Aloizs Lukša, Čehijas Veksilologu kluba ārzemju biedrs

Ikvienai valstij ir savi oficiālie valsts suverenitātes simboli, savas īpašas valsts pazīšanas zīmes — ģerbonis, karogs un himna.

Valsts ģerbonis ir oficiāla valsts emblēma, parasti — pēc heraldikas noteikumiem grafiski veidots simbolisks attēls, ko krāsainu vai vienkrāsainu atveido uz dažādiem valsts izsniegtiem dokumentiem un valsts iestāžu veidlapām, uz zīmogiem, papīrnaudas, monētām, pastmarkām un zīmogmarkām, dažkārt arī uz karogiem. Valstu vienai daļai ir tikai viens vienīgs ģerboņa veids, citām ir divi (lielais un mazais ģerbonis), bet ir arī valstis, kam ir vairāki ģerboņa veidi (lielais, vidējais un mazais ģerbonis). Heraldikā lieto īpašu pieņemto zīmju sistēmu krāsu grafiskai apzīmēšanai ģerboņu attēlos, ja tos lieto vienkrāsainus vai reljefā atveidojumā (piemēram, uz monētām un medaļām).

Valsts karogs ir oficiāls valsts simbols, ko veido pie kārts (karogkāta) piestiprināts noteiktas formas un izmēru audums (visbiežāk četrstūrains) ar noteiktu platuma un garuma samēru, vienkrāsains vai ar divām vai arī vairākām horizontālām, vertikālām vai diagonālām noteikta platuma krāsu joslām stingri noteiktā secībā, dažkārt arī ar valsts ģerboni vai kādu emblēmu. Svinīgos gadījumos karogus izkar pie māju fasādēm, virs ēku jumtiem vai arī uzvelk īpašos karogu mastos. Karogus savos mastos nes arī karakuģi, tirdzniecības un zvejas kuģi. Karakuģiem visbiežāk ir īpaši karogi, bet tirdzniecības un zvejas kuģi parasti brauc ar valsts vai nacionālo karogu, lai gan dažās valstīs arī šiem kuģiem ir speciāli karogi. Bez šiem karogiem ir vēl īpaši karogi, ko lieto valsts galva, dažādi valsts dienesti un amatpersonas.

Valsts himna ir valsts muzikālais simbols, svinīga dziesma, dažkārt arī melodija bez vārdiem, ko dzied vai atskaņo svinīgos gadījumos, oficiālās ceremonijās, visbiežāk — atklājot un slēdzot svinīgas sanāksmes un tautas sapulces.

Valsts simbolus un noteikumus par to lietošanas kārtību vienmēr apstiprina tikai augstākā valsts vara; tos parasti izsludina valsts galva — prezidents vai monarhs.

Bez valsts simboliem vēl ir reģionālie simboli, ko lieto atsevišķas valsts provinces un zemākās administratīvā iedalījuma vienības, kā arī pilsētas. Tos parasti piešķir vai apstiprina valsts galva, kas arī vienīgais ir tiesīgs šos simbolus grozīt, papildināt vai atcelt.

Šajā publikācijā sniegts īss Latvijas Republikas valsts un reģionālo simbolu vēstures apskats par laika posmu no neatkarības proklamēšanas līdz 1940.gadam, un šeit sakopoti visi šajā laika posmā pieņemtie likumdošanas un normatīvie akti par valsts un reģionālajiem simboliem (nav iekļauti vienīgi valsts galvas rīkojumi, ar ko atļauts izmantot lielā valsts ģerboņa attēlu atsevišķos konkrētos gadījumos). Pēc apstiprinātajiem paraugiem atveidoti arī visu valsts, apgabalu, apriņķu un pilsētu ģerboņu un karogu attēli. Un tas viss papildināts ar Latvijas pamattautas — lībiešu (līvu) nacionālajiem simboliem un īsām statistiskām ziņām par attiecīgā laika posma Latvijas teritoriālā iedalījuma vienībām un Latvijas pilsētām.

Sirsnīgu pateicību esmu parādā poligrāfijas veterānam Ērikam Melderim, filokartistiem Vladimiram Klejcam un Markum Skangalam, kolekcionāriem, arhīvu, muzeju un bibliotēku darbiniekiem, Līvu savienības aktīvistiem un visiem, kas ar savu atbalstu sekmējuši mana pētījuma un darba tapšanu.

Aloizs Lukša

Latvijas valsts ģerbonis

Latvija līdz tās neatkarības proklamēšanai 1918.gada 18.novembrī nekad agrāk nav pastāvējusi vienotas valsts veidā, tāpēc tai atšķirībā no kaimiņvalstīm nebija arī sava vēsturiskā ģerboņa. Atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, Latvijas teritorija bija sadalīta starp trijām tās guberņām — Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņu, kam katrai bija savs ģerbonis. Kurzemes guberņas ģerbonī bija paturēti bijušās Kurzemes hercogistes ģerboņa pamatelementi — kronēts sarkans lauva sudraba laukā (simbolizēja Kurzemi) un kronēts sudraba briedis zilā laukā (Zemgales simbols). Vidzemes guberņas ģerbonim, kurā bija ar zelta zobenu bruņots sudraba grifs (dažādos avotos bieži lietots arī otrs šās figūras apzīmējums "greifs") sarkanā laukā, par paraugu bija ņemts kādreizējais Pārdaugavas hercogistes ģerbonis. Vitebskas guberņai, kurā ietilpa arī Latgale, ģerboni veidoja no Lietuvas ģerboņa aizgūtais "baltais bruņinieks" — sudraba jātnieks sarkanā laukā.

Nodibinoties neatkarīgajai Latvijas valstij, radās vajadzība pēc valsts ģerboņa. Tautā ļoti iemīļots simbols tolaik bija saule, kas bija kļuvis populārs, formējoties latviešu strēlnieku bataljoniem un notiekot varonīgajām latviešu strēlnieku cīņām Pirmā pasaules kara laikā. Saules attēls bija pēc mākslinieka Anša Cīruļa meta veidotajā strēlnieku krūšu nozīmē un strēlnieku bataljonu karogos.

Kad pēc 1917.gadā Krievijā notikušās Februāra revolūcijas aktuāls kļuva jautājums par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā, mākslinieks Ansis Cīrulis izveidoja šās autonomās Latvijas ģerboņa projektu, kura pamatelements bija austoša saule (saules diska vidū burti BL — Brīvā Latvija). Sauli dažādā tās atveidojumā popularizēja arī A.Cīruļa zīmētās atklātnes (viens no šiem saules attēla variantiem izmantots 1918.gada 17.decembrī apgrozībā laisto pirmo neatkarīgās Latvijas pastmarku zīmējumā).

Jau nākamajā dienā pēc neatkarības pasludināšanas, 1918.gada 19.novembra sēdē Latvijas Tautas padomes prezidijs nolēma uzaicināt latviešu māksliniekus piedalīties valsts ģerboņa projekta izstrādāšanā. Konkursā piedalījās mākslinieki A.Cīrulis, B.Dzenis, V.Tone, K.Ubāns. Mākslinieki Pagaidu valdības un Tautas padomes vērtējumam iesniedza ģerboņa projekta metus, kas bija izgatavoti divos variantos — melnbaltā (zīmogiem) un krāsainā. Latvijas Tautas padomes prezidijs 1918.gada 6.decembrī par pirmo Latvijas valsts ģerboni apstiprināja tēlnieka Burkarda Dzeņa izveidoto valsts ģerboņa projektu — uzlecošu sauli uz zaļa un sarkana fona (diemžēl apstiprinātais ģerboņa attēls starp arhīva dokumentiem nav atrasts — iespējams, ka tas līdz mūsu dienām nav saglabājies).

Pirmo valsts ģerboni, kurš attēlots Latvijas Pagaidu valdības zīmogā un kura nospiedums izdarīts jau 1918.gada 20.decembrī, veidoja aplī attēlota uzlecoša saule ar 17 pamīšus izvietotiem taisniem un lauztiem stariem. To skaits atbilda toreizējam apriņķu skaitam. Saules diska apakšējo malu sedza nacionālās krāsas, bet tā centrā bija burts L (valsts nosaukuma sākumburts) un trīs piecstarainas zvaigznes, kas simbolizēja trīs Latvijas vēsturiskos novadus — Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Tāds ģerbonis bija arī Latvijas Tautas padomes, Latvijas Satversmes sapulces un visu citu valsts iestāžu un karaspēka daļu zīmogos. Nedaudz atšķirīgs valsts ģerboņa attēla variants bija uz mākslinieka Viļa Krūmiņa zīmētās 10 rubļu un arī uz 50 rubļu naudaszīmes, kas abas iespiestas Rīgā 1919.gadā. Šeit saulei visi 17 stari ir viļņveidīgi (līdzīgs ģerboņa attēls bija arī uz Valsts kases dokumentu veidlapām). Atšķirīgs no abiem iepriekš minētajiem bija pirmā valsts ģerboņa attēls, kas iespiests uz Latvijas diplomātiskajām pasēm. Tajā visi ģerboņa elementi attēloti uz vairoga, ko apņem divi zem tā sakrustoti un ar lenti saistīti ozolzari. Līdzīgs ģerboņa attēls bija arī uz Krievijā 1919.gadā iespiestajām atklātnēm, ko izdeva Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes informācijas birojs.

Praksē bieži bija atkāpes no šiem attēliem — uz naudaszīmēm, zīmogmarkām, pastkaršu formulāriem, vērtspapīriem — ģerboņa attēls bieži bija stilizēts, ar dažādu staru veidu un skaitu, dažkārt arī ar sešstarainām zvaigznēm, vai arī ģerbonis aizstāts ar tā atsevišķiem elementiem.

Grafiski krāsu apzīmējumi heraldikā

Kurzemes guberņas ģerbonis (1856)

Vidzemes guberņas ģerbonis (1856)

Vitebskas guberņas ģerbonis (1856)

Simboliski attēli uz Anša Cīruļa zīmētajām atklātnēm un pirmā Latvijas pastmarka

Ansis Cīrulis (1883—1942)

Burkards Dzenis (1879—1966)

Pirmais Latvijas valsts ģerbonis zīmogos (1918)

Pirmais Latvijas valsts ģerbonis uz 10 un 50 rubļu naudaszīmēm (1919)

Latviešu strēlnieku bataljonu krūšu nozīme (1915)

Latvijas Pagaidu valdības zīmogi (1918); Latvijas Pagaidu valdības zīmogs (1919)

Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona karogs (1915)

Latvijas Tautas padomes zīmogs

Latvijas Satversmes sapulces zīmogs

Anša Cīruļa izstrādātais autonomās Latvijas ģerboņa mets (1917)

Pirmais Latvijas valsts ģerbonis uz diplomātiskās pases

Latvijas ģerbonis uz Krievijā iespiestajām atklātnēm (1919)

Emblēma uz valsts aizņēmuma obligācijām (1920)

Viens no pirmajiem Anša Cīruļa izstrādātājiem latviešu nacionālā karoga metiem (1917)

Latvijas armijas kokarde; Armijas sporta savienības emblēma

Turpinājums — seko