"Atmoda bija dvēseles svētki Tas bija Raiņa cienīgs jaunais laiks"

Vakar, 25.aprīlī, Nacionālās operas Baltajā zālē tika atvērta Sandras Kalnietes grāmata par latviešu tautas Trešo atmodu

Grāmata sākas ar 1988.gada 1. un 2.jūniju, kad notika Radošo savienību plēnums, un tās pēdējās lappuses aizved līdz 1990.gada 4.maijam un tautas gavilēm pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Tās atvēršana Nacionālajā operā tiešām bija svētki, un svētki ir šādas grāmatas iznākšana tieši Neatkarības deklarācija desmitās gadskārtas priekšvakarā.

"LV" informācija

Grāmatas autore Sandra Kalniete:

— Paldies, ka jūs šovakar visi esat kopā ar mani, tāpat kā esat bijuši daudzos manas dzīves brīžos. Šī grāmata ir rakstīta divus gadus. Un tas ir dīvaini, jo laiks, ko tā aptver, arī ir divi gadi. Bet kādi divi gadi tie bija manā, jūsu, mūsu visu dzīvē! Tie bija visbagātākie, reibinošākie un skaistākie gadi. Es pateicos visiem, kas man palīdzējuši grāmatas rakstīšanas darbā! Vispirms es pateicos Gintai Zalcmanei, bez kuras rūpības es nebūtu varējusi pārbaudīt daudzos faktus, kurus es gribēju parādīt grāmatā pēc iespējas precīzāk.

Es pateicos māksliniekam Ilmāram Blumbergam. Viņš mani pagodināja, uzņemdamies grāmatas māksliniecisko iekārtošanu. Es pateicos apgāda "Jumava" darbiniekiem, kas pacietīgi izturēja manas un mākslinieka kaprīzes. Un vēl es gribu pateikt paldies visiem tiem daudzajiem, kas šo darbu atbalstīja materiāli. Tautas frontes laiks, Atmodas process ir mainījis mani, jūs, mūs visus.

Par to, ko šis vārds "mēs" nozīmēja toreiz un ko tas mums katram nozīmē šodien, es lūdzu kādu vārdu teikt Māru Zālīti.

Dzejniece Māra Zālīte:

Sandras Kalnietes grāmatas virsraksts vien ir analīzes vērts. Tajā ir spriegums un attīstība — tātad dramaturģija.

Es lauzu — tā ir ekspozīcija.

Tu lauzi — tas ir kāpinājums.

Mēs lauzām — tā ir kulminācija.

Viņi lūza — tas ir atrisinājums.

Virsrakstā izmantoti četri vietniekvārdi un viens darbības vārds četros locījumos. Tomēr šī nav nedz latviešu gramatikas ābece, nedz luga pēc klasiskās Freitāga shēmas. Pat virsrakstā iezīmētā "laimīgo beigu" noskaņa var būt mānīga. Notikumi it kā izkāpj no grāmatas vākiem un turpinās ārpus tās robežām līdz pat šim brīdim. Grāmatas darbojošās personas turpina darboties un pat ir klāt šīs grāmatas atvēršanas svētkos.

Kolīzijas, ko atklāj šis darbs, to nozīmība, dziļums un komplicētība, — būtu piemērotas daudziem un dažādiem žanriem — gan romantiskai poēzijai, gan skarbai drāmai, gan vēsturiskam romānam, gan farsam, gan cildenai traģēdijai. Tomēr šī grāmata nav ne viens, ne otrs, ne trešais. Šī grāmata ir godīgs un atbildīgs liecinājums par nozīmīgāko notikumu mūsu dzīves laikā — Latvijas valsts atjaunošanu. Tā ir "ziņas no kompetentiem avotiem". Tā ir reportāža no notikumu epicentra. Tās lielākā vērtība ir spēcīgais autentisms, pat dokumentālisms apvienojumā ar autores spēju būt cilvēciski atvērtai. Pār sevi izcīnītās garīgās uzvaras Sandra Kalniete spēj pārvērst arī par lasītāja uzvarām. Liels lasītāja ieguvums ir arī tas, ka autore valda pār sarežģīto materiālu ne vien faktoloģiski, bet arī intelektuāli un emocionāli. Šī grāmata mums atgādina par laiku, kurā esam dzīvojuši neticami blīvi, enerģētiski piesātināti, nesavtīgi, gudri un iedvesmoti. Par laiku, kad neviena ticība vēl nav aizlauzta, kad neviena cerība vēl nav pievilta un kad neviena mīlestība vēl nav nodota.

Uguns, kas kuras cilvēkos, vēl domāta vienīgi gaismai un siltumam. Neviens, kas kalpojis par iekuru šai ugunij, vēl nav izjutis savu pelnu sūrumu. Uguns no simttūkstoš svecītēm vēl nav pārvērsta par uguni zem trekniem gaļas podiem, un neviens no mums vēl nesniedzas pēc karotes, lai apēstu pats savus sapņus.

Es lauzu — tā ir ekspozīcija.

Tu lauzi — tas ir kāpinājums.

Mēs lauzām — tā ir kulminācija.

Kulminēja gaviļainais, pacilājošais "mēs". Kulminēja vienotība. Mēs lauzām. S.Kalnietes grāmata spilgti attēlo, cik grūti tas bija. Un vienlaikus — cik viegli! Ir viegli, ja cilvēkus vada taisnīgums un tīra sirdsapziņa. Ir viegli, ja opozīcija "mēs" un "viņi" ir skaidri definējama. "Mēs" ir skaists un arī bīstams vārds. Vienskaitļa pirmajai personai "es" daudzskaitļa pirmajā personā "mēs" ir iespējams gan atklāties savās labākajās jūtās, gan noslēpt savu gļēvulību un savtību. "Mēs" ir milzīgs latents spēks, kurš nekur nav pazudis. Neraudāsim pēc "mēs", tas nav miris. Tas tikai gaida savu dramaturģiski paredzēto laiku.

"Mēs" bija aktuāls līdz brīdim, kad AP deputāti balsoja par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Tajā brīdī jēdzienam "mēs" bija jāatgriežas savā pamatagregātstāvoklī, proti, — "es". Par Latvijas neatkarību balsoja reāli, konkrēti cilvēki. Vietniekvārdi tika atcelti. Darbojās nevis personas vietniekvārdi, bet konkrētas personas ar konkrētiem vārdiem. Iestājās katra indivīda atbildība. Un tāda tā ir spēkā līdz šim brīdim.

"Mēs" — tā ir kulminācija. Taču diendienā, ik brīdi nav iespējams dzīvot ar vietniekvārdu. Dzīves dramaturģija neapstājas kulminācijā. Šo nozīmīgo, izcilo grāmatu nav uzrakstījis "mēs". To uzrakstījusi Sandra Kalniete.

Laiks katru saukt vārda.