilnvarotais lietvedis, bet par vēstnieka rezidenci Rīga kļuva tikai 1935. gadā sakarā ar intereses pieaugumu par Baltiju un par Baltijas Antanti, kuras rašanos Čehoslovākijas diplomātija apsveica. Par pirmo Rīgā rezidējošo vēstnieku nozīmēja Jaroslavu Līpu, kas bija prezidenta T.G.Masarika radinieks un uzmanīgs Latvijas apstākļu vērotājs. Attiecību atdzīvināšanu pūlējās panākt nākamais sūtnis Pāvels Varāčeks–Žakjē, kurš 1938. gada vidū nomainīja Līpu. Lai gan Latvijas valdība Minhenes krīzes laikā ieņēma stingri neitrālu nostāju, latviešu sabiedrības simpātiju izpausmes, ieskaitot brīvprātīgo pieteikšanos Čehoslovākijas sūtniecībā Rīgā, liecina par to, ka Latvijas sabiedrība iejūtīgi uztvēra nacisma draudus Čehoslovākijai.

Prāgā Latvijas intereses divdesmitajos gados sargāja konsuls Krasts, kuram ir ievērojami nopelni Latvijas popularizēšanā Čehoslovākijas sabiedrībā, un pēc tam jau kā sūtnis no 1930. līdz 1933. gadam darbojas Kārlis Ducmanis. Pēdējais latviešu diplomāts Prāgā bija Mārtiņš Nukša.

Divdesmitajos gados Latvija bija ne tikai Čehoslovākijas politisko un diplomātisko aktivitāšu centrs Baltijā. Latviju uzskatīja par draudzīgu valsti, presē var atrast arī apzīmējumu "sabiedrotās", ņemot vērā kopējās latviešu Imantas un Troicas pulku un Čehoslovākijas leģionāru cīņas Sibīrijā. Kontaktus savā starpā uzturēja arī vislielākās politiskās partijas — sociāldemokrāti un agrāro partiju pārstāvji. Ļoti aktīvi starpkaru posmā bija kultūras sakari, kurus kopš 1925. gada vainagoja Čehoslovākijas–Latvijas biedrība Prāgā ar tās partneri Rīgā Latvijas–Čehoslovākijas biedrību. Pie šo kultūru biedrību šūpuļa stāvēja divi Eiropas mēroga filologi — Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jozefs Zubatijs un profesors Jānis Endzelīns, kuri, dibinot biedrības, demonstrēja daudz ko vairāk par savu personisko draudzību. Par to liecina arī profesora Zubatija personiskās zinātniskās un morālās intereses apliecinājums.

Pēc gara abu zemju bilaterālo attiecību pārtraukuma par viņu tagadējo kopīgo pamatu ir kļuvusi moderna un integrējama Eiropa.

Dr.Ph. Ēro Medijainens:

"Baltijas sadarbības problēmas starp pasaules kariem

igauņu karikatūrās"

Politisko karikatūru vēsture aizsākās jau senajā pasaulē. Baltijas valstīs, kā arī vairumā Eiropas valstu, uzplaukuma laiks oriģinālkarikatūru žanrā bija 20. un 30. gadi. Karikatūras mākslas straujā attīstība šajā laikā piedāvā iespēju definēt karikatūru pētniecību kā īpašu tēmu. Arī ārpolitikas vēstures jautājumi veido atsevišķu Igaunijas un Baltijas vēstures pētniecības tematiku.

Starpkaru periodā Igaunijā par ārpolitikas un starpvalstu attiecību jautājumiem ir zīmētas apmēram tūkstoš karikatūras. Šis karikatūru skaits sniedz iespēju salīdzinoši viegli iegūt informāciju par dzīves apstākļiem, kā arī par starptautisko attiecību un diplomātijas ikdienas kultūru, uzskatiem un sabiedrisko domu šajos jautājumos. Vairāku igauņu karikatūristu (Gori, Redo Randels, Romuls Tīts u.c.) darbi ir publicēti, taču tie nāca klajā padomju okupācijas laikā, tādēļ ir ļoti neobjektīvi.

Igauņu karikatūras māksla sasniedza pasaules klases līmeni, un tieši tādēļ to pētiecība varētu radīt plašu interesi. Līdz šim karikatūristu viedoklis par starptautiskajām attiecībām, atsevišķām valstīm un to ārpolitiku, Baltijas valstu sadarbību, kā arī kara un miera jautājumiem vēl nav pētīts. Karikatūras ir nozīmīgs papildinājums Baltijas valstu ārpolitikas vēstures pētījumiem un to popularizēšanā. Tās sniedz mums mazas valsts skatījumu uz svarīgākajām Eiropas un pasaules vēstures problēmām. Veiksmīgai karikatūrai, bez šaubām, ir ļoti liela nozīme informācijas izplatīšanas procesā. Vēstures entuazistiem un dažkārt pat profesionāliem vēsturniekiem tās sniedz vairāk nekā dokumentu publikācijas, kuru saturs atklājas tikai pētniecības gaitā.

Līdz pat mūsu dienām politiskās vēstures pētniecībā turpina dominēt tradicionālie vēstures avoti — rakstītie dokumenti. Tie ir ieguvuši pārmērīgu absolūtās patiesības paudēja auru. Tādēļ karikatūru kopuma izmantošanu pētniecībā varētu uzskatīt pat par necienīgu novirzīšanos no šī tradicionālā virziena. Bet karikatūru pētniecība vispirmām kārtām noteikti cieši saistāma ar mentalitātes vēsturi, jo tās palīdz atrast skaidru un konkrētu saistību starp ārpolitiku un sabiedrisko domu. Karikatūras izteica autoru, redaktoru un pat lasītāju viedokļus par politiskajiem jautājumiem, īpaši par svarīgākajām problēmām starptautiskajās attiecībās, kas gan tieši, gan netieši ietekmēja mazās Baltijas valstis. Pārsteidzoši daudz igauņu karikatūru ir veltīts Baltijas valstu sadarbībai 20. un 30.gados. Visas svarīgākās Baltijas valstu starpvalstu attiecību problēmas starpkaru periodā atspoguļojas ne tikai oficiālajos dokumentos un publikācijās presē, bet arī karikatūrās. Karikatūristu interesi piesaistīja mēģinājumi izveidot kopīgu militāro aliansi, muitas savienību, kā arī ekonomiskās sadarbības problēmas, Baltijas Antante (1934), attiecības ar Padomju Savienību un Vāciju.

Materiālu kopu par konferenci sagatavojis "LV" informācijas redaktors,

Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents Dr. Sigizmunds Timšāns

"Latvijas Vēstnesis" izsaka pateicību Latvijas Vēstures institūta asistentam Arturam Žvirklim par līdzdalību šīs publikāciju kopas sagatavošanā