Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.10.1998., Nr. 317/320 https://www.vestnesis.lv/ta/id/50453

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Akreditējas Latvijā Amerikas Savienoto Valstu vēstnieks

Vēl šajā numurā

28.10.1998., Nr. 317/320

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Aizsardzība: Ne soli atpakaļ, vienmēr tik uz priekšu

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 299/304., 21.10.98.; nr. 305/307., 22.10.98.;

nr. 308/312., 23.10.98.; nr. 315/316., 27.10.98.

Eduarda Kalniņa

(1876 – 1964) laiks

(19.05.1926. – 18.12.1926.;

24.01.1928. – 30.11.1928.)

Otrais ģenerālis kara ministra amatā

Virsniekiem, kā jau komandieriem, pienācās par vienu sodu mazāk:

— rājiens;

— arests līdz 15 diennaktīm;

— stingrs arests līdz 15 diennaktīm;

— atcelšana no amata;

— atvaļināšana no aktīvā dienesta.

Lai sekmētu aviācijas attīstību Latvijā, 1926.gada 17.jūnijā Alberings, Kalniņš un tautas labklājības ministra vietā iekšlietu ministrs Laimiņš parakstīja noteikumus par papildu atlīdzību kara lidotājiem. Šajā dokumentā bija nosacīts, ka kara un jūras lidotājiem, lidotājiem novērotājiem un novērotājiem izmaksā katram papildu atlīdzību 14 latu apmērā, bet lidotājiem un jūras aviācijas lidotājiem 10 latu par katru nolidoto stundu, kuru tie, izpildot dienesta pienākumus, pavada gaisā, apmācot lidošanā skolniekus, personīgi vingrinoties, motorus pārbaudot u.tml. Atalgojamo lidojumu stundu skaits nedrīkst pārsniegt katram 80 stundas gadā, izņemot aviācijas skolas priekšnieku, nodaļu priekšniekus un instruktorus, kuriem var būt līdz 120 lidojumu stundām.

Satversmes 81.panta kārtībā valdība pieņēma noteikumus par armijas spiestuvi, kurus premjerministrs un kara ministrs parakstīja 1926.gada 2.septembrī. Noteikumu sākumpunktos bija teikts:

"1. Armijas spiestuves uzdevums ir:

a) izgatavot grāmatrūpniecības darbus armijai un

b) uzņemties militāra un vispārēja rakstura izdevumu apgādniecību.

Piezīme. Armijas spiestuve var uzņemties grāmatrūpniecības darbu izgatavošanu valsts un pašvaldības iestādēm un privātām organizācijām un personām.

2. Spiestuve izpilda vispirms armijas, tad pārējo valsts un pašvaldības iestāžu un pēc tam privāto organizāciju un personu pasūtījumus, netraucējot armijas apgādi."

Tā atrodas Galvenā štāba priekšnieka pārziņā, un to pārvalda spiestuves priekšnieks, kuram ir atsevišķas karspēka daļas komandiera tiesības. Spiestuves darbinieki sadalās pastāvīgos štata darbiniekos un ārštata darbiniekos, kuri pieņemami pēc vajadzības uz brīva līguma.

Štata darbinieki (virsnieki, kara ierēdņi vai brīva līguma darbinieki, kuri ieņem viņu vietas) saņem atalgojumu pēc karaspēkam paredzētām algas kategorijām. Kareivjiem un instruktoriem, atkarībā no viņu darba ražīguma un daudzuma, no spējām amata prašanā un no nostrādātā laika spiestuvē, papildu atalgojumu nosaka uzņēmuma priekšnieks.

Spiestuve, kuras ilggadīgs priekšnieks bija pulkv. J.Baumanis, drukāja armijas laikrakstu "Latvijas Kareivis" (1920 – 1940), žurnālus "Artilērijas Apskats" (1922 – 1932) un "Tehnikas Apskats" (1925 – 1932), kurus 1932.gadā apvienoja vienā — "Militārā Apskatā", kas iznāca līdz 1940.gada jūlijam. Armijas spiestuvē no 1920. līdz 1940.gadam drukāja ilgāku vai īsāku laiku vairāk nekā 40 preses izdevumu, lielākoties nemilitāro, un šis uzņēmums līdz ar Armijas ekonomisko veikalu bija lielākais KM peļņas devējs.

Pēc darba ministrijā Eduards Kalniņš turpināja dienestu Latvijas armijā līdz 1934.gada janvārim, kad viņu atvaļināja sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. 1944.gadā viņš devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. No 1954.gada trimdā ASV. Miris 1964.gada 28.jūnijā Losandželosā.

Antona Ozola

(1878 – 1956) laiks

(01.12.1928. – 09.12.1929.)

Sestais kara ministrs

Dzīves aprakstu sk. "LV" 19.12.97.

Jurists Ozols kļuva par kara ministru zemsavieša Hugo Celmiņa vadītajā Latvijas četrpadsmitajā valdībā, kura bija sastādīta no zemnieku bloka (Zemnieku savienība un Jaunsaimnnieku un sīkgruntnieku parti-ja) un labā spārna, piesaistot Latgales pārstāvjus un mazākumtautības.

Ozols kā ministrs un valdības loceklis piedalījās ne viena vien normatīva akta izstrādāšanā militārajā jomā. Pats nozīmīgākais to vidū bija Saeimas pieņemtais likums par augstākajiem militārajiem kursiem, kuru Valsts prezidents G.Zemgals izsludināja 1929. gada 31.janvārī. Tajā bija noteikts, ka kursi sadalās kara akadēmiskos un kara politehniskos kursos, un to uzdevums ir dot virsniekiem augstāko militāro izglītību un augstāko speciālo izglītību. Mācību laiks akadēmiskajos kursos 2 gadi un 3 mēneši, politehniskajos — līdzīgs LU attiecīgās fakultātes mācību laikam.

Kursi pastāv pie Kara ministrijas (KM). Tos vada kursu priekšnieks, kas padots Armijas komandiera štāba priekšniekam.

Likums noteica, ka kursos uzņem visu ieroču šķiru virsniekus ar kapteiņa un zemāku dienesta pakāpi, ja viņi: 1) beiguši kara skolas pilnu kursu vai arī virsnieku vai artilērijas virsnieku kursus, bet kara politehniskajos kursos bez tam vēl — pilnu vidusskolas kursu; 2) līdz uzņemšanai kursos nodienējuši aktīvajā kara dienestā virsnieka dienesta pakāpē ne mazāk kā 6 gadus, komandējuši vadu, rotu vai līdzīgu vienību kopskaitā ne mazāk kā 2 gadus un pēdējo gadu pirms uzņemšanas kursos atradušies tieši ierindā, komandējot vienu no minētām vienībām; 3) ļoti labi vai labi atestēti; 4) uzņemšanas gada 1.janvārī nav vecāki par 35 gadiem; 5) izturējuši attiecīgajiem kursiem paredzēto uzņemšanas pārbaudījumu.

Kara politehniskajos kursos uzņemtos virsniekus ieskaita attiecīgā Universitātes fakultātē un studentu sarakstos virs paredzētā studentu civilpersonu skaita. Šajos kursos pasniedzamos priekšmetus un mācību programmas apstiprina kara ministrs saziņā ar Universitāti. Programmās ietilpst Universitātes attiecīgās fakultātes nodaļā pasniedzamie obligatoriskie priekšmeti un bez tam, atkarībā no attiecīgās nozares militārām īpatnībām, daži citi kā Latvijas Universitātē pasniedzamie, tā arī speciālie militārie priekšmeti.

Kara akadēmiskajos kursos pasniedzamos priekšmetus, mācību plānus, programmas, noteikumus pārskaitīšanai no viena mācību gada uz otru un noteikumus zināšanu novērtēšanai, iestājoties kursos, un pie kursu absolvēšanas — Apstiprina armijas komandiera štāba priekšnieks.

Likumā bija nosacīts, ka augstāko militāro kursu priekšnieks pieaicina attiecīgus zinību pasniedzējus kara akadēmiskajos kursos pasniedzamajiem priekšmetiem un praktiskajiem darbiem, kā arī kara politehniskajos kursos pasniedzamajiem militāriem priekšmetiem. Zinību pasniedzēju sarakstu apstiprina Armijas komandiera štāba priekšnieks. Kara politehniskajos kursos Universitātē paredzētos priekšmetus pasniedz Universitātes mācību spēki uz vispārējiem noteikumiem, kādi pastāv Universitātē.

1935.gadā augstākos militāros kursus, kuri ar dažādiem nosaukumiem pastāvēja kopš 1924.gada, pārdēvēja par Augstāko karaskolu, kuras uzdevums bija sagatavot virsniekus štāba dienestam, augstākiem komandējošiem posteņiem un vispār sekmēt augstāko militāro izglītību Latvijā.

Taču, attīstoties Latvijas starptautiskajiem sakariem, arvien biežāk latviešu augstākie militārie speciālisti sāka mācīties arī dažādās Rietumeiropas kara augstskolās. To ievērojot, Celmiņš un Ozols 1929.gada 12.martā apstiprināja ārzemju militāro augstskolu sarakstu, kuru pilna kursa beigšana deva Latvijas armijas virsniekiem tiesības, kas paredzētas likumā par augstākajiem militārajiem kursiem. Šīs mācību iestādes bija: Francijas Kara akadēmija un Jūras akadēmija, Čehoslovākijas Kara akadēmija un Polijas Kara akadēmija, kā arī bijušās Krievijas Ģenerālštāba akadēmija, Juridiskā akadēmija, Inženieru akadēmija, Artilērijas un Flotes akadēmija (līdz 1917.gada 27.oktobrim), kuras bija absolvējis ne viens vien latviešu virsnieks. 1929.gada 30.maijā Ministru prezidents un kara ministrs papildināja šo sarakstu ar Krievijas Intendantūras akadēmiju, Kara medicīnas akadēmiju un Jūras inženieru akadēmiju.

Ministru kabinets Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā 1929.gadā apstiprināja noteikumus par nacionālo apgādi un rekvizīcijām, kurus 13.jūnijā parakstīja Celmiņš un Ozols. Nacionālā apgāde šajā aktā bija definēta kā "jau miera laikā nodibināta un paredzamiem mobilizācijas un kara apstākļiem pielāgota valstī atrodamo pārtikas un elpes krājumu izmantošana karaspēka vajadzībām mobilizācijas un kara laikā, ar valsts un pašvaldības organu piedalīšanos."

Nacionālo apgādi organizē un pārzina kara ministrs. Rīkojumu par nacionālās apgādes realizēšanu dod mobilizācijas laikā kara ministrs, bet kara laikā — armijas virspavēlnieks.

Rekvizīcija, bija teikts likumā, ir "ārkārtējs līdzeklis, ar kura palīdzību karaspēks ievāc viņam neieciešamo pārtiku un elpi no iedzīvotājiem spaidu ceļā, vajadzības gadījumā pielietojot varu."

Rekvizīcija pielietojama: 1) mobilizācijas un kara apstākļos, kad karaspēka kārtējā apgāde traucēta vai nacionālā apgāde nedod vajadzīgos rezultātus, un 2) kā spaidu līdzeklis pret iedzīvotājiem, kuri nepilda nacionālās apgādes uzliktos pienākumus.

Tā kā 20.gadu beigās Latviju neapdraudēja kara briesmas, un lai taupītu spēkus un naudu, Ministru prezidents un kara ministrs 1929.gada 17.septembrī parakstīja noteikumus par Armijas komandiera štāba un Galvenā štāba apvienošanu vienā iestādē ar nosaukumu "Armijas štābs". Par tā priekšnieku iecēla ģen. Aleksandru Kalēju (1929–1934). Pēc tam šo amatu ieņēma ģen. Mārtiņš Hartmanis (1934–1939) un ģen. Hugo Rozenšteins (1939–1940).

Antons Ozols, beidzis darbu kara ministra amatā, turpināja strādāt advokatūrā, bet no 1933.gada marta līdz 1934.gada martam ieņēma tieslietu ministra posteni.

Eduarda Kārļa Osvalda Laimiņa

(1882 – 1982) laiks

(10.12.1929. – 19.12.1929.;

27.03.1931. – 05.12.1931.)

No iekšlietu ministra par kara ministru

Pēterburgā absolvējis Ģenerālštāba akadēmiju (1912), ģeodēzists pēc izglītības, Laimiņš pulkvežleitnanta pakāpē 1919.gada 28.maijā sāka dienestu Dienvidlatvijas armijas štābā. 1919.gada septembrī viņu iecēla par apsardzības ministra biedru, bet tā paša gada decembrī paaugstināja par pulkvedi. Divas reizes (1924–1926; 1928–1931) Laimiņš sabija iekšlietu ministra amatā.

1929.gadā viņš deviņas dienas pildīja kara ministra pienākumus, bet 1931.gadā kļuva par pilntiesīgu šā resora vadītāju. Laimiņa īsajā darbības laikā tika pieņemts viens, bet ļoti svarīgs normatīvs akts, kas tieši skāra militāro sfēru — likums par pulka tiesām, kuru Saeima apstiprināja 1931.gada 12.maijā un Valsts prezidents A.Kviesis izsludināja 21.maijā.

Taču šis dokuments, kā saka, neradās tukšā vietā. Kara tiesu iestāžu organizēšana valstī sākās jau 1919.gada 13.februārī, kad nodibināja kara tiesu, kara prokuratūru un kara izmeklēšanas tiesnešu kameru. Tā paša gada 18.jūlijā darbu sāka Apsardzības ministrijas Karatiesu pārvalde, un jau 12.septembrī tika apstiprināti "Pagaidu noteikumi par Latvijas kara tiesām". Sākumā bija stipri sajūtams labi sagatavotu kara juristu trūkums. Lai novērstu šādu stāvokli, pārvalde vispirms organizēja īslaicīgus kara juridiskus kursus, bet 1920.gada decembrī kursus, kas ilga pusotru gadu.

1920.gadā darbojās 23 pulku un komandantūru tiesas. Nākamajā gadā sakarā ar armijas pāreju miera laika stāvoklī un vairāku karaspēka daļu izformēšanu to skaits samazinājās. 1928.gadā funkcionēja 21 pulka tiesa. To izskatītajās lietās pirmo vietu ieņēma noziegumi pret mantu, otro — sardzes un dežūras pienākumu neizpildīšana, un trešo — lietas par militārās kārtības un pieklājības noteikumu pārkāpšanu.

Jaunajā likumā par pulka tiesām bija noteikts, ka šo tiesu priekšsēdētājus ieceļ Valsts prezidents no kara ministra ieteiktajiem kandidātiem — kara izmeklēšanas tiesnešiem vai kara prokurora palīgiem. Tiesas locekļus ieceļ pulka komandieris no pulka virsniekiem, sākot no kapteiņa dienesta pakāpes. Par tiesas locekļiem nevar būt virsnieki, "kas atrodas zem izmeklēšanas vai tiesas par noziedzīgiem nodarījumiem, kuri sodāmi ar ievietojumu virssardzē ar dažu dienesta tiesību un priekšrocību aprobežošanu vai ar citu bargāku sodu". Tiesas locekļus ieceļ uz 6 mēnešiem ar tādu aprēķinu, lai pēc katriem trim mēnešiem viens no viņiem tiktu mainīts.

Pulka tiesām, bija teikts likumā, "piekrīt lietas par instruktoru un kareivju un dienesta ziņā viņiem pielīdzinātu personu noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem likumā paredzētais augstākais sods nepārsniedz nodošanu kara pārmācības rotā vai ieslodzījumu cietumā, (..) piekrīt lietas par tās karaspēka daļas vai iestādes instruktoru un kareivju noziedzīgiem nodarījumiem, pie kuras šī tiesa nodibināta."

Kad lieta ir izskatīta, tiesas priekšsēdētājs uzraksta sprieduma būtību rezolūcijā, kuru paraksta visi tiesneši, ieskaitot arī tos, kuru domas nesakrīt ar balsu vairākumu. Spriedumu galīgā veidā sagatavo un pasludina tiesas priekšsēdētājs ne vēlāk kā septiņu dienu laikā no tās dienas, kad pasludināta tiesas rezolūcija. Bez tā, kas norādīts rezolūcijā, spriedumā vēl noteikti jāatzīmē:

"1) apsūdzības priekšmeti, kā tie iztēloti pavēlē par nodošanu tiesai un noskaidroti tiesas izmeklēšanā;

2) slēdziens par tiesājamā vainīgumu vai nevainīgumu, nepievedot tā pamatojumu;

3) apsvērumi par lietā piemērojamiem likumiem;

4) sīks sprieduma būtības atstāstījums saskaņā ar likuma jēgumu un vārdiem;

5) lēmums par kaitējumu un zaudējumu atlīdzību;

6) tiesu izdevumi, kurus uzlikts maksāt vainīgai pusei."

Likumā bija noteikts, ka pulka tiesu spriedumi ir galīgi un pārsūdzami vienīgi kasācijas kārtībā, turklāt tiesības iesniegt kasācijas protestus ir kara priekšniekam, ar kura pavēli apsūdzētais nodots tiesai. Sevišķos gadījumos, kad ir dibināts iemesls mīkstināt tiesājamā sodu tādā mērā, kas sniedzas pāri tiesas varas robežām, tiesa caur kara ministru var lūgt Valsts prezidentu tiesājamo apžēlot. Šādos gadījumos spriedumā jānorāda iemesli tiesājamā likteņa mīkstināšanai un tiesas domas par to, kādā mērā sods būtu mīkstināms.

Pēc aiziešanas no Kara ministrijas, Eduards Laimiņš turpināja mācību spēka darbu Latvijas Universitātē. 1939.gada beigās un 1940. gada sākumā viņš bija Rīgas pilsētas vecākais. 1944.gadā pienāca trimdas laiks.

Mārtiņa Vācieša

(1873 – 1945) laiks

(20.12.1929. – 26.03.1931.)

Pietkais ģenerālis aizsardzības resora vadībā

Dzimis Lēdurgas pagastā. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolu. 1891.gadā kā brīvprātīgais iestājies armijā. 1894.gadā podporučika dienesta pakāpē absolvējis Maskavas junkurskolu. Veiksmīgi virzījies tālāk pa virsnieka karjeras taku: poručiks (1898), štābkapteinis (1901), kapteinis (1906), apakšpulkvedis (1913). Piedalījies Krievijas – Japānas karā. 1913.gadā beidzis artilērijas virsnieku skolu. No 1914.gada jūlija brigādes komandieris. 1917.gada augustā slimības dēļ no armijas atvaļināts. Atgriezies dzimtenē, 1918.gada 11.decembrī pulkvežleitnanta pakāpē iestājies Latvijas Apsardzības ministrijas (AM) dienestā. 1919.gada sākumā, ienākot lielinieku karaspēkam Rīgā, palicis pilsētā un iesaukts Sarkanarmijā. Dezertējis no turienes, 12.jūlijā iestājies Latvijas armijā. 1919.gada decembrī paaugstināts par pulkvedi, 1926.gadā — par ģenerāli. No 1919.gada septembra AM Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieka palīgs. 1922.gada martā atvaļināts, 1924.gada martā atkal ieskaitīts dienestā armijas artilērijas inspektora palīga amatā. Prof. Edgara Andersona vērtējumā Vācietis "daudz darījis, lai Latvijas armijā būtu pietiekami daudz artilērijas virsnieku, kuru sākuma gados ļoti trūka. Ģen. Vācietis arī rūpējās, lai latviešu artilēristi bū-tu labi apmācīti" ("Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture". — Toronto, 1983. — 244.lpp.). 1929.gada septembrī atvaļināts sakarā ar štatu samazināšanu.

Vācieša laikā Saeima un Ministru kabinets akceptēja ne vienu vien svarīgu normatīvu aktu par Latvijas bruņotajiem spēkiem. Kara resora vadītājs bija viens no rosmīgākajiem šī procesa līdzdalībniekiem.

1930.gada 2.decembrī Saeima pieņēma pirmreizīgu likumu par dienesta gaitu armijā un flotē, kuru Valsts prezidents A.Kviesis izsludināja 10.decembrī. Šā dokumenta I nodalījumā "Vispārīgie noteikumi" bija teikts:

"1. Visas aktīvā kara dienestā esošās personas saucamas par karavīriem.

2. Karavīri sadalās šādās grupās: a) kareivji, b) instruktori un c) virsnieki.

3. Kareivju grupā ietilpst: jaunkareivji, kareivji, dižkareivji, kadeti, jaunmatroži, matroži un dižmatroži.

4. Instruktoru grupā ietilpst: kaprāļi, seržanti, virsseržanti un virsnieka vietnieki; kara skolā: kadeti–kaprāļi, kadeti–seržanti un kadeti–virsseržanti; flotē: kaprāļi, seržanti, bocmaņi un virsnieka vietnieki.

5. Virsnieku grupā ietilpst virsnieki, sanitārvirsnieki, administratīvie virsnieki un kara ierēdņi. (..)

6. Virsnieku dienesta pakāpes ir: leitnants, virsleitnants, kapteinis, pulkvedis–leitnants, pulkvedis un ģenerālis; flotē: leitnants, virsleitnants, kapteinis, komandkapteinis, jūraskapteinis un admirālis.

7. Par sanitārvirsniekim skaitāmi: kara medicīnas ārsti, kara veterinārārsti un kara farmaceiti.

Sanitārvirsnieku dienesta pakāpes ir:

a) medicīnas ārstu: ārsts–leitnants, ārsts–virsleitnants, ārsts–kapteinis, ārsts–pulkvedis–leitnants, ārsts–pulkvedis un ārsts–ģenerālis; b) veterinārārstu: veterinārārsts–leitnants, veterinārārsts–virsleitnants, veterinārārsts–kapteinis, veterinārārsts–pulkvedis–leitnants, veterinārārsts–pulkvedis un veterinārārsts–ģenerālis; c) farmaceitu; farmaceits–leitnants, farmaceits–virsleitnants, farmaceits–kapteinis, farmaceits–pulkvedis–leitnants, farmaceits–pulkvedis un farmaceits–ģenerālis."

Likumā bija ietverts svinīgais solījums, kuru vajadzēja dot un parakstīt kara dienestā esošajiem karavīriem:

"Kā Latvijas Republikas karavīrs es svinīgi apsolos, netaupot savus spēkus un dzīvību, sargāt Latvijas Demokrātiskās Republikas Satversmi, likumus un neaizskaramību pret visiem, kas to apdraud; būt uzticīgs tās likumīgai valdībai; izpildīt pēc sirdsapziņas savus pienākumus, padoties bez ierunām kara likumiem un disciplīnai un vienmēr paklausīt saviem likumīgi ieceltiem priekšniekiem, apzinādamies, ka par šā svinīgā solījuma nepildīšanu man nāksies atbildēt likuma priekšā."

Likums noteica šādas katra karavīra nepieciešamas īpašības: uzticība Latvijas Republikas Satversmei, laba griba pildīt uzlikto uzdevumu, iecietība un saticība, cenšanās vispārības labā, rūpība uzticētā amatā, nesavtība un taisnīga izturēšanās pret visiem; šīm īpašībām jāizpaužas visā karavīra darbībā.

Katra karavīra pienākums ir pēc labākās sirdsapziņas un izpratnes visiem līdzekļiem un spēkiem aizsargāt Latvijas Republiku.

Karavīriem, aizsargājot Latvijas Republiku pret visiem ienaidniekiem, vīrišķīgi un bez kurnēšanas jāpanes visas karadienesta grūtības un trūkumi, ziedojot pat savu dzīvību.

Katram priekšniekam, bija teikts likumā, jābūt saviem padotajiem par labu paraugu vispār un sevišķi dienesta pildīšanā.

Priekšniekam pienākas raudzīties, lai viņam padotajā daļā izpildītu likumus, noteikumus un pavēles un lai visi viņam padoties karavīri izpildītu savus dienesta pienākumus.

Piešķirtās varas robežās priekšniekam jārīkojas pilnīgi patstāvīgi. Par lietām, kas pārsniedz viņa varas robežas, jāziņo augstākam priekšniekam padotības kārtībā pēc attiecīga rīkojuma.

Kara ministram, protams, bija jānodarbojas ne tikai ar vispārējām militārām un armijas darbības problēmām, bet arī ar atsevišķu ieroču šķiru funkcionēšanas jautājumiem. Šajā aspektā vispirms jāmin Ministru kabineta Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā izdotie noteikumi par flotes instruktoru skolu, kurus Ministru prezidents H.Celmiņš un M.Vācietis parakstīja 1931.gada 8.janvārī.

Šajā laikā Latvijas Krastu aizsardzības eskadrā, kuras komandieris bija admirālis Arčibalds Keizerlings, ietilpa karakuģis "Virsaitis" kā flagkuģis, zemūdeņu divizions, aizžogotāju traleru divizions, jūras aviācijas divizions un jūras novērošanas dienests. Eskadras komandieris bija tieši padots armijas komandierim. Mīnu divizionā bija mīnu traleri aizžogotāji "Imants" un "Viesturs", vēlāk arī mīnu licējs "Virsaitis" un mērķu laiva "Granāta". Zemūdeņu divizionā ietilpa zemūdenes "Ronis" un "Spīdola", bāzes kuģis "Varonis" un kuters "Brīnums". Jūras aviācijas divizionā bija izlūku eskadriļa, iznīcinātāju eskadriļa un ātrlaiva "Līdaka". Flotē ietilpa arī admirāļa jahta "Kometa". Eskadras galveno 6 vienību koptilpums bija 2100 tonnu. Flotes apbruņojums sastāvēja no 8 lielgabaliem, 12 torpēdaparātiem, 16 ložmetējiem un 16 mīnām. 1931./32.gadā eskadrā dienēja 58 virsnieki, 230 virsdienesta instruktori un 160 obligātā karadienesta instruktori un kareivji. Latvijas karaflotei bija ne tikai aizsardzības, bet arī starptautiska prestiža nozīme. Eskadras kuģus nereti izmantoja reprezentācijas braucieniem uz ārvalstīm.

Bet tagad par flotes instruktoru skolu. 8.janvāra noteikumos bija definēts, ka skolas uzdevums ir sagatavot instruktorus speciālistus visās flotes dienesta nozarēs. Skolu vada priekšnieks ar bataljona komandiera tiesībām, kas tieši padots eskadras komandierim. Skolas pedagoģiskais personāls sastāv no skolas priekšnieka, rotas un vadu komandieriem un eskadras komandiera izraudzītiem pasniedzējiem. Skolas priekšnieks vajadzības gadījumā ar eskadras komandiera atļauju var pieaicināt par pasniedzējiem arī personas, kuras neatrodas flotes dienestā.

Noteikumos bija nosacīts, ka skolā uzņem civilpersonas un obligatoriskā dienesta kareivjus un matrožus no 19 līdz 26 gadu vecumam ieskaitot, ar ne zemāku kā pilnu pamatskolas izglītību, turklāt jāiztur pārbaudījums pamatskolas programmas apmērā. Mācību laiks ir 20 mēneši. Skolā izglītību ieguvušajiem jānodien kara dienestā vēl 18 mēneši.

Noteikumos bija sacīts, ka skolas audzēkņu audzināšanas pamats ir: "1) ieaudzināt audzēkņos nelokāmu tēvijas mīlestību, 2) izveidot viņos taisnīgu un varonīgu raksturu, 3) attīstīt un nostiprināt nākošos instruktoros jēdzienu par karavīru augsto uzdevumu sargāt Latvijas Republiku un 4) iedēstīt viņos stingru kareivisku disciplīnu."

20.gadu beigās aizvien lielāka uzmanība, Saeimu ieskaitot, tika veltīta Latvijas kara un civilās aviācijas attīstībai. Sociāldemokrātu deputāts parlamentā P.Lejiņš 1930.gada 31.janvārī norādīja, ka īsā laikā kara aviācija zaudējusi 23 lidotāju dzīvības, ka Rīgas kapos strauji pieaug bojā gājušo latviešu aviatoru kapu rindas ar īpatnējām kapu zīmēm — propelleriem pie krustiem.

Turpmāk — vēl

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!